Gata Ērgļa biogrāfija un intervija

"Valmiera" (Valērijs Barkovs) sagatavojusi informāciju par komandas trenera Gata Ērgļa biogrāfiju, kā arī interviju ar viņu. Savukārt raksta apakšā varat aplūkot Liepājas "Varavīksnes" sagatavoto video apskatu no zaudētās spēles pret "Audu" (0:2).

Gatis Ērglis dzimis 1969.gadā Siguldā. 1971. gadā ģimene pārcēlās uz pastāvīgu dzīvi Valmierā. Skolas gaitas Gatis uzsācis Valmieras 5.vidusskolā. Uz sporta nodarbībām Gatis gājis ar prieku. Sākumā trenējās slēpošanā, bet, sākot ar 5.klasi, futbols ņēma virsroku un ar to arī saistīta Gata turpmākā dzīve. Futbola pamatus ielika pirmais treneris Aivars Pundiņš. Pēc trenera traģiskā nelaimes gadījuma Gatis turpināja trenēties pie Jevgēnija Katājeva. Ar sava vecuma komandu Gatis izcīnījis republikas spartakiādes čempiona titulu.

Būdams vēl BJSS audzēknis, Gatis tika uzaicināts uz FK „Gauja” pieaugušo komandā, ar kuru 1985.gadā tika izcīnīta Latvijas čempionāta bronzas medaļa. Tajā laikā Gatis bija arī Latvijas jaunatnes izlases spēlētājs. 1987.gadā pēc vidusskolas absolvēšanas Gati iesauca karadienestā. Dienestu uzsāka Kauņā, bet pēc tam sporta rotā, Rīgā. Jaunos futbolistus iekļāva Jelgavas RAF komandā, kurā nospēlēja līdz 1991.gadam. Tajā gadā uz pusgadu atgriezies Valmierā, kur Gatim tika solīti normāli materiālie apstākļi. Bet, tos nesagaidot, Gatis bija spiests atgriezties Jelgavas RAF komandā.

1992.gada rudenī Latvijas izlases treneris Jānis Gilis uzaicināja Gati uz Latvijas izlasi. Divās sezonās Latvijas izlasē Gatis aizvadījis 10 spēles. Spēlējot RAF sastāvā, 1993.gadā tika izcīnīts Latvijas kauss, 1992. un 1994.gadā Latvijas čempionāta sudraba medaļas, bet 1993. un 1995.gadā bronzas medaļas. 1996.gadā kopā ar Modri Zujevu un Dzintaru Savaļnieku atgriezās Valmierā, kur tajā laikā tika nodibināts Valmieras futbola klubs.

1996.gada sezonā kluba 1.līgas komanda izcīnīja tiesības spēlēt Virslīgā. 1997.-2000.gadā Gatis bija šīs komandas kapteinis, bet 2001.gada sezonā galvenā trenera Vladimira Serbina palīgs. Lielajā futbolā viņš ir bijis 17 sezonas (1992. - 2001.g), aizvadījis 201 spēli, guvis 29 vārtus. 2002.gadā sakās Gata trenera karjera. Vispirms "Valmieras" SK komandā, pēc tam FK „Gauja”, tad "Valmieras" FK, FK „ Jūrmala” un kopš 2010.gada atkal "Valmieras" FK. 2012.gadā Gatis tika uzaicināts par Latvijas jaunatnes U-18 izlases otro treneri. Ģimenē izauguši divi bērni. Dēls Mārcis gājis tēva pēdās un ir "Valmieras" FK pamatsastāva spēlētājs.

Gati izdevās „noķert” arī uz pāris vārdiem (intervēja Inga Apsīte):
Sākusies jaunā sezona, puiši rāda lielisku spēli, savstarpējo saliedētību un komandas garu. Kādas prognozes, mērķi šai sezonai? Kā vērtē pagājušā sezonā iegūto 8.vietu?
Šajā sezonā komandai pievienojušies vairāki jauni spēlētāji no U19; pēc iepriekšējās sezonas noslēguma mēs neatslābām, intensīvi treniņi noritēja visu ziemu. Bija gan krosi, gan vieglatlētika, tā teikt, strādājam un „pieslīpējām” savas prasmes. Svarīgi, lai jaunie spēlētāji „iespēlētos” komandā. Prieks, ka mūsu komandā visi esam savējie, tā teikt, Vidzemes puikas! Šogad esam izvirzījuši mērķi – pirmais sešinieks (t.sk. dublieru komandas), jo pagājušās sezonas rezultāts nebija mūsu līmenī, 8.vieta nav priekš mums, mēs varam labāk. Un, ja veiksme bieži nav mūsu pusē, tad vienkārši cītīgāk jātrenējas....

Kāds ir Tavs sapnis un ko sagaidi no savas komandas?
Mēs spēlēsim Virslīgā, tas ir skaidrs, vien jautājums, cik drīz. Protams, to nodrošinās tikai cītīgs treniņu darbs un pašu apņēmība!

Kā spēj savākt komandu stresa situācijās? Kā panāc to, ka Tev uzticas?
Uz šo jautājumu viennozīmīgi atbildēt ir grūti. Situācijas ir dažādas un līdz ar to arī risinājumi, taču, manuprāt, būtiski, lai komanda trenerī redz autoritāti. Līdz šim mani šādos gadījumos ir atbalstījuši kapteinis un komandā pieredzējušie spēlētāji.

Kas ir vieglāk - būt par treneri vai spēlētāju?
Vieglāk tomēr būt spēlētājam. Spēlētāja uzdevums ir saprast, kas ir tas, ko viņš vēlas. Ja nezini, ko gribi, tad grūti arī strādāt treniņos - nav šīs pašatdeves, motivācijas uz izaugsmi. Jāklausa trenera dotās komandas, ieteikumi un, protams, arī kritika. Trenerim būt ir grūtāk. Es treniņus plānoju iepriekš, izdomāju, kāda būs treniņa dinamika, ko un kā darīsim, taču, visbiežāk sanāk pēkšņi mainīt plānus, jo būtisks ir treniņa apmeklējums, puišu noskaņojums u.tml... Jāspēj pielāgoties komandai un spēlētājiem arī individuāli.

Tavā biogrāfijā minēts, ka futbols ir bijusi/ir Tava sirdslieta. Bieži esmu Tevi manījusi mazo puišu/ jauniešu turnīros kā skatītāju. Kāpēc?
Man patīk skatīties, kā mazie spēlē. Ir ļoti interesanti. Būtībā eju arī tāpēc, lai vērotu spēlētājus - izteikta spēle jau sākas nedaudz vēlāk. Un labi ir tas, ka gandrīz katrā vecuma grupā ir zēni, kuros ir potenciāls, ir tikai jāstrādā un jāturpina sevi pilnveidot, pierādīt. Ja nepadosies, viņi noteikti būs „lielajā” komandā.

Ar ko lepojies savā komandā?
Man prieks par visiem savā komandā. Lielāko daļu puišu zinu jau no mazotnes. Īpašs prieks man, protams, ir par 1990. – 1992.gada jauniešiem, kas spēlē 1.līgas komandā - tāds mazais, klusais prieciņš.

Tavuprāt, šī brīža labākais spēlētājs?
Mūsu audzēknis Roberts Savaļnieks.

Tagad "Valmieras" FK mazajiem audzēkņiem 1.līgas komandas puiši ir autoritāte. Viņi fano par komandu spēlēs, griež matus līdzīgi kā lielie un ko tik vēl ne. Kam savā laikā gribēji līdzināties, no kā ņēmi piemēru?
Mans elks savulaik bija, un joprojām ir Vācijas futbola treneris Francs Bekenbauers - Vācijas futbola treneris un bijušais spēlētājs, saukts par der Kaiser (Ķeizars) sava elegantā spēles stila, līdera dotību, un viņa dominances futbola laukumā dēļ. Viņš atzīts par visu laiku labāko Vācijas futbolistu un vienu no diženākajiem futbolistiem spēles vēsturē.

Ja jau esmu sākusi izprašņāt vairāk jau par tādām personiskām lietām, tad varbūt pateiksi, kāda ir Tava mīļākā krāsa, kādu mūziku klausies, kāda ir Tava viena no aktrisēm, favorītēm?
Mana mīļākā krāsa – zaļa; labprāt klausos „Pērkonu” un „Līvus”; ja prasi aktrisi, tad pirmā nāk prātā Džūlija Robertsa.

Kas palīdz, kad liekas, ka sliktāk vairs nevar būt, kad nolaižas rokas?
Viennozīmīgi mana ģimene, kopā pavadītais laiks. Manējie ir arī tie, kam futbola dēļ „nozagtas” kopējās brīvdienas.

Kāds ir spilgtākais moments, ko atceries no spēlēm/treniņprocesa?
Pavisam vienkārši, nekad neaizmirsīšu kā pagājušā sezonā spēlējām pret FS "Metta" Salaspilī. Komanda bija „nošļukusi”, es - izbļāvis balsi, un no tribīnēm aktīvi spēlē,ar komentāriem iesaistījās prezidents Arnis Vilks. Spēli noslēdzām neizšķirti un reizēm iedomājos, varbūt tiešām Arņa nopelns? Šajā spēlē izšķīrās vai būsim astotie vai tikai vienpadsmitie! Paldies!

Kurā no mūsu šīs sezonas konkurentiem redzi labas izaugsmes iespējas?
Domāju, ka FK "Auda" ir labs potenciāls. Tur spēlē labi puiši!

Un visbeidzot - ko novēli saviem atbalstītājiem, komandas līdzjutējiem?
Esam cītīgi strādājuši, trenējušies visu ziemu, taču jauno sezonu uzsākām bez vairākiem pamatsastāva spēlētājiem - traumu dēļ. Pirmo apli esam uzsākuši uz „pozitīva viļņa”, kas nenoliedzami ir liels emocionāls atspaids, novērtējam ikvienu, kas apmeklē mūsu spēles, notic mūsu spēkiem, tāpēc līdzjutējiem novēlu – saprast un piedot mums!

"Varavīksne" - "Auda" 0:2 (3. kārta)