Ikaunieks: "Jānovērtē arī neizšķirts – liels gandarījums, prieks kā pēc uzvaras"

"Ambīcijas vienmēr ir augstākas, bet arī pēc 2:2 priecājāmies kā pēc uzvaras. Mājās atspēlēties no 0:2 pret tādu pretinieku ar pasaules līmeņa zvaigznēm – tas ir ļoti liels gandarījums," sacīja 29 gadus vecais uzbrūkošais pussargs. "Ja visi uzskata, ka neesam pelnījuši būt Eiropas līgā, tad "Galatasaray" ir klubs, par kuru visi uzskata, ka tas ir pelnījis būt Čempionu līgā. Zinot, ka pretī bija turku grands un nospēlējām 2:2, šis neapšaubāmi ir kaut kur manu sasniegumu pašā augšā. Jau esmu brieduma gados, komandā esmu otro sezonu un labi iejuties, ir iekrāta starptautiskā pieredze – var teikt, ka šobrīd jūtos vislabāk savā karjerā."

19 gadu vecumā tobrīd vēl "Liepājas" uzlecošā zvaigzne Virslīgā guva 23 vārtus un nopelnīja transfēru uz Francijas augstāko līgu, bet šosezon Virslīgā guvis 11 vārtus, kaut sācis tikai 13 spēles, un Eirokausos desmit mačos sasitis deviņus vārtus. Kuldīdznieks piekrīt, ka šī ir viņa otrā izlaušanās sezona: "Domāju, ka jā. Ja trauma nebūtu patraucējusi, sezona būtu vēl labāka, jo Virslīgā neesmu aizvadījis tik daudz spēļu, cik gribētu. Bet Eirokausos neapšaubāmi – vārti, statistiska, turklāt es jau nemaz neesmu uzbrucējs. Pieslēdzos uzbrukumiem, un katrs otrais sitiens sanāk vārti. Otrā izlaušanās sezona – tā neapšaubāmi var teikt."

Ikauniekam vārtu gūšanas epizodi izkārtoja kotdivuārietis Sedriks Kuadio – pirmais sitiens ar neērto labo kāju tika atvairīts, bet otrs mēģinājums ar to pašu kāju gan bija sekmīgs: "Žiga [Lipuščeks] deva tālo piespēli, zināju, ka Sedriks skrien aiz manis, un sanāca divcīņā pret turku nomest bumbu. Sedriks ar kreiso pieņēma, sapratu, ka priekšā ir zona, kurā jāskrien iekšā, un viņš labi iedeva pa ceļam uz vārtiem. Pielaboju bumbu, skatījos, ka vārtsargs ir pa vidu, gribēju ar labo apgriezt. Tas man diez ko nesanāca, bet sanāca uzsist pietiekami stipri, lai vārtsargs nevarētu noķert, bumba lēkāja, un tad ar savu staigāšanas labo kāju situ stūrī: būs-būs, nebūs-nebūs. Trāpīju veiksmīgi. Ar labo kāju jau iesitu "Bodo/Glimt", vēl kādā Eirokausu spēlē – nu jau man arī labā kāja ir diezgan laba."

"Kad "Galatasaray" paņēma bumbu zem kontroles, bija grūti, daudz sēdāmies. Treneris ap 20. minūti pamainīja taktiku – pārgājām uz pieciem aizsargiem un diviem uzbrucējiem, tad kļuva vieglāk viņus presingot un aizķerties priekšā. Otros gan ielaidām, taču ļoti labi, ka atspēlējām pirmos, pēc tam puslaiku pārtraukumā jau bija ticība, ka varam atspēlēties. Mums ir jāsaprot, ka Eiropas līgā esam izteikti pastarīši un ka mums ir jābūt pacietīgiem, ir jātic, ka savas iespējas sagaidīsim. Šodien taktika bija viņus sagaidīt vidējā blokā un neiesēsties pārāk dziļi, lai bumbu pārtvertu jau laukuma vidusdaļā, nevis pie saviem vārtiem un tikai sist ārā. Jābūt pacietīgiem – nav tā, ka mēs nokārtu galvas un vairs neticētu," sacīja Ikaunieks, kurš atklāja, ka lēmums par shēmas maiņu tika paziņots vēl tad, kad Ndžikī tika sniegta palīdzība un nebija zināms, ka vajadzēs piespiedu maiņu, - jeb pāreja no 4-2-3-1 uz 5-3-2 būtu notikusi tik un tā.

Kaut gan "Galatasaray" netrūkst augstas klases meistaru darbā ar bumbu, aizsardzībā komanda ir itin ievainojama: "Uzbrukumā varējām izskriet arī labāk – nebija tā, ka mūs cieši sagaidītu pie bumbas saņemšanas un nebūtu plašuma. Ne velti iepriekšējā spēlē čempionātā viņi ielaida trīs vārtus un nospēlēja 3:3 ["Kasimpasa" atspēlējās no 0:3 – A.S.]. To spēli analizējām visvairāk, analīzē bija desmit minūšu izgriezums, kā viņi sagaidīja "Galatasaray", un mēģinājām atkārtot to pašu." Izskaņā Viktors Osuagvu ar bumbu aizskrēja cerīgā pretuzbrukumā, bet blakus epizodē Ikaunieks pēc šķietami acīmredzamas saskares ar aizsargu krita ārpus soda laukuma – tiesneša svilpe klusēja. "Mani 100% norāva zemē. Runāju ar Māri [Verpakovski], ka VAR to epizodi vēl skatījās, taču ar VAR sodu tur varētu iedot tikai tad, ja būtu bijusi sarkanā kartīte."

RFS sastāva nedienas turpinās – savainojumu dēļ tika nomainīts gan Rostāns Ndžikī, gan arī Roberts Savaļnieks, un rīdzinieku lazarete strauji tuvojas divciparu skaitlim. Ļoti saspringts kalendārs turpināsies vēl pusotru mēnesi, un jau svētdien RFS pirms izlašu perioda gaida spēle Daugavpilī. "Iziet un sagatavoties šādai spēlei pēc Jelgavas nav grūti – pilns stadions, zinām visus uzvārdus, pret kuriem spēlēsim. Grūtāk drīzāk būs svētdien – Esplanādē, Daugavpilī, ne tik daudz skatītāju, sintētiskais laukums, pēc šādas smagas spēles. Personīgi man joprojām gribas spēlēt – treneris gan reizēm iedod atpūsties pirmajā puslaikā. Svarīgi ir atjaunoties. Ļoti svarīgs ir miegs – pret "Jelgavu" spēle bija 16.00, tādēļ sanāca diezgan labi pagulēt, bet šonakt adrenalīna dēļ jau būs drusku grūtāk. Atkarīgs, ko pēc spēles daru – pavingroju, prātīgi paēdu, tad aizmigt izdodas labāk, bet, ja runājos ar kādu tuvu cilvēku un pavadu vairāk laika, tad negulēt sanāk ilgāk. Parasti iemiegu ap četriem pieciem. Vajadzētu vienu – tādu foršu ar vistiņu, maizīti, salātiņiem."

Saprotot, pret kādu pretinieku izdevies atspēlēties, pēc mača RFS ģērbtuvē valdīja līksmība, un mājinieku svinības pat uz mirkli pārtrauca "Galatasaray" preses konferenci. Pirms diviem gadiem tās Virslīgas sezonas čempionu valmieriešu galvenais treneris Jurģis Kalns pauda, ka par neizšķirtu priecāties nedrīkst. "Domāju, ja viņam tagad pajautātu, arī viņš būtu priecīgs par šo rezultātu un mūs apsveiktu ar izcīnīto punktu. Jāsaprot, ka reizēm jānovērtē arī neizšķirts – ja 2:2 nospēlēsim ar Barselonu, arī to nenovērtēsim?!"