Boloņas treneris Mihajlovičs par spīti leikēmijai turpinās darbu: "Es uzvarēšu šajā cīņā"

"Gribēju būt pirmais, kurš komandai un jums pavēsta ziņas, taču tā diemžēl nenotika – ne visi cienīja manu vēlmi, dažu simtu vairāk pārdotu avīžu dēļ sagandējot senu draudzību [domāts laikraksts Corriere dello Sport - A.S.]," sacīja 50 gadus vecais speciālists. "Diemžēl vai pat par laimi veicām dažas pārbaudes, kas uzrādīja anomālijas, kuru pirms četriem mēnešiem man vēl nebija. Smagākā daļa bija to slēpt no sievas. Man bija drudzis, un viņa tam neticēja, jo viņa zina, ka ar drudzi nepietiktu, lai apturētu mani no došanās uz pirmssezonas treniņiem. Viņa centās man ticēt… Pateicu viņai, ka man ir drudzis un ka veikšu vēl vienu pārbaudi. Tā parādīja leikēmiju."

"Saņemot ziņas, tas man bija pamatīgs trieciens. Dienām sēdēju raudādams – dzīve paskrēja gar acīm. Tās nebija baiļu asaras. Es cienu slimību, es tai stāšos pretī ar uz priekšu izvērstām krūtīm, skatoties tai tieši acīs – kā vienmēr esmu to darījis," serbs turpināja. "Nevaru vien sagaidīt, kad došos uz slimnīcu un sākšu cīņu. Tā ir agresīva [slimība], taču tā ir uzvarama. Paskaidroju to arī spēlētājiem ar konferences zvana palīdzību – dabiski, ka man sariesās arī asaras. Izskaidroju viņiem, ka mums ir jāuzbrūk un jādodas uzvarēt. Ja sēdēsim un centīsimies aizsargāties, tad vienā mirklī tiksim nogāzti gar zemi. Man šajā cīņā ir jāizmanto manis paša taktika, un esmu drošs, ka es šajā cīņā uzvarēšu."

"Es to uzvarēšu manas ģimenes, manu bērnu, visu, kuri mani mīl, dēļ. Iepriekšējo dienu laikā saņēmu 600-700 īsziņu un vēlos atvainoties par neatbildēšanu, jo gribēju kādu laiku veltīt sev, tikt vaļā no visa negatīvisma, lai es varētu būt gatavs dot pretī un sākt cīņu. Vēlos pateikties visam klubam – no prezidenta līdz ekipējuma menedžerim – par to, ka viņi parādīja, ka šī ir ģimene un ka viņi mani mīl – gluži kā spēlētāji. Tas man ir svarīgi, jo es teicu spēlētājiem, ka es šajā cīņā uzvarēšu, taču man apkārt vajadzēs cilvēkus, kuri mani mīl.

Varu derēt, ka jūs visi nodomājāt, ka es būšu pēdējais cilvēks, kurš saslims. Es trenējos, esmu liels, spēcīgs, man 28. februārī bija pārbaudes, un viss bija normāli. Trenējos katru dienu līdz maijam, ceļoju visur, spēlēju futbolu, nebija ne noguruma, ne sāpju. Mans tēvs nomira no vēža, tādēļ regulāri veicu pārbaudes. Ja nebūtu tās veikuši, nekādi slimības simptomi nebūtu manāmi vēl gadu. Nevienam no mums nevajadzētu domāt, ka esam nesagraujami. Mēs visi domājam, ka ar mums jau tas nenotiks, bet, kad tas notiek, tas ir šokējošs trieciens. Vienīgā cerība ir to gaidīt, jo ir milzīga starpība, vai to atklāj pēc diviem mēnešiem vai viena gada.

Ja es, kā slavenība, varu tikt tam pāri, ceru, ka tas palīdzēs citiem veikt pārbaudes, būt gataviem un saprast, ka tas var notikt ar ikvienu no mums. Es biju perfekti vesels, bet tagad esmu tur, kur esmu. Tas vienā brīdī pārvērš dzīvi. Viss mainās vienā mirklī. Ir vieglāk pret to cīnīties, ja seko līdzi situācijai, veic pārbaudes un esi sagatavojies. Ceru, ka pēc tam, kad būšu uzvarējis šajā cīņā, varēšu ar jums visiem par to izrunāties un atskatīties uz šo periodu. Diemžēl manā dzīvē nekas nav dots tāpat vien. Man par visu ir bijis jācīnās. Un es cīnīšos arī par šo," bijušais "Milan" un Serbijas izlases treneris noslēdza.

Izmantotie resursi:
https://www.football-italia.net/140...