Slavas dziesma Spānijai

Agrāk (teiksim, pirms gadiem trim) Spānijai futbolā līdzi nejutu un vispār ar šo valsti kā tādu man nav nekāda sakara. Tomēr tagad esmu kļuvis par Spānijas izlases atbalstītāju – tiesa, tikai līdz brīdim, kamēr tā demonstrē tādu futbolu, kādu pēdējos divos trīs gados. Teiksiet, kas tu par fanu? Teikšu tā - mūžīgi jūtu līdzi tikai Latvijai, pārējās izlases pēc būtības ir vienaldzīgas – atbalstu tās, kuras rāda skaistu, kvalitatīvu futbolu. Spāņu šī brīža futbola filozofija man ir ļoti tuva.

Bet ne jau par to šis blogs. Gribēju padalīties ar domām par spāņu pusfinālu pret Vāciju un nedaudz ieskatīties arī finālā pret Nīderlandi. Manuprāt, pret vāciešiem vienkārši ģeniāli spēlēja Čavi – galvenais komandas konstruktors, viņam ir fantastisks laukuma redzējums, nesavtība, veica daudz melnā darba, pieņēma pareizus lēmumus utt. Monstrs! Tāpat izcils bija Pedro Rodrigess – daudziem diemžēl atmiņā paliks tikai viņa skopums epizodē mača beigās, kad pie 1:0 viņš neiespēlēja brīvajam Fernando Toresam, taču kopumā Pedro aizvadīja lielisku spēli, dalot bīstamas piespēles, veiksmīgi laužoties cauri Vācijas aizsardzībai utt. Visente del Boske pieņēma pareizu lēmumu, atstājot rezervē zvaigzni Toresu – radās sajūta, ka ar Pedro ierindā Spānijai (salīdzinoši ar iepriekšējām spēlēm) patiešām ir par vienu uzbrūkošu futbolistu vairāk, variantu loks paplašinājās, parādījās lielāks asums u.tml. Nepatika (ne tikai šajā mačā) Serhi Ramoss – šķiet, viņš izteikti prot spēlēt tikai ar labo kāju, bet kreisā ir nevarīga, kas padara viņa māņkustības paredzamas. Bet iespēju viņam tik daudz (pretinieki lielāko uzmanību pievērš citiem, bīstamākiem spāņu spēlētājiem)... Varbūt Ramoss pieliks tieši finālā?

Protams, lielākais Spānijas spēks ir bumbas kontrolē, saspēlē. Varbūt kādam patīk, ja izlasei ir spēcīga priekšējā līnija, bet man pašam ļoti simpatizē spāņu prasme saspēlēties, attiecīga futbolistu kustība, zonu sadale. Tā vien liekas, ka spāņu mīļākā rotaļa saucas „Atņem man bumbu, ja vari”. Reti, kuram sanāk atņemt bumbu, pirms Spānija nav veikusi uzbrukuma noslēguma mēģinājumu.

Pat ja Spānijai 60 minūtes neizdodas uzlauzt biezo aizsardzības slāni (kā tas bija visās izslēgšanas spēlēs – gan pret Portugāli, gan Paragvaju, gan arī Vāciju), pretiniekiem ir ļoti grūti izturēt tādu milzu sasprindzinājumu visa mača gaitā. Futbolisti arī ir tikai cilvēki un šādos apstākļos iztukšojas viņu resursi. 60 minūtes ar mokām vēl var izturēt, vairāk – nesanāk. Portugāles vārti krita 63. minūtē, Paragvajas – 83. minūtē, Vācijas – 73. minūtē. Pirmkārt, spāņu pretinieki, daudz laika pavadot bez bumbas, noteikti pagurst vairāk. Piemēram, portugāļi kopumā noskrēja 112 kilometrus, paragvajieši 106, vācieši arī 112, kamēr spāņi pret viņiem attiecīgi tikai 107, 101 un 109. Bez bumbas jāskrien vairāk, ir grūtāk. Otrkārt, protams, grūti izturēt arī psiholoģiski, kad apzinies – viena kļūda, vieni ielaisti vārti pret Spāniju un tas arī (visticamāk) viss (īpaši, ja 0:0 turas vēl mača beigu daļā).

Turpinot Spānijas slavināšanu (piedodiet!), jāsaka, ka šī izlase krietni uzlabojusi sniegumu turnīra laikā. Pirmkārt, tagad malā sēž turnīra sākumā sevi neapliecinājušie Davids Silva un Toress - del Boske visu redz un pieņem attiecīgas korekcijas. Otrkārt, arī pats sniegums, īpaši uzbrukumu veidošana, uzlabojas. Ja Šveices aizsardzību tā arī neizdevās uzlauzt, bet portugāļi un paragvajieši tika pārspēti šaubīgā veidā (proti, spāņiem nebija daudz radītu momentu, ļoti lielu spēles daļu viņi bumbojās savā pusē un laukuma vidū), tad pret Vāciju bija citādi – Spānija ķērās pie vāciešu mocīšanas jau no 1. minūtes, tādējādi krietni paildzinot kopējo pretinieku mocīšanas laiku. Kad ap 30. minūti TV ekrānos tuvplānā parādīja Filipu Lāmu, viņš izskatījās tik pārguris, it kā jau būtu aizvadījis intensīvas 90 minūtes.

Te mēs arī nonākam pie Spānijas – Nīderlandes fināla. Domāju tā - ja spāņi līdzīgi kā pret Vāciju arī pret Nīderlandi sāks uzstājīgi pīt uzbrukumus uzreiz pēc starta svilpes, tad, manuprāt, holandiešiem būs ļoti grūti noturēties. Ko darīt? Par taktiku grūti spriest (diez vai līdzēs izteikti uzbrūkošs stils, diez vai līdzēs arī izteikti aizsargājošs stils...), taču viennozīmīgi oranžajiem jāaizvada turnīra labākā spēle, lai uzvarētu – tāda, kāda vienubrīd tika rādīta 2. puslaikā pret Brazīliju. Futbolā bumba ir apaļa, un var notikt viss, taču piekrītu bukmeikeriem, ka Spānijas izredzes uzvarēt ir lielākas.

Var jau būt, ka spāņu sniegums mani dara pārāk aklu un nepelnīti nenovērtēju Nīderlandi, kura gūst uzvaru pēc uzvaras (kad pēdējo reizi tai bijusi neveiksme?), bet tomēr... Oranžajiem ir robustāka izlase - ir Veslijs Snaiders un Robens (piekritīsiet, ka viņi rāda klasi augstāku futbolu nekā Dirks Kuits, Robins van Pērsijs, Marks van Bommels utt.), kamēr spāņiem tādu meistaru ir pusizlase. Stop! Pietiks runāt, gaidām svētdienas vakaru un lielo finālu!