Viedoklis: Starkova ēra un Latvijas futbola izlases virziens

95% no šī materiāla tapa pāris dienu laikā pēc Aleksandra Starkova atbrīvošanas 3. aprīlī. Tomēr nolēmu to nepublicēt aprīlī – mēnesī, kura beigās notika LFF vēlēšanas un kuru dēļ ikviens futbola sabiedrības cilvēks bija tik ļoti jūtīgs attiecībā uz jebkuru futbola tēmu, pat ar vēlēšanām tiešā veidā it kā nesaistītu. Tāpēc pietaupīju, pēc tam viss ievilkās un sanāk pielikt punktu šai tēmai tikai šodien – dienā, kad pie Latvijas izlases stūres debitēs somu futbola treneris Miksu Pātelainens. Tomēr, lai gan šodien atkal mēģināsim sākt no baltas (iepelēkas?) lapas, uzskatu, ka jāpavelk svītra Starkova trešajam posmam.

Starkova atbrīvošana – pareizs lēmums. Mazais prieciņš par demokrātiju – balsojuma rezultāts 6:3 par to liecina un nav pierasts ko tādu novērot Indriksona LFF.

Divas būtiskas lietas par Starkovu.

Pirmā. Šeit gribētu rakstīt lielajiem trekniem burtiem – Latvijas izlase nenospēlēja drausmīgi tikai pret Gibraltāru! Daudzi, tostarp futbola speciālisti, kuri bija pret Starkova atlaišanu, par to aizmirst. Gandrīz visas spēles Starkova trešajā piegājienā bija vājas – gan rezultātu, gan snieguma ziņā. Gada laikā nekāda progresa, patiesībā pretēji. Bilance 1-2-8, lai gan divreiz tikāmies ar Fēru salām, pa reizei ar Igauniju, Andoru, Kosovu, Gibraltāru, Saūda Arābijas otro izlasi.

Atgriezīsimies netālā pagātnē.

Skaidrs, ka pret Starkova pirmajām spēlēm, turklāt ar pārbaudes maču statusu, varētu izturēties ar sapratni. Un tomēr. Pret Igauniju tepat Rīgā mūsējo futbols bija absolūti nebaudāms un nevarīgs. Atceros, cik neērti jūtās līdzjutēji – vējš svilpoja, tribīnes klusas un atbalstīt tik nespēlējošu komandu bija gandrīz neiespējami. Statistika: bumbas kontrole 41%, sitieni 3:11, sitieni četrstūrī 1:8, stūra sitieni 1:6. Kad nāk jauni sū*i, vecie aizmirstas, bet personīgi man šī nu jau gandrīz gadu vecā spēle pret Igauniju, kurā Kamešam tika dotas 45 minūtes labās malas aizsarga pozīcijā (atgādinu, pamatā viņš ir kreisās malas pussargs) un laukumā mūsējo izpildījumā nemanīja ne rokrakstu, ne idejas, palikusi spilgtā atmiņā. Ja esat piemirsuši, iesaku paskatīties šīs pēcspēles video intervijas, kurās futbolisti acīmredzami rādīja bezpalīdzības sajūtu un neprata paskaidrot, kāpēc tik drausmīgs sniegums (un jā, paši saprotiet, ka trenera kritizēšana ir tabu). Jagodinskis: “Tā bija katastrofa, mēs šodien nespēlējām futbolu. Nezinu, ko šodien darījām. Viss bija briesmīgi.”

Es šeit nerunāšu par zaudējumiem pret Ungāriju un Šveici. Ko nu par to. Nolaižamies uz mūsu šī brīža skumjo pagraba līmeni. Fēru salās mūsu pretinieks pilnībā dominēja tik ļoti, ka bija liels, liels kauns – saliniekiem bumbas kontrole 62%(!), stūri 6:0, sitieni 18:13, precīzās piespēles 436:220, divas reizes Fēru salu futbolisti trāpīja pa vārtu konstrukciju. Ja pirms spēles gribējās uzvaru, beigās varējām pateikties Dievam par 0:0. Vaņins: “No malas varēja pateikt, ka tieši mūsu sastāvā salīdzinājumā ar pretiniekiem ir pāris amatieru futbolisti. Mēs šodien neparādījām labāko futbolu, varbūt vispār neparādījām futbolu kā tādu.” Domāju, pēc Gibraltāra dažs labs arī šo maču jau bija paguvis piemirst.

Šeit maza atkāpe - lai cik nepiedodams bija 0:2 Pahara vadībā Rīgā, tad vismaz statistiski dominējām un piekāpāmies “tikai” momentu realizācijas prasmē. “Izraušu no konteksta” vienu zīmīgu rādītāju – Rīgā pret Fēru salām noteikumus pārkāpām četras reizes (toreiz gan jau kopš 19. minūtes bijām iedzinējos un pretinieks attiecīgi spēlēja), izbraukumā 20 reizes.

Vienīgā patiešām sakarīgā mūsējo spēle bija pret Andoru (4:0). Esam nolaidušies līdz līmenim, kad jāpriecājas pat par to. Lai kāds bija pretinieks, tieši sniegums patiešām bija jēdzīgs – beidzot redzēju, ka pirmā numura lomā spēlējam labi. Arī šeit piebilde – pat ja viss ir slikti, bet gadās šāda viena pozitīva spēle, uzskatu, ka izlase ir jāslavē. Velkot paralēles – ja vecākiem ir bērns grūtgalvis, bet vienreiz saņemas un nopelna kādā mācību priekšmetā desmitnieku, uzslavas viņu var motivēt nākamajiem panākumiem. Pēc desmitnieka ir nepareizi pērt sakot: "Kā atceros iepriekšējos nedarbus, tā besī."

Diemžēl tas, motivācija nākamajiem pozitīvajiem solīšiem, nebija stāsts par Latviju.

2017. gada nogalē un 2018. gada sākumā aizvadījām piecas pārbaudes spēles (viena no tām – neoficiālā), kurās atkal vājš sniegums un slikti rezultāti.

Pret Kosovu, kas PK2018 kvalifikāciju noslēdza ar bilanci 0-1-9 (vārti 3:24), zaudējām ar 3:4 un, lai gan pirmais puslaiks nebija slikts un uzbrukumā šoreiz spēlējām regulāri, statistiski mūs atkal nomētāja - sitieni 9:19, rāmī 3:10, stūri 4:8.

Pret Dienvidkorejas otro izlasi (šeit gan arī mūsējo sastāvs bija patāls no optimālā) it kā tikai 0:1, taču rezultāts daudz labāks par sniegumu, Kasparam Ikstenam esot pārliecinoši redzamākajai personai mačā. Sitieni 1:22(!), rāmī 0:7, stūri 2:10.

Pret Fēru salām (1:1) gandrīz vai līdzvērtīga statistika, kas gandrīz vai šajos apstākļos uzskatāms par panākumu – Latvijai bumba 48%, sitieni 9:9, rāmī 3:5, stūri 3:8. Pret Gibraltāru statistikai, protams, bija jābūt daudz nospiedošākai – Latvijai bumba 55%, sitieni 11:5, rāmī 4:1, stūri 5:0.

Var, protams, taisnoties, ka tika pārbaudīti jauni spēlētāji (par to bez jebkādas ironijas paldies Starkovam!), ka pārbaudes maču rezultātiem jābūt otrajā plānā, tomēr vēlētos atgriezties pie jautājuma par izlases rokrakstu, spēju izrādīt elementāru pretestību. Neesmu futbola treneris, bet šīs lietas tīri vizuāli praktiski neredzēju. Varbūt pret tām pašām nelaimīgajām Fēru salām, panākot 1:1, noķērām kaut kādu ticības kripatiņu un pēkšņi sākām izskatīties pēc futbola komandas, kas ir mērķtiecīga, kas grib un var uzbrukt, lai mēģinātu izraut uzvaru. Taču tie bija izņēmuma uzplaiksnījumi, kas neatainoja sistēmu.

Kopumā katru reizi laukumā izskatījāmies sasieti – manā skatījumā futbolisti bez agresīva presinga vienkārši centās izsekot pretinieku darbībām ar bumbu un meklēt laimi pretuzbrukumos, tostarp mačos pret futbola viduvējībām. Trūka kompaktuma, labas kustības, elementāru viltību, saikņu, kas liecinātu, ka spēlētāji viens otru pazīst. Arī futbola baudīšanas - klātienē vērojot "Euro 2016", pārliecinājos, ka tikai atbrīvotas komandas spēj parādīt labu sniegumu. Pat Vācija, kuru tradicionāli sauc par vācu mašīnu, manuprāt, īsti neatbilda tādam apzīmējumam - drīzāk tas, tēlaini runājot, bija skeitbordists, kurš rāda dažādus trikus, tīksminās par sevi un nebaidās kļūdīties.

Arturs Zakreševskis, balsojot par Starkova paturēšanu, pamatoja: “Es LFF valdē šobrīd esmu vienīgais aktīvais treneris un saprotu kāda ir atšķirība starp pārbaudes spēlēm un oficiālām atlases spēlēm - zinu, ka futbolistiem galvās ir cita attieksme. Lai kā to negribas atzīt, zemapziņā iespaido fakts vai spēlē pret Angliju, vai pret Gibraltāru. (..) Kā tiks pierunāts nākamais izlases treneris, viņam zinot, ka var zaudēt darbu pat pēc pārbaudes spēlēm? Kā šis treneris varēs šādos mačos mēģināt jaunos spēlētājus?” Arturu ārkārtīgi cienu, bet šiem izteikumiem vēlētos iebilst. (1) Par kādu zemapziņu var būt runa, ja izlase ir kritusi tik zemu un izpelnījusies tik nežēlīgu un vienlaikus pamatotu kritiku, ka jebkura iespēja, jebkurš treniņš, par mačiem nerunājot, būtu jāizmanto kā svaiga gaisa malks, lai kaut vai pa drusciņai reabilitētos? (2) Arī pārbaudes spēles ir prestiža jautājums, FIFA ranga jautājums, sportiskā principa un pašcieņas jautājums. (3) Šis punkts galvenais, kas gan jau tika minēts – neveiksmīgas, vājas un itin bezcerīgas bija gandrīz visas spēles un, manuprāt, atlaišana bija komplekss jautājums nevis “mums nepaveicās vienā pārbaudes spēlē” jautājums. Ja deviņās no desmit spēlēm izskatāmies bezpalīdzīgi un tik samocīti, tad nākotnes ar Starkovu nav. Pat ja hipotētiski pieņem, ka iespēlētie jaunieši kaut kad sasniegtu vēlamo līmeni, tas noteikti nenotiktu īstermiņā. Bet Nāciju līga tepat klauvē pie durvīm.

Galu galā pirms pēdējām divām spēlēm Starkovs pats sacīja: “Fēru salas un Gibraltārs ir tās komandas, kuras mums jāmāk apspēlēt.” Žēl tikai, ka Petrovičs neatkāpās pats un uzreiz pēc spēles pret Gibraltāru, bet gan šādā nesmukā piespiedu kārtā. Un tālāk vēl ilgstošas pārrunas par kompensāciju.

Kārtējo reizi atkārtošu, ka šī brīža apstākļos, kad “ideālā futbola sistēma” [patentēts] spļauj ārā vāju materiālu (piedodiet, izlases futbolisti!), grūti būtu jebkuram trenerim. Arī pasaules elites līmeņa. Laikā, kad izlasi pameta Pahars, tīri statistiski to jau parādīju. Taču Latvijas futbolam ar cieņu jāpārvar šis melnais periods (nešaubos, ka šī brīža jaunatnes sistēma nākotni padarīs jēdzīgāku). Ko tas nozīmē praksē? Ar sliktiem resursiem izvilkt labāku rezultātu. Kā? Tikai mana versija: mūsdienīgs treneris ar izcilām taktiķa prasmēm, kuram nav domstarpību ne ar vienu futbolistu, plus oficiālos mačos likt uzsvaru uz pieredzējušajiem, kamēr jauniešus vairāk iespēlēt pārbaudes spēlēs (starp citu, te ir uzlabojumi – pārbaudes maču mums tagad kļuvis vairāk, iespējas krāt pieredzi ir!). Ticu, ka trenera efekts vien var būt jūtams, bet tai pašā laikā jāatzīst, ka ar tiem pieredzējušajiem kvalitatīvajiem spēlētājiem ir kā ir. Taču nav jau arī tā, ka būtu absolūtais tukšums - Karašausks, Kamešs, I.Kozlovs, A.Kurakins, Rugins. Atkarībā no formas konkrētā brīdī noteikti vēl var parādīties kandidāti – kaut vai tas pats Bulvītis. Varbūt Rečickis. Nosaucu tikai tos, kas izlasei nav vajadzīgi šobrīd [atļāvos atstāt šo atkāpi tādu, kāda tā bija līdz Pātelainena atnākšanai], bet arī starp Starkova kandidātiem laba līmeņa futbolistu netrūkst. Kāds revolucionāri teiks – izlase ir tik vāja, ka jo vairāk jauno, jo labāk, jāskatās nākotnē. Bet es negribu kājām mīdīt tagadni, negribu, lai mēs FIFA rangā atrodamies aiz Andoras un Fēru salas mūs laukumā tīri, bez jebkādām ierunām apspēlē! Jau minēju, pārbaudes spēļu pietiek, turklāt talantīgākos un konkrētā brīdī labākos jauniešus nav taču liegts likt sastāvā arī kvalifikācijas/Nāciju līgas mačos. Bet ar mēru!

[Pātelainenam būs sevi jāpierāda ar darbiem, bet prieks, ka iepriekšējā atkāpe pagaidām vēlmes pārvērš par realitāti - OK, tas pats Karašausks šosezon ir blāvāks nekā pērn un neloloju ilūzijas par viņa un tā paša Kameša glābēja statusu izlasē, taču prieks, ka netiek mantoti aizspriedumi un sportiski labākajiem tiek dota iespēja]

Vairākkārt gan es, gan mani kolēģi esam teikuši, ka attiecībā uz Starkovu lielākā kļūda bija pats rīkojums Nr.3, proti, viņa kārtējā apstiprināšana. Verpakovskim pilnīga taisnība, ka Starkovs tika pamests zem vilciena. Indriksons turpināja smīdināt – pirms gada teica, ka “mums nav ne mazākā pamata neuzticēties trenerim Starkovam, viņš to jau pierādījis ar savu darbu visur, kur strādājis. Starkovs ne tikai sasniedz pozitīvus rezultātus, bet arī sniedz ieguldījumu spēlētāju attīstībā.”, bet pēc Gibraltāra: “Vēlos atvainoties par rezultātu un spēli. Diemžēl man tas nav pārsteigums. Nekad neesmu jaucies treneru darbā, bet esmu vairākkārt teicis, ka mūsdienās mēģinājumi veidot izlases bāzes klubu mūs tikai attālinās no panākumiem. Esmu divas reizes federācijas valdes sēdēs aicinājis atkāpties visus svarīgākos cilvēkus - Mežecki, Pukinsku, Kazakeviču, Starkovu.” Ja federācijas prezidents tik īsā laika periodā ir tik nekonsekvents un pretrunīgs, tad ko gribēt no “ideālās futbola sistēmas” un konkrēti izlases? Tāpat "sajūsmu radīja", ka ne Indriksons, ne Mežeckis pēc Starkova atlaišanas neprata pateikt, cik izmaksās Starkova kompensācija. Plus stadiona miljons. Un pēc tam tik stāsta, ka nepietiek līdzekļu tam un tam.

Labi, atpakaļ pie sportiskās puses. Gads pagājis, esam pie sasistas siles. Lai kurš nāktu Starkova vietā, viņam līdz Nāciju kausam laika realizēt savu redzējumu ir maz. 18 mēnešu vietā palikuši 6. Laiks zaudēts, tomēr nosaukt šo gadu par pilnībā izšķērdētu arī negribētos. Vienu pozitīvu lietu Starkovs paveica. Ja vecākos laikos Petrovičs uzticējās vienam pieredzējušam kodolam, tad tagad nebaidījās dot iespēju jauniešiem. Tika iespēlēti vairāki jaunie talanti (Koļesovs, Indrāns, Jurkovskis, Uldriķis), kā arī tādi nejaunieši, kuri Pahara laikā pie teikšanas netika (Kazačoks, Vardanjans, Hmizs). Varbūt kāds no viņiem noderēs nākamajam trenerim… Šeit gan arī var diskutēt, vai daži jaunieši nesaņēma pārāk lielu avansu (reizēm bija sajūta, ka Starkovs no vienas galējības pārmeties uz citu - debitantu izsaukšana kā tāda likās labs solis, bet tik daudzu likšana laukumā nenovēršami iespaidoja izlases sniegumu), bet kādam pozitīvam efektam no tā visa jābūt. Ja kas, pret Gibraltāru Latvijai esot bijis viens no gados jaunākajiem pamatsastāviem visā Eiropā tajā izlašu pauzē.

Otrā. Tagad, kad atļāvos vēlreiz apkopot nepatīkamo un, kad Starkovs ir atlaists, ļoti gribētos, lai samazgu pār viņa galvu vairs nebūtu. Jā, viņš diemžēl neatkāpās pats, jā, viņš neveselīgi reaģē uz kritiku, jā, viņš pēc daudziem gadiem joprojām mocījās ar latviešu valodu. Taču tagad viņš vairs nav Latvijas izlases treneris un cienīsim viņa pagātnes sasniegumus. Pēdējos gados tie mazliet kļuvuši sasmērēti, tomēr, kas zina, varbūt arī pēc 150 gadiem, kad mūsu visu uz šīs zemes vairs nebūs, Latvijas futbola lielākais sasniegums joprojām būs “Euro 2004” sasniegšana. Nereti lasu, ka “izšāva slotas kāts”, “Starkovu uz turieni aizveda Verpakovskis” un tamlīdzīgas, piedodiet, muļķīgas replikas, noniecinot Starkovu. Tas nav godīgi! Starkovs šos mālus mīcīja kopš 1993. gada, kad pārņēma “Skonto”. “Euro 2004” būtībā bija Starkova 10 gadu smaga darba rezultāts. No rīta līdz vakaram. No rīta līdz vakaram. No rīta līdz vakaram. 365 dienas gadā. Esmu runājis ar daudziem tā laika varoņiem un visi kā viens atzīmē Starkova nopelnus - smago darbu, pacietību, pārrunas, attieksmi. Arī Verpakovska debijas gols Dzodzuašvili vadībā Grieķijā būtībā bija haļava un par pārliecinošu, meistarīgu, nobriedušu uzbrucēju viņš kļuva pēc nonākšanas Starkova paspārnē. Māris viņu sauc par otro tēvu. Diemžēl nākas atgādināt šīs pašsaprotamās lietas, jo atmiņa ir īsa, turklāt pamazām izaug jaunā paaudze, kas neizbaudīja tā laika baudas brīžus un attiecīgi nespēj to visu novērtēt. Starkovs un 2002.-2004. gada izlase ir pelnījusi pieminekli. Šodien futbols līdz ar tehnoloģiju un miljardu ienākšanu ir krasi mainījies, bet tajā laikā daudz ko varēja panākt ar ētiku, pašatdevi, milzu vēlmi. Tā vispārākajā pakāpē piemita Starkovam un viņš to prata nodot izlasei. Cienīsim šo fantastisko panākumu un nekautrēsimies pie katras iespējas par to runāt (tas, protams, neattiecas uz LFF un cilvēkiem, kuriem jāattīsta futbols un primāri jādomā par nākotni).