H.Rodkes efektīvie treniņi: Sports un "zvaigžņu slimība"

Uzdod savu jautājumu Helmutam Rodkem!
Iepriekšējos H.Rodkes efektīvo treniņu materiālus un atbildes uz jautājumiem meklē ŠEIT!

Kas tad var traucēt radoša cilvēka (un sportists tāds noteikti ir) izaugsmei, ja ar veselību, talantu, motivāciju un apstākļiem ir viss kārtībā? Izrādās ir viena psiholoģiska parādība, ko es nosauktu par visļaunākajām lamatām, kurās var iekrist ikviens pirmos panākumus guvušais atlēts – tā ir tā saucamā „zvaigžņu slimība”.
Panākumi sportā uzliek arī atbildību pret sabiedrību un savu sporta veidu. Jā kāds sportists pretendē uz „zvaigznes”, nu kaut vai „zvaigznītes” statusu, tad mēraukla tam varētu būt atbilde uz jautājumu : kādu labumu tavi sasniegumi ir devuši sabiedrībai, ko tu personīgi esi darījis, lai palīdzētu izaugt jaunajiem sportistiem, un kādu piemēru no tevis var ņemt?

Īsta „zvaigzne” vienmēr ir unikāla personība, kas visu apkārtējo uzlādē ar īpašu enerģiju, iedvesmo ar savu aktivitāti un spējām. Īsta „zvaigzne” katru savu panākumu vai sasniegumu izmanto savas personības izaugsmei un sevis pilnveidošanai. Tādējādi šādu cilvēku tuvumā jūtamies ērti un pacilāti, jo „zvaigzne” ir attīstījusi sevī spējas būt vērtīgai un patīkamai sabiedrībā. Savukārt tīri profesionāli virtuozi ir unikāli tikai savā šaurā specializācijā, un ir ar to ierobežoti, tāpēc sabiedrībā bieži vien ir iedomīgi vai nepieejami. Šāds profesionālis nav ne kripatas unikālāks par jebkuru mājsaimnieci, kura virtuozi rūpējas par savu ģimeni, un gatavo brīnišķīgas pusdienas.

Sportā bieži vien pirmie panākumi rada īpaša statusa sajūtu, kas nenobriedušai personībai rada dažādus uzvedības un komunikācijas traucējumus, kas ātri var pāraugt „zvaigžņu slimībā”. Pārsvarā tas notiek ar mazāk talantīgiem, bet vairāk ambicioziem jauniešiem. Viņiem ir vēlme būt īpašiem, bet spēju un iespēju uz doto brīdi pietrūkst. Tāpēc, kā likums, ar „zvaigžņu slimību” sirgst jauni cilvēki līdz trīsdesmit gadiem, kuriem pietrūkst vērā ņemamu vai stabilu panākumu un pieredzes, bet kuri ļoti bieži pieprasa pret sevi īpašu attieksmi, uzslavas un nepelnītu atzinību. Šādi cilvēki bieži vien ir kompleksu mākti, ātri apvainojas un uzskata sevi par neaizvietojamiem. Tā teikt - Pasaules naba. Jaunie sportisti, kas slimo ar „zvaigžņu slimību” reāli cieš, un viņiem nepieciešams spēcīgs psiholoģiskais atbalsts.

Savukārt īsta „zvaigzne”, lai cik tas banāli neliktos, ir vienkārša no ārpuses, bet neaizsniedzama iekšēji. Es pat to nosauktu par īpašu, augstu vienkāršību un atvērtību, jo šādi cilvēki ir patīkami saskarsmē, izpalīdzīgi, viegli dalās ar savām zināšanām un pieredzi, un vienmēr ar prieku strādā kolektīvā vai treniņu grupā. Jāatzīmē, ka „zvaigznes” ir arī lieli darbaholiķi. Tāpēc, ja jums ir pirmās lielummānijas pazīmes, un jūs atrodaties savas unikalitātes realizācijas procesā, nesteidzieties aplipt ar „zvaigžņotību”, jo vēlāk no šīs sērgas būs grūti tikt vaļā.

Rakstu par šo tēmu tāpēc, ka daudzi sportisti, gan jauni, gan jau pieredzējuši profi, nesasniedz savu spēju robežu, jo iekrīt „zvaigžņu slimības” lamatās. Zvaigžņu slimība ir psiholoģiska personības deformācija, kas reizēm attīstās pašam nemanot, un sportista personība radikāli izmainās, par ko liecina četras pazīmes:

1. Ģenētiski, ja tā var izteikties, „zvaigžņu slimība” ir panākumu sekas. Panākumi var būt radošas darbības sekas un neradošas. Sporta, kā radošas darbības panākumi ir sasniegtais sporta rezultāts, ar iespējamu sekojošu komforta zonas rašanos – atzinība, slava, nauda – viss tas, kas saucas par „sociālo narkotiku”. Šī komforta zona, iedarbojoties uz nestabilu personību no ārpuses, grauj to no iekšpuses. Eiforija no pirmajiem panākumiem aizmiglo prātu, neļauj turpināt radoši trenēties, kā arī adekvāti rūpēties par veselību un sportista dienas režīmu. Tas ir līdzīgi, kā pirmā kursa studentiem, kas tikuši prestižā augstskolā, un no laimes aizmirst, ka ir arī jāmācās.

2. Fenomenoloģiskā pazīme – apziņas un pašapziņas deformēšanās. Sportistam lūzt visa vecā attiecību sistēma, un iekrītot galējībās, sportists kļūst neadekvāts sevis novērtēšanā, citu cilvēku un pasaules kopumā novērtēšanā. Kardināli mainās vērtību orientācija un dzīves jēgas izpratne. No pirmajiem panākumiem apreibušam atlētam šķiet, ka viņš ir izņēmums, un ka neiespējamais viņam ir sasniedzams. Narcisma un lielummānijas iespaidā parādās augstprātība, citu cilvēku nozīmīguma un sasniegtā noniecināšana. Paša talants un veselība tiek ekspluatēti, vairs neuzskatot tos par vērtību. Publiski „zvaigžņotais” var uzvesties konfliktējoši, augstprātīgi, vīzdegunīgi, bet, kamēr sportistu nav pametuši radošie treniņu principi, piedēvēt viņam „zvaigžņu slimību” pāragri ( ja nu vienīgi muļķīgu uzvedību), jo tai ir vēl divas pazīmes.

3. Sociālā dezadaptācija. Šeit mēs varam runāt par pašdemonstrāciju, pašpietiekamību un Martina Idena sindromu. Pašdemonstrācija ir uzbāzīga sevis uzspiešana publikai, savukārt pašpietiekamība ir augstprātīga tās ignorēšana. Neskatoties uz atšķirībām, abas šīs formas ir kā koka divi gali, kas nav nekas cits, kā atkarības no publikas forma. Martina Idena sindroms ir vēl ļaunāka lieta – panākumu virsotnē attīstījusies augstprātība bieži vien pārvēršas cilvēkam par eksistenciālu vakuumu, dzīves jēgas zudumu un katastrofālu vilšanos apkārtējos cilvēkos. Loģika vienkārša – neviens nevar būt manis cienīgs! Seko pašsagraujoša uzvedība, ar iespējamu letālu iznākumu. Šī pazīme daudz izteiktāka ir šovbiznesa pārstāvjiem, taču atšķirīgās stadijās mēs to dažreiz novērojam arī pazīstamiem sportistiem.

4. Pēdējā būtiskā „zvaigžņu slimības” pazīme : tā neizbēgami noved pie radošā potenciāla stagnācijas, tā frustrācijas un degradācijas, kā rezultātā sportista profesionālā darbība kļūst disharmoniska, līdz pat sportists kļūst nederīgs komandai, izlasei un sportam vispār. Talants, un viņa radošie bāzes komponenti, kā intuīcija, griba, improvizācija un iztēle sabrūk un pārvēršas pelēcīgi ikdienišķā dzīves skatījumā, kam trūkst jebkādas radošas iedvesmas un virsapziņas. Sportists zaudē motivāciju smagi un ar pilnu atdevi trenēties, kā arī rūpēties par savu veselību. Tā kā sportā ir neiespējami visu laiku būt top formā, tās viļņveidīgie uzplūdi atkarīgi no pacietīga, radoša un sezonai pielāgota treniņu darba visas sportiskās karjeras laikā. Savukārt bez radošuma nebūs iespējama kaut vai vidējās kondīcijas saglabāšana un sporta ilggadība, jo „gulēšana uz lauriem” strauji pazemina fizisko varēšanu un sportista potenciālu. Izeja – pēc katra panākuma trenēties vēl radošāk un gudrāk.

Kļūsti motivēts, kā Rokijs Balboa, un atceries - pat Dievi kādreiz nokāpj uz zemes, tāpēc esi vienkāršāks, un iemācies strādāt ar sevi!