Pātelainens par Latvijas izlasi: prasībām, Nāciju līgu, mīkstumu un vēlmi dominēt

Kādi ir iespaidi par aizvadīto pirmo nometni darbā ar Latvijas nacionālo futbola izlasi?
Pirmais iespaids ir ļoti pozitīvs. Ar futbolistiem pirmo reizi satikos viesnīcā Jūrmalā. Biju priecīgs par to, cik pozitīvi noskaņoti viņi bija mūsu satikšanās brīdī. Treniņos futbolisti pilnībā veltīja sevi darbam, attieksme bija lieliska. Spēlētāji klausījās un centās izpildīt mūsu norādījumus. Darba attiecības bija ļoti gludas un vienkāršas jau no paša sākuma. Es izbaudīju katru sekundi, ko pavadīju kopā ar puišiem.

Kāds bija sākotnējais plāns darbā ar spēlētājiem nometnes laikā? Kāds ir Jūsu kā trenera darba stils?
Pirmkārt, es neatbalstu pieeju, kad futbolistiem tiek dots liels informācijas apjoms nometnes laikā valstsvienībā. Man patīk, ja sapulces ir pēc iespējas īsākas, maksimums – 20 minūtes, kuru laikā pārrunājam pašu svarīgāko. Futbols ir spēle, kurā ir tūkstošiem vai pat miljons dažādu lēmumu pieņemšanas situāciju. Nav iespējams apskatīt tās visas uzreiz. Tāpēc sarunās ar spēlētājiem vēlos koncentrēties uz atslēgas momentiem. Piemēram, viņu atrašanās vietu laukumā, kustību bumbas saņemšanas brīdī un citiem faktoriem. Situācijās, kad ar spēlētājiem tiekamies pirmo reizi, vēlos, lai lietas būtu relatīvi vienkārši uztveramas no pašiem pamatiem. To mums arī izdevās panākt.

Varu uzsvērt arī to, ka tas taktiskais materiāls, par kuru ar spēlētājiem runājām pirmajā nometnē, neko nenozīmē, ja komandai nav patiesas vēlēšanās smagi strādāt. Šis ir mans pamatnosacījums. Futbolista individuālā pašatdeve pilnībā ir svarīgāka par jebkuru taktiku vai fiziskajiem treniņiem. Es jutu, ka pirmajās spēlēs mūsu komandas darba apjoms bija labā līmenī. Mēs spēlējām asi, laukumā iniciējām notikumus un spēles epizodēs bijām pirmie, kas ir ļoti labi. Iespējams, ka trešajā mačā pret Azerbaidžānu, lai arī veicām pietiekami daudz spēlētāju maiņu, mūsu spēlētāji bija mazliet noguruši fiziski un mentāli. Tomēr kopumā sniegums bija labs. Es jutu, ka spēlētāji katrā pozīcijā saprata, ko mēs no viņiem taktiski prasām. Šobrīd vienlaikus jāapzinās, ka šis ir tikai mūsu kopdarba pirmsākums. Tagad tikai jāiet uz priekšu!

Baltijas kausa laikā jūnijā spēlētāji ierodas dažādā fiziskās gatavības pakāpē. Kas ir svarīgākais, lai sagatavotu futbolistus nacionālās izlases spēles līmenim?
Svarīgākais ir pārliecināties, lai katrs spēlētājs būtu gatavs strādāt, lai nebūtu nogurušu futbolistu un viņiem pirms tam būtu efektīvs atjaunošanās laiks pēc spēlēm klubā. Patiešām futbolisti izlasē šajā sezonas posmā ieradās atšķirīgā fiziskās gatavības pakāpē. Piemēram, bija tādi spēlētāji, kas spēlēja svētdien, tāpēc pirmdien viņiem bija atjaunošanās treniņš. Tikmēr tie, kas jau no paša sākuma bija gatavi pilnvērtīgam treniņam, trenējās pilnvērtīgi. Tāpēc pirmdiena bija ieskriešanās diena. Pamatdarbs sākās otrdien.

Treniņprocesa laikā vēlos, lai laukumā vingrinājumu izpildes brīdī būtu spēles ritmam atbilstošs temps. Treniņš ilgst parasti ap 80 minūtēm, kuru laikā pieprasu no futbolistiem pilnīgu koncentrēšanos, augstu tempu un maksimālu piepūli. Es ticu tam: kā spēlētājs trenējas, tā viņš arī spēlē! Mūsu komandā spēlētāju attieksme treniņos bija labā līmenī.

Pavadīto dienu skaita ziņā šī bija neierasti gara valstsvienības nometne. Vai pirmajā satikšanās reizē tas bija pluss vai mīnuss?
Manuprāt, tas, ka mūsu pirmā nometne bija garāka nekā parasti, bija ļoti labi. Turklāt šī bija vienīgā kopīgā tikšanās reize pirms UEFA Nāciju līgas, un šajā ziņā gatavošanās process nav ideāls. Šobrīd mēs vēl neesam gatavi tik ļoti, cik mums būtu jābūt gataviem un cik es gribētu, lai komanda būtu gatava. Tāpēc mēs maksimāli lietderīgi izmantojām aizvadītās divas nedēļas.

Pilnībā saprotu, ka noslēdzošajā mačā spēlētāji varbūt jau bija mentāli noguruši. Kad spēlēsim kvalifikācijas vai UEFA Nāciju līgas spēles, nometnes būs īsākas – deviņas līdz desmit dienas. Taču atkārtošos – pirmajai nometnei, kad komandā ienāk jauns treneris un asistenti, ir labi, ja ir garāka nometne, lai pabūtu kopā un pārrunātu visus jautājumus.

Šī bija arī pirmā nometne kopā ar jaunajiem valstsvienības asistentiem. Kā vērtējama sadarbība štāba ietvaros?
Ļoti labi. Personīgi es esmu liels entuziasts. Man patīk trenēt, patīk atrasties laukumā ar futbolistiem un vadīt treniņus. To parasti daru pietiekami skaļi, cenšos nodot spēlētājiem to enerģiju, kas man ir. Savā štābā vēlējos redzēt dažādas personības. Gordonu Jangu un viņa zināšanas zināju jau iepriekš, jo esam strādājuši kopā. Es zināju viņa entuziasmu, humora līmeni un to, cik labi viņš spēj saprasties ar futbolistiem un cilvēkiem kopumā. Viņš ir tā personība, ar kuru ir patīkami būt kopā.

Pārējo štābu vēlējos nokomplektēt ar pašmāju speciālistiem. Tieši šajā virzienā arī skatījos. Asistentu lomai man bija vairāki uzvārdi padomā. Kas attiecas uz Mareku Zuntneru, tad man bija iespēja vērot viņu darbībā, vadot FK Liepāja/Mogo treniņu. Mani iespaidoja viņa entuziasms un radītās emocijas pirmsspēles iesildīšanās laikā. Ja spēlētājs nebūs gatavs spēlei jau iesildīšanās laikā, viņš nekad nebūs gatavs! Lai arī pirms tam nebiju ar viņu savstarpēji runājis, pēc pirmās sarunas man iepatikās Mareka personība. Protams, savstarpēja uzticība ir ļoti svarīga lieta arī treneru štāba iekšienē. Es jutu, ka Mareks šajā ziņā ir lielisks - viņš prot strādāt ar futbolistiem, pazīst pašmāju spēlētājus, tāpēc viņu arī izvēlējos savā štābā. Par šo izvēli ne mirkli nepaliku vīlies. Gluži pretēji – mūsu sadarbība ir lieliska. Esmu priecīgs un lūkojos uz priekšu strādāt ar Mareku arī nākotnē.

Attiecībā uz vārtsarga trenera jeb vēl viena asistenta pozīciju, man arī bija vairākas kandidatūras padomā. Es dzirdēju, ka iepriekšējais vārtsargu treneris Andrejs Piedels – LFF arī bija ļoti labs. To pašu varu teikt arī par citiem treneriem, kas bija valstsvienības štābā pirms tam. Taču, stājoties šajā amatā, es vēlējos pārmaiņas. Vēlējos jaunu startu, svaigu enerģiju, jaunu spēles stilu – vēlējos restartēt sistēmu!

Es jutu, ka Aleksandra Koliņko pieredze kā valstsvienības spēlētājam, viņa raksturs, jo viņš saka tieši to, ko domā, kā arī humora izjūta ir tas, kas mums nepieciešams. Man ar viņu bija saruna, kurā redzēju, cik ambiciozs un motivēts viņš ir. Viņš ir pozitīvs cilvēks. Turklāt es savā štābā nevēlējos tādus asistentus, kas manis visam sacītajam piekrīt. Savā štābā vēlējos redzēt stipras personības jeb tādus cilvēkus, kas spēj izteikt savu viedokli arī situācijās, kad tas atšķiras no mana. Tieši tā ir pievienotā vērtība, ko asistenti komandā var man dot. Vēlējos savā štābā redzētus tādus trenerus, kas dod lielu ieguldījumu. To es saucu par konstruktīvu un veselīgu sadarbību štāba ietvaros. Manuprāt, tieši tas mums šobrīd arī ir. Visi mani kolēģi šajā ziņā ir lieliski un sekmē kopīgo darbu.

Runājot par pārējo štābu, tas palika tāds, kāds bija iepriekš. Katram no viņiem ir fantastiskas zināšanas. Viņi arī ir labi cilvēki. Visi, kas atrodas valstsvienības štābā, pirmkārt, šeit ir spēlētāju dēļ. Šo aspektu uzsvēru arī savā pirmajā tikšanās reizē ar spēlētājiem. Mēs esam futbolistu sulaiņi, ja vēlaties tā teikt. Mēs palīdzam spēlētājiem kļūt labākiem futbolistiem, lai viņi varētu spēlēt pēc iespējas labāk savas valstsvienības rindās, attīstīt savu karjeru utt. Arī manā darbā šis ir pamatnosacījums. Es vēlos palīdzēt spēlētājiem. Neesmu ieradies šeit sevis dēļ. Tā nedrīkst justies neviens mūsu štābā. Mēs visi šeit atrodamies, lai palīdzētu futbolistiem kļūt labākiem!

Analizējot aizvadītās cīņas Baltijas kausā un pārbaudes spēli pret Azerbaidžānu, kuras ir tās komponentes, kuras mūsu komandai vēl ir jāuzlabo pirms UEFA Nāciju līgas spēlēm?
Ir ļoti daudz, pie kā jāstrādā. Katrā spēles komponentē futbolisti var spēlēt labāk. Spēlētāju individuālā attīstība ir tā lieta, kurai nepieciešams laiks. Tas būs jāpanāk ar smagu darbu un pilnīgu nodošanos procesam. Un viņi spēlēs labāk! Mēs noteikti uzlabosim savu sniegumu!

Pirmajās divās spēlēs pret Igauniju un Lietuvu biju apmierināts ar parādīto sniegumu. Mēs iniciējām notikumus laukumā, bijām soli priekšā pretiniekam, spēlējām agresīvi un biežāk to darījām jau pretinieka laukuma pusē... Šāds spēles stils lielā mērā palīdzēja mums izcīnīt uzvaru pār Igauniju. Manuprāt, tā bija pelnīta uzvara. Šajā spēlē mūsu piespēļu kultūra nebija izcila, taču tā bija pietiekami laba. Futbolisti ļoti labi izmantoja brīvās zonas, kas radās pretinieka laukuma pusē. Ļoti smagi strādāja mūsu uzbrucēji, daudz skrienot un pārvietojoties laukumā – arī tas mani iepriecināja. Līdzīgu spēles stilu centāmies izmantot arī mačā pret Lietuvu.

Uzskatu, ka mums jāuzlabo spēle aizsardzībā. Bija vairākas situācijas, kur mūsu futbolisti nospēlēja miegaini. Tas attiecas uz epizodēm, kad mēs devāmies uzbrukumā, bet nepaguvām pienācīgi atgriezties aizsardzībā pēc radītajām standartsituācijām. Tomēr spēlētāju balanss un pozīcijas laukumā uzbrukuma brīdī kopumā bija ļoti labas. Mūsu komandu nebija iespējams tik vienkārši uzlauzt tieši pretuzbrukumos. Taču bija vairākas situācijas, kad netikām līdzi pretspēlētājam, kā rezultātā, piemēram, lietuvieši guva vienīgos vārtus. Arī šajā jomā mums jākļūst labākiem.

Kā jau teicu, spēles laikā ir tik daudz aspektu, kuros varam uzlabot sniegumu. Mēs varam aizsargāties labāk, noteikti varam labāk nospēlēt pussargu līnijā, kur kļūdas īpaši izpaudās spēlē pret Azerbaidžānu... Mēs ļāvām azerbaidžāņiem spēlēt šajās zonās. Mums ir jāuzlabo sniegums, un to arī darīsim! Šīs ir lietas, kurām pievērsīsim pastiprinātu uzmanību septembrī. Pirms tam es plānoju satikties ar futbolistiem individuāli, lai pārrunātu jau notikušās spēles, parādītu video, apspriestu viņu sniegumu tajās, izteiktu savu vērtējumu utt. Uzskatu, ka tas mums palīdzēs, jo futbolisti atgriezīsies valstsvienībā vēl labāk sagatavoti pirms spēlēm pret Andoru un Gruziju. Papildus tam es šobrīd arī meklēju iespēju klubu spēļu grafikā atrast laiku sapulcināt valstsvienības kandidātus uz vienas - divu dienu treniņu sesiju. Vienlaikus es respektēju arī kolēģu – treneru darbu klubā un arī to, ka klubiem līdz ar Eiropas kausiem priekšā ir gana saspringts un nozīmīgu spēļu grafiks. Taču, ja mums izdosies atrast šādu logu, neizslēdzu, ka satiksimies ar izlases kandidātiem vēl līdz oficiālās nometnes sākumam.

Ko futbolistiem teicāt ģērbtuvē pēc zaudējuma Azerbaidžānai? Kā šo vēstījumu uztvēra paši spēlētāji?
Vispirms jāsaka, ka uzvarēt Baltijas kausa izcīņā bija ļoti patīkami. Protams, katrā turnīrā ir vēlēšanās būt sekmīgam! Kā jau teicu, spēlēs pret Igauniju un Lietuvu mūsu futbolisti bija soli priekšā saviem pretiniekiem – tas ir tieši tas, ko mēs vēlamies redzēt. Un pat vairāk! Šo pašu vēstījumu es teicu spēlētājiem arī pirms Azerbaidžānas spēles. Teicu, ka tāds ir mūsu spēles turpmākais standarts, un neko zemāk nevēlamies redzēt. Latiņa tika pacelta. Mēs vēlamies ar katru spēli progresēt un rādīt arvien labāku sniegumu.

Visi vienlaikus arī saprot, ka visu laiku rādīt labāko sniegumu nav iespējams. Ne vienmēr komandas uzvar vai ir sekmīgas. Visi vēlas uzvarēt, taču diemžēl vienmēr tas nesanāk. Pret Azerbaidžānu jau no pirmajām minūtēm bija redzams, ka mēs nerādām savu vēlamo sniegumu. Spēles laikā mēs vairāk reaģējām uz notikumiem laukumā, nevis radījām tos paši. Mēs svarīgākajās epizodēs bijām vairākas pēdas aizmugurē azerbaidžāņu futbolistiem. Jau pārtraukumā mēs par šīm lietām runājām ar spēlētājiem, uzsvērām to arī spēles laikā.

Es vēlos palīdzēt futbolistiem - spēles laikā vēlos viņiem dot pareizos norādījumus un uzslavēt par pareizu rīcību. Neesmu treneris, kurš klusām sēdēs uz soliņa un vēros spēli. Nē! Es vēlos būt kopā ar futbolistiem un atbalstīt viņus. Spēles laikā centos izmainīt situāciju, teicu, ka mums jābūt vairāk gataviem katrai situācijai laukumā. Tomēr mēs izskatījāmies miegaini, nebijām pietiekami agresīvi. Analizējot pretinieku pirms spēles, zinājām, ka, dodot viņiem iespēju spēlēt, viņi to izmantos un gūs pārliecību. Azerbaidžānas izlasei nav slikti spēlētāji. Šoreiz biju vīlies mūsu sniegumā. Turklāt katrā spēlē mēs mainījām sākumsastāvu, dodot iespēju sevi parādīt jauniem spēlētājiem. Un šoreiz es saņēmu vairākas atbildes...

Šajā nometnē mēs negribējām zaudēt vispār. Arī pret Azerbaidžānu ļoti vēlējos uzvarēt. Domāju, ka bijām spējīgi to izdarīt. Taču pavisam noteikti nevaram to izdarīt ar šādu spēli. Tāpēc arī pēc spēles beigām ģērbtuvē puišiem teicu, ka šādu sniegumu un iznākumu nevaram pieņemt. Futbolistiem ir jāsaprot, lai būtu sekmīgi valstsvienībā, savs maksimālais sniegums laukumā ir jārāda atkal, atkal un atkal. Pieprasījums pēc maksimālas atdeves valstsvienībā spēlētājiem ir ļoti augsts. Tāpēc "top" līmeņa futbolisti spēli pēc spēles rāda savu labāko sniegumu. Vienlaikus pat ir neticami, cik stipri viņi ir mentāli un arī fiziski. Mentalitāte top futbolistiem ir apbrīnojama.

Mums tovakar šādas mentalitātes pietrūka. To sarunā ar spēlētājiem ģērbtuvē arī uzsvēru. Mans darbs ir nepārtraukti uzlabot spēlētāju sniegumu laukumā. Ja tas nav bijis sekmīgs, mans uzdevums ir skaidrot - kāpēc! Tieši šī iemesla dēļ es arī plānoju veikt jau iepriekš pieminētās individuālās tikšanās ar spēlētājiem. Pēc mača beigām individuālās sarunās ar futbolistiem mēs jau nedaudz pieskārāmies tām lietām, ko viņi laukumā darīja nepareizi. Beigu beigās par šādu sniegumu mums visiem bija liela nožēla, jo līdz tam mūsu sniegums bija labs.

Mums patiešām bija gara nometne, un mēs ļoti vēlējāmies to noslēgt ar pozitīvu noti. Tomēr noslēdzām ar zaudējumu, lai arī visas nometnes laikā gan treniņos, gan sapulču laikā spēlētāji visu saprata. Pēc spēles beigām ģērbtuvē futbolistiem arī teicu, ka mēs nedrīkstam aizmirst spēli pret Azerbaidžānu. Nedrīkst to aizmirst, jo šādi spēlēt mēs nedrīkstam! Teicu puišiem, lai viņi atceras, ka šādā veidā Latvijas nacionālā futbola izlase nespēlē. Te es runāju par mentalitāti, sagatavotību, individuālām personībām, kuras parūpējas par to, lai komanda šādā veidā nesalūst. Personības laukumā grūtos brīžos dara to, kas jādara gan aizsardzībā, gan uzbrukumā, gan citās spēles epizodēs.

Protams, pirms kļuvu par treneri Latvijā, esmu noskatījies vairākas šīs izlases spēles. Šāds mīkstums softness – angļu val. komandas sniegumā brīžiem bija vērojams arī iepriekšējās spēlēs. Zināmā veidā šajā pārbaudes spēlē man personīgi bija ļoti svarīgi redzēt savām acīm, kas var notikt, ja šādi spēlējam... Pēc mača beigām futbolistiem prasīju, kāpēc laukumā bija vērojams šāds sniegums jeb kas bija par vainu - vai tas bija nogurums? Es nepieņemu fizisko nogurumu kā attaisnojumu, jo komandas sastāvā starp spēlēm tika veiktas maiņas. Tikai trīs futbolisti uzsāka visas spēles sākumsastāvā šajā nometnē. Taču tobrīd noguruši bija visi... Tas man liek domāt, ka šoreiz mentālais nogurums bija pārāks pār fizisko. Tagad ir mans darbs, lai tamlīdzīgas situācijas neatkārtotos. Mans pienākums ir parūpēties par to, lai futbolisti turpmāk būtu mentāli un fiziski gatavi.

Jā, šī bija mūsu pirmā kopīgā un vienlaikus vienīgā nometne pirms UEFA Nāciju līgas spēlēm. Taču šo dienu laikā guvām lielu informācijas apjomu. Mēs pieprasījām daudz no spēlētājiem. Varbūt arī tāpēc ir izskaidrojams futbolistu nogurums nometnes beigās. Diemžēl tas mums nesa zaudējumu trešajā spēlē... Mēs noteikti atradīsim atbildes un būsim gatavi! Iespējams, katru spēli mums neizdosies uzvarēt, taču katrā mačā mums jābūt agresīviem, jābūt soli priekšā pretiniekam, jāspēlē cieši klāt, jādod precīzas un asas piespēles, jābūt savās zonās laicīgi utt. Ja katrā spēlē mums būs šāda attieksme un noskaņojums, tad mums ir iespēja. Ja mums tās nebūs, mums klāsies ļoti grūti... Aptuveni šādi es arī pēc spēles teicu mūsu futbolistiem.

Vai pēc šādiem zaudējumiem varam vairāk mācīties nekā pēc uzvarām?
Gan jā, gan nē. Manuprāt, trenera darbs ir analizēt un izcelt labās lietas, kad komanda uzvar, lai tās atkārtotu nākamreiz. Vienlaikus trenerim ir ļoti svarīgi analizēt neveiksmes, lai saprastu iemeslus un nākotnē uzlabotu sniegumu, lai nepiedzīvotu zaudējumus pēc vienām un tām pašām kļūdām. Uzvara vai zaudējums – trenerim vienmēr ir jāanalizē savas komandas sniegums. Vienmēr būs iemesli un atbildes, kāpēc notika tā un ne citādāk. Es domāju, ka gan uzvaras, gan zaudējuma gadījumā galvenajam secinājumam jābūt kam pozitīvam.

Savas karjeras laikā katriem astoņiem pozitīviem secinājumiem pretim man bija pieci negatīvi. Piecas lietas allaž vēlējos izlabot, kamēr astoņas lietas izcēlu kā pozitīvo. Vislabākā sajūta kā trenerim rodas tad, kad spēlētāji redz atšķirības jeb atkārto tās pozitīvās lietas, kuras esmu viņiem norādījis treniņos, analizējot sliktās epizodes. Esmu pārliecināts, ka mūsu turpmākajā darbā mēs izlabosim iepriekšējā spēlē pieļautās kļūdas.

UEFA Nāciju līgā mūs sagaida tikšanās ar jau iepriekš labi iepazītiem pretiniekiem – Andoru, Gruziju un Kazahstānu. Kā to vērtēt?
Domāju, ka vienmēr ir labi zināt savu pretinieku, tā individuālos spēlētājus, kādā stilā komanda spēlē utt. Vairāk informācijas palīdz saprast, kas jādara un no kā jāizvairās... Tāpēc šis apstāklis vērtējams ar plusa zīmi. Vienlaikus, ja raugāmies Andoras izlases virzienā, tas var būt arī kā negatīvs apstāklis. Iepriekšējos spēli savā laukumā uzvarējām ar 4:0, tāpēc spēlētāju vidū var iestāties zināma pašapmierinātība pēc šādas pārliecinošas uzvaras. Es nepieļaušu neko tamlīdzīgu! Jau no pirmās dienas nometnē centīsimies izskaust šādas domas no futbolistu galvām!

Gruzija un iepriekšējais zaudējums 0:5 ir pavisam cits stāsts. Kā jau teicu, katrai komandai var būt labas un sliktas spēles. Mēs noteikti neesam tik slikti, kā liek domāt šāds rezultāts. Toreiz tā bija neveiksme. Vienlaikus gan jāapzinās, ka Gruzijas izlasei ir ļoti labi futbolisti. Es pat teiktu, ka Gruzijas izlases futbolisti ir labāki nekā Azerbaidžānas spēlētāji. Mēs nesen redzējām, kas notika, ja ļaujam azerbaidžāņiem brīvi spēlēt... Pieņemu, ka kaut kas līdzīgs notika arī mačā Tbilisi... Mēs vienkārši nedrīkstam tā darīt! Nedrīkst spēlēt pretinieka ēnas pusē, skrienot vienmēr pakaļ bumbai aiz muguras. Mēs gribam, lai pretinieks skrien pakaļ mums, vēlamies diktēt notikumus laukumā! Un mēs varam veikt nepieciešamās pārmaiņas, attīstot katru futbolistu individuāli. Tas nav nekas tāds, ko mūsu futbolisti nav spējīgi izdarīt. Protams, ka viņi var!

Mūsu puišiem ir pietiekami daudz kvalitāšu, iemaņu, izturības un futbola inteliģences. Vien laukumā nepieciešams ieņemt pareizās sākumpozīcijas. Jāpārliecinās, ka mūsu kustību laicīgums ir pareizs, piespēles ir precīzas utt. Taču šo aspektu attīstība prasa zināmu laiku. Tāpēc arī trenējamies, ieguldām lielas pūles, lai futbolisti saprot to, ko no viņiem sagaidām.

Kazahstāna nesen pārspēja Azerbaidžānu savā laukumā ar rezultātu 3:0. Ar šo viss ir pateikts. Kazahstāna ir ļoti laba komanda, kuru vada jauns galvenais treneris. Spēles pret šo komandu būs ļoti interesantas. Nebūs vienkārši, par to varam būt droši. Lai sekmīgi sagatavotos šīm spēlēm, mums jāpārliecinās par to, ka katrs mūsu spēlētājs atceras spēli pret Azerbaidžānu... Es ceru, ka šobrīd tā grauž mūsu futbolistu prātus, viņi ir neapmierināti, kas savukārt nozīmē, ka šī spēle viņus sāpina, un tas nekad neatkārtosies.

Kāds iespaids palika par mūsu līdzjutēju un visas futbola ģimenes atbalstu un atmosfēru mājas spēlēs stadionā "Daugava"?
Kopības sajūta mājas spēlēs ir ļoti svarīga. Tas attiecas ne tikai uz komandu un spēlētājiem, bet arī visu federāciju un futbola ģimeni, kas mūs atbalsta. Katrs federācijas darbinieks iegulda lielu darbu, lai mēs virzītos pareizā virzienā. Es to šeit ļoti izbaudu. Vienlaikus ļoti svarīgs ir mūsu līdzjutēju atbalsts spēles laikā tribīnēs. Biju priecīgs redzēt un dzirdēt tribīnēs šajās spēlēs mūsu līdzjutēju skaļo atbalstu! Lai arī tribīnes nebija pārpildītas, tomēr futbolisti dzirdēja līdzjutējus. Spēlētājiem, kopējai atmosfērai un mums visiem kopā tas ir ļoti svarīgi. Ceru, ka mēs nākotnē spēsim iepriecināt līdzjutējus ar pozitīvu pieredzi, vērojot mūs spēlējam laukumā!

Izmantotie resursi:
Miksu Pātelainens: Futbolista pašatdeve ir...