Gudermanis: "Starkova iecelšana bija kļūda. Pilnībā zaudējis manu uzticību"

- Par ko jūs balsojāt – Starkova palikšanu vai atlaišanu?
- Viennozīmīgi par atlaišanu.

- Kāpēc viennozīmīgi?
- Tāpēc, ka viņš ir pilnīgi zaudējis manu uzticību. Un tas nav saistīts tikai ar Gibraltāra spēli. Valdes sēdē atbildēju, ka iniciators neesmu es - es esmu tikai rupors. Iniciators ir Latvijas tauta – līdzjutēji. Visā ir plusi un mīnusi, un jāsaka, ka arī šajā lietā ir pluss. Tas ir tāds, ka, neskatoties uz to, ka Latvijā ir ap 98 reģistrētu sporta federāciju, šis ir tas retais gadījums, kad tauta neapmierinātībā ar šādu spēli tik ļoti sašūmējās. Kā jau norādīju Starkovam, kādēļ mēs vispār esam vajadzīgi? Ne jau tādēļ, lai šaurs profesionāļu loks priecātos par to, vai pareizi vai nepareizi tika izdarīta piespēle. Mēs zināmā mērā esam kā šovmeņi, kas tautai rada prieku. Un galu galā no viņiem mēs arī saņemam algu. Ne jau tieši no biļetēm, bet gan no UEFA un FIFA ienākumiem. Bet viņiem jau dod tauta, skatītāji, sponsori. Ja mums tagad būtu kāds lielāks sponsors, vai tas būtu apmierināts? Domāju, ka šā sponsora reklāma tagad nebūtu sevišķi populāra. Otrkārt, ja pēc labām spēlēm uzreiz redzams, ka pieaug jauno spēlētāju skaits, tad domāju, ka tagad pēc Gibraltāra diezin vai nākamajā dienā bērni nāks uz futbolu.

Taču tas vienlaikus ir arī pluss. Zinātnē ir tā, ka arī negatīvs eksperiments ir pozitīvs, jo tas nozīmē, ka pa šo ceļu nav jāiet. Starkovs intervijā pēc spēles pieminēja, ka īsti vīri saņemas un iet uz priekšu. Es atzīmēju, ka mūsu komanda diez vai būtu tie īstie vīri. Ja spēlētājiem trūkst tehnikas vai kā tāda, tad jaunajiem puišiem tie pastnieki un aptiekāri, kuri ir tuvu 40 gadiem [Gibraltāram bija trīs 35-36 gadus veci spēlētāji, taču arī vairāk U21 vecuma puišu nekā mums – A.S.] un kuriem daudziem rauj krampjus – ne tādēļ, ka viņi tēlotu, bet tādēļ, ka fiziski nevarēja to izturēt -, bija jānoskrien un jāpresingo tā, lai, pat ja spēle beigtos 0:0, viņi ne reizi nebūtu pārgājuši pāri centram. Analoģiski 1992. gadā, kad Rīgā spēlējām pret [Eiropas čempioni] Dāniju [0:0]. Man liekas, ka Ainārs Linards vienu reizi pārskrēja pāri centram. Domāju, kā tas Dānijas treneris attaisnojās saviem līdzjutējiem. Bet viņiem vismaz bija ko teikt – redziet, Latvija spēlēja antifutbolu, visi sita autos, visi 11 aizsargājās savā pusē. To es vēl saprastu. Ja mēs Gibraltārā nospēlētu 0:0, tad varbūt ko tādu varētu teikt.

Visu mūžu esmu atbalstījis Starkovu un arī pagājušajā reizē par viņu balsoju. Lai arī ar pārdomām. Bet mans uzskats ir tāds: ja esi galvenais treneris un Latvijā kaut kas nenotiek, kā vajag, un klubi nepareizi trenē bērnus, tad tev ir aktīvi jāiejaucas. It sevišķi, ja esi valdes loceklis [Starkovs valdes locekļa statusu zaudēja līdz ar kļūšanu par izlases galveno treneri, bet tagad drīkstēs valdē atgriezties – A.S.].

- Starkovs to nedarīja?
- Nevienu reizi. Viņš saka, ka ar klubiem ir runājis, bet runa ir par augstāku līmeni – valdē nevienu reizi nav bijis jautājuma, ko Starkovs būtu ierosinājis. Ne tikai Starkovs – arī [Marians] Pahars un [Jurijs] Andrejevs, kuri bija iepriekš. Netika ierosināts jautājums, ka Latvijā, viņaprāt, nepareizi tiek gatavoti futbolisti, ir nepareiza sistēma un man ir tādi un tādi priekšlikumi. Valdē esmu 25 gadus, un tā nekad nav bijis. Tas ir tāds lielākais iemesls, kādēļ izteicu neuzticību. Un, otrkārt, ja runa ir par to, ka jāiet ir uz priekšu, tad jāvaicā – kur uz priekšu? Ja līkne ir lejupslīdoša, tad "uz priekšu" nozīmē – vēl dziļāk. Uzskatu, ka jāiet nevis uz priekšu, bet gan atpakaļ. Un jāatrod tas punkts, kurā vietā mežā nomaldījāmies.

- Kurā punktā tas bija?
- Domāju, ka tas bija 2005. gadā. Tolaik bija diezgan liela kolektīvā vaina. Arī mana. Es nebiju pietiekami aktīvs dažās lietās. Un to es apjēdzu 2010. gadā. No 2007. līdz 2009. gadam Latvijā bija finanšu krīze. Par ko neviens īsti nerunā. Kas futbolā notika? Reģionos mazāk, bet Rīgā un citās lielajās pilsētās radās tāda situācija, ka daudzi treneri palika bez naudas. Un kas notika? Daudzi, protams, teiks, ka, nē, mums bija ilgtermiņa plāni, bet tās visas ir muļķības. Pēc būtības bija tā, ka tajā laikā ārprātīgi ātri tika atjaunots jauno spēlētāju vecums. Sāka vākt grupiņas no trim četriem gadiem. Tāpēc, ka tā veidojās stabilas maksas grupas. Un tajā virzienā aizgāja daudzi treneri. Veidojās ļoti liels bezdibenis starp mazo futbolu (līdz 12 gadiem) un lielo futbolu, kur Latvijas čempionātā palika ļoti maz komandu. Tas notika tieši tad. Un tad bija projekts par futbola akadēmijām un to, ka ir jāveido reģionālās izlases, lai aizpildītu šo pārrāvumu 13-15 gadu vecumā un talanti nepazustu. Un rezultātā mēs redzam [Aleksandra] Basova panākumu [ar U19 izlasi]. Un otra lielā kļūda bija tā, ka tolaik sponsori un valdība fantastiski nāca pretī – varēja dabūt visu ko -, bet mēs tajā eiforijā [pēc "Euro 2004"], dziesmās un priekā notrallinājām. Vēlāk vairs ne, bet 2006. un 2007. gadā nacionālo stadionu uzcelt varēja mierīgi, jo tad bija milzīga ažiotāža.

- Varēja uzcelt vai tajā sakarā kaut kas arī tika darīts?
- Nē, mēs tolaik par to īpaši nedomājām. Bija tādi prieki, ka cilvēks aizmirsa, ka tie tūliņ arī beigsies un ka ir jāsāk nopietni strādāt.

- Rezumējot: šajā dažu gadu periodā federācijai bija potenciāls iegūt milzīgus finanšu līdzekļus, kas netika izdarīts.
- Jā.

- Kādēļ pirms gada balsojāt par Starkova iecelšanu amatā? Un vai tā bija kļūda?
- Var teikt, ka tā bija kļūda, bet tajā pašā laikā, kā jau teicu sākumā, arī neveiksmīgs eksperiments ir pozitīvs. Un tādēļ šoreiz jau balsoju viennozīmīgi pret. Kādēļ toreiz balsoju par? Tādēļ, ka, pirmkārt, toreiz neviens netika atlaists. Pahars atkāpās pats, un tad parādījās jautājums, kuru treneri likt vietā. Neuzskatu, ka vecā māja ir jānojauc, kamēr nekā nav vietā. Toreiz pirms balsojuma vispirms bija diskusija. Parādījās trīs kandidāti. Kaut kur figurēja Džonsons, bija arī Grigorčuks un vēl kāds. Pagāja nedēļa, un Jānis Mežeckis pateica, ka diemžēl neviens no viņiem nepiekrīt un nav gatavs un ka šajā situācijā izvirzām Starkovu. Kurš, neaizmirsīsim, bija arī Pahara asistents. Tādēļ par viņu arī nobalsoju.

- Vai toreiz nebūtu bijis pareizi balsot pret un protestēt, ka ir tikai viens kandidāts un ka vajag lielāku izvēli?
- Vajadzēja, taču teikšu atklāti: esmu jau tik daudz protestējis… Atzīstu, ka tā bija kļūda, bet šajā gadījumā labāk ir kļūdu izlabot, nekā vilcināties. Ja šoreiz būtu nobalsojuši par [Starkova] atstāšanu, tad to kļūdu būtu vilcinājuši vēl ilgi un dikti. Lai gan Starkovs, protams, ir ļoti kvalificēts treneris, bet katram ir savs laiks. Otrs, ko viņš nav izdarījis,- viņš nesavāca savu [asistentu] komandu. Piedodiet, tā komanda nav tā, kas viņam varētu palīdzēt. Es un, liekas, vēl kāds no valdes locekļiem izteicās, ka tā [treneru] komanda ir vāja. Viņam nav pat iespējas konsultēties. Paharam bija iespēja arī pakonsultēties [Pahara asistentu Starkovu, izlases sporta menedžeri Māri Verpakovski un fiziskās sagatavotības treneri Marko Savīno aizstājuši Starkova asistents Jurijs Ševļakovs, video analītiķis Iļja Ščaņicins un fiziskās sagatavotības treneris Staņislavs Olijars – A.S.], bet Starkovam tādas diemžēl nebija – viņš palika viens.

- Jūsu atlūgums no valdes ir neatgriezenisks solis? Nepārdomāsiet?
- Nē, nepārdomāšu. Vienīgi, atlūgumu uzrakstīju no 7. datuma. Sestajā gribu piedalīties valdes sēdē, lai noklausītos prezidenta kandidātu prezentācijas. Man ir daži jautājumi. Un vēl viena lieta. Neredzu valdē iespēju realizēt ļoti daudzus jautājumus, kuros uzskatu, ka kaut kas nav pareizi, un par kuriem esmu runājis. Un tad kolēģi, radi, draugi var man uzdot konkrētu jautājumu kā žurnālisti: sakiet, Gudermaņa kungs, ko jūs valdē 25 gadu laikā esat izdarījis? Man vieglāk ir aiziet [un šos jautājumus risināt ārpus valdes]. Atlūgums no valdes nenozīmē, ka es aizeju no futbola. Esmu Jaunatnes futbola līgas valdes priekšsēdētājs. Jaunatnes līga agrāk organizēja praktiski visas jaunatnes sacensības Latvijā. Es gribētu to nopietni reanimēt, jo viens no [prezidenta] kandidātiem man ir solījis atbalstu. Kurš tas bija, neteikšu – varbūt citā reizē. Tas būs redzams.

Un vēl viena lieta, ko neslēpju,- gribu ieviest izmaiņas statūtos. Nedaudz par valdi kā tādu. Un, otrkārt, atjaunot LFF Revīzijas komisiju. Ja es būtu liels vadītājs, arī es, kā to dara daudzas organizācijas, revīzijas komisijas vietā varētu izvēlēties auditu. To darīt drīkst, bet vai tad audits skatās, kas notiek attiecīgajā organizācijā? Viņi tikai skatās uz papīriem, kur viss ir kārtībā. Arī pēc federācijas atskaites kongresā varētu uzdot daudz jautājumu. Piemēram, rakstīts, ka ir tāda un tāda projekta īstenošana. Audits saskaita plusus un mīnusus un pieņems, ka viss ir kārtībā. Jautājums: bet kas tie ir par projektiem? Vai tie projekti bija vajadzīgi? Vai tiem ir mērķis? Federācijā ir 56 štata darbinieki. Vidējā alga ir 1450 eiro. Jautājums: varbūt štata ir par maz? Varbūt vajag vairāk, lai izpildītu šos svarīgos uzdevumus? Varbūt vidējās algas ir par maz? To, es, protams, ironiski.

Jūsuprāt, štats ir pārāk liels un saņem pārāk daudz?
- Nē, nesaņem pārāk daudz. Šobrīd atalgojums Latvijas mērogam ir ļoti labs. Un, ja man kāds saka, ka Igaunijā vai Fēru salās viņš par to darbu varētu saņemt vairāk, uzreiz saku, ka esmu gatavs no savas nelielās pensijas jums nopirkt biļeti uz turieni.

- Kādēļ atlūgumu uzrakstījāt tikai tagad, nevis jau agrāk, kad daudz kas netika izdarīts?
- Tajā laikā bija cita situācija. Tolaik es biju arī Jaunatnes daļas vadītājs un vienlaikus valdes loceklis. Labi bija tas, ka bija ļoti nopietna Jaunatnes komiteja. Ar 13 cilvēkiem, un darbs tika organizēts sekojoši. Katru mēnesi bija Jaunatnes komiteja, un to komiteju ievēlēju nevis es, kā tagad varu izvēlēties, ko gribu, bet gan tās locekļus deleģēja katrs reģions. Seši reģioni, pieci seši Latvijas vadošie klubi, Tiesnešu komiteja un arī žurnālisti, no kuriem toreiz bija [Askolds] Uldriķis. Un, ja Jaunatnes komitejā lēmums tika pieņemts, tas arī palika. Neatradīsiet nevienu valdes sēdi, kurā tolaik būtu lemts kāds jaunatnes jautājums. Varbūt tikai vienu. Tāpēc, ka Jaunatnes komitejas lēmumi bija kā likums – neviens tos pat neapstrīdēja. Tas bija ļoti autoratīvs lēmums. Operatīvi autoratīvs. Tolaik, esot valdē, man nebija jāsatraucas - visus savas atbildības jautājumus jau biju atrisinājis komitejā. Bet pašreizējā valdē nevaru atrisināt praktiski nevienu sāpīgu jautājumu. Grūti pateikt, kā ir labāk. Vai tad, kad prezidents izvēlas savu komandu – kā bija, kad kongresā pateica, ka vēlas tos un tos cilvēkus, un kongress par to lielākoties arī nobalsoja. Vai kā tagad, kad katrs, kurš grib, kongresā var izvirzīt savu kandidātu. Un tagad valdē ir spēcīgas personības, bet tās ir katra par sevi. Un sanāk rasols. Visas izejvielas ir labas, taču, tās samaisot kopā, nekas garšīgs nesanāk.

- Valdei trūkst iniciatīvas?
- Domāju, jā. Agrāk, kad federācijā bija kādi 20-25 cilvēki, bija konkrētas daļas, kuras vadīja konkrēti cilvēki. Izlašu daļu vadīja Starkovs, Jaunatnes daļu vadīju es, pieaugušo futbolu vadīja Skredelis, ar finansēm un sponsoriem saistītās lietas vadīja Žuks. Un ģenerālsekretārs labā nozīmē kā Anglijas karaliene skatījās, lai viss būtu kārtībā. Viņam ir liels nopelns par to, ka viņš ļoti uzticējās daļu vadītājiem. Un šie daļu vadītāji bija saistīti tieši ar sava darba virzienu, ar saviem klubiem un saviem cilvēkiem. Un tas darbs, manuprāt, bija produktīvāks. Tagad federācijā nav krasi izteiktu daļu. Kas gan laikam ir moderni. Visi ir kopā. Visi ir projektu vadītāji. Bet kādu projektu vadītāji? Ieeju iekšā un nevaru saprast, pie kura man griezties. Un visas tās lietas beigās fokusējas ap diviem trim cilvēkiem. Viņi abi ir ļoti labi darbinieki – gan [izpilddirektors Edgars] Pukinsks, gan [sporta direktors Dainis] Kazakevičs -, bet viņi nevar izdarīt visu. Ja tagad uzprasītu, kurš ir daļas vadītājs, diezin vai kāds pateiktu. Agrāk točna zināja. Ja vajadzēja pieaugušo futbolu, visi zināja, ka jautājumu kārtot jāiet pie Skredeļa. Un viņš risināja.

- Tagad jāiet pie Mežecka?
- O, tur arī tā lieta – nav jāiet arī pie Mežecka, jo viņš sūtīs pie Daiņa vai Pukinska. Esmu nedaudz citādi noskaņots par federācijas strukturālo vidi. Iesāku par algām un nepabeidzu. Ja dzīves kvalitāte nav atkarīga no rezultāta, tad progresa nebūs. Ko tas nozīmē? Ja mēnešalga nekādi nemainās no tā, vai FIFA rangā esam 50. vai 138. vietā, tad nekas arī nemainīsies. Runāju tieši par federācijas darbiniekiem. Visos jautājumos mēģinu atrast anekdotes vai izskaidrojumu. Staicelē dzīvo Janka. Viņam ir pieci bērni. Un Janka iet mežā un katru mēnesi nopelna 120 eiro. Kaut kā sitas. Bet pēkšņi vietējā valde un Eiropas fondi atrod iespēju viņam katru mēnesi piemaksāt vēl 120 eiro. Un tagad visi domā, ka Jankam ir 240 eiro. Bet nav 240 eiro – viņš vairs neiet uz mežu! Tas ir piemērs ar federāciju. Kad budžets bija divi divarpus miljoni, tad bija liela daļa, kas nāca no sponsoriem. Bija LMT. Uz skatuves uzskrēja Zemene – ne tā Zemene – ar LMT plakātu, uz kura bija rakstīts 450 tūkstoši latu. Tagad vairs nav neviena sponsora. Kamdēļ gan vajag, ja mums UEFA un FIFA dod kopā septiņus miljonus?! Kamdēļ gan vajag cīnīties? Jo darbs ar sponsoriem ir ļoti nopietns. Kādu gan sponsoru var iegūt pēc šāda rezultāta Gibraltārā? Nekādu! Kādēļ Jankam līst mežā, ja viņam labi ir tāpat? Manā uztverē tas ir bremzējošs spēks radošai meklēšanai, apgūšanai. Ko vajadzēja darīt? Ja es būtu vadītājs, es droši vien visiem noteiktu bāzes likmi – ne minimālo, bet normālu algu, piemēram, tūkstoti -, bet pārējā likme būtu mainīgā. Par ko likt klāt, varētu izdomāt. Apkopējai par tīrām telpām, trenerim par rezultātu utt. Un tad būtu progress.