Krištianu Ronaldu un Latvija

Ronaldu saistība ar Latviju

Krištianu Ronaldu pirmo reizi ar Latviju saskārās savas karjeras sākumposmā, lai pēc tam atpūstos no mums vairāk nekā desmit gadus. Taču par visu pēc kārtas.

Izlasē Ronaldu debitēja 18 gadu vecumā 2003. gada 20. augustā pārbaudes spēlē pret Kazahstānu. Tas notika tikai nedēļu pēc tam, kad viņš parakstīja līgumu ar superklubu "Manchester United" - Alekss Fergusons viņu toreiz noskatīja "Sporting" - "United" pārbaudes spēlē 6. augustā un nekavējoties panāca portugāļa pārcelšanos uz angļu superklubu. Tolaik notikumi Ronaldu karjerā risinājās patiešām ļoti strauji. Un Ronaldu raķete turpināja lidot augstāk.

Pēc nieka septiņiem pārbaudes mačiem izlasē (tikai vienreiz nākot sākumsastāvā!) Ronaldu "Euro 2004" finālturnīrā, kas risinājās mājās Portugālē, jau bija pilntiesīgs izlases dalībnieks. "Euro 2004" tobrīd 19 gadus vecais Ronaldu pirmajās divās spēlēs nāca uz maiņu, bet atlikušajās četrās reizēs viņš jau bija pamatsastāva futbolists, tostarp zaudētajā finālā pret Grieķiju (0:1), kas beidzās ar slavenajām asarām.

Nu un, lūk, uzreiz pēc "Euro 2004", kura finālturnīrā piedalījās arī Latvija, rudenī sākās PK2006 kvalifikācijas cikls, kurā ar portugāļiem bijām vienā grupā. 2004. gada 4. septembrī ar cerībām arī mēs gaidījām jauno ciklu, mūsu zelta paaudze turpināja spēlēt un bail nebija ne no viena - pat no Eiropas vicečempiones Portugāles ne.

Gan Latvijai, gan Portugālei tā bija pirmā spēle ciklā. Atceros, kā pārtraukumā, rezultātam esot 0:0, jautāju pats sev, vai būtu ar mieru pieņemt vienu punktu no šīs cīņas? Tagad tas varbūt izklausīsies mazliet jocīgi vai nepatiesi, bet tajā brīdī eiforija bija tik liela (un ne bez pamata!), ka atbildēju sev - drīzāk tie būs zaudēti divi punkti, nevis iegūts viens. Sak, ja gribam braukt arī uz PK finālturnīru, neizšķirti savā laukumā neder! Eh, bija laiki...

Kā jau visi noteikti atminas, viss beidzās sliktāk - ar zaudējumu 0:2. 54. minūtē skatītāji bija liecinieki strīkerei Zemenei. Citēju Krišjāni Kļaviņu toreiz radio tiešraidē: "Kailums! Kailums uz laukuma! Plika sieviete uz laukuma! Jā, kaut kas tamlīdzīgs vēl nekad nav redzēts! Pirmo reizi! Drošībnieki neizskatās tam gatavi. Viņa jau aptuveni 30 sekundes kaila pa laukumu! Piegāja pie portugāļu futbolista Karvalju. Viņa stāv, tagad beidzot viņu aplenc drošībnieki. Tā ir lieta! Vēl nekad nebija redzēts! Hahā, šī spēle ieies vēsturē!"

Foto: API

Pēc Zemenes uzstāšanās kaut kā neveiksmīgi mūsējiem iegriezās šī spēle. Tieši Ronaldu 57. minūtē atklāja rezultātu - tobrīd viņš guva savus trešos vārtus izlases kreklā - pirmie divi tika gūti "Euro 2004", bet šobrīd Krištianu ir jau 66 sasisti vārti... Kamēr mūsējie bija apjukuši, vēl pēc mazāk nekā minūtes Ronaldu piespēlēja Pauletam, kurš panāca 2:0 - Ronaldu 1+1, bet mums beigta balle. Toreiz neizturēja nervi arī Aleksandram Starkovam, kurš tika noraidīts un saņēma ilglaicīgu diskvalifikāciju.

Izrādās, "Youtube" ir video ar Ronaldu darbībām tā vakara mačā Rīgā:

Tātad Rīgā ar gūtiem vārtiem izcēlās Pauleta un Ronaldu, un interesanti, ka 2014. gadā Ronaldu laboja tieši Pauletas rekordu izlasē gūto vārtu skaita ziņā. Pauleta un Ronaldu abi izlases labā vienā mačā guva vārtus tikai pret Latviju (2:0), Igauniju (4:0), Luksemburgu (5:0) un Krieviju (7:1).

Tajā 2004. gada 4. septembra vakarā Rīgā pret Ronaldu uzspēlēja Aleksandrs Koliņko, Igors Stepanovs, Vitālijs Astafjevs, Mihails Zemļinskis, Juris Laizāns, Valentīns Lobaņovs, Aleksandrs Isakovs, Imants Bleidelis, Māris Verpakovskis, Andrejs Rubins, Andrejs Prohorenkovs, bet uz maiņu uznāca Vits Rimkus.

Tomēr šie mūsu vīri, neskatoties uz Ronaldu jaunību tolaik, nebija pirmie, kas ar viņu saskārās. Pirmais bija... šī brīža Latvijas izlases treneris Marians Pahars.

Ronaldu "Manchester United" pamatsastāvā sāka iekļūt gadu pirms Rīgas vizītes - jau 2003. gada rudenī. Kamēr Krištianu 2003./04. gada sezona bija pirmā Premjerlīgā, Paharam tā savukārt bija pēdējā sezona Premjerlīgā. 2004./05. gada sezonā "Southampton" bez savainotā Latvijas uzbrucēja izkrita no Premjerlīgas, bet tupinājumā, 2005./06. gada sezonā, traumu mocītais Pahars vēl tikai nedaudz uzspēlēja Anglijas Čempionātā.

Tajā 2003./04. gada sezonā "Southampton" ar "Manchester United" dalīja uzvaras uz pusēm (1:0, 2:3), bet Pahars piedalījās zaudējumā, 68 tūkstošu līdzjutēju klātbūtnē "Old Trafford" stadionā 67. minūtē nākot uz maiņu jau pie rezultāta 2:3. Pahars svētos no zaudējuma glābt nespēja (kaut arī karjeras laikā Marians raidīja bumbu "Manchester United" vārtos četras reizes četros dažādos mačos!), bet Ronaldu tajā spēlē tika nomainīts 90. minūtē. Tā ka Pahars ar viņu ticies arī spēlētāja karjeras laikā. Šī spēle risinājās 2004. gada 31. janvārī, tātad aptuveni septiņus mēnešus pirms Ronaldu ierašanās "Skonto" stadionā.

2005. gada 12. oktobrī PK2006 kvalifikācijas cikla ietvaros Latvijas izlase devās atbildes vizītē un zaudēja Portu Portugālei ar 0:3. Tas bija cikla noslēdzošais mačs, un Portugāle jau bija nodrošinājusi pārliecinošu uzvaru grupā, beigās sasniedzot brīnišķīgu 9-3-0 bilanci un vārtu attiecību 35:5. Pauleta un Ronaldu kļuva par mūsu grupas rezultatīvākajiem spēlētājiem (11 un 7 vārti), kamēr arī mums bija ar ko palepoties - Mārim Verpakovskim pieci vārti, Jurim Laizānam četri. Taču, atgriežoties pie 0:3 spēles, Ronaldu nospēlēja tikai pirmo puslaiku, kurā mūsējie Jurija Andrejeva vadībā spēlēja ar sekojošu sastāvu - Aleksandrs Koliņko, Igors Stepanovs, Vitālijs Astafjevs, Arturs Zakreševskis, Genādijs Soloņicins, Aleksandrs Isakovs, Dzintars Zirnis, Māris Verpakovskis, Andrejs Rubins, Viktors Morozs, Vits Rimkus. Otrajā puslaikā uz maiņu uznāca Aleksejs Višņakovs (vienīgais, kurš turpina atrasties izlasē arī šodien), Gatis Kalniņš un Kristaps Blanks, kuriem pret Ronaldu tātad uzspēlēt neizdevās.

Viss, kopš tā laika ar Latvijas futbolu Ronaldu darīšanu nebija. Vistuvāk tam, lai uzspēlētu pret slaveno portugāli, 2012. gada 14. martā bija Aleksandrs Cauņa. Maskavas CSKA pēc neizšķirta 1:1 tikās ar Madrides "Real" izbraukumā Čempionu līgas 1/8 finālā. Cauņa apostīja "Santiago Bernabeu" zālienu, tomēr tā arī palika uz rezerves soliņa, kamēr Ronaldu guva divus vārtus, un "Real" uzvarēja ar 4:1.

Jau rīt, 2016. gada 13. novembrī, Portugāles izlase un Ronaldu tiksies ar Latviju.

Ronaldu - mīlēts un nīsts

Varbūt kāds smīkņā, ka par daudz uzmanības tiek pievērsts vienam futbolistam, taču pat leģendāras futbola personības nereti izsakās, ka dzīvojam īpašā laikā - esam liecinieki divu izcilību, Lionela Mesi un Ronaldu, beneficei. Šis laiks ir jāizbauda! Kad Mesi un Ronaldu beigs savas karjeras, protams, nāks citi varoņi vietā, bet jāšaubās, ka tuvākajā nākotnē redzēsim divus tik fenomenālus spēlētājus, kuri ilgtermiņā ir galvastiesu pārāki par jebkuru citu. Ja nu kādam par to ir šaubas (sak, varbūt te runa lielā mērā ir par gaumi, nevis tiešām kvalitātēm), jāatgādina, ka jau kopš 2008. gada FIFA labākā spēlētāja balvu iegūst kāds no šiem diviem futbolistiem, turklāt tikai vienu(!) reizi astoņos pēdējos gados TOP2 ir bijis kāds cits (Andress Injesta 2010. gadā, kad Spānija kļuva par pasaules čempioni). Arī devītajā gadā, visticamāk, nekas nemainīsies.

Foto: AP/Scanpix

Tomēr, neskaitot Mesi un Ronaldu ievērojamā spēles stila un trumpju atšķirības, viņi ir pretstati vēl kādā ziņā - sabiedrības attieksmes ziņā. Jā, Mesi pēc nodokļu skandāla daudzu acīs arī pabojāja savu reputāciju, taču kopumā viņš ir pozitīvais tēls - ārpus futbola laukuma pieticīgs, uz ārišķībām viņu nevelk, precējies ar bērnības draudzeni, bet galvenais, laukumā ir uz savu komandu tendēts, nesavtīgs, draudzīgs, nosvērts. Pat jābrīnās, ka ar tik mazu egoismu apveltīts spēlētājs var sasniegt tādas virsotnes un pagūt izcelties arī individuāli. Taču Latvijas izlases kontekstā šoreiz vairāk par Ronaldu.

Šo portugāli daudzi nemīl, jo pretēji Mesi viņš ir stipri tendēts uz sevi. Sauksim lietas īstajos vārdos - kārtīgs narciss. Daudzi ir pārliecināti, ka Ronaldu svarīgāki ir paša sasniegumi un gūto vārtu statistika, nevis komandas panākumi. Un ja tam vēl piemet klāt tēlošanu (starp citu, gadu laikā tā ievērojami mazinājusies, bet nīdēji uz to, protams, piever acis), tad koptēls veidojas tāds, kāds tas ir. Un Ronaldu kritiķus tad vairs neinteresē, ka Ronaldu izcēlies arī ar daudziem cēliem žestiem, nodarbojas ar labdarību un tā tālāk.

Skaidrs, ka šobrīd būtībā atkārtoju tās lietas, kas visiem jau tāpat ir zināmas, bet vēlējos padalīties ar vienu domu. Kaut gan futbols objektīvi jau sen nav vairs tikai futbola spēle, bet svarīga ir arī futbolistu personība (neskaitāmas intervijas, reklāmas, uzstāšanās), bizness un ar to visu saistītā atbildība pret sabiedrību (sportists, kuru dievina miljoniem cilvēku, nedrīkst rādīt sliktu piemēru), pamatā mēs šo sporta veidu mīlam tieši spēles dēļ. Un šo lietu Ronaldu pieprot izcili. Ja arī viņam ir ne tik pozitīvas īpašības kā cilvēkam, vismaz manā skatījumā tas ir otršķirīgi. Kas to lai zina, iespējams, pasaules labākais grāmatvedis vai pasaules labākais būvnieks kā cilvēks ir pavisam draņķīgs, bet savā nodarbē viņš ir nevainojams un tikai rakstura dēļ nezaudē šo "labākais".

Kas attiecas uz ārpus futbola uzvedību, cilvēkam pieaugušā vecumā ir grūti sevi lauzt un ir niķi, kas paliek uz mūžu. Es baudu Ronaldu futbolu un tieši kā futbolistu dievinu tikpat ļoti kā Mesi. Ja kāds teiks, ka arī laukumā kā futbolists viņš ne vienmēr uzvedas atbilstoši, atbildēšu - galveno, sportiskos sasniegumus, viņš sasniedz. Anglijas čempions, Spānijas čempions, Čempionu līgas (trīskārtējs!) čempions un tagad arī Eiropas čempions, visos gadījumos spēlējot ļoti lielu lomu titulu izcīnīšanā. Un rītvakar Ronaldu izies laukumā un kārtējo reizi vedīs savu izlasi pretī jaunām uzvarām. Viņš ir futbola ģēnijs un punkts.

Vai Ronaldu ir mīnusi kā futbolistam?

Tā nu ir sanācis, ka man izdevies sekot Ronaldu karjerai gandrīz visu laiku - nevis lasot aprakstus, bet tieši skatoties futbola spēles. Savulaik, kad Anglijas Premjerlīgas klubi Eiropā dominēja, augstāko punktu sasniedzot 2007./08. gada sezonā (angļu klubu fināls, trīs angļu klubi pusfinālā - starp citu, toreiz neviens nerunāja par smieklīgiem "argumentiem" kā saspringtais spēļu grafiks, milzīgā spriedze Premjerlīgā vai kas tamlīdzīgs, nekas netraucēja dominēt Čempionu līgā!), pastiprināti skatījos tieši šo līgu un sajūsminājos par Ronaldu sniegumu "Manchester United" kreklā. Pēc tam, kad pamazām norietu piedzīvoja Anglijas Premjerlīgas vadošo klubu līderi (norieta stāsti un laiks, protams, atšķiras, bet minēto gadu līderi bija Lampards, Terijs, Drogbā, Džerards, Torress, Skoulzs, Gigss, Vidičs, Ferdinands un daudzi citi), kā arī Ronaldu pārcēlās uz "Real", līgu spēku samēri koriģējās. Vismaz, ja runājam tieši par vadošajiem klubiem. Arī manu uzmanību turpinājumā nozaga "La Liga", kur arī sākās daudzus kaitinošie Mesi un Ronaldu salīdzināšanas laiki. Toties "El Clásico" un Spānijas čempionāts no tā tikai ieguva.

Aizvirzījos no temata, bet, atbildot uz apakšvirsrakstā uzdoto jautājumu, manuprāt, Ronaldu pēdējos gados kā futbolists ir mainījies. Ir spēles elementi, kuros viņš joprojām ir neapstādināms un nepārspējams, ir spēles elementi, kuros ar gadiem viņš ir kļuvis spēcīgāks, bet ir arī lietas, kurās viņš pamazām regresē.

Vadoties tikai no sevis novērotā, galvenais aspekts, kas ietekmējis izmaiņas, ir fiziskais stāvoklis, ķermenis. Ronaldu pēdējos gados šai ziņā pamatīgi pielicis, kļuvis fiziski spēcīgāks, taču liels jautājums ir, vai futbola laukumā tas viņam vairāk devis vai tomēr atņēmis. Man subjektīvi šķiet, ka kopumā viņš ir nedaudz zaudējis. Jā, gaisa divcīņās ar Ronaldu tagad cīnīties ir vēl sarežģītāk, pēc saskarsmes (ja vien viņš, redzot labumu, nekrīt apzināti viegli) Krištianu spēj noturēties kājās labāk, arī sprintera īpašības nekur nav pazudušas.

Foto: Madrides "Real".

Tomēr tai pašā laikā Ronaldu lielā mērā zaudējis elastību, veiklību, lokanību, apsviedību. Vērojot mačus ar viņa dalību, krīt acīs, cik reti viņš pēdējos gados iet uz apspēlēšanu un atstāj muļķos divus, trīs un vairāk pretinieku kā senākos gados. Tiešām reti. Viņš vairs neiet zigzagos. Šobrīd Ronaldu trumpji ir negaidīta atbrīvošanās un zibenīgs sitiens (tā saucamie one timers), tās pašas gaisa divcīņas pēc partneru centrējumiem, sprintošana brīvās zonās pretuzbrukumos nu un, protams, tālsitieni, kā arī standartsituāciju izpildīšana, par kuru statistisko efektivitāti gan arī mēdz strīdēties.

Ko no tā visa var secināt Latvijas izlase? Pirmkārt, ir vairāk nekā skaidrs, ka iespēju mūsējiem pret šādu Portugāles izlasi ir maz un arī kaut kādas izmaiņas Ronaldu spējās diez vai palīdzēs viņu, piemēram, pilnībā izslēgt no spēles. To nespēj pat grandi... Taču vismaz nedaudz ierobežot viņu var, pievēršot uzmanību tieši viņa labākajām prasmēm.

Pašsaprotami, ka Ronaldu nedrīkst dot daudz vietas, bet pozicionālos uzbrukumos (kurus pamatā rīt varam sagaidīt) ar pieblīvētu aizsardzību šī portugāļa arsenāls patiešām šobrīd vairs nav tik plašs. Galvenais ir izsekot līdzi viņa atvēršanās mēģinājumiem uz sitiena izdarīšanu. Kamerām tas nereti paslīd garām, bet "Euro 2016" biju liecinieks tam, kā Ronaldu pārvietojas pa laukumu bez bumbas. Burtiski uz pirkstgaliņiem lēnām tipina kā nesteidzīga antilope, tad sajūt īsto mirkli, fantastiski paātrinās un ieskrien pretiniekam nāvējošajā zonā. Ļoti grūti, varbūt pat neiespējami ir tikt līdzi, bet ar šo viņa trumpi, ko viņš tieši pēdējos pāris gados izmanto atkal un atkal, ir vērts pacīnīties.

Lai veicas Latvijas izlasei, jo veiksme tiešām būs nepieciešama!