Kazakevičs: "Uzvarēt varēja abas izlases, kopumā spēli vērtēju pozitīvi"

- Kā vērtējat Latvijas izlases sniegumu?
- Kopumā aizvadījām diezgan grūtu spēli, kā arī bija gaidāms, jo abas komandas bija uzvarētas motivēt – gan mājinieki, gan arī mēs. Spēles ritējums, arī no mūsu puses, bija prognozējams, ka kompakti spēlēsim savā laukuma pusē un koncentrēsimies pretuzbrukumiem. Spēles gaitā iespējas uzvarēt bija abām komandām. Mājiniekiem varbūt bija vairāk momentu, taču visbīstamākais moments visdrīzāk bija mums – pašās beigās, kad pēdējās sekundēs varējām izraut uzvaru. Domāju, ka aizvadījām diezgan labu spēli. Ne viss izdevās, bet, ņemot vērā, ka šī bija trešā spēle šajā ciklā un uz vairākiem spēlētājiem gūlās diezgan liela fiziska slodze, esmu apmierināts, kā viņi tika galā ar šo izaicinājumu.

- Par beigu rezultātu ir vilšanās? Un šī vilšanās galvenokārt ir pēdējā momenta dēļ vai arī par visu spēli kopumā, ka varējām labāk realizēt savus uzbrukumus?
- Pirms spēles bijām noskaņoti cīnīties par trim punktiem un sapratām, ka spēle nebūs viegla. Izveidojām vairākus bīstamus momentus, taču tajos neguvām vārtus. Kā jau teicu, savas iespējas bija arī pretiniekiem, un parasti droši vien īpaši sāpīgi ir tai komandai, kurai bija tas pēdējais izšķirošais moments. Tādēļ ir zināma vilšanās, ka beigās neizmantojām lielisku iespēju aizvest prom trīs punktus.

- Vai varētu sīkāk komentēt izvēli spēlēt ar diviem uzbrucējiem, kas iepriekšējās nometnēs īpaši netika izmantota?
- Tādu risinājumu izvēlējāmies, lai varētu agresīvāk spēlēt augšējā līnijā. jo pret Norvēģiju, īpaši pirmajā puslaikā, neizdevās agresīva pretspēle un pārāk daudz ļāvām arī pretinieku aizsargiem. Izvēle bija izlaist divus fiziski spēcīgus uzbrucējus, kuru funkcijas var atšķirties, jo ne visu spēli viņi izvietojās 4-4-2 formācijā un, piemēram, aizsardzības organizācijā bija arī 4-4-1-1, bet galvenā ideja bija izmantot savas iespējas un augšējā līnijā uzvarēt gaisa divcīņas – lai uzbrukumā mums būtu papildus opcija un varētu izveidot agresīvu, fizisku spiedienu uz pretiniekiem šajā zonā, kurā spēlēja mūsu uzbrucēji.

- Kādēļ Cigaņiks palika malā – funkcionālās gatavības vai kādu citu iemeslu dēļ? Un kādēļ Jānis Ikaunieks tika pārvirzīts uz kreiso malu, nevis palika labajā?
- Runājot par Andreju, tā vairāk bija mana izvēle pēc iepriekšējām divām spēlēm kopā ar Gutkovski un Uldriķi malās izmantot tieši Kamešu un Jāni Ikaunieku. Ņemot vērā, ka gribējām nospēlēt dažādi, sākumā Jāni izmantojām kreisajā malā, lai viņš spēlētu kā tipisks pussargs un būtu orientēts uz ātriem centrējumiem. Taču viņi ar Kamešu arī mainījās vietām, lai būtu iespējas spēlēt arī pusflangos un spēli saasinātu arī šādā veidā. Andreja neizvēlēšanās sastāvā bija kopējs lēmums – gan funkcionālas dabas jautājums, gan arī vienkārši izvēle par labu citiem spēlētājiem.

- Vai nebija "deja vu" sajūtas ar spēli Turcijā? Dienvidi, trešā spēle nometnē, labs cīņasspars, neizmantota iespēja beigās un neizšķirts.
- Nezinu, vai bija "deja vu" sajūtas ar Turciju, bet mūsu komandā atsevišķiem spēlētājiem vēl pietrūkst pieredzes, lai tādās situācijās rīkotos aukstasinīgāk. Domāju, ka šāda veida spēles un šāda veida pieredzes mums palīdzēs nākotnē līdzīgās situācijās gūt vārtus, bet šogad, jā, divās galotnēs pietrūka izpildījuma aukstasinības, vēsākas galvas, lai izrautu uzvaru. Šobrīd tas ir iemesls, kādēļ nebraucam mājās ar trim punktiem. Bet vēlreiz gribu pateikties komandai par nesliktu spēli – tā nebija vienmērīga spēle, bija savas problēmas, bet kopumā visu spēli varētu atzīmēt ar plusa zīmi.

- Abi raženie uzbrucēji nopelnīja pa kartītei. Kādas tobrīd bija pārdomas?
- Vērojām laukumā notiekošo situāciju un, ja redzētu, ka kāds spēlētājs būtu uz robežas un izdarītu pārkāpumu, kas varētu summēties otrajā brīdinājumā, droši vien arī domātu par maiņu, bet viņi kopumā aizvadīja diezgan labu spēli, tādēļ Roberts aizvadīja visu maču, bet Vlads tika nomainīts tad, kad redzējām, ka uzbrukumā ir vajadzīga svaiga opcija.

- Pirmkārt, kāda situācija ir ar Pāvela Šteinbora savainojumu? Otrkārt, ko pēc šīs nometnes teiksiet Renāram Varslavānam?
- Situācija ar Pāvelu ir labāka. Viņa atjaunošanās tempi ir pozitīvi, un ceru, ka jau tuvākajā laikā viņš kluba rindās varēs pilnvērtīgi trenēties un spēlēt. Ņemot vērā šo spēli un Roberta Ozola labu sniegumu pret Norvēģiju, izejot uz maiņu, mums nebija šaubu, ka pirmā opcija vārtos būs Roberts. Kas attiecas uz Renāru, skaidrs, ka, no vienas puses, nav labi, ka viņu paņēmām, izsaucām uz nacionālo izlasi un viņu neizmantojām pat uz vienu minūti, jo viņa sakarā galvenais aprēķins bija tieši pirmajai spēlei pret Gibraltāru, ko izlaida Vladimirs Kamešs. Ko viņam teikšu? Teikšu, ka viņam jāturpina trenēties, jāturpina attīstīsies. Redzēsim, kāda būs situācija nākamajās nometnēs. Iespējams, ka viņš uz kādu laiku atgriezīsies U21 izlasē un minūtes salasīs tur, ja visi mums pieejamie spēlētāji būs ierindā arī uz nākamo nometni. Tas būs saprotams pirms nākamās nometnes, kad pieņemsim lēmumu, izvērtējot arī šīs nometnes pieredzi.

- Raimonds Krollis turpina izlasē iet uz maiņu. Vai viņš pretendēja uz pamatsastāvu, un kas viņam jāizdara, lai tajā tiktu?
- Viss ir vienkārši – viņam jābūt stiprākam par tiem konkurentiem, kuri pamatsastāvā spēlē šobrīd. Nekādu jaunu recepti nepateikšu. Raimonds ir labs, jauns, talantīgs spēlētājs, kurš rada konkurenci šā brīža pamatsastāva uzbrucējiem. Lai būtu pamatsastāvā, viņam ir jāpārliecina ar savu meistarību un darbu treniņos, ar tām minūtēm izlasē, lai to kļūtu vairāk. Viņš to var izcīnīt tikai ar savu sniegumu. Līdz šim viņš mums ir noderējis visās spēlēs un ir palīdzējis atsvaidzināt uzbrukumu. Lai kļūtu par pamatsastāva spēlētāju – tas ir tikai konkurences jautājumu.

- Pirmkārt, par maiņām – kādēļ tika nomainīts Gutkovskis, nevis Uldriķis, un kādēļ Zjuzinu nomainīja Tarasovs, nevis Kārkliņš? Otrkārt, Dāvis Ikaunieks un Mārcis Ošs šajā nometnē neaizvadīja ne sekundi – viņi tomēr ieradās sliktākā stāvoklī, nekā tika gaidīts?
- Runājot par maiņām, Vladislava Gutkovska gadījumā tas bija gan tādēļ, ka 7-10 minūšu laikā pirms maiņas bija vairākas epizodes, kurās viņš fiziski ne līdz galam varēja nospēlēt agresīvi. Un, salīdzinot ar Robertu, viņam iepriekšējās spēlēs bija lielāks spēles laiks, plus viņš arī sajuta nelielas sāpes muskulī. Līdz ar to tas bija komplekss jautājums, kādēļ izvēle krita par labu Vladislava nomaiņai. Arī Artūrs Zjuzins pats paprasīja maiņu. Kādēļ Igors, nevis Krišs? Tas bija spēles loģikas jautājums, saprotot, ka ir iespējamas standartsituācijas un vienu lielo spēlētāju – Gutkovski – jau bijām nomainījuši. Mums vajadzēja spēlētāju, kurš labi spēlē gaisa divcīņās gan balsta pussarga pozīcijā, ja būtu garās piespēles uz priekšu, gan vienkārši pie standartsituācijām.

Kas attiecas uz Dāvi un Mārci, viņi ieradās diezgan labā kondīcijā, ja ņem vērā visus apstākļus, kādi viņiem bija. Biju apmierināts ar redzēto – viņi strādāja ļoti atbildīgi. Taču skaidrs, ka tieši spēļu prakses trūkums bija galvenais iemesls, kādēļ viņi zaudēja konkurenci citiem futbolistiem. Plus jāsaprot, ka pirms nometnes nevaram skaidri prognozēt, cik spēlētāju izlaidīs spēles diskvalifikāciju dēļ, kāda varētu būt situācija ar Covid-19 riskiem. Tādēļ, ņemot vērā visus blakus apstākļus, kurus nevar prognozēt, parasti spēlētāju sastāvu plānojam ar saprātīgu rezervi, lai gadījumā, ja ir nepieciešams jauns spēlētājs, viņš kopā ar komandu būtu bijis jau no pirmās nometnes dienas, nevis nāktos piesaistīt nometnes laikā.

- Vai Savaļnieku un Dubru var saukt par mūsu stabilākajiem līderiem septembra spēlēs?
- Jā, varu piekrist, ka šie nosauktie futbolisti bija vieni no komandas līderiem. Laukumā – neapšaubāmi. Varēja redzēt gan kvalitātes, gan meistarību, gan arī atbilstošu funkcionālo kondīciju – abi spēlētāji aizvadīja visas trīs spēles. Es droši vien neapstātos tikai pie šiem spēlētājiem un nosauktu vēl vairākus, kuru sniegums trīs spēļu kopsummā bija labā līmenī, bet noteikti varu piekrist, ka šie puiši ir tie, kurus var atzīmēt.