Islandes vēsturiskais ceļš uz Franciju - kārtība sit pušu meistarību

Nemainīgs kodols jau otro ciklu pēc kārtas
Izlašu futbolā apstākļu sakritībām un relatīvām nejaušībām ir daudz lielāka nozīme nekā klubu futbolā. Pirmkārt, izlašu periodi ir ļoti neilgi un tajos ir ļoti sarežģīti nopietni piestrādāt pie taktiskām niansēm vai spēlētāju fiziskās formas. Otrkārt, izlašu treneri ir ļoti atkarīgi no klubiem - gan jau pieminētās fiziskās kondīcijas ziņā, gan arī traumu gadījumā. Līdz ar to valstsvienības var ciest no hroniskām sastāva problēmām, kaut gan pašas pie tām nemaz nav vainīgas. Treškārt, starp izlašu spēlēm ir ilgi pārtraukumi, nereti pat vairāki mēneši. Ceturtkārt, atlases ciklos un finālturnīros spēļu skaits ir mazs un komandām pat mazākā kļūda var netikt piedota.

Tā kā izlašu līmenī spēlētāju savstarpējā sapratne un kopā aizvadītais spēļu skaits normāli ir krietni mazāks nekā klubos, valstsvienības, kas ilgu laiku nav mainījušas kodolu un spēles stilu, var iegūt ļoti lielu priekšrocību salīdzinājumā ar konkurentēm un kompensēt trūkumus izpildītāju individuālajā meistarībā. Šajā ciklā perfekts piemērs tam ir Islande, kuras viens no panākuma galvenajiem stūrakmeņiem bijis nemainīgais sastāvs, kas visu laiku spēlē pēc nemainīgas shēmas: 4-4-2. Ja atceras pagājuša cikla "play-off" spēles pret Horvātiju (0:0, 0:2), no tā laika pamatsastāva šā gada septembra spēles sāka deviņi (!) futbolisti. Gan vārtsargs, gan aizsardzības, gan vidējās līnijas četrinieki palikuši neskarti, un mainījušies tikai abi uzbrucēji. Alfrēdu Finbogasonu un Eiduru Gudjonsenu nomainījuši Kolbeins Sigtorsons un Jons Bedvarsons, tiesa, jābilst, ka iepriekšējā ciklā uzbrucēji tika rotēti un stabila dueta nebija.

Starp desmit laukuma spēlētājiem, kuri sāka iepriekšējo maču pret Kazahstānu (0:0), šo divu ciklu laikā vidējais pamatsastāvā sāktais spēļu skaits ir ievērības cienīgs - 13,9 spēles no aizvadītajām 20. Kopējais aizvadītais minūšu skaits ir vēl iespaidīgāks - 14028 no 18000 minūtēm jeb 77,9%. Turklāt jāatceras, ka parasti tiek izdarītas arī spēlētāju maiņas - kaut gan islandieši bieži otro un trešo maiņu atstāj pēdējām minūtēm, bet citreiz tās neizmanto vispār. Lai praksē labāk saprastu, cik grūti ir noturēt tik stabilu sastāvu, atliek salīdzināt ar pārējām grupas komandām (skatīt tabulu). Kā pamats statistikai izmantoti iepriekšējās spēles pamatsastāvi, tādēļ jāņem vērā, ka traumu un rotācijas dēļ statistikā ir liels nejaušības faktors - tas gan nemaina to, ka Islande jebkurā gadījumā pārējām ir tālu, tālu priekšā.

PK2014 un Euro2016

Spēles - aizvadītais spēļu skaits šajā un iepriekšējā ciklā, ieskaitot "play-off" un finālturnīru. Vidēji - vidējais pamatsastāvā sāktais spēļu skaits/vidējais aizvadīto spēļu skaits. Minūtes - izlases spēlētāju kopējais aizvadītais minūšu skaits/kopējais minūšu skaits ciklā. Statistikā ņemti vērā tikai laukuma spēlētāji. Spēļu un minūšu statistikas aprēķināšanā izmantoti Soccerway.com dati.

Pamatsastāvs pret Kazahstānu (spēles šajā ciklā+vārtu guvumi)

Taktiskā disciplīna un organizētība
Kamēr Islande ir pietiekami spēcīga, lai nosacīti pārliecinoši ņemtu punktus no nomināli vājākām komandām, kā Latvija (3:0) un Kazahstāna (3:0, 0:0), skaidrs, ka ne jau individuālā meistarība ir galvenais faktors, kas ļāvis iekļūt finālturnīrā un divreiz šokēt grupas nominālo favorīti Nīderlandi (2:0, 1:0). Abās spēlēs Nīderlandei piederēja milzīgs teritoriāls pārsvars (otrajā gan tikai noteiktu periodu), taču islandieši fantastiski darbojās bez bumbas, maksimāli apgrūtinot pretinieku pozicionālos uzbrukumus un bumbas nogādi bīstamās zonās.

Treneriem patīk uzsvērt, ka aizsardzība sākas ar uzbrucējiem, un Islande to ļoti labi nodemonstrēja. Islandieši, sagaidot pretiniekus savā laukuma pusē, ļoti prasmīgi nosedza piespēļu līnijas centra pussargiem, un šajā ziņā liela loma bija arī uzbrucēju duetam, kas no spēles izslēdza balsta pussargu - pirmajā spēlē Naidželu de Jongu, bet atbildes mačā Deviju Klāsenu. Viens no uzbrucējiem parasti gāja pretī piespēlētājam, apgrūtinot piespēles izdarīšanu un samazinot piespēļu koridorus, bet otrs uzbrucējs sēdās zemāk vajadzības gadījumā traucēt bumbas saņemšanu vai uzbrukuma turpināšanu. Gilvi Sīgurdsons, arī komandai aizsargājoties, spēlēja augstāk nekā Ārons Gunnarsons un centās nosegt piespēles līnijas nīderlandiešu līderim Veslijam Sneideram. Plāns ļoti līdzīgs kā pirmajā mačā Reikjavīkā, taču Nīderlande ne pirmajā, ne otrajā aplī nespēja to atšifrēt.

Islandieši sistemātiski provocēja nīderlandiešus uzbrukumus novirzīt uz flangiem, kur varēja veidot skaitlisko pārsvaru, vai arī izdarīt tālās piespēles. Abiem centra pussargiem Sīgurdsonam un Gunnarsonam uzmanot pretinieku centra pussargus, bieži gan veidojās liela plaisa pa vidu, dodot telpu, kur atsegties centra uzbrucējam Klāsam Janam Huntelāram gluži kā zemāk esošajā attēlā. Huntelārs gan pārāk bieži nenāca pretī bumbai, bet, kad to darīja, vairākkārt to uzreiz zaudēja.

Lai arī Islandes māka saglabāt kompaktumu arī pēc uzbrukuma virziena maiņām vai arī pašu zaudētām bumbām ir apbrīnas vērta, saprotams, ka ne jau vienmēr iespējams perfekti nosegt līnijas vai katrā epizodē nodrošināt skaitlisko pārsvaru. Amsterdamā jau spēles sākumā nīderlandiešiem regulāri izdevās atrast spraugas, taču, gluži kā visa cikla garumā, jūtami kliboja lēmumu pieņemšana un to izpildīšana laukuma pēdējā trešdaļā. Lielākās bažas islandiešiem sagādāja Arjens Robens, pret kuru allaž centās spēlēt divatā vai pat trijatā, taču Robenam traumas dēļ septembra spēle beidzās jau 31. minūtē. Vēl pēc brīža muļķīgu noraidījumu nopelnīja Brunu Martinšs Indi, centra uzbrucēja Huntelāra vietā nācās sūtīt aizsargu, un Nīderlandes spēles plāns bija sagrauts. Arī šie notikumi apliecina, ka izlašu turnīros apstākļu sakritībai ir liela nozīme - Islande trīs no astoņām spēlēm vismaz lielāko otrā puslaika daļu pavadījusi vairākumā, kas, protams, arī palielināja izredzes uz pozitīvu iznākumu.

Nīderlandei izdodas ar divām piespēlēm (Indi - Klāsens - Veinaldums) caur centru tikt pāri islandiešu vidējai līnijai.

Robens, par spīti aizsarga pretestībai, veic ātru manevru uz vidu un piespēlē Sneideram, kurš teicami atbrīvojas aiz G. Sīgurdsona muguras.

Gunnarsona auta metieni un dominējošais Sigtorsons
Šovakar Islandes pamatsastāvā gaidāmas vismaz divas izmaiņas. Savainojuma dēļ, visticamāk, tiks pietaupīts Bedvarsons, bet diskvalifikāciju izcietīs komandas kapteinis Gunnarsons. Lai arī viņš ir vienīgais no starta sastāva, kurš klubā ir bez regulāras spēļu prakses, Gunnarsona iztrūkums balsta pussarga pozīcijā varētu būt ļoti jūtams. Līdz ar Gunnarsona nespēlēšanu acīmredzot šovakar neredzēsim arī kādu no Islandes odziņām - tālos auta metienus. Gunarsons tos izpilda gan soda laukuma tiešā tuvumā, gan mēdz mest pat arī no savas laukuma puses. Par sava metiena recepti Gunnarsons sauc agrāko handbolista karjeru. Vēl 15 gadu vecumā Gunnarsons spēlēja pieaugušo handbola komandā un pats uzskata, ka handbolā bija daudz prasmīgāks nekā futbolā un noteikti būtu spēlējis izlasē, taču izvēlējās koncentrēties futbolam. Handbols Gunnarsona ģimenē nav svešs sporta veids - ar to augstā līmenī nodarbojās viņa tēvs, bet pašreiz izlasē spēlē viņa brālis Ardnors.

Islande pirmajā aplī Čehijā rezultātu atklāja tieši pēc Gunnarsona auta metiena. Parasti šādās situācijās Sigtorsons pie tuvā vārtu staba ieskrējienu uzsāk aiz gala līnijas, lai varētu efektīvāk iesaistīties cīņā un radītu pārsteiguma momentu. Šajā epizodē Petrs Čehs kļūdījās izgājienā, Sigtorsons bumbu novirzīja tālāk, un sekoja ķēdes reakcija.

Tāli auta metieni un klasiskais 4-4-2 nav Islandes vienīgās iezīmes, kas saskan ar stereotipiem par ziemeļnieku futbolu. Nonākuši laukuma pēdējā trešdaļā, islandieši gluži vai pie pirmās iespējas centrē soda laukumā. Tāpat uzbrukumu sākumfāzē bieži tiek izmantotas tālās piespēles, tiesa, uz tām lielāks akcents tiek likts, kad komanda spēlē pret spēcīgāku pretinieci. Lielākā daļa autu un tālo piespēļu tiek adresētas 185 centimetrus garajam Sigtorsonam (viņa partneris Bedvarsons pat ir garāks - 190 centimetri), kurš bieži maina vietu laukumā, lai gaisā būtu jācīnās nevis ar centra aizsargiem, bet gan balsta pussargiem vai malējiem aizsargiem, kuri augumā ir īsāki. Latvijas izlasei šajā ziņā gan būs, ko likt pretī. Raženi augumā ir ne tikai mūsu aizsargi, bet arī balsta pussargi - Igors Tarasovs ar 190 centimetriem mūsu grupā ir garākais balsta pussargs starp tiem, kuri regulāri spēlē. Interesanti, vai cīņa uz zemes un otrajā stāvā būs faktors izvēlē starp Vladislavu Gabovu un astoņus centimetrus garāko Gintu Freimani.

Avots: LFF.lv