Facebook
GoogleCik dziļā bedrē iekāpusi Latvijas izlase?
@MikelisO
Latvijas izlase aizvadījusi divas pirmās spēles šajā gadā. Abās zaudējumi, nevienā – gūti vārti. Protams, pārbaudes spēles bieži vien nerāda komandas īsto sniegumu, arī pretinieki nebija nekādi “sētas līmeņa”, bet tomēr ikvienam futbola pazinējam ir skaidrs, ka Latvijas izlase jau labu laiku ir iekāpusi bedrē. Cik dziļā?
Ne jau par zaudējumiem kā tādiem iet runa. Kad pie izlases stūres Andrejevs nomainīja Starkovu un bija paspējis aizvadīt pāris spēles, tika izdarīti secinājumi, ka Andrejevs ir vairāk uzbrūkošas spēles piekritējs nekā bija Starkovs, kā arī Andrejevs uzticas plašākam lokam futbolistu. Kas tad beigu beigās ir tie futbolisti? Nevarētu teikt, ka Andrejevs ļoti mīlētu iesaistīt treniņdarbā kāda cita kluba spēlētājus, kas vietējā čempionātā nemaz tik slikti neizskatās. Surņins un Kosmačovs - skaidrs, ka viņi nav vēl tie spilgtākie vietējie spēlētāji, tas ir nākotnes avanss. Visu cieņu, ka 26 gadu vecumā tika pamanīts Kačanovs, beidzot iespēja spēlēt tika dota arī jaunajiem aizsargiem Kļavam un Gorkšam. Pēdējā turnīrā – arī Ivanovam. Latvijas mērogā jaunajiem – Kļava un Gorkšs no U-21 vecuma jau pasen ir izauguši. Protams, aizsardzības atjaunināšana bija neatliekams solis, jo Zemļinskis, Blagonadeždins un Isakovs “pavilkt” vairs nevarēja.
Pussargu līnijā abas pa flangiem dzīvojošās izlases vērtības – Rubins un Bleidelis – ik pa laikam mokās ar savainojumiem, tāpēc Soloņicina un Višņakova iespēlēšana arī ir prātīgs solis.
Uzbrukums? Verpakovskis par sevi labus vārdus acīmredzot ir nopelnījis vēl pāris gadiem, tomēr viņš patreiz no visiem arī spēlē visaugstākajā līmenī. Viņa saikni ar Rimku diezin vai izdosies atjaunot, bet ar Karlsonu arī saspēle nesanāk tik slikta. Vēl ir Spānijas vienā no 3. līgām (tādas ir četras) spēlējošais Prohorenkovs, kuru diemžēl ir maz iespēju redzēt un nevar spriest par līmeni, kādā viņš spēlē. Bet reāli no pašmāju labākajiem uzbrucējiem izlasē neredzam tos patiesi labākos (par to nākamajā nodaļā)!
Vārtos? Tur ir stabilākais izlases posms Koļinko, kurš sevi pierādījis pietiekami. Neizprotama ir Andrejeva rīcība, pirms turnīra un vēlāk arī tā gaitā paziņot, ka pie spēlēšanas tiks visi līdzpaņemtie spēlētāji, bet Andrejs Piedels uz laukuma neizgāja. Ja reiz sūtam uz pārbaudes turnīru vārtsargu, ar domu, ka viņam laukumā jāiziet būs vienīgi kolēģa traumas gadījumā, tad varbūt nemocīt 36 gadus veco Piedelu, kuram pieredzes "sildīt soliņu" jau ir gana, bet izlases gaisu atļaut apošņāt Romanovam, Vaņinam, Doroševam vai Lukovičam, kuri, visticamāk, ir Koļinko pēcteči, bet kuriem izjust izlases atmosfēru iespēja ir bijusi niecīga vai tādas nav bijušas vispār.
Bet – kur tad ir vaina, ka no pēdējām astoņām spēlēm ir seši “sausie” zaudējumi, kā arī necilais bezvārtu neizšķirts draudzības spēlē pret... Luksemburgu?
Kas noticis ar uzbrukumu?
Ja reiz šīs ir pārbaudes spēles, tad tādām tām arī jābūt – ar reālu spēlētāju sijāšanu un pārbaudīšanu. Jā, arī komandas sapratnes un savstarpējās saspēles uzlabošanai. Jau otro gadu mums ir problēmas ar uzbrukumu. Cik jauni un līdz šim izlases kontekstā nezināmi uzbrucēji pārbaudīti pēdējo deviņu spēļu laikā (atļausimies pieskaitīt maču pret Vācijas U-21)? Visu laiku labāk ir paļauties uz vecajām un pārbaudītajām vērtībām? Jā, starptautiskajos mačos nav ko pārbaudīt, bet pārbaudes spēlēs?
Ir bijušas sešas (!) pārbaudes spēles no deviņām aizvadītajām. Vai ar to bija par maz, lai kādas minūtes atvēlētu Kristapam Grebim, kurš, būdams savā labākajā formā un labi spēlēdams kluba sastāvā, tā gaidīja savu debiju un bija tai gatavs arī spēlē pret Ziemeļīriju? Vai kaut reizi kandidātu sarakstā pavīdēja Jurģa Kalna, Igora Sļesarčuka, Andreja Butrika vārdi? Viņi visas vasaras laikā bija vieni no labākajiem uzbrucējiem vietējā čempionātā, tomēr nezin kādu iemeslu dēļ uzaicinājumu uz izlasi neizpelnījās. Andrejevs teicis, ka viņu laiks vēl pienāks. Par to nav šaubu, ka labākā spēle viņiem priekšā, bet vai izlasē? Kalnam ar Butriku ir 24, Grebim - 26, Sļesarčukam – jau 30. Kad tad vēl pienāks Sļesarčuka laiks? Arī pārējie vairs nav nekādi jauniņie un ''zaļie'', bet savu pelnīto debiju attiecīgajā brīdī (piemēram, šovasar) nepiedzīvoja. Sļesarčuks Virslīgas spēlē pat bija sagatavojis krekliņu ar uzrakstu “Gribu spēlēt izlasē!”, tomēr Andrejevs uzskata, ka pietiks ar Verpakovski, kurš tajā laikā deldēja Kijevas soliņus, Prohorenkovu, kurš tepat neizskatījās ne par matu labāk par Kalnu, Kalniņu, jo viņš ir no “Skonto” un ir zināms, kā arī Karlsonu, kurš vismaz bija par sevi pārliecinājis treneri. Cerības, ka beidzot izlasei ilgtermiņā noderīgs būs Pahars, arī tiek saistītas jau sen, tomēr Mariana likstas ar savainojumiem arī ir gandrīz tikpat senas. Ar visu to viņš, spēlējot pa puslaikam katrā mačā tikko notikušajā turnīrā, bija viens no labākajiem un tehniskākajiem spēlētājiem izlasē. Mihails Miholaps, pēdējā Latvijas čempionāta labākais vārtu guvējs, izlasē netiek ņemts jau labu laiku. Laikam jau dēļ tā, ka no viņa nav lielas jēgas. Tāpat kā no Dobrecova attieksmes pret izlasi.
Ja neņem vērā spēli pret Islandi, tad astoņu spēļu laikā gūti... divi vārti, kas abi iesisti... Vācijas divdesmitgadniekiem. Vai ar šo uzskaitījumu ir par maz, lai konstatētu, ka esošie uzbrucēji, neesot labākajā formā, nav labāki par nobriedušajiem vietējā mēroga sevi labi apliecinājušajiem vārtu guvējiem? Nu jācer, ka kandidātu pulks spēlei pret Lihtenšteinu netiks sastādīts pēc ķeksīšu principa, skatoties klubu pierakstus, bet gan reāli izvērtējot katra varējumu dotajā brīdī. Citādi bēdīgā tradīcija pati nepiekāpsies spēlē pret Lihtenšteinu. Nav vairs Eiropā uz vienas kājas apspēlējamu komandu, tāpēc arī šī tradīcija, rūpīgi neplānojot sastāvu un taktiku, var nepadoties un nebeigties tik drīz. Jāuztraucas par to, ka jau tā ne īpaši bieži radītie momenti netiek izmantoti.
Vai tik daļēja problēma nav arī psiholoģiskajā lietā – spēlētāji, atbraukuši no klubiem, atkal ir laimīgi būt izlasē, sastapties ar vecajiem draugiem, zinādami, ka viņu vieta sastāvā ir nodrošināta. Lūk, vēl viens iemesls iepludināt komandā jaunas asinis, lai savā pašapmierinātībā guļošajiem reāli sāktu parādīties uztraukums par vietu izlasē. Protams, Verpakovskis izlasē būs vēl tuvākos gadus, neskatoties uz viņa spēli. Proti, viņš par sevi ir izveidojis priekšstatu visā Eiropā, ka viņu ir jāuzmana. Šā iemesla dēļ varbūt arī viņam nesanāk tik bieži vairs gūt vārtus, bet viņš piesaista aizsargu uzmanību.
Cik ilgi izturēs Andrejevs?
Pašlaik valdošo situāciju diezin vai viegli panest ir arī galvenajam trenerim. Uzvar komanda, zaudē treneris. Tagad sākusies zaudējumu sērija, tāpēc nav lieki jāmin, kurš cilvēks visbiežāk nonāk līdzjutēju krustugunīs.
Tomēr nevar noliegt, ka kritika būtu nepamatota – izlase ir pierādījusi, ka var spēlēt labi, saturīgi un kvalitatīvi arī pret Eiropas līmeņa komandām (ne tikai Eiropas čempionātā, bet kaut vai nesen pret Islandi), tāpēc nav pamata runām, ka izlases īstā vieta ir tāda, kāda tā ir tagad. Nepārprotami, ka mēs varam vairāk! Kas tad mums ļāva sagraut labākos klubos spēlējošos Islandes futbolistus, ja atskaita veiksmi? Savu izdevību realizācija, disciplīna un saskaņota darbība laukumā.
Mazas valstis nevarēs cerēt uz panākumiem, ja nespēlēs visa komanda. Un ja nespēlēs kā komanda. Tieši komandu ir jāizveido Andrejevam. Nevis pašapmierinātus futbolistus, kas priecājas par labi pavadītu laiku ar vecajiem čomiem. Tāda komanda, kāda bija pirms gadiem četriem, trim mums tik drīz, visticamāk, nebūs. Tomēr izskatās, ka pašlaik nav pat tuvu tai.
Andrejevs ir panācis to, ko vēlējās, kad stājās pie izlases stūres – toreiz viņš teica, ka būtu labi, ja viņam ļautu novadīt līdz galam ne tikai iesākto pasaules čempionāta kvalifikāciju, bet arī nākamo ciklu. Jauns treneris līdz šim nav meklēts, bet Andrejevs ir soļa attālumā, lai Guntis Indriksons būtu spiests to darīt.
Andrejevs tiek pelts teju visur – jo sevišķi interneta forumos, kur mūsdienās notiek visaktīvākā komunicēšanās. Un diezin vai Andrejevs to visu nav lasījis. Protams, teju visi komentāri ir nepamatoti un tukši, tomēr virziens ir skaidrs: “Vai nu dari kaut ko, vai arī ļauj strādāt citam!” Nevienu neapmierina patlaban notiekošais, tomēr tāpat skaidrs, ka pēc nākamās spēles būs iespējami tikai divi dažādi viedokļi: “Andrejevs beidzot nācis pie prāta” vai arī “Andrejevam jāraksta atlūgums”. Jādomā, ka saprotat, kādiem jābūt rezultātiem, lai Andrejevs pēc spēles ar Lihtenšteinu izpelnītos kādu no šīm replikām. Un viņa rokās ir visas kārtis, lai pieļautu tikai pirmo variantu. Futbols tiek spēlēts skatītājiem, un viņi gaida savas komandas veiksmīgu un sakarīgu spēli.
Patlaban ir laiks kaut ko mainīt, kamēr vēl nav par vēlu. Jācer, ka Andrejevs nolems pieņemt pareizos secinājumus. Spēle pret Lihtenšteinu Andrejevam bija pirmā (oficiāli pie izlases stūres vēl bija diskvalifikāciju tajā brīdī izcietošais Starkovs), cerēsim, ka Lihtenšteina nekalpos, lai tā būtu arī pēdējā.
Foto: Romāns Kokšarovs; "Sporta Avīze".
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
kadreiz biju baigais fans aizgaja starkovs, vairak pat nezinu ka sauc jauno treneri! jo izlasei ir pilniga un totalaa pecpusee!