Stadionu revolūcijas, Budapeštas drupas, Gibraltāra klints

Mazā Trnava – labākie fani un labākais stadions
Pirmā pieturvieta bija nelielā Slovākijas pilsēta Trnava, kurā dzīvo nepilni 70 tūkstoši iedzīvotāju un kurā no galvaspilsētas Bratislavas ar vilcienu var nokļūt aptuveni pusstundas laikā, iztērējot 2,42 eiro. Latvijas valstsvienībai bija tas gods viesoties vietā, kurā pirms astoņarpus gadiem pārbaudes spēlē vārtus guva Tjerī Anrī (Francija uzvarēja ar 1:0), tomēr stadions gan bija pavisam cits. Nojaukts, pilnībā uzcelts no jauna un pavisam svaigs - atklāts tikai pagājušā gada augustā.

Ņemot vērā, ka stadiona būvniecība Latvijas futbolā tagad ir viena no galvenajām tēmām, daudzi pavīpsnāja, ka, redz, pat Trnavā – pilsētā, kas mazāka par Liepāju – ir moderns stadions ar 19200 skatītāju vietām. Tomēr tam, neskaitot nelielo attālumu no Bratislavas, ir vairāki objektīvi un arī subjektīvi iemesli. Pirmkārt, lai arī Naura Bulvīša kādreizējā komanda "Spartak" nekad nav kļuvusi par Slovākijas čempioni, Trnavā ir labākie fani un lielākā apmeklētība valstī, un arī iepriekšējais, tiesa, novecojušais stadions varēja uzņemt gandrīz 19 tūkstošus skatītāju. Turklāt jaunais stadions veicinājis jaunu apmeklētības bumu, un, neskatoties uz komandas atrašanos tabulas vidusdaļā, šīs sezonas vidējais rādītājs – 7256,8 skatītāji – ir gandrīz divarpus reižu lielāks nekā 2011./12.g. sudraba sezonā, kad komanda vēl spēlēja vecajā stadionā. Slovākijas čempionātā "Spartak" apmeklētības amplitūda šosezon bijusi no 3855 (pēdējā spēlē) līdz 15109 (valsts lielākajā derbijā pret Bratislavas "Slovan") skatītājiem.

Otrkārt, Slovākijas futbolā ir lielas infrastruktūras problēmas (uz mūsu fona tās gan izskatās smieklīgas) un līdz šim vienīgais UEFA 4. kategorijai atbilstošs stadions, kurā varētu spēlēt lielā izlase, bija Žilinā (11313 vietu). Tādēļ jauna 4. kategorijas stadiona būvniecība bija ārkārtīgi nepieciešama. Bet, treškārt un galvenokārt, Trnavas "Spartak" īpašnieks ir oligarhs Vladimīrs Pors, kurš ir premjerministra Roberta Fico lielākais atbalstītājs. Un viens no veidiem, kā Fico pateicies par atbalstu, ir stadiona būvniecības līdzfinansēšana ar 13,0-13,5 miljoniem eiro no valsts budžeta, sedzot gandrīz pusi izdevumu, bez kā futbola stadiona celtniecība nebūtu īstenota. Stadions gan nebūt nav šīs teritorijas vienīgā (galvenā?) būve, jo blakus tika uzcelts arī iepirkšanās centrs (par Pora uzņēmuma finansējumu), kas praktiski saaudzis kopā ar arēnu. Visa projekta kopējās izmaksas bija 72 miljoni eiro[11], bet paša stadiona – 28,0-28,5 miljoni eiro, no kuriem otru pusi sedza Pors.

Piezīmes:

Attēls uzņemts pirms Slovākijas izlases treniņa.

Slovākijas izlases preses konferences notika galvenajā konferenču telpā, bet šis attēls uzņemts otrā konferenču telpā, kurā medijiem tika izveidota darba telpa. Septembrī Trnavas "Spartak" pārbaudes spēlē tikās ar Marseļas "Olympique" (0:1), un kopš tā laika šeit joprojām gozējas Francijas titulētākā kluba logo.

Attēli no pirmsspēles programmiņas. Pa kreisi intervija ar Kasparu Gorkšu, pa labi - erudīcijas jautājumi par Latvijas izlasi.

Grafiti uz sienas starp stadionu/lielveikalu un tam pāri ielai blakus esošo amfiteātri.

Desmitgades plāns un nacionālā stadiona meklējumi
Tomēr Trnavas arēna ir tikai daļa – lai arī nozīmīgākā – no valsts futbola infrastruktūras pilnīgas atjaunošanas. Valdība apstiprināja desmitgades plānu, kurā no 2013. līdz 2022. gadam plānots modernizēt, ievērojami rekonstruēt vai uzbūvēt no nulles pavisam 21 stadionu. Valdība no budžeta līdzekļiem tam piekrita atvēlēt 45 miljonus eiro jeb 4,5 miljonus eiro gadā, bet pārējie plānotie 60% jāsedz klubiem, pašvaldībām vai arī privātajiem investoriem.[2]

Nākamajā ciklā jaunā izlases mājvieta būs Trnavā, kur bija plānots sākt spēlēt jau septembrī, tomēr Slovākijas Futbola asociācija, ņemot vērā teicamos rezultātus pirmajā aplī, nolēma ļaut valstsvienībai kārtīgi atvadīties no Žilinas. Tās stadions tiks uzlabots par četrarpus miljoniem eiro, un rekonstrukcijas ietvaros Žilinā tiks uzklāts nevis dabīgais, bet gan mākslīgais segums, tādējādi cerot ietaupīt ilgtermiņā, kā arī dot priekšrocību kluba komandai, kas spēlē ātru un kombinacionālu futbolu[3]. Vēl vismaz seši stadioni būs UEFA trešās kategorijas, un lielākās būvniecības vai rekonstrukcijas izmaksas plānotas Košicē (9000 vietu, 15 miljoni eiro)[4], Trenčīnā (11694 vietu, 14,9 miljoni eiro)[5] un Dunajskā Stredā (12000 vietu, 12,5 miljoni eiro)[6]. Vēl pieci stadioni būs trešās vai otrās kategorijas, bet pārējie astoņi – otrās kategorijas. Līdz ar to plānots, ka jau 2017./18.g. sezonā Slovākijas augstākajā līgā visiem klubiem būs vismaz otrās kategorijas mājvietas ar apsildāmajiem segumiem.

Slovākijas jauno futbola stadionu karte. Norādītas summas, kas atvēlētas no valsts budžeta.

Citējot Slovākijas Futbola asociācijas prezidentu Jānu Kovāčiku, līdz ar jauno Trnavas stadionu viņam izlašu spēlēs vairs nevajadzēs sarkt viesu priekšā, kā tas bijis iepriekš[7]. Tomēr asociācijai ir vēl viens nopietns mērķis, kas nav izpildīts jau vairāk nekā desmit gadus. Tas ir nacionālais stadions – Slovākija ir viena no retajām Eiropas futbola izlasēm, kas nespēlē galvaspilsētā. Un nevis tādēļ, ka vēlētos futbolu popularizēt reģionos, bet gan tādēļ, ka Bratislavā to vienkārši nav iespējams darīt.

Vēl 2004. gadā Slovākijā runāja par 35 tūkstošu ietilpīgu nacionālo stadionu, kas izmaksātu ap 100 miljoniem eiro. Vēlāk tika domāts par 22 tūkstošiem vietu un 70 miljoniem eiro. Nu ideja atgriezusies ar jaunu sparu un tiek cerēts nacionālo stadionu, kurā spēlētu gan Bratislavas "Slovan", gan izlase, uzbūvēt līdz 2017. gada beigām. Tā ietilpība būtu ap 20 tūkstošiem vietu, un visa projekta celtniecība izmaksātu 68 miljonus eiro. Valdība desmitgades plāna ietvaros jau ir devusi zaļo gaismu 27,2 miljonu eiro līdzfinansējumam, tomēr lielākais klupšanas akmens ir atlikušās summas atrašana.[8]

Diktatūras un korupcijas simbols un 300 miljonu monstrs
Taču slovāku infrastruktūras revolūcija tāds nieks vien ir salīdzinājumā ar to, ko paveicis un plāno paveikt Ungārijas premjerministrs Viktors Orbāns, kurš ir kaislīgs futbola fans un kurš pats savulaik bijis futbolists. Kopš 2010. gada, kad atgriezās premjerministra krēslā, Orbāns atvēlējis milzīgus valsts līdzekļus futbola arēnu rekonstrukcijai vai būvniecībai, pavisam ietverot 33 (!) stadionus. Pagājušajā vasarā "Skonto" ar 2:9 kapitulēja Debrecenas jaunajā stadionā, kurā ir 20 tūkstošu skatītāju vietu un kas izmaksāja 40,4 miljonus eiro[9]. Savukārt izlases galvenā mājvieta ir Budapeštas "Groupama Arena", kas var uzņemt 22 tūkstošus cilvēku un izmaksāja 47,6 miljonus eiro[10].

UEFA ceturtās kategorijas stadioni taps arī Miškolcā (15 tūkstoši vietu)[11] un Sombatejā (astoņi tūkstoši vietu, plus vērienīgs sporta komplekss)[12], kas izmaksās aptuveni 35,3 un 31 miljonus eiro. Šīs četras arēnas valdībai izmaksā gandrīz 155 miljonus eiro, taču ir viens cits stadions, kas piesaistījis milzīgu mediju uzmanību. Četru tūkstošu vietu ietilpīgs un 12,3 miljonus eiro izmaksājis stadions sīkā ciematiņā Felčūtā, kurā uzauga Orbāns, un tā ir paša Orbāna lolotās "Puškāša akadēmijas" (spēlē Ungārijas augstākajā līgā) jaunā mājvieta[13]. Lai arī celtniecība tieši netika finansēta no valsts budžeta, tomēr tās gaitā izveidojās virkne skandālu par projekta caurspīdību un investoru netiešajiem ieguvumiem. Mediji šo arēnu jau nodēvējuši par Felčūtas Disnejlendu un Orbāna diktatūras un korupcijas simbolu.

Visbeidzot, no Disnejlendas pārceļoties uz Kolizeju, Orbāna futbola propagandas absolūti iespaidīgākā celtne būs jaunais Ferenca Puškāša vārdā dēvētais stadions. Tā ietilpība būs 68 tūkstoši vietu, un celtniecības izmaksas tiek lēstas fantastisku 90-100 miljardu forintu jeb 291-323 miljonu eiro apmērā[14]. To plānots pabeigt 2019. gadā, un šī būs viena no 13 Eiropas valstu arēnām, kas 2020. gadā uzņems Eiropas čempionāta finālturnīru. Budapeštā notiks trīs grupu turnīra spēles, kā arī viens astotdaļfināls. Papildus tam Budapešta ir pieteikusies rīkot 2024. gada vasaras olimpiskās spēles (pārējās pretendentes ir Roma, Parīze un Losandželosa), un Budapeštas pieteikumā četri no pieciem futbola stadioniem ir uzcelti (vai plānoti uzcelt) tieši Orbāna valdīšanas laikā – Ferenca Puškāša stadions un "Groupama Arena" Budapeštā, kā arī Debrecenas un Miškolcas arēnas.

Ejot garām plašajai un šķietami novārtā pamestajai teritorijai, bija grūti tam noticēt, taču šeit pēc četriem gadiem notiks "Euro 2020" spēles.

Pirmais Eiropas čempionāta finālturnīrs 44 gados
Lai arī infrastruktūras revolūcija tiek uztverta divējādi – lielas, iespējams, neadekvātas izmaksas, stadioni joprojām ir pustukši, treneru kvalifikācija un spēlētāju resursi no tā neuzlabojas -, šis periods ir sakritis ar ļoti vēsturisku notikumu – Ungārijas pirmo Eiropas čempionāta finālturnīru 44 gadu laikā un pirmo lielo finālturnīru kopš 1986. gada. Lai arī ungāri nepaveica neko pārdabisku – finišēja trešie, iespējams, vājākajā grupā atlases ciklā un pārspēlēs pieveica norvēģus (1:0, 2:1) – un var būt pateicīgi dalībnieku skaita paplašināšanai, pārbaudes spēle pret Horvātiju lika ticēt, ka ungāri Francijā nebūs peramie zēni. Neskatoties uz Mario Mandžukiča vārtiem, pirmajā puslaikā un lielāko daļu spēles laukumā saimniekoja ungāri, kuru rindās īpaši aktīvs bija Brēmenes "Werder" uzbrūkošais pussargs Lāslo Klainhaislers.

Par galveno varoni gan tāpat beigās kļuva Ungārijas izlases lielākā zvaigzne starp laukuma spēlētājiem Balāžs Džudžāks, kurš realizēja teicamu tiešo brīvsitienu un panāca izlīdzinājumu (1:1), un saprotams, ka visi vietējie mediji pēc spēles mikszonā gaidīja tieši viņu. Gaidīt nepatīkamā caurvējā un horvātu žurnālistu cigarešu dūmu kompānijā gan vajadzēja ļoti, ļoti ilgi. Ja "Barcelona" piederošais Alens Halīlovičs, kurš tovakar palika rezervē, aptuveni 15 minūtes pēc mača kā pirmais no abu komandu spēlētājiem devās uz autobusu un atraidīja visus horvātu žurnālistus, tad Džudžāks parādījās pats pēdējais - gandrīz precīzi stundu pēc spēles beigām. Un, sniedzis komentārus, atgriezās stadiona iekštelpās.

Līdz ar to vienatnē noķert ungāru kapteini bija neiespējamā misija, toties izdevās parunāt ar Varšavas "Legia" snaiperi Nemaņu Nikoliču, kurš ar 25 vārtiem 31 spēlē dominē Polijas Ekstraklases bombardieru tabulā. Vaicāts par to, cik tālu ungāri var aizkļūt finālturnīrā, Nikoličs bija pieticīgs: "Esam priecīgi, ka beidzot vispār kvalificējāmies finālturnīram. Tas mums nebija pārsteigums un smagi strādājām, lai to panāktu, taču gribu piebilst, lai līdzjutēji negaidītu pārāk daudz un neviens no mums nelidinātos mākoņos. Tagad mums ir daži mēneši, lai kārtīgi sagatavotos, un gan ciklā, gan tagad arī pret Horvātiju pierādījām, ka varam cīnīties arī ar lielām komandām un ka spēlējam labu futbolu. Mūsu grupa? Islande aizvadīja ļoti labu kvalifikāciju, Austrijai ir augstākās klases spēlētāji, bet Portugāle…tā liekus komentārus neprasa. Domāju, ka mums ir izredzes, bet mums ir jābūt priecīgiem, ka pēc 44 gadu pārtraukuma atkal spēlēsim tik lielā turnīrā."

"Esam ļoti kompakti un agresīvi. Protams, cenšamies dominēt un radīt daudz iespēju, bet mums nepieciešama stabilitāte starp aizsardzību un uzbrukumu. Ja neļausim pretiniekiem gūt pārāk daudz vārtu, mūsu izredzes uz uzvaru krietni palielināsies," komandas stiprās puses novērtēja Nikoličs, kurš piedzima Serbijas pilsētā, kurā gandrīz četras piektdaļas iedzīvotāju ir ungāru izcelsmes. Runājot par nākamo ciklu, kurā Ungārija būs vienā grupā ar Latviju, 28 gadus vecais uzbrucējs atzina, ka par Latvijas futbolu neko pārāk daudz nezina, taču pēdējā ciklā mūsu rezultāti pret grupas favorītēm viņu pārsteiguši. Vienu gan Latvijas futbolā Nikoličs zina ļoti labi - jēkabpilieti Denisu Rakelu, kurš ar 15 vārtiem 20 spēlēs joprojām ir Ekstraklases otrais labākais vārtu guvējs, kaut gan "Cracovia" nepārstāv jau divarpus mēnešus. "Protams, ka viņa aiziešana no Krakovas man bija atvieglojums," ar smaidu sejā sacīja Nikoličs. "Taču būtu bijis priecīgs arī tad, ja viņš paliktu "Cracovia", jo mūsu starpā bija interesanta cīņa - tagad mans uzdevums ir vienkāršāks. Novēlu viņam Anglijā gūt tikpat daudz vārtu."

Stadiona priekšā gozējas "Ferencvaros" kluba simbols - ērglis.

Statuja par godu Floriānam Albertam, "Ferencvaros" leģendai, kura vārdā bija nosaukts šajā teritorijā iepriekš esošais stadions. 1967. gada Eiropas labākais futbolists, piedalījies divos Pasaules kausa finālturnīros, 1962. gadā kļūstot par turnīra dalītu labāko vārtu guvēju, kā arī abos Eiropas čempionāta finālturnīros, kuros Ungārija piedalījusies.

"Ja nespēlēšu pamatsastāvā, nebraukšu uz Eiropas čempionātu!"
Kā izrādījās, spēles galvenais notikums man un daudziem citiem bija paslīdējis garām nemanīts. Otrajā puslaikā "Liverpool" centra aizsargs Dejans Lovrens kopā ar citiem rezervistiem tika aizsūtīts iesildīties, taču horvāts apvainojās, atgriezās uz soliņa un laukumā tā arī neizgāja. Tika ziņots, ka Lovrens atteicās iet uz maiņu, tomēr izlases galvenais treneris Ante Čačičs šādas baumas noraidīja: "Viņš neatteicās iet laukumā, jo viņam tas nemaz netika piedāvāts."[15]

"Pārtraukumā aizsūtīju visus rezervistus iesildīties, jo Budapeštā bija diezgan vēss. Nav nekādu noteikumu, cik ilgi spēlētājam būtu jāiesildās. Vai tās būs 20 minūtes, 30 minūtes, to neizlemj spēlētājs, vai ne?! Kādēļ [Darijo] Srnam nebija problēmu to darīt 30 minūtes, būt gatavam un iziet laukumā uz pēdējām 15 minūtēm?!" Čačičs turpināja. Ja vēl runa būtu tikai par neiesildīšanos, tā būtu maza bēda. Taču Lovrens papildus tam sarunā ar Sportske Novosti izteica ultimātu: "Negrasos atvainoties. Ja nespēlēšu pamatsastāvā, uz Eiropas čempionātu nebraukšu!"

Tas Čačičam, protams, nu nepavisam nepatika. Galvenais treneris pirms pusotras nedēļas devās uz Liverpūli, kur apmeklēja Anglijas Premjerlīgas spēli pret "Stoke" (4:1) un aci pret aci tikās arī ar Lovrenu: "Atklāti izrunājāmies, taču nebūtu korekti sarunas saturu izpaust publiski. Jau iepriekš esmu teicis, ka Horvātijas izlase ir svarīgāka par jebkuru personu, un negrasos piekāpties neviena priekšā. Horvātijas izlasē nav vietas ultimātiem, un jebkuram ir jāciena gan izlases krekls, gan komandas biedri, gan treneri."[16] Francijā Lovrens, visticamāk, būtu pamatsastāva spēlētājs, taču nu jānotiek brīnumam, lai viņš iekļūtu izlases sastāvā.

Komandu pamatsastāvi un spēlētāju pārstāvētie klubi.

Kura ir spēcīgākā futbola pundurvalsts?
Ar vilcienu atgriežoties Bratislavā un tālāk lidojot uz Malagu, beidzot izdevās nokļūt vasarīgos apstākļos – diezgan spilgtā kontrastā ar tikai pirms četrām dienām pieredzēto spēcīgo snigšanu Kijevas lidostā. Pa vidu starp Malagu un Gibraltāru gan gaidīja vēl viena pieturvieta – Marvelja, kur vaigā izdevās apskatīties citu nākamā cikla pretinieci Fēru salas, kas aizvadīja pirmo pārbaudes spēli divu gadu laikā. Protams, ne es vienīgais Latvijā biju pamanījis, ka 60 kilometru attālumā no Gibraltāra gaidāma Fēru salu un Lihtenšteinas tikšanās – kamēr pārējā izlase Gibraltārā gatavojās spēlei, Marveljas stadionā sāncenšus pētīja Andris Riherts, Māris Verpakovskis un Dainis Kazakevičs.

Par Fēru salu galvenā trenera un 1992. gada Eiropas čempionu kapteiņa Larsa Olsena iespaidiem par spēli, sensacionālajām uzvarām pār Grieķiju un topošo ciklu jau rakstījām, taču salinieku pārākums pār Lihtenšteinu – 3:2, abus vārtus ielaižot vien beigās pēc neveiksmīgām maiņām – neviļus apstiprināja manas pārdomas par to, ka Fēru salas un Luksemburga vismaz šobrīd ir spēcīgākās futbola pundurvalstiņas. Luksemburgu šai kompānijai gan var pieskaitīt vien daļēji, jo gan valsts iedzīvotāju skaits ir krietni lielāks (līdzīgi arī Maltai), gan arī tās čempionāts UEFA rangā kotējas daudz augstāk, tomēr tās progress noticis tikai pēdējos sešos astoņos gados – no 1998. gada Pasaules kausa atlases līdz 2008. gada Eiropas čempionāta ciklam Luksemburga 58 spēlēs piedzīvoja 57 zaudējumus un uzvarēja vienīgi Gomeļā (1:0).

Atlases ciklu statistika kopš "Euro 1992"

Fēru salas un Sanmarīno atlases ciklos sāka spēlēt "Euro 1992" kvalifikācijā, Lihtenšteina pievienojās "Euro 1996" ciklā, Andora – "Euro 2000", bet Gibraltārs – "Euro 2016". Rēķinot vidējos punktus spēlē, izņēmuma kārtā katra uzvara skaitīta trīs punktu vērtībā - arī tajos ciklos, kad spēkā vēl bija vecā sistēma (2-1-0).

Pēdējie četri cikli

Diemžēl futbola pundurvalstiņas ļoti reti satiekas atlases ciklos – pēdējoreiz tas notika 2006. gada Pasaules kausa ciklā, kad Lihtenšteina ar 3:0 un 4:0 sagrāva Luksemburgu (šajā grupā spēlēja arī Latvija) – un arī pārbaudes spēlēs tas notiek ne pārāk bieži. Piemēram, Fēru salas, kā jau minēts, vispār ļoti reti aizvada pārbaudes spēles (un sešas no pēdējām 11 bijušas pret Islandi), bet Luksemburga uz pārējo fona izceļas ar visai spēcīgiem sparinga partneriem – Portugāle, Turcija, Itālija, Beļģija, Grieķija (starp citu, arī Luksemburga pagājušajā rudenī to uzvarēja – 1:0) u.c. Interesanti, ka Lihtenšteina piecas dienas pirms zaudējuma Fēru salām viesojās Gibraltārā, kur trīsreiz ieraidīja bumbu vārtos, tomēr ar mājiniekiem cīnījās neizšķirti 0:0. Vieni no velsiešu arbitra neieskaitītajiem vārtiem bija īpaši dīvaini, un sociālajos tīklos pat izcēlās runas, ka mača rezultāts varētu būt ietekmēts – Gibraltārs vēlāk izplatīja oficiālu paziņojumu, ka UEFA nekādus signālus par iespējamām netīrām darbībām nav saņēmusi.

Mazā savstarpējo spēļu skaita dēļ ir diezgan sarežģīti objektīvi novērtēt šo komandu savstarpējo spēku – ja atlases ciklos Fēru salas uzvarējušās visās sešās spēlēs pret mazajām izlasēm, tad pārbaudes spēlēs ļoti labi veicas arī Maltai, kas uzvarējusi sešās no pēdējām septiņām cīņām, taču kas grupā pa reizei palikusi gan aiz Luksemburgas, gan Fērām. Protams, Fēru uzvaras pēdējā ciklā pār Grieķiju (1:0, 2:1) bija brīnums un tās ilgtermiņā nevajag pārvērtēt, tomēr nevar noliegt, ka arī citās spēlēs salinieki izskatījās pieklājīgi un tieši viņu kontā ir vienīgā spēle starp septiņām manis definētajām futbola pundurvalstiņām, kurā izdevās vairāk kontrolēt bumbu par pretiniekiem - mājās iespaidīgi 58% pret Ungāriju (0:1).

Savstarpējās pārbaudes spēles kopš 1990. gada

"Euro 2016" cikls

Pie sitieniem norādīti sitieni rāmī/sitieni kopā. Fēru salas, Lihtenšteina un Luksemburga savās grupās ieņēma piekto vietu, apsteidzot attiecīgi Grieķiju (2:1, 1:0), Moldovu (1:1, 1:0) un Maķedoniju (1:0, 2:3).

Ja līdz šim ekstravagantākais stadions, kurā Latvijas izlase viesojusies, pieļauju, piederēja Bragai (0:3 pret Nīderlandi "Euro 2004" finālturnīrā), tad Gibraltārs droši vien to ir pārspējis. No centrālās tribīnes labajā pusē vērojams burvīgs skats uz pilsētas slavenāko objektu – Gibraltāra klinti -, savukārt kreisajā pusē pavisam netālu atrodas lidostas skrejceļš, kas darbojās arī spēles laikā - skatītāji varēja vērot gan vienu nolaišanos, gan arī vienu pacelšanos. Kā papildus bonuss tribīnēs bija arī kāda slavena skatītāja – gibraltāriete Eva Karneiro[17], kura pēc skandāla ar Žuzē Morinju pameta "Chelsea" ārstes amatu. Žēl gan, ka par viņas klātbūtni uzzināju vien pēc spēles...

Lai arī šajā stadionā notiek Eirokausus spēles (video redzams mačs no Čempionu līgas kvalifikācijas), izlase ciklu bija spiesta aizvadīt Portugālē - 30 tūkstošu vietu ietilpīgajā "Estadio Algarve" -, jo "Victoria's Stadium" neatbilst UEFA 4. kategorijai. Gibraltārs līdz šā gada rudenim bija plānojis pilsētas tālākajā dienvidu punktā uzcelt jaunu stadionu, kas varētu uzņemt ap astoņiem tūkstošiem skatītāju (izmaksas nebija strikti noteiktas, taču vidējai cenai provizoriski vajadzētu būt ap 3000 eiro par vienu vietu), tomēr pēc aktīviem iedzīvotāju protestiem no idejas nācās atteikties un tagad tiek izskatīta iespēja mājvietu būvēt citur.[18]

Izmantotie resursi: