Madara Rudzīte: "Katra spēle ir kā sasniegums"

Cik sen Tu nodarbojies ar florbolu un kāpēc sāki to spēlēt?
Man pašai liekas, ka nesen esmu sākusi spēlēt, bet laikam jau ir pagājuši kādi pieci gadi, rudenī sāks ritēt sestais gads. Esmu izmēģinājusi daudzus sporta veidus, visu laiku kaut ko tādu esmu gribējusi, kur ir komanda, kur daudz jāskrien. Tā atmosfēra, kas valda treniņos, spēlēs un saistībā ar to visu, tas ir tik jauks laiks. Sākās ar to, ka Latvijā norisinājās U-20 pasaules čempionāts jauniešiem, un mēs kā jaunas mazas meitenes - patīk puiši, gājām skatīties uz cittautības puišiem, tā arī iepatikās mums florbols. Meklējām, kas to var pasniegt arī meitenēm, un tā es sāku trenēties, un vēl citas meitenes līdz ar mani, bet visām laikam tas negāja pie sirds - daudzas drīz vien to visu pameta, bet es vēl joprojām esmu redzama skrienot ar nūju pa laukumu. Gan ārā, gan iekšā.

Ar ko tu vēl nodarbojies ārpus florbola?
Strādāju visu cauru gadu, apvienojot ar mācībām - mācīšos augstskolā, esmu slidošanas instruktore, apmācu bērnus slidošanā.

Tavi lielākie sasniegumi florbola laukumos?
Pirmais - tikt komandā, pēc tam ar šo komandu tikt no pirmās līgas uz augstāko līgu, pirmajā līgā bija mana pirmā florbolā nopelnītā medaļa - 2006. gadā. Tā bija par otro vietu, kas deva iespēju startēt augstākajā līgā un cīnīties ar daudz spēcīgākām komandām. Pirmajā gadā pieradinājām sevi pie tā ātruma un veiklības, un jau nākamajā sezonā (2008./2009.g.) varējām cīnīties par trešo vietu ar ‘’Rīgas lauvām’’. Sērijā līdz trim uzvarām, izšķirošā un liktenīgā spēle bija piektā, kurā mūsu komanda ‘’Valmiera/Vinda’’ izrādījās veiksmīgāka, līdz ar to izcīnot trešo vietu. 2009./2010.g. notika līdzīgi, tikai šoreiz pret citu komandu - ‘’RSU Salming’’ un cīņa par otro vietu Virslīgā. Spēles arī bija piecas, un arī šoreiz mēs sevi pierādījām kā stipru komandu. Un visam tam pa vidu ir bijuši arī jauniešu čempionāti ar sabraukumiem. Tur mums 2006., 2007., un 2008. gadā izdevās karināt kaklā zelta medaļas. 2007. gadā Latvijas Jaunatnes olimpiādē, kas norisinājās Ventspilī, mums arī bija zelta medaļa. Arī aizvadītajā sezonā meitenes izcīnīja zelta medaļas, tikai diemžēl es šajā sastāva jau nebiju, jo vairs neesmu jauniete. Katra spēle ir sasniegums, katru reizi ir kaut kas jauns bijis. Nopietni bija tas, ka tiku U-19 izlasē un varēju braukt uz pasaules čempionātu juniorēm. Tajā čempionātā neizkritām no grupas, noturējām savu vietu.

Kādi treneri tev ir bijuši un kāds ir viņu ieguldījums tavā attīstībā?
Vieglatlētikas treneri diemžēl neatceros, bet viņš iemācīja man nepadoties, cīnīties līdz galam un finišēt. Arī kārtīgi pirms sacensībām izgulēties, atpūsties. Tad, kad es vēl gāju uz treniņiem jāšanas sportā (tikai nepārprotiet, ar mūsdienu izdomu tas ir iespējams), mani trenēja Olga Vasiļjeva, Maija Kleinberga un Dace Stūre – katra, protams, kaut ko iemācīja. Saskarsmi ar dzīvnieku, sadarboties ar zirgu, lai klausa, un, galvenais, uzturēt sevi formā, saglabāt pareizu stāju un savu augumu, nedeformēt. Saskarsme ar zirgu ir lielisks nomierināšanās veids – iespēja atslābināties un mierīgi padomāt par dzīvi. Florbolā tas ir Dainis Ābols, kā komandas treneris iemācījis visvairāk - florbola pamatus, spēli pašu, spēles noteikumus, sadarbību komandā, jo tas sports vairs nav tikai uz taviem pleciem, jādomā par visām meitenēm, kas spēlē, un par trenere spēlei dotajiem norādījumiem. Uz īsu laiku man bija treneres, kas nokomplektēja jauniešu izlasi, tās bija Liene Adamane un Velta Cilinska. Viņas iemācīja jaunus vingrinājumus, nodeva savu pieredzi florbolā, kā pareizi sevi sagatavot, lai var iet laukumā spēlēt.

Kādi ir tavi paradumi pirms spēlēm (ēšana, rituāli, mūzika)?
Ēst nevajag daudz, kādu vīnodziņu, šokolādi, bet vairāk neko. Ja mēs braucam uz spēli (izbraukuma spēli), tad Luīzes ķiplokmaizītes (mmmm...). Mūzika, jā, klausīties tādas dziesmas, kas patīk, uzmundrina un dod spēkus spēlei, tas man ir no svara. Pašā sākumā nesāju kuloniņu, speciāli liku uz katru spēli, tagad to lieku uz svarīgām spēlēm, arī tad, ja man prātā ienāk, bet kuloniņš vienmēr man ir līdzi, lielajā nūju somā.

Kā Jūsu komanda gatavojas nākamajam Latvijas čempionātam?
Gatavojamies katra individuāli, cik katra vēlas, vēl atpūšamies. Spēlējam Vasaras līgā, tas arī tomēr ir treniņš - uz tāda laukuma spēlēt ir jāpierod. Bet drīz jau sāksies arī nopietnāki treniņi.

Tavs mērķis nākamajai sezonai?
Pašai būt labā fiziskā formā, neslimot. Aizvadīt spēles ar pilnu atdevi un vēl vairāk. Uzrādīt labus rezultātus, pieļaut mazāk kļūdu kā līdz šim.

Kā vērtē savas komandas sniegumu VVL regulārajā čempionātā, un kā, tavuprāt, veiksies izslēgšanas spēlēs?
Es uzskatu, ka mums iet ļoti labi, jo mēs, meitenes, maz atnākam no mūsu komandas uz spēli - esam jau tik lielas, ka varam strādāt, ir kas mācās un diemžēl nevar tikt uz spēlēm. Un ar to, ka esam maz, mūsu rezultāti ir pietiekami labi. Galvenais ir piedalīties. Mūs izslēgs no šī turnīra (sasmējos). Līdz uzvarai vēl neesam tikušas, lai gan dažas spēles ir bijušas tik tuvu, lai būtu uzvara, bet tomēr līdz uzvarai vēl kaut kas ir pietrūcis.

Vai Vidzemes Vasaras līgas turnīra laukuma segums ietekmē tavu un tavas komandas sniegumu?
Protams, uz šī seguma bumbiņu ir daudz grūtāk savaldīt pie tā ir jāpierod - lēkā visos iespējamos virzienos... Šeit bumbiņa neiet tik gludi kā uz īstā florbola seguma. Vārtsargam ir grūtāk pārvietoties, tāpēc visas spēles ir rezultatīvas, katrā ir bijuši vārtu guvumi. Lai gan spēle abām komandām ir uz viena segumu, neviena komanda netiek abižota.

Vai Vidzemes Vasaras līgas turnīrs, tavuprāt, ir perspektīvs?
Protams, tas dod daudz, vasarā nepametam florbolu. Kaut kas jauns, nav tās grūtās sezonas sasmakums sporta zālē. Brīvāk jūtos, svaigs gaiss, piepildīti cilvēki un jaunas emocijas. Ar jauniem soļiem nākotnei, lai Jums izdodas, vēlu veiksmi!

Paldies Madara par plašajām atbildēm!

Izmantotie resursi:
vvl.lv