Čekulajevs un Perepļotkins

Uzreiz teikšu, ka ne Andreju Perepļotkinu Uzbekistānā, ne Aleksandru Čekulajevu Igaunijā dzīvajā neesmu redzējis, tāpēc neesmu tiesīgs spriest (starp citu, ne tikai es...) par to, kurš no šiem uzbrucējiem ir labāks. Bez tam viņi ir dažāda tipa uzbrucēji – kā novērojis kolēģis Miķelis Osis, tad Čekulajevs spēlē līdzīgā manierē kā Artjoms Rudņevs, proti, vislabāk jūtas pretinieka soda laukuma iekšienē, kur diemžēl Latvijas izlase ir rets viesis, savukārt Perepļotkins mēdz spēlēt dziļāk laukumā. Tātad – neizteiksim spriedumus par to, kurš būtu vairāk pelnījis spēlēt izlasē. Tas gan neliedz novērtēt citas lietas šo futbolistu sakarā.

Pirmām kārtām gribētos runāt par līmeni. Igaunijas čempionāts līmeņa ziņā noteikti ir zemāka līmeņa turnīrs nekā mūsu Virslīga, kura... arī nav diez ko spēcīga (izlases pamatsastāvā tiek tikai trīs virslīdzinieki). Tā paša Narvas „Trans” zaudējumi pret Maķedonijas „Rabotnički” Eiropas līgā ar 1:4 un 0:3 daudz ko izsaka („Rabotnički” pēcāk divu maču summā ar 1:9 piekāpās Romas „Lazio”). Varbūt vēl labāks rādītājs – Igaunijas izlasē no 23 izsauktajiem tikai trīs(!) pārstāv Igaunijas čempionātu, visi aizsargi. Tātad līmenis ir zems, taču tajā Čekulajevs ir patiešām izcils, starp uzbrucējiem ar 44 gūtajiem vārtiem esot jūdzēm tālu priekšā visiem. Igaunijā šobrīd izveidojies lielais četrinieks „Flora”, „Trans”, „Nomme Kalju” un „Levadia” – saskaitīju, ka pret trim tiešajiem konkurentiem Čekulajevs deviņos mačos guvis sešus vārtus (trīs no tiem vienā spēlē pret „Nomme Kalju”). Nav fantastiski cipari, taču arī ļoti cienījami. Sezona tagad būs galā, arī izlasei pēc pēdējām divām spēlēm līdz PK2014 būs gada pauze – šajā laikā Čekulajevam noteikti jānomaina līga un jāpierāda sevi augstākā līmenī. To arī novēlu!

Ja par Igaunijas čempionāta līmeni vismaz aptuvena nojausma ir ikvienam, kurš seko līdzi futbolam, tad ar tālo Uzbekistānu ir krietni sarežģītāk. Atļaušos apgalvot, ka vietējā čempionāta līmenis ir pietiekami augsts – daudz labāks nekā Latvijā jau nu noteikti. Fona radīšanai sāksim ar to, ka Āzijā PK2014 kvalifikācijas turnīrs rit pilnā sparā, un Uzbekistānas izlase, divās spēlēs iegūstot četrus punktus (pēdējā mačā mājās 1:1 pret spēcīgo Japānu), ieņem dalītu 1. vietu ar Japānu, turot aiz sevis arī citu PK2010 dalībnieci Ziemeļkoreju. Kvalificēšanās Brazīlijai’14 ir visnotaļ reāla. Uzbekistānas izlasē no pēdējo reizi izsauktajiem 28 futbolistiem tieši puse (14) pārstāv Uzbekistānas čempionāta klubus (tiesa, vismaz 10 spēles no viņiem nospēlējuši tikai pieci). Atcerēsimies arī šīs valsts kluba „Kuruvchi” (vēlāk mainīja nosaukumu uz „Bunyodkor”) skaļos darījumus – komandu vadījuši Ziko un Luišs Felipe Skolari, bet spēlējis Rivaldu. Tagad visas slavenības ir prom, taču „Bunyodkor” joprojām ir valsts bagātākais klubs, šī brīža čempione un arī notiekošā čempionāta līdere.

Toties Perepļotkina pārstāvētais „Nasaf” ir tuvākais čempionu sekotājs (atstarpe – 11 punkti), esot priekšā arī zināmajam „Pakhtakor”. Vēl vairāk – Perepļotkins ir šo vicelīderu viens no vilcējspēkiem uzbrukumā. Čempionātā viņam septiņi vārti (dalīta 5. vieta starp visiem un 1. vieta komandā), bet vēl trīs vārtus Andrejs pievienojis Āzijas kausa izcīņā, kas ir otrais spēcīgākais Āzijas klubu turnīrs (ekvivalents mūsu Eiropas līgai) un kurā „Nasaf” jau aizcīnījusies līdz pusfinālam, pirmajā mačā mājās uzvarot ar 1:0. Vēl pieminēsim, ka šo „Nasaf” trenē pazīstamais ukraiņu speciālists Anatolijs Demjaņenko (80 spēles PSRS izlasē), kurš no 2005. līdz 2007. gadam vadīja Kijevas „Dynamo”, tostarp Čempionu līgas grupu turnīrā. Par līmeni un atmosfēru Āzijas kausā arī nevar sūdzēties (epizode no „Nasaf” uzvarētās 1/8 fināla spēles: šeit), vienīgi jāatzīmē, ka no Āzijas (arī Azerbaidžānas, starp citu) visdrīzāk varētu būt grūti iekļūt kādā labā Eiropas klubā. Taču jebkurā gadījumā uzbekos esošais līmenis ir apmierinošs. Tāpēc piedāvāju neattīstīt mītu „Perepļotkins nemāk spēlēt” tikai tāpēc, ka izlasē spēlē bāli, un ka Uzbekistānas čempionāts mums ir sveša lieta.

Jā, lielākā problēma Perepļotkina gadījumā ir tāda, ka viņš sevi neapliecina tieši izlasē (tiesa, tikpat labi to pašu var teikt par Rudņevu, un cits kolēģis Nauris Mackevičs kritizē arī mūsu aizsardzības līnijas šķietamo līderu, kuri augstu kotējas klubu futbolā, daudzās kļūdas izlasē) – ne tikai švaka statistika (32 mačos trīs vārti), bet arī sniegums parasti ir neizteiksmīgs. Un šeit ir jautājums, cik ilgi tādam spēlētājam jādod iespēja, taču viens ir skaidrs – šis cikls izlasei jānoslēdz ar tiem pašiem spēlētājiem, savukārt pēc atlases turnīra beigām pārbaudes mačos jānotestē arī citi, tai skaitā, iespējams, arī Čekulajevs. Tad arī, cerams, varēsim objektīvāk spriest - kurš ir labāks un izlasei noderīgāks.