Austrija – "Euro 2016" tumšais zirdziņš?

Stabils pamatsastāvs
Jau ne reizi vien rakstīts un runāts, ka izlašu specifikas dēļ nosacīti mazāka kalibra komandas var iegūt lielu priekšrocību, ja tām ir stabilāks sastāvs, nemainīgs izvietojums un attiecīgi lielāka saspēlētība. Viens no šādiem piemēriem – Islande, daļēji arī Čehija, kurai traumu un sportistkās formas dēļ gan bija lielāka rotācija – bija mūsu atlases grupā, bet vēl viens teicams piemērs ir Austrija. Pirmkārt, galvenais treneris Marsels Kollers pilnīgi visās spēlēs izvēlējās izvietojumu 4-2-3-1. Otrkārt, laukumā gandrīz vienmēr devās viens un tas pats pamatsastāvs – atsevišķas korekcijas tika ieviestas vien piespiedu, nevis konkurences kārtā. Un, treškārt, lielākajai daļai pamatkodola spēlētāju tas bija otrais vai pat trešais cikls pēc kārtas, kas tiek aizvadīts sākumsastāvā. Vai pat ceturtais kā kapteiņa Kristiana Fuksa gadījumā.

Salīdzinājumā ar iepriekšējo ciklu starta vienpadsmitniekā mainījās vien divarpus spēlētāji. Valstsvienībā vairs nav 27 gadus vecā Stambulas "Besiktas" centra pussarga Veli Kavlaka un 33 gadus vecā centra aizsarga Emanuela Pogateca, kurš kvalifikācijas sākumā pārcēlās uz MLS, bet tagad spēlē Vācijas 2. Bundeslīgā. Savukārt starp kandidātiem ir, taču vietu laukumā zaudējis "Darmstadt" labās malas aizsargs Ģerģs Gāričs. Viņu vietas ieņēmuši attiecīgi Martins Hinteregers, Juliāns Baumgartlingers (iepriekšējā ciklā sāka četrus mačus) un Floriāns Klains.

Stabilitāte saglabājusies arī līdz finālturnīram, un, ja vien nebūs nekādu sensāciju vai veselības problēmu, jau šobrīd ir skaidri deviņi pamatsastāva futbolisti. Visticamāk, tāds būs arī Martins Harniks, kurš ir izteikts favorīts par vietu labās malas pussarga pozīcijā pār Marselu Zabiceru, bet sīvāka cīņa norit aizsardzības centrā. Vadošais centra aizsargs ir Aleksandars Drāgovičs, bet uz vietu viņam blakus pretendē Martins Hinteregers un Sebastians Prēdls. Lai arī ciklā vairāk minūšu aizvadīja pēdējais un Prēdlam ir arī lielāka pieredze, tieši Hinteregers parasti ir pirmā izvēle - kreisās kājas dēļ (Prēdla stiprā kāja ir labā).

Austrijas iespējamais sākumsastāvs.

Vairāk Vācijā spēlējošo nekā pašai Vācijai
Salīdzinājums ar Islandi iepriekšējā paragrāfā gan nebija gluži korekts, jo lielākā daļa Austrijas izlases futbolistu ikdienā spēlē krietni augstākā līmenī un attiecīgi materiāls, ar ko jāstrādā Kolleram, ir augstvērtīgāks nekā Lāša Lāgerbeka rīcībā. 18 no 23 sastāvā esošajiem futbolistiem karjeras laikā ir spēlējuši vai vismaz bijuši pieteikumā Vācijas Bundeslīgā, un aizvadītajā sezonā Vācijas klubus pārstāvēja pat 15 Austrijas valstsvienības spēlētāju. Par diviem vairāk nekā pašā Vācijas izlasē…Trīs no viņiem gan spēlēja Vācijas 2. Bundeslīgā, līdz ar to spēcīgākās Bundeslīgas vīru Vācijas izlasē ir par vienu vairāk.

Tāpat kā, protams, Vācijas futbolistiem ir krietni lielāka spēļu pieredze Bundeslīgā – 3339 spēles pret 1233 un 561 vārti pret 128. Tomēr Austrijas statistika tik un tā ir iespaidīga, un noteikti jāpiebilst, ka lielākā daļa austriešu uz Vāciju pārcēlās jau profesionālās karjeras laikā – tātad kā futbolisti jauniešu gados izauga dzimtenē. Lielākā spēļu pieredze Bundeslīgā ir Harnikam un Fuksam, kurš gan vasarā kā brīvais aģents no Gelzenkirhenes "Schalke" pārcēlās uz Lesteru un kļuva par Anglijas čempionu. Līdzīgi kā Fukss, vairāki spēlētāji pārstāv vai pārstāvējuši arī citas "Top 5" līgas bez Bundeslīgas – piemēram, Gāričs pirms pārcelšanās uz Vāciju septiņas sezonas (185 spēles) pavadīja Itālijas A Sērijā, spēlējot "Napoli", "Atalanta" un "Bologna".

Kreisais flangs un divas dažādas Austrijas
Runājot par Austrijas spēles stilu, izcelt var trīs iezīmes. Pirmā ir krietni atšķirīgie flangi. Labajā malā ir Štutgartes saikne Klains un Harniks, kuri klubā nevar lepoties ar stabilu vietu pamatsastāvā. Savukārt kreisais flangs ir ievērojami spēcīgāks un caur to iet liela daļa uzbrukumu – Anglijas čempions Fukss, viens no "Stoke" līderiem Marko Arnautovičs (tas pats bēdīgi slavenais ballētājs un nemiera gars, par kuru Mario Balotelli savulaik teica, ka viņš salīdzinājumā ar austrieti izskatās pēc svētā) un kreisais centra pussargs un izlases līderis Deivids Alabā. Nav nekāds brīnums, ka pēdējo divu gadu laikā pa labo flangu Austrija guvusi ārkārtīgi maz vārtu, kamēr nospiedoši lielākā daļa nāk no kreisās malas vai centra.

Lai arī Arnautovičs apgalvo, ka pēdējos gados ir nobriedis un pārvērties, no skandalozām epizodēm izvairīties tik un tā neizdodas. Pēdējā spēlē Arnautovičs esot uzspļāvis pretiniekam.

Otrā iezīme ir presings. Pirmajā ciklā, kad šveicietis Kollers pārņēma izlasi (tas notika 2011. gada rudenī), Austrija izcēlās ar ārkārtīgi agresīvu un skaitliski lielu presingu pa visu pretinieka laukuma pusi, tomēr šajā ciklā austrieši ir nedaudz mainījuši taktiku. Intensīvs presings tiek izmantots joprojām, taču kvalifikācijā austrieši biežāk pretiniekus sagaidīja pie laukuma centra un gaidīja brīžus, kad varēs iedzīt slazdā ar muguru pret Austrijas vārtiem esošus spēlētājus (visbiežāk balsta pussargus). Pēdējā spēlē pret Nīderlandi gan atkal varēja manīt veco labo Austriju, kas pretinieku pusē agresīvi presingoja ar pieciem, sešiem un brīžiem pat septiņiem spēlētājiem.

Un, treškārt, tā ir stilu mainība. Atkarībā no pretinieka un spēles situācijas, Austrija izvēlas vai arī tiek piespiesta spēlēt krietni atšķirīgos stilos. Viens no tiem ir ļoti primitīvs, taču tajā pašā laikā efektīvs pretuzbrukumu futbols. Bieži vien ar klasisko izeju no aizsardzības pa gaisu caur 196 centimetrus garo mērķa uzbrucēju Marku Janko, tālāku uzbrukuma novirzīšanu uz flangu un centrēšanu soda laukumā, kur regulāri ir trīs austrieši. Un Austrijai ir ļoti daudz ātru spēlētāju un pretuzbrukumiem nekautrējas pieslēgties arī centra pussargi vai malējie aizsargi, līdz ar to trīs pret pieciem, četri pret sešiem pretuzbrukumu vietā regulāri sanāk četri pret pieciem, pieci pret sešiem vai bieži pat uzbrūkošā grupa ir tikpat liela, cik pretinieku aizsardzības grupa.

Tāpat Austriju bieži var redzēt spēlējam kontroles futbolu ar pacietīgu uzbrukumu veidošanu un ne tik daudz tālajām piespēlēm Janko virzienā, tomēr cikla laikā nezuda iespaids, ka šim stilam austriešiem vēl pietrūkst saspēles tempa – un arī spēcīgāka labā flanga, lai pretiniekiem nebūtu tik viegli koncentrēties konkrētu spēlētāju apturēšanai - un ka pretuzbrukumu taktika pagaidām nes lielākus augļus.

Līderis Alabā un Fuksa auti
Daudziem pārsteigumu varētu sagādāt tas, ka Alabā izlasē un Alabā klubā ir divi dažādi spēlētāji. Luī van Gāla laikos Alabā Minhenes "Bayern" rindās tika iespēlēts par kreisās malas aizsargu, kur viņš bija spēlējis jau "Bayern" jauniešos, šosezon Žuzeps Gvardiola traumu dēļ viņu iespēlēja centra aizsarga lomā, bet Austrijas izlasē viņš jau ilgu laiku spēlē vidējās līnijas centrā. Tiesa gan, arī izlasē viņa pozīciju nebūt nav viegli noformulēt. Uzbrukumu sākumfāzē lielāka atbildība ir balsta pussargam Baumgartlingeram, kamēr Alabā ne tik bieži nāk pakaļ bumbai un nereti viņa nosēšanos var uzskatīt par simptomu, ka komandas spēle nevedas. Un Alabā tik bieži pieslēdzas uzbrukumiem un spēlē zonā starp pretinieku balsta pussargiem un centra aizsargiem, ka viņu drīzāk pat varētu saukt par vēl vienu uzbrūkošo pussargu, nevis centra vai pussargu, kurš spēlē no viena soda laukuma līdz otram. Par uzbrūkošo pussargu ar balsta pussarga pienākumiem aizsardzībā.

Rezultatīvo piespēļu, gūto vārtu (trīs no četriem vārtiem ciklā Alabā iesita no 11 metru atzīmes) vai uzbrukumu saasināšanas ziņā viņa devums varbūt pat nav tik jūtams kā, piemēram, Junūzovičam un Arnautovičam, taču bavārieti varētu saukt par spēlētāju, kurš vislabāk spējīgs tikt galā sarežģītās situācijās. Saņemt bumbu divu aizsargu ielenkumā un nesamazināt uzbrukuma tempu, tikt ārā no presinga, izspēlēt lieliskas viena pieskāriena sieniņas dažos kvadrātmetros – šādās epizodēs viņa devums komandas uzbrukumos ir nenovērtējams. Alabā, tāpat kā Junūzovičs un Fukss, ir arī standartsituāciju meistars, taču pārsteidzoši, ka klasiskās standartsituācijas Austrijai pagaidām absolūti nestrādā - par spīti tam, ka tai ir tik labi izpildītāji un soda laukumā ir tik augumā raženi spēlētāji kā Janko un Arnautovičs.

Jau 15 spēles pēc kārtas austrieši nav iesituši pēc stūra sitieniem vai tiešajiem vai netiešajiem brīvsitieniem, neskaitot pendeles - pēdējoreiz tas notika 2014. gada 9. oktobrī Moldovā, kad pēc stūra sitiena rezultatīvs bija Janko. Taču, kamēr klasiskās standartsituācijas nestrādā, Austrijas bīstamākais ierocis ne no spēles ir mūsdienās vairs ne tik bieži sastopamais auta metiens. Fukss gan nemet tik tālu kā Islandes kapteinis Ārons Gunnarsons, tomēr Janko 196 centimetri ir pietiekams arguments, lai pretinieku aizsargiem sagādātu lielas problēmas. Uzvaras vārti graujošajā uzvarā Zviedrijā (4:1) šādā veidā arī tika gūti - Fuksa metiens, un Janko novirzīja bumbu uz tālo vārtu stabu, kur īstajā brīdī atvērās Harniks, neiekļūstot aizmugurē.

Pārāk laba kvalifikācija un pārāk sliktas pārbaudes
Pirms finālturnīra Austrijas potenciāla noteikšana ir diezgan kutelīga lieta. Atlases ciklu Austrija sāka ar neizšķirtu mājās pret Zviedriju (1:1), bet pēc tam izcīnīja deviņas uzvaras pēc kārtas un ar 28 punktiem kvalifikācijā atpalika vienīgi no perfektās Anglijas (30). Tomēr, neskatoties uz fantastisko punktu skaitu, Austrijas sniegums nebija nevainojams un tik ļoti pārliecinošs uz konkurentu fona. Sešas no deviņām uzvarām austrieši izcīnīja ar vienu vārtu pārsvaru (četrreiz ar 1:0), un daudzas spēles varēja izvērsties arī austriešiem par sliktu.

Savukārt pārbaudes spēles pēc kvalifikācijas ieved pretējā grāvī. Kopš novembra aizvadītas piecas spēles – visas mājās – un piedzīvoti trīs zaudējumi pret Šveici (1:2), Turciju (1:2) un Nīderlandi (0:2), tomēr sniegums bija labāks nekā rezultāti. Pret Nīderlandi austrieši aizvadīja lielisku pirmo puslaiku, dominēja un radīja pastāvīgu spiedienu pretinieku soda laukumā, tomēr jau sākumā ielaida neloģiskus vārtus, pašai cietoksni ieņemt neizdevās un pēc tam sekoja viduvējs otrais puslaiks, kas varēja noslēgties ar lielāku zaudējumu.

Turklāt virkni vārtu pārbaudes spēlēs Austrija ielaida pēc rupjām kļūdām - pret Turciju vārtus uzdāvināja vārtsargs (starp citu, turku izcelsmes), pirmajos vārtos pret Nīderlandi rupji kļūdījās aizsargi, bet nepārliecinošajā uzvarā pār Maltu (2:1) pamatlaika beigās Alabā pamanījās eleganti iesist savos vārtos. Šādas rupjas kļūdas finālturnīrā diez vai tiks pieļautas, taču problēmu aizsardzībā gan tik un tā netrūkst. Austrija ir ļoti ievainojama, ja pretiniekiem izdodas apspēlēt tās presingu, un austrieši pārāk bieži paļaujas uz individuālo meistarību aizsardzībā viens pret vienu un neveido vai nepagūst izveidot skaitlisko pārsvaru, kas pret stiprākām izlasēm var dārgi maksāt.

Vēl viens iemesls, kas liek uz Austriju skatīties skeptiski, ir lielā atkarība no pamatsastāva. Ja kādam būs trauma (un pirms finālturnīra tādas bija - Janko dalība šā vakara spēlē bija zem milzīgas jautājuma zīmes, bet Bāzeles uzbrucējs acīmredzot ir paguvis laicīgi atgriezties ierindā), diskvalifikācija vai kāds finālturnīrā nebūs labākajā formā, tas var ļoti jūtami ietekmēt komandas spēli, jo daudzās pozīcijās nav līdzvērtīgu maiņu. Un tomēr komandas potenciāls ir pietiekams, lai kā reālu mērķi izvirzītu piecu spēļu aizvadīšanu finālturnīrā. Kas zina, ja ļoti labi sakrīt zvaigznes, varbūt pat sešu.

Austrijas izlase

Vārtsargi

Aizsargi

Pussargi un uzbrucēji