Vaņins par karjeras beigām nedomā un alkst atkal spēlēt – Cīrihē vai citur

- Ja būtu dažos vārdos jāraksturo sezona, šie vārdi laikam nebūtu pārāk pozitīvi?
- Sezonas pirmā puse bija diezgan laba. Spēlēju, biju kapteinis, un komanda atradās trešajā vietā. Pēc tam, kad kluba vadība nomainīja treneri, viss izmainījās par 180 grādiem. Jaunais treneris [Lidoviks Maņins] vairs neredzēja mani sastāvā un deva priekšroku jaunākam vārtsargam [25 gadus vecajam Janikam Breheram], kurš arī spēlēja visās spēlēs.

- Kad Maņins ieradās klubā, viņš arī aprunājās un pateica, ka ir tāda situācija un ka vēlas, lai stāvētu otrs vārtsargs? Kā tu uzzināji par pārmaiņām?
- Kad viņš atnāca, nākamā spēle bija pret "Grasshopper", bet uzreiz pēc tam - pusfināla spēle kausā pret to pašu "Grasshopper". Viņš mani izsauca un teica, ka pirms pusfināla grib iedot spēļu praksi jaunajam vārtsargam, jo viņš pirms tam kausā bija spēlējis visas spēles, kamēr es visus mačus aizvadīju līgā. Nodomāju, ka labi – lai jau viņš spēlē, spēļu prakse pirms nopietnas spēles nāks tikai par labu, nekādu problēmu. Pusfinālā uzvarējām, un viss – viņš teica, ka grib, lai spēlē jaunais.

- Brehers tajos divos mačos sevi pierādīja, vai tev šķita, ka spēļu prakse bija tikai iegansts un viss izlemts bija jau pirms tam?
- Nebija tā, ka viņš sevi pierādītu. Pusfinālā viņš pieļāva kļūdu, kas "Grasshopper" ļāva izvirzīties vadībā ar 1:0 [beigās "Zürich" uzvarēja ar 2:1]. Domāju, ka klubā zemapziņā jau sen bija izlēmuši, ka vēlas mainīt vārtsargu, un tikai tā pateica, ka dod spēļu praksi [Breheram]. Domāju, ka viss jau bija izlemts.

- Atnāca viens pats Maņins vai mainījās arī vārtsargu treneris?
- Nē, vārtsargu treneris palika tas pats.

- Jau sezonas laikā bija signāli, ka tiksi nosēdināts rezervē?
- Nē, nekā tāda it kā nebija. Pie iepriekšējā trenera biju pirmais numurs, biju kapteinis. Varbūt kaut kas izmainītos pēc sezonas beigām, bet sezonas laikā – tā nešķita.

- Arī savas spēles neaizvadīji sliktāk salīdzinājumā ar pagājušo sezonu?
- Nē, nē. Komanda atradās trešajā vietā, un pēc ielaisto vārtu skaita bijām viena no labākajām vienībām.

Par "Zürich" jauno galveno treneri 20. februārī kļuva savulaik pazīstamais Šveices izlases malējais aizsargs Lidoviks Maņins, kurš trenera karjerā līdz šim bija vadījis vien Cīrihes kluba jauniešu komandas. Foto: FCZ.ch

- Neskaitot Sionu, kur pēdējā sezonā nespēlēji pašā izskaņā, ilgus gadus karjerā esi bijis pirmais numurs. Cik grūti psiholoģiskā ziņā bija salīdzinoši ilgu laiku palikt malā?
- Bija ļoti grūti. Apzinies, ka nākamajā spēlē tāpat nespēlēsi – visu nedēļu gatavojies, bet ar tevi neviens nerēķinās. Beigās jau nedaudz apradu un nomierinājos, bet sākumā bija ļoti grūti.

- Vai sezonas otrajā pusē kādā brīdī tika apsvērts, ka tu varētu atgriezties vārtos? Piemēram, pēc spēles pret Sionu, kuras galotnē Brehers pieļāva rupju kļūdu.
- Cerēju, ka man dos vēl vienu iespēju spēlēt. Viņam arī bija vairākas ne pārāk labas spēles, kad pieļāva rezultatīvas kļūdas. Taču nebija nekādu izredžu [atgriezties vārtos] – redzēju, ka treneris viņam pilnībā uzticas un mani sastāvā neredz vispār.

- Tev līgums ir vēl uz gadu. Kāda nākotne tev būs Cīrihē?
- Nezinu… Šobrīd galva man sāp par Baltijas kausu [saruna notika pirms spēles pret Igauniju - A.S.] un spēli pret Azerbaidžānu, par to, ko darīt tālāk, domāšu pēc atvaļinājuma.

- Esi gājis pie treneriem un prasījis, ko tev vispār darīt – vai maz ir jēga palikt vēl uz gadu?
- Nē, neesmu gājis. Vairs neesmu tādā vecumā, lai ietu un prasītu, ko man darīt. Pašlepnums tomēr. Sarunu ar treneri un vadību vēl nebija, redzēsim.

- Ja otrais numurs būsi arī nākamsezon, vai tu vispār vēlies palikt?
- Protams, ka gribu spēlēt. Trīs mēnešus nespēlējot, esmu pēc tās ļoti noilgojies. Gribu spēlēt un gribu spēlēt vienmēr. Protams, ka kaut ko meklēšu. Ja būs kādi varianti Šveicē, labprāt paliktu te, jo šeit tomēr dzīvo arī ģimene.

- Vai ģimenes dēļ maz apsver iespēju pamest Šveici vai pārcelties kaut kur tālu no Šveices?
- Noteikti negribētu tālu pārcelties. Esam jau tur iedzīvojušies, un vecākais dēls ir pamainījis otro skolu. Ja pirms tam, kad spēlēju Sionā, mācījās franču skolā, tagad otro gadu mācās vācu valodā. Un viņš perfekti runā divās valodās. Ja izdosies kaut ko atrast, gribētu palikt Šveicē.

- Tā kā vairs neesi jaunais, tagad, izvēloties klubu, ģimenes vēlmes būtu liekamas augstāk par tavu karjeru?
- Man vairs nav 20 gadu, un ģimene ir pirmajā vietā. Man ir jau 38, un vien Dievs zina, cik man vēl ir palicis spēlēt. Tādēļ priekšroka tagad ir tam, kur labāk ir ģimenei. Atkal braukāt, pārcelties – ir tik daudz nianšu.

- Redzot, ka esi palicis uz soliņa, varbūt citi klubi jau sezonas laikā interesējās par nākamo gadu?
- Nē, nekādu sarunu nebija.

- Pieminēji vārdu "pašlepnums". Tev nav palicis aizvainojums par to, ka tevi nostūma uz rezervistu soliņu?
- Nevarētu teikt, ka aizvainojums, taču situācija, protams, bija nepatīkama. Nav patīkami, ka spēlē visās spēlēs un vienā dienā tev pasaka, ka viss – neesam ar tevi apmierināti, tagad būsi otrais numurs. Bija tā drusciņ nepatīkami.

- Nesen tev apritēja 38 gadi, klubā esi vairs tikai otrais numurs. Neuzskatīji to kā signālu, ka, iespējams, jāmet miers?
- Zini, savos 38 gados jūtos vēl labāk nekā jaunībā. Trenējos tieši tāpat kā iepriekš un treniņos redzu, ka neesmu sliktāks par jaunajiem.

- Kādas vēl ir tavas ambīcijas futbolista karjerā?
- Atkal kļūt par pirmo numuru. Gribētu vēl vairākus gadus spēlēt augstā līmenī. Un tad jau skatīties tālāk.

- Iepriekšējā gadā atkal tiki atzīts par Latvijas labāko futbolistu, taču tagad izveidojusies tāda situācija, ka klubā nespēlē, bet Pāvels Šteinbors aizvadīja ļoti labu sezonu. Šobrīd laikam jau arī izlasē vairs nevar teikt, ka tu būtu ļoti stabils pirmais numurs?
- Jā, protams. Es nespēlēju, un būtu godīgi, ja spēlētu tas, kurš savā klubā spēlē visu laiku – kā Pāvels. Taču centīšos izdarīt visu, lai jaunā klubā vai tajā pašā Cīrihē atkal būtu pirmais numurs.

- Maņins laikam paliek amatā?
- Jā, pēc iegūtā kausa, protams, ka paliek.

- Līdz ar to jāvaicā, cik daudz procentu tu dotu, ka Cīrihē vari atgūt vietu vārtos?
- Gadīties var viss. Kādam var būt trauma – protams, nedod Dievs, lai tā notiktu -, varbūt pirmās spēles nesanāk veiksmīgas, un tad atkal var parādīties iespēja.

Andris Vaņins savā pagaidām pēdējā spēlē klubā - 18. februārī pret "Luzern' (1:1). Foto: FCZ.ch

- Tev ir bijusi saruna ar Miksu [Pātelainenu], kurā viņš varbūt sacījis, ka, ja vēlies būt pirmais izlasē arī rudenī, tev obligāti jāatrod vieta, kur spēlēt?
- Nē, pagaidām nekādas sarunas nav bijis. Pagaidām individuāli neesam runājuši.

- Kāds ir pirmais iespaids par izlases jauno treneri?
- Pozitīvs. Viņš grib spēlēt uzbrūkošāku futbolu, agresīvāku futbolu. Grib, lai mēs vairāk kontrolētu bumbu, lai mēs vairāk uzbruktu. Man līdz ar to vairāk jāspēlē ar kājām, uzbrukumus vairāk jācenšas ievadīt caur aizsargiem, ja ir tāda iespēja. Arī skatīties, vai var aizskriet ātrā pretuzbrukumā – jācenšas ātrāk ievadīt bumbu spēlē.

- Simtā spēle izlasē – tas ir tavs mērķis?
- Jā, protams. Līdz tam palikušas vairs tikai desmit spēles [nu jau deviņas - A.S.]. Centīšos to izdarīt.

- Varbūt arī tādēļ esi ieradies uz Baltijas kausu, nevis atpūties pēc sezonas?
- Arī (smejas). Nē, esmu noilgojies pēc spēlēšanas, pēc spēļu ritma. Pēc šiem trim mēnešiem ļoti gribu spēlēt.

- Treneru maiņa izlasē tev bija pārsteigums?
- Tas bija jūtams. Rezultātu nebija, zaudējām arī Gibraltārā. Protams, bija jūtams, ka būs izmaiņas.

- Atceries savu interviju federācijas mājaslapā pēc Gibraltāra spēles?
- Ko es tādu pateicu?

- Par jaunajiem spēlētājiem – viņu attieksmes problēmām un neizmantotajām iespējām. Ko konkrētāk biji ar to domājis?
- Tajā brīdī varbūt sarunāju ko lieku un tagad nedaudz nožēloju. Zini, jaunajiem, kad viņus izsauc, ir iespēja sevi pierādīt izlasē. Ja viņi tās iespējas neizmanto, tad nedaudz rodas tāda sajūta – ko jūs darāt, ko jūs vispār vēlaties paveikt savās karjerās? Tev ir tāda iespēja sevi pierādīt izlases līmenī un no Latvijas aizbraukt uz kādu stipru čempionātu, bet tu šo iespēju neizmanto… Tas rada tādu nelielu niknumu.

- Vienmēr jau ir sajūta, ka agrāk zāle bija zaļāka. Taču ar to vēlies pateikt, ka tavā jaunībā sportiskajā ziņā bijāt niknāki?
- Domāju, ka jā. Mēs bijām niknāki un mēs cīnījāmies par savu vietu. Kad mūs izsauca, mēs centāmies turēties pie tās vietas komandā. Attieksme un pašatdeve bija par 120%. Paskatoties tagad uz šiem jauniešiem un jauno paaudzi. Varbūt, ka ne visiem, taču sajūta ir tāda, ka attieksme ir "kā būs, tā būs". Negribu teikt, ka runāju konkrēti par mūsu izlases jauniešiem, jo treniņos tagad visi atdod visus spēkus un nav pretenziju. Bet varbūt, ka iepriekš tā bija – kā sanāks, tā sanāks.

- Šāda sajūta tev ir tikai par mūsu jauno paaudzi vai ko līdzīgu var teikt arī par Šveici?
- Nē, Šveicē ir tieši otrādi. Jaunie cenšas sevi pierādīt, jo no Šveices ir vieglāk tikt uz stipriem čempionātiem – visur apkārt skatās skauti. Tādēļ viņi domā par savu nākotni, jo ir liela iespēja izsisties - jau tiekot jauniešu izlasē, ir laba iespēja aizbraukt uz stipru čempionātu.

- Tad varbūt to saisti nevis ar jaunās paaudzes īpatnībām, bet gan konkurences trūkumu? Tomēr, kad tu ienāci izlasē, vairumā pozīciju konkurence bija krietni lielāka.
- Jā, protams! Tajā laikā nebija tādu iespēju izlasē spēlēt tik agrā vecumā. Lai 18 gados tiktu izlasē, vajadzēja būt Verpakovskim vai Paharam – tāda līmeņa talantiem. Paskaties tagad – savos klubos spēlē 16 un 17 gadu vecumā, trūkst konkurences.

Vēl nesen komandas biedri un konkurenti izlasē, bet nu vārtsargs (Andris Vaņins) un vārtsargu treneris (Aleksandrs Koliņko). Foto: LFF

- Uzskati, ka pie Starkova paaudžu maiņa izlasē tika veikta mākslīgi un netika saukti visi labākie?
- Nezinu… Domāju, ka tobrīd tika saukti labākie.

- Tādā gadījumā skumīgi, ka mūsu labākie ne reizi nespēja uzvarēt Fēru salas un zaudēja Gibraltārā.
- Domāju, ka esam spējīgi paveikt daudz vairāk. Agrāk gandrīz ar to pašu sastāvu bijām labi spēlējuši pret Turciju, Čehiju, Islandi, atņēmām punktus labām komandām. Sastāvs bija gandrīz tāds pats.

- Tikai vairumam spēlētāju karjeras gājušas uz leju.
- Tā laikam sanāk. Taču nevar teikt, ka mums būtu slikti spēlētāji, slikti futbolisti. Ja paskatās treniņos, mēs visu varam un visu protam, viss sanāk. Bet nav pārliecības spēļu laikā, baidāmies kļūdīties. Un, baidoties kļūdīties, sākam spēlēt drošāk, sist bumbu uz priekšu un aizsargājamies. Cerams, ka tagad tas mainīsies un būs vairāk pārliecības.

- Atgriežoties pie tava spēles laika. Tev droši vien nepatiks šī hipotētiskā iespēja, taču, ja gadījumā izlasē par pirmo numuru kļūs Pāvels, vai tu vispār gribi, lai tevi sauktu kā otro numuru?
- (Domā) Uz šo jautājumu nevaru atbildēt. Ja es nespēlēju izlasē, tātad es nespēlēju arī savā klubā.

- Tas varētu būt vēl viens jautājums par tavu pašlepnumu.
- Protams, ka gribētu… Grūti pat atrast pareizos vārdus. Ja es nespēlēju izlasē, tātad es nespēlēju arī savā klubā. Ja es nespēlēju klubā, tad mani nav vērts saukt.

- Bet, ja tu spēlētu klubā, taču tāpat nespēlētu izlasē un kļūtu par otro numuru?
- (Ilga pauze) Tā var būt? (smejas)

- Izlasē pēdējā desmitgadē tā laikam bijis tikai tad, kad vēl Koliņko bija sastāvā.
- Jā, dažos mačos dalījām spēles laiku. Nezinu, grūts jautājums.

- Teici, ka gribi spēlēt nākamsezon. Taču kurš būtu tas līmenis, zem kura negribētu noslīdēt? Šveices 1. līgu vēlreiz izskatītu?
- Jā. Ja uzdevums būtu cīnīties par augstāko vietu un atgriešanos Superlīgā, tad kādēļ gan ne. Arī tajā līgā līmenis ir labs.

- Esi domājis, līdz cik gadiem gribētu spēlēt?
- Kamēr vien veselība atļaus. Domāju, ka līdz 40 gadiem kā Bufons varētu spēlēt mierīgi. Ja atļauj veselība, nav traumu un labi jūtos, mierīgi. Motivācija un niknums man vēl ir. Vēl neesmu noguris no futbola. Varbūt tādēļ, ka diezgan vēlu sāku spēlēt augstā līmenī – Sionā tiku vien 29 gados.

- Galu galā Ēģiptes vārtsargs El Hadari Pasaules kausā būs 45 gadu vecumā.
- Jā. Kad ierados Sionā parakstīt līgumu, viņš tieši bija klubā iepriekšējā sezonā [un viņa pārejas dēļ Siona tika izslēgta no Eiropas līgas – A.S.]. Un spēlē vēl šobrīd.