Vai turpināsies Domeneka melnā līnija?

Pēc neveiksmes 2004.gada Eiropas čempionātā, kad Francija ceturtdaļfinālā uzkāpa uz vēlākās čempiones Grieķijas grābekļa, pie izlases stūres Žaku Santinī nomainīja Raimons Domeneks. Lai arī Domeneks šo gadu laikā ticis ārkārtīgi kritizēts, diezgan ironiski, ka tieši viņš ir kļuvis par rekordistu aizvadīto spēļu ziņā izlasē - 76 mači. Domeneka vēsture kā Les Blues galvenajam trenerim īsumā ir šāda - trīs nepārliecinoši atlases cikli, iekļūšana finālā Pasaules kausa izcīņā un fatāla neveiksme pirms diviem gadiem Eiropas čempionātā. Lai arī grandiem nereti kvalifikācijas turnīros neklājas viegli, Domeneka statistika ir nepielūdzama - viens izdevies (snieguma ziņā, nevis rezultāta) turnīrs no pieciem, bet Francijā pastāv uzskats, ka arī šajā vienā veiksmīgajā turnīrā paša Domeneka nopelns nav bijis diezko liels.

Martā Francija aizvadīja pārbaudes spēli pret, iespējams, pašlaik spēcīgāko planētas izlasi Spāniju. Ja rezultāts (0:2) nav nekāds pārsteigums, tad vienības parādītais sniegums bija zem katras kritikas. Daudzi futbola eksperti un bijušie izlases spēlētāji izteicās, ka trīskrāsainajiem zemāk vairs nav, kur krist. Lai arī Francijai trūkumu un problēmu bija un ir visai daudz, pati problemātiskākā līnija ir aizsardzība. Daudzi ieteica Domenekam aizsardzības centrā iespēlēt Žeremiju Tulalānu, kurš vairākkārt fantastiski šajā pozīcijā nospēlēja klubā. Domeneks pirms treniņnometnes sākuma neizslēdza šādu variantu, jo īpaši, ja nebija skaidrs Viljama Gallasa veselības stāvoklis. Taču visu izjauca balsta pussarga Lasanas Diarā slimība, kuras dēļ Madrides "Real" spēlētājs nevarēs piedalīties Pasaules kausa izcīņā.

Domeneka vadībā Francija lielākoties spēlēja ar 4-2-3-1 formāciju, tomēr Diarā izkrišana piespieda treneri mainīt taktiku. Domeneks jau pirmajā pārbaudes spēlē izmēģināja 4-3-3, un pārbaude pret Kostariku viesa cerības par šādu spēlētāju izvietojumu. Tomēr fons nebija pārāk spēcīgs, un arī pats Domeneks lieliski apzinājās, kādi ir šīs taktikas plusi un mīnusi. Pirmkārt, tika ievērojami pastiprināts uzbrukums, jo pussargi Florāns Maludā un Joans Gurkufs daudz vairāk palīdzēja uzbrucējiem, toties vēl lielākas bažas radīja jau tā katastrofālā aizsardzība, jo tagad divu balsta pussargu vietā partnerus piesedza tikai Tulalāns.

Tāpat nepārliecinoši izskatījās centra aizsargu duets Gallass - Abidāls. Jāpiebilst, ka barselonietis Abidāls klubā spēlē kā malējais aizsargs, bet izlasē pārī ar Gallasu spēlējis visai reti - ja rēķina kvalifikācijas cikla spēles un pēdējos trīs draudzības mačus, no 16 cīņām abi kopā spēlējuši vien sešreiz (Domeneks pavisam izmēģināja pat astoņus centra aizsarga pārus). Iespējams, lieti būtu noderējis Filips Meksess, kurš teicami spēlē klubā, tomēr viņam liktenīga bija atlases cikla pirmā spēle pret Austriju, pēc kuras ar viņu Domeneks vairāk nerēķinās.

Pēc pārbaudes mačiem neticība Domenekam un izlasei tikai pieauga. Daudzi, protams, cer, ka finālturnīrā beidzot varēs ieraudzīt Francijas patieso spēku, taču argumentu tam pagaidām nav. Ar šo taktiku Francijas vienīgā iespēja ir maksimāli spiest uz uzbrukumu. Izlases spēcīgākā puse neapšaubāmi ir vidējā līnija, un pārsvars bumbas kontrolē pret Urugvaju, visticamāk, būs pietiekami solīds. Taču diemžēl arī uzbrukums nebūt nepārliecina. Minētajās pārbaudēs pagaidām vienīgā kombinācija, kas deva kādu labumu (lasi - rezultātu), bija iespēlēt flangā ātrumu uzņēmušajam Frankam Riberī, kuru tad bez soda apstādināt ir praktiski neiespējami. Tomēr, par nelaimi Francijai, saspēle bija pārāk lēna un kustība - pārāk statiska, un gan Tunisijas, gan Ķīnas komandu aizsardzība spēja izsekot bumbas kustībai un laicīgi pārvietoties, lai neatstātu brīvas zonas. Vienīgais Francijas pretarguments pret tik ciešu un blīvu aizsardzību bija individuālās darbības un tālsitieni, taču tas noteikti nav spēles aspekts, uz kuru var paļauties. Tāpat mīnuss ir tas, ka kreisā mala (Evrā - Maludā - Riberī) ir izteikti pārāka par labo (Sanja - Gurkufs - Govū), un tādējādi pretinieki var daudz lielāku uzmanību veltīt tieši Riberī aktivitāšu iegrožošanai, jo no otras malas draudus var gaidīt daudz retāk.

Visprecīzāk Francijas priekšējo līniju ataino statistika - gan Riberī, gan Nikolā Anelkā, gan Sidnejs Govū neguva nevienus vārtus. Riberī ir lieliskā formā un noteikti būs galvenais komandas vilcējspēks, taču uzbrukumā līdzvērtīgi palīgi viņam pagaidām neatrodas. Anelkā nejūtas īpaši ērti izvirzītā uzbrucēja pozīcijā - viņš ir spēlētājs, kuram patīk daudz būt ar bumbu. Tādēļ pārbaudes mačos Anelkā ļoti bieži atkāpās laukuma dziļumā, lai saņemtu piespēles, taču tālāk uzbrukuma risinājuma nebija. Savukārt Govū pārāk reti uzņēmās iniciatīvu, un no viņa gaidīt daudz bīstamu sitienu ir visai naivi. Govū noteikti vairāk noderēs pret stiprākām izlasēm, kad vairāk būs jādomā par aizsardzību, jo Evrā pārāk bieži aizraujas uzbrukumā, tādējādi centra aizsargam jāpiesedz kreisā mala, bet līdz ar to labajā paliek viens pats Bakarī Sanja.

Tika baumots, ka izlases pieredzējušākie spēlētāji varētu lūgt Domeneku koriģēt sastāvu, pamatsastāvā laižot Tjerī Anrī, kurš daudz labāk iederās priekšējā uzbrucēja lomā, bet Anelkā varētu spēlēt Govū pozīcijā, kur arī noteikti būtu lietderīgāks. Domeneks pēc mača ar Ķīnu neizslēdza varbūtību, ka finālturnīrā varētu atgriezties pie pārbaudītām vērtībām (4-2-3-1), uzsverot, ka arī pirms iepriekšējās PK izcīņas viņš pārbaudes spēlēs iemēģinājis pavisam jaunu taktiku, taču tad atgriezās pie iepriekšējās. Vienā no treniņiem tika izmēģināts variants, kad Govū vietā spēlē Maludā, bet Abū Diabī, kurš ļoti labi nāca uz maiņu pārbaudes spēlēs, ieņēma Maludā vietu laukuma vidusdaļā. Tomēr Domeneks palika pie vecā izkārtojuma, un arī šovakar maču, visticamāk sāks Ugo Loriss, Sanja, Gallas, Abidāls, Evrā, Tulalāns, Maludā, Gurkufs, Riberī, Anelkā un Govū. Pēc neveiksmīgajām pārbaudes spēlēm Domeneks allaž teica, ka labi, ka komanda nav gatava šobrīd, jo tai jābūt gatavai 11.jūnijā. Nu Domeneks saka (cer?), ka izlase ir gatava, taču izteikumos ir visai piesardzīgs. Francijas sniegumā problēmu un nezināmo ir vairāk nekā saprašanas, tāpēc to, vai izšķirīgajos mačos izlase beidzot rādīs to spēli, kādu no tās gaida, rādīs tikai laiks. Vai Francijas izlase ir gatava finālturnīram?