Ivans Drago treniņos, līderis futbolā, dzīves skola lazaretē – izlases debitants Dario Šits

- Jauna komanda, jauns čempionāts, pilnīgi jauna vide. Kādas ir sajūtas pēc pirmajām deviņām kārtām?
- Jūtos ļoti labi, un galvenais ir tas, ka klubā saprot, ka esmu pēc traumas un kam esmu gājis cauri. Tādēļ, kaut gan man klubā ir liela līdera loma, tajā pašā laikā ar mani darbojas piesardzīgi. Mani visur sauc par Ivanu Drago, jo es nevaru trenēties ar 100% atdevi – man tie vienmēr ir 130%. To viņi saprata un uzreiz piebremzēja – pag, pag, esi bišķīt mierīgāks. Man ļoti patīk mainīt vietas, tādēļ jaunā vietā uzreiz jūtos labi un adaptācija bija viegla. Klubs patīk, līga patīk – jūtos ļoti labi.

- Būtiska atšķirība starp Itāliju un Nīderlandi noteikti ir arī klimats.
- Tik ļoti gribēju vēsu laiku. Man patīk aukstums, un Itālijā vienmēr visu ziemu spēlēju ar īsām rokām. Nīderlandē jau tagad līst un ir auksts, bet tik un tā trenējos ar īsām rokām un bez termoveļas. Laikapstākļi man patīk, un man šāda laika ļoti pietrūka. Allaž esmu teicis, ka mēs Latvijā aukstumā sevi norūdām un neesam tik atslābuši. Itālijā pieredzēju arī pāris grādu mīnusus un sniegu, bet itālieši ar siltumu, manuprāt, tik ļoti atslābst – tur to izdarīt ir ļoti viegli.

- Izpratne par tavu situāciju un individuālā pieeja ir viens no iemesliem, kādēļ izvēlējies tieši šo klubu? Un cik liela bija izvēle vasarā?
- Tas bija tikai mans un aģenta pirksts, uzreiz pateicu, ka gribu kaut kur iet īrē. "Parma" sākumā gan teica "nē, nē", bet teicu, ka es to gribu. Man vienalga, ka esam tikuši A sērijā, jo man vajag spēlēt. Saprotu, ko nozīmē spēlēt un konkurēt pēc viena, pat diviem izlaistiem gadiem. Tas nav tik viegli, kā visiem šķiet. Pat pēc izlaista mēneša nav viegli tikt pamatsastāvā, bet es esmu izlaidis gadu. Tikai tagad lēnām jūtos aizvien labāk, bet joprojām neesmu, manuprāt, pat sasniedzis 80% no tā, kāds es biju agrāk. Katrā spēlē jūtu, ka te varēju izdarīt to, te – to. Vajadzīgs ilgs laiks, lai atgūtu visas nianses, bet nu ar katru spēli jūtos arvien labāk un labāk.

Bez "Helmond Sport" bija vēl citas iespējas. Itālijā – C sērijā. Taču uzreiz, kad [pirms gada] dabūju traumu, aģentam teicu, ka gribu nomainīt vidi. Man patīk mainīt vidi un gribu redzēt, kāds futbols ir arī citur. Itālijā, kā zinām, futbols tomēr ir vairāk uz aizsardzību tendēts, bet Nīderlandē tas ir tikai uzbrukums, uzbrukums, uzbrukums. Šogad mans mērķis ir ziedot kaut ko, lai iegūtu kaut ko. Varēju palikt, piemēram, Itālijas trešajā līgā, kur tāpat ir lielas akadēmijas, kas tikko nokritušas no B sērijas, bet jutu, ka man vajag veikt šo soli. Man šobrīd ir jābūt egoistiskam un jādomā, kur varu visvairāk spēlēt. Tad jau redzēs, kas notiks pēc sezonas, jo "Helmond Sport" ir iespēja mani izpirkt, bet, ja mani izpirks, "Parma" būs pirmā roka mani atpirkt atpakaļ.

- Kad "Parma" sākumā negribēja tevi izīrēt, ar kādiem argumentiem centās pierunāt palikt?
- Līdzīga situācija bija arī pagājušajā gadā, kad vēl vairāk negribēja mani laist prom [uz īri C sērijas klubā SPAL]. Šogad bija vieglāk, jo viņi saprata, ka neesmu spēlējis jau divus gadus un ka paši ir pakāpušies uz A sēriju, kur līmenis ir vēl krietni augstāks nekā B sērijā. Viņi teica, lai trenējos un esmu pacietīgs, bet es zinu, kāds ir lielais futbols – tas ir bizness. Viņiem ir arī citi spēlētāji ar līgumiem, kuriem ir jāspēlē. Solīja, teiksim, 10 minūtes, bet 10 minūtes A sērijā vai 90 minūtes pilnvērtīgi skriet citā līgā – šobrīd, protams, izvēlos 90 minūtes. Ja šosezon sasitīšu daudz vārtu, nākamsezon jau varu būt līderis A sērijā. Atgriezties var ātri - ir tāds teiciens, ka viena laba sezona var izmainīt visu dzīvi.

- Kaut gan A sērijā ir augstāks līmenis, Parmas pamatsastāvā uzbrukumā joprojām spēlē 2003. gadā dzimušais Bonnī, rotācijā ir arī vairāki 2005. gadi. "Parma" laikam nav tas klubs, kas jauniešiem neuzticētos.
- Ar Džonu [Anžu] Bonnī kopā trenējāmies Parmas jaunatnē. Arī ar [2003. gadu] Alesandro Čirkato, kurš tikko pārrāva krusteniskās saites. Arī Anasu [Hadžu Mohamedu], kurš ir 2005. gads. Ar puskomandu esmu trenējies akadēmijā, un "Parma" ir viena no jaunākajām komandām, ja ne visjaunākā, A sērijā. Tādā ziņā zinu, ka "Parma" nemeloja un tās 10 minūtes man būtu. Zinu, uz ko esmu spējīgs, un negribu ielēkt tajā līmenī, vēl neparādot sevi par 130%. Varbūt varētu par 90%, bet vēl tikai atgūstu ritmu, nianses. Man ir jāspēlē – pēc diviem izlaistiem gadiem nosēdēt vēl vienu sezonu pa 10-15 minūtēm man pašlaik nav vajadzības.

Dario Šits. Foto: Helmond Sport

- "Helmond Sport" nav nabadzīgs klubs [gada budžets ap pieciem miljoniem eiro – RFS līmenī], tomēr iespējas salīdzinājumā ar Parmu ir krietni, krietni mazākas. Kāds ir medicīnas, treneru, atjaunošanās, laukumu kvalitātes līmenis, kas tavā situācijā nav mazsvarīgi?
- Atšķirība, protams, ir ļoti liela. B sērijā mums bija viens no lielākajiem budžetiem un tas būtu bijis konkurētspējīgs pat A sērijā [2023. kalendārajā gadā "Parma" izdevumu budžets bija 109 miljoni eiro un zaudējumi 80 miljoni, bet 2022. gadā - pat 129 miljonu izdevumi un 96 miljonu zaudējumi - A.S.]. Par medicīnu nevaru sūdzēties. Jā, Itālijā ir seši septiņi fizioterapeiti, te – trīs, bet man tas neko nemaina. Laukumi, okay, tieši šobrīd notiek laukumu maiņa, jo mums blakus tūliņ pabeigs jauno stadionu un trenēsimies jaunā vietā. Vienīgā atšķirība, ka tas un esošais treniņlaukums ir mākslīgie. Būšu godīgs, laukums, uz kura trenējamies, ir slikts, bet es uz tādām lietām nefokusējos. Zinu, kādēļ esmu tur, un galvenais ir tas, kas ir galvā. Esmu tur, lai es atgrieztos laukumā un sistu vārtus, un tālāk jau redzēsim, kur būšu.

- "Helmond Sport" augstākajā līgā nav spēlējusi jau 40 gadu, pirmajā līgā vairāk nekā desmit sezonas pēc kārtas bijusi padsmitajās vietās, bet šobrīd ir otrā. Cik tas ir objektīvi – kāds ir sezonas reālais mērķis?
- Kad atbraucu, vadība man teica – cik daudz sasitīsi, tur arī būsim! Futbolu nespēlē viens cilvēks, bet zinu, ka, ja man uzticas un dod līdera vārdu, ka varu un drīkstu izteikties, un arī ģērbtuvē ļauj darīt to, ko protu…Pirmajā nedēļā visiem teicu – mēs būsim tur augšā! Lai par to vispār nesatraucas – neesmu atbraucis, lai spēlētu par palikšanu. Ar mani tas tā nenotiek – vai nu es uzvaru, vai es turpinu trenēties. Pirms izlases mums bija sapulce ar vadību, mani izsauca priekšā un jautāja – Dario, ko tu gaidi no šīs sezonas? Teicu, ka mērķis ir tikai viens – uzvarēt!

Manuprāt, tagad visi esam tam noticējuši. Ja pirmajā nedēļā nāca maz fanu, jo neviens neko no mums negaidīja – parasti esam priecīgi, ja tiekam [paaugstināšanas] pārspēļu turnīrā, tad tagad esam otrie un nupat varējām uzvarēt pirmajā posmā, kas jau garantētu pārspēles [Eerste Divisie labāko divnieks automātiski kvalificējas Eredivisie, vēl sešas komandas piedalās pārspēlēs, bet četras no sešām pārspēļu vietām tiek rezervētas pamatturnīra četru nogriežņu uzvarētājām – pirmais nogrieznis nupat beidzās pēc 9. kārtas]. Uzreiz jūtams, ka cilvēku nāk vairāk, visi seko līdzi, visa mediju uzmanība ir ap mums.

- Gan jūs, gan "Den Bosch" pēdējā kārtā nospēlējāt neizšķirti. Vai sekojāt līdzi paralēlās spēles rezultātam?
- Mūsu fani jau kliedza, varēja saprast, ka otra komanda ir ielaidusi. Viss sakrita, lai mēs būtu pirmie, bet cepuri nost "Jong Ajax" vārtsargam – ne velti viņam pēc spēles reitings bija 9.8, kas ir kaut kas mega liels. Bija tādi momenti, ka nevarēja pat saprast, kā bumba neiegāja iekšā…[kompensācijas laikā "Helmond Sport" trāpīja gan pa stabu, gan pārliktni]. No otras puses, varbūt arī labi, ka tā. Redzēs, kā "Den Bosch" ies tālāk, bet tā garantētā vieta var atslābināt.

Ja tev ir augstākā līmeņa spēlētāji, tā pirmā vieta ir tikai pluss, bet mums ir jauna komanda – labāk, lai jauniešiem turpina degt acis, nevis ir sajūta, ka viss jau ir padarīts. Tas ir mūsu trumpis, ka mums visiem deg acis un ka esam izsalkuši. Arī paši ar spēlētājiem runājām ar vadību, lai mums nesola prēmijas par to. Jauniešiem tas nav tik būtiski – nauda svarīgāka ir vēlākos karjeras posmos. Ja pirmie būsim pēc sezonas, tad gan. Bet tas ir tik interesanti – sākumā spiediena nebija vispār, bijām priecīgi par pirmo uzvaru, par otro uzvaru jau bija ļoti liels prieks, un šī jau bija pirmā spēle, kurā bija spiediens. Ballīte bija tik tuvu, bet tomēr aizgāja gar degunu.

- Pirmos vārtus iesiti pretuzbrukumā, aizmūkot no aizsargiem, bet pārējie vārti un rezultatīvā piespēle ir gaisā pēc centrējumiem. Tās ir tavas stiprākās puses?
- Tieši tā! Kā Nīderlandē saka, esmu ļoti universāls. Esmu ātrs un ar katru treniņu aizvien ātrāks, atgūstot visu skriešanas ritmu un ātrumu, ko pēc operācijas biju pazaudējis. Man ir augums, varu spēlēt ar galvu, spēks divcīņās – Itālijā divcīņas ir galvenā prioritāte. Aizskriešana un lapsa soda laukumā.

- Kā pēc operācijām un atlabšanas procesiem ir mainījies tavs ķermenis – kaut ko nācies zaudēt, kādu vājo vietu varbūt, tieši pretēji, esi uztrenējis?
- Pirms krustenisko saišu operācijas man bija perfekts ķermenis – indekss 7%. Taču interesanti, ka futbolā, it īpaši kad mūsdienās ir tik daudz spēļu, nav tāda perfekta ķermeņa tipa. Kad dabūju traumu, redzēju spēlētājus, kuri ēd visu un kuriem nekas nenotiek, bet tiem, kuri ēd veselīgi, kaut kas notiek. Uzturs un fiziskais ir tāds pats, kāds tas bija agrāk. Uztrenējis drīzāk esmu galvu – ja Parmā vēl bija kaut kāds jauniešu stress par rezultātu, jo, ierodoties akadēmijā, visu dienu stāstīja un atkārtoja, ka sestdien ir jāuzvar, ka ir jābūt čempioniem, bet pēc zaudējumiem bija negatīvisms, tad tagad gadu biju ārpus futbola, redzēju, kā tas viss notiek, skatoties no vadības puses, un esmu dabūjis mieru. Spiedienu vairs nejūtu vispār un, izejot tam visam cauri, saprotu, ka tādām lietām savu enerģiju nav pat jēgas tērēt. Tagad saprotu, ka pat tad, ja zaudējam, tā ir tikai viena spēle, kurā vairs neko nevar izmainīt, un vienkārši jāturpina strādāt. Kā jau esmu teicis, pēc šā gada man ir sajūta, ka lielajā futbolā esmu jau sazin cik gadu – pat nezināju, ka tikai nupat guvu pirmos vārtus pieaugušo futbolā.

- Kas atlabšanas procesā ir visgrūtākais?
- Divas lietas. Pirmkārt, man bija ļoti traka situācija, es to sauktu pat par izdzīvošanu – nedomāju par futbolu, nedomāju ne par ko citu, tikai par izdzīvošanu. Dažas dienas bija tādas, ka šķita, ka tā ir mana pēdējā diena – negribējās ne ēst, ne dzert. Izdzīvošana ir pirmā, un otrā lieta ir vientulība, kas man bija liels pārbaudījums. Sapratu, kuri cilvēki ir ar mani, kuri – nav ar mani. Kā tas notiek lielajā futbola dzīvē – kad tu esi te, augšā, tad visi ir ap tevi, bet, kad esi kaut kur zemāk un iet grūtāk, nevienam neesi vajadzīgs. Nācās saprast, ka lielā dzīve tāda ir un ka jābūt stipram. Sākumā uz mājām zvanīju diezgan daudz, bet beigās jau sapratu, ka nav ko zvanīties un pašam jātiek galā ar savām lietām.

- Var teikt, ka šajā laikā piespiedu kārtā pieaugi?
- O, jā, 100%!

- Uzsvēri mentālo pusi. Arī tā ir trenējama – kā Parmā ir ar sporta psihologiem?
- Gan "Parma", gan SPAL ir divi psihologi. Visur lielajos klubos ir daudz psihologu, bet es vienmēr esmu gribējis procesam cauri iziet pats. Ticu tam, ka grūti laiki veido stiprus cilvēkus. Ļoti ticu tam. Daudzi mūsdienās tam nepiekritīs, bet, manuprāt, pašam ir jāiziet tam cauri, jo ne vienmēr dzīvē būs kāds, kurš varēs palīdzēt grūtā situācijā. Pašam ir jāmācās analizēt grūto situāciju un mēģināt tikt tai cauri. Ja nekādi netiec no tās laukā, tad, protams, jāmeklē palīdzība, bet, ja zini, kas ir jādara, un zini ceļu, tad jāmēģina galā tikt pašam. Tāda bija mana mentalitāte. Kopš dabūju traumu, jau no pirmās dienas uzreiz analizēju, kas bija noticis iepriekšējā nedēļā vai mēnesī, kādēļ varbūt dabūju traumu un kādi bija tie faktori, ko varēju mainīt un ko mainīšu.

- Vai tiki līdz secinājumiem par abu traumu iemesliem?
- (Dziļa nopūta) Jā, domāju, ka jā. Par vienu nezinu, bet vienā traumā pārāk gribēju [spēlēt]. Kad notraumēju potīti, nemācēju apstāties – tagad es māku. Ar pārrautu saiti nospēlēju vairākas nedēļas, gandrīz mēnesi [par to Dario stāstīja jau šajā intervijā - A.S.]. Pēc tam atgriežoties, tik ļoti gribēju Parmā būt pamatsastāvā – treniņi bija divreiz dienā, dažreiz vienreiz, pēc treniņa uzreiz paņēmu mantas, braucu uz centru un atradu mazu placīti, kur ir sintētiskais laukums, un visu dienu trenējos. Visu dienu - tagad saprotu, ka vajadzēja nedaudz piebremzēt. Man enerģijas ir tik daudz…gan Parmā, gan šeit visi mani tādēļ sauc par Ivanu Drago, jo nejūtu nogurumu un sāpes. Ja eju, tad eju uz visu banku.

Full recovery story coming soon on YouTube!🎬🍿 pic.twitter.com/m7nXSXUmWF

— Dario Šits 💫 (@DarioSits) October 7, 2024

- Kādus divus padomus dotu cilvēkam, kā pēc traumas pārdzīvot rehabilitācijas ikdienu?
- Tādu lietu ir daudz. (Domā) Ļoti labs jautājums. Domāju, ka galvenais ir nepārstāt ticēt. Un sarunas ar sevi. Tas it kā ir viens un tas pats, bet ne gluži viens un tas pats. Daudzi saka, ka viņi tic, bet patiesībā viņi netic. To ļoti labi zinu, ka daudzi saka vienu, bet īstenībā domā ko citu. Ticēt sev un ticēt ceļam. Otrkārt, sarunas ar sevi – analizēt, uzdot jautājumus, kāpēc tas notika, kāpēc esmu te. Kāpēc - tas, manuprāt, ir ļoti svarīgs jautājums, ko var jautāt daudzās situācijās. Kāpēc uzvarējām? Kāpēc zaudējām? Kāpēc guvu traumu? Ne tikai futbolā, bet arī visā dzīvē. Būt godīgam pret sevi.

- Parasts cilvēks un profesionāls sportists sporta traumu laikā iet cauri līdzīgiem procesiem, bet ar ļoti būtisku atšķirību. Parastam cilvēkam trauma bieži vien var nozīmēt tikai hobija maiņu, bet profesionālam sportistam trauma var beigties ar profesijas, ienākumu avota, nākotnes zaudēšanu. Vai nezuda ticība, ka turpināsi spēlēt profesionālo futbolu?
- Nē, man tas tā nav. Laikam nekad neesmu par to stresojis, jo man uzreiz būtu plāns B, plāns C un plāns D. Bija draugi, kuri jau uzreiz zvanīja: o, Dario, (sit plaukstas) seši mēneši [ārā] – pie kā strādājam? Es saku – paga, es tur mirstu, jau kuro dienu nevaru pagulēt, bet man zvana par strādāšanu (smejas). Stresa man par to nav, jo man patīk darīt daudz lietu un visā, kam pieķeros, varu sasniegt augstu līmeni. Futbols man nekad nav bijis par izdzīvošanu, nekad naudu neesmu licis kā galveno – nekad! Un tas, manuprāt, ir atslēgas punkts, kādēļ futbolā vienmēr esmu daudz ko sasniedzis, - es to daru, jo man tas patīk. Tādēļ tik ilgi turos, pārvaru šķēršļus un kaut kur tieku – jo vienmēr to esmu darījis ar prieku. Bez augstprātības – augstāko līmeni varu sasniegt visā, ja vien daru to, kas man patīk. Protu atrast lietas, kas man procesā patīk. Par finansiālo pusi vai nespēlēšanu pēc traumas pat neuztraucos, jo zināju, ka spēšu no tā visa tikt ārā.

- Braukšana uz ārzemju akadēmijām ir populāra tēma. Atkāpjoties no traumām, ko futbola ziņā tev aizbraukšana uz Parmu 16 gadu vecumā iedeva tādu, ko nebūtu iedevusi "Metta", kas jau tobrīd droši vien bija Baltijas vadošā akadēmija? Lielāka konkurence un futbola intensitāte, vairāk treneru, labāki treneri, labāka medicīna – kas bija galvenais ieguvums, ko tu ieteiktu jaunietim, kurš būtu līdzīga lēmuma priekšā?
- Vispirms vēlos pateikt to, ko droši vien teikšu visu savu dzīvi: liels paldies "Metta" un tieši Ģirtam Mihelsonam, Andrim Rihertam! Tas, ko viņi man iedeva no 13 līdz 16 gadiem, bija atslēgas punkts. "Iedeva" pat nebūtu pareizais vārds – palīdzēja saprast manu "es". Ticību, domāšanu, disciplīnu, attieksmi, līdera dotības. Manī tas viss jau bija, bet varbūt es to vēl neredzēju tā, kā to redzēja un iedeva viņi. Atceros, kā 13, 14, 15 gadu vecumā mācīja attieksmi pret cilvēkiem ārpus futbola un futbola laukumā, disciplīnu laukumā un ārpus tā – ja taisīsi sūdus ārpus futbola, tad sūdi nāks arī futbola laukumā. Tās ir nianses, bet tās izmantoju vēl līdz šai dienai, un tas ir iemesls, kādēļ tiku cauri Parmas akadēmijai un esmu pirmais latvietis, kurš no akadēmijas ticis līdz pirmajai komandai. Par to vienmēr teikšu paldies. Tās teorijas, individuālās sarunas – 13 gadu vecumā tolaik varbūt lija asaras, nu nē, kādēļ atkal man piekasās par kaut ko, kādam ne tā esmu iedevis roku vai kādam nepaskatījies acīs. Jau tad sapratu, ka tā ir personības veidošana, bet tajā vecumā reizēm tik un tā sakrājās – nogurums, skola. Pret Andri un Ģirtu un to, ko viņi man ir devuši, man vienmēr bijusi liela cieņa.

Dario Šits. Foto: fsmetta.lv

Tolaik Latvijā vēl nebija izveidojies tāds pakāpiens no Virslīgas uz [augstāku līmeni], kā to izdarīja Raimonds [Krollis, kurš no "Metta" pārgāja uz "Valmieru" un no "Valmieras" nokļuva A sērijā]. Kad aizbraucu, tas tieši lēnām sāka notikt. Kā no RFS, piemēram. Tagad to izdarīt būtu vieglāk. Bet vai es teiktu, ka aizbraukšana [pusaudža gados] būtu slikts variants? Nē! Teiktu, ka vienalga ir jābrauc, jo ir ļoti daudz faktoru, kurus citi, kuri tur nav bijuši, pat neredz. Protams, ka tas ir grūti, bet, ja tiec tam cauri, tad nostiprini savu mentālo pusi un dzīvē daudz ko sasniegsi. Otrkārt, satiktie cilvēki, viņu mentalitāte. Katrā valstī tagad man ir draugs, pie kura varētu aizbraukt, kaut ko veidot. Treškārt, tas ļauj sākt dzīvot patstāvīgi un pašam tikt galā ar ikdienas situācijām. Pats mazgāju savas drēbes, pats domāju, ko un kā darīt, jo vairs blakus nebija tēta vai mammas. Un futbols – futbols ir nianses, un 17, 18, 19 gadu vecumā, kad sākas spēlēšana otrajās komandās, vai tā būtu Primavera vai U21, U23 komandas, slēpjas visa atslēga uz elites futbolu. Tieši tur iemāca tās nianses futbola laukumā, kuru mums, manuprāt, vēl pietrūkst.

- Diezgan daudzi Latvijas izlases hokejisti pusaudžu gados aizbrauca uz Ziemeļameriku, Skandināviju Somiju, Šveici, ļoti daudz basketbolistu – uz Spāniju. Vai Latvijā ir iespējams veikt kvalitatīvu pāreju no pusaudžu futbola uz pieaugušo futbolu, ja tavas ambīcijas ir spēlēt Top 5 līgās?
- Es teiktu, ka līdz 16 gadu vecumam ir jāpaliek. Tādēļ, ka te ir mājas, kas mentāli ir ļoti svarīgi. Esmu tam visam gājis cauri, saprotu, cik tas ir svarīgi. Saprotu, cik daudz jauniešu ir grūti mainīt vidi, tad labāk lai viņi vēl paliek. Pie mums mega pluss ir arī tas, ka mums ir tik maz iedzīvotāju un katru jaunieti var apčubināt. Ārzemēs apčubināšanas vairs nebūs – katru dienu ir jāiet karā. Līdz 16 gadiem ir jāpaliek, un līdz tādam vecumam te var attīstīties, lai tiktu tālāk.

Dario Šits savā debijas treniņā Paolo Nikolato vadībā. Foto: LFF

- Kāda bija tava pirmā saskarsme ar izlases galveno treneri Paolo Nikolato?
- Man uzzvanīja – šķiet, nedēļu pēc U21 izlases. Aprunājāmies, kā man iet. Bija forši, jo arī kādus divus trīs mēnešus nebiju sarunājies itāliski. Tas, ka protu itāļu valodu, man ir liels pluss, jo treneris var kārtīgāk izskaidrot, ko no manis vēlas. Tobrīd par izsaukumu nerunājām, bet pēc tam jau sazvanījāmies vēlreiz, un viņš teica, ka vēlas mani izsaukt.

- Vai runājāt arī par tavu interviju pēc U21 izlases [Dario pēc mājas spēles pret Norvēģiju LTV pateica, ka pēc septembra loga izlasē vairs nespēlēs, bet LFF sociālajos tīklos piebilda, ka runa bijusi par U21 izlasi, kas viņu pēc intervijas atskaitīja vēl pirms otra mača Īrijā]?
- Jā, protams, bet ar federāciju to visu izrunājām – viss ir kārtībā. Iemesli lai paliek pie manis, ar federāciju to visu izrunājām - tviterī jau visu uzrakstīju.

Man vienmēr bijis liels gods pārstāvēt 🇱🇻, un es ar lepnumu esmu gatavs vilkt valstsvienības kreklu arī turpmāk.

Sarunās ar LFF esmu precizējis savu pozīciju par spēlēšanu izlasē. Pateicos federācijai par manu skaidrojumu pieņemšanu un spēles dienā radušos emociju sapratni.

— Dario Šits 💫 (@DarioSits) October 2, 2024

- Ja citreiz Nikolato tevi neizsauks un tā vietā sauks Basovs uz U21 izlasi, vai brauksi uz U21 izlasi [2004. gadā dzimušais Šits drīkstēs spēlēt arī nākamajā ciklā]?
- Tas būs atkarīgs arī no tā brīža situācijas klubā, bet, jā, protams.

- Ko gaidi no sava pirmā izsaukuma uz pieaugušo izlasi?
- Ticu, ka jau varu spēlēt. Kā iepriekš runāju par satraukumu – man tāda nav vispār. Esmu izgājis cauri lielam klubam, kurā no tevis prasa katru dienu un katrā treniņā, tāpēc tā nebūtu problēma. Esmu gatavs spēlēt, bet tas ir atkarīgs no trenera un arī manis paša – kā sevi parādīšu treniņos. Ja tikšu laukumā, tad, protams, mērķis būs uzvarēt un gūt vārtus.

- Izlasē ir arvien vairāk bijušo mettiešu, un pats spēlēji kopā ar Lūkasu Vapni – ar iejušanos komandā problēmu droši vien nebūs?
- Nē, nekādu. Tas droši vien vairāk ir cilvēkiem, kuriem jaunas lietas rada stresu, ar ko jātiek galā. Kā tas, piemēram, bija ar [Džanluidži] Bufonu – lūk, tur ir stress (smejas)! Tur gan ir stress, jo ierodies uz treniņu un cilvēki jau stāv un gaida – uz treniņiem nāca vairāk cilvēku nekā uz manām pašreizējām spēlēm. Pirmajā pirmssezonā uz treniņu atnāca 10 tūkstoši cilvēku – stāv un netiek tribīnēs. Man tobrīd bija 18 gadu – lūk, tad gan bija spiediens. Tagad spiediens ir par to, ka gribas palīdzēt savai valstij, bet ne spiediena no ierašanās izlasē.

- Mērogi ir pavisam citi, bet vai Vaņinu var salīdzināt ar Bufona autoritāti?
- Jā! Arī Aleksandrs Cauņa. Tieši šorīt teicu tētim, atradu bildi, kurā ir Andris Vaņins. Ir tomēr tāda wow sajūta, jo tā tas viss arī sākās – kad biju maziņš, ar tēti gājām uz "Skonto" stadionu un skatījāmies Latvijas izlases zvaigznes. Vakar treniņā pilnīgi bija tādas tirpiņas, ka Aleksandrs Cauņa saka priekšā kaut kādas nianses un palabo. Tam uzreiz ir tāds prestižs. Ļoti labas sajūtas.

- Ko tev novēlēt?
- Uzvarēt! Bet tas ir atkarīgs no mums. Veiksmi, un tad jau viss pārējais būs.

Dario Šits. Foto: LFF