Facebook
GoogleH. Rodke: "Ko darīt ar skolas sportu?!"
Es iedomājos – ja sporta skolotājam (jebkuram skolotājam) asas konkurences apstākļos būtu skolēniem “jāpārdod” sava stunda – kā uzreiz mainītos attieksme, saturs un pasniegšanas veids! Skolēni varētu veidot skolotāju reitingu… Protams, ir ļoti daudzi skolotāji, kurus bērni mīl, ciena un respektē, un kuru reitings arī šobrīd ir augsts, kurus atceras ar siltumu sirdī. Viss ir atkarīgs no personības.
Pēdējās divas nedēļas es maz gulēju un daudz domāju. Domāju par sava iepriekšējā raksta “Šausmas sporta stundā” rezonansi sabiedrībā. Statistika rāda, ka uz šo brīdi jūs esiet vairāk kā 23800, kas izlasījuši manu rakstu. Tagad, kad esam šajā tēmā satikušies “aci pret aci”, es jums teikšu – paldies! Paldies par komentāriem un 3600 fb like! Atzīšos – negaidīju un esmu patīkami pārsteigts!
Fiziskā kultūra. FIZISKĀ KULTŪRA! Ir tas, kas mums visiem ir vajadzīgs skolas sportā!
Ieklausīsimies katrā vārdā atsevišķi - “fiziskā” un “kultūra”… un viss kļūst skaidrs! Sports lai ir ārpusskolas nodarbību un ģimeņu izvēles kompetencē. Skolā – kustību pamatus, iemaņas, koordināciju, muskulatūras nostiprināšanu, spēles, prieku un izglītotību, bet padziļināti apgūt konkrētu sporta veidu – sporta skolu treniņos.
Ar šo es vēršos gan pie Tevis, izglītības un zinātnes ministre, gan pie tevis – stilīgā 8-klasniece, kura kādreiz grib būt protestā visam, kas notiek skolā!
To es saku Tev, Sporta akadēmijas rektor, un tev – muskuļainais čali no 11. klases. Tev, sporta skolotāj, un arī tev – katra skolēna mamma vai tēvs.
Uzskatu, ka mums ir nepieciešama pilnīgi jauna sporta stundas skolā filozofija, pavisam cits koncepts!
Skolas sporta stunda ir ļoti īpaša. Īpaša ar slodzi, pulsu, elpošanu un vielmaiņu. Īpaša ar to, ka skolas gados bērniem veidojas ķermenis un kustību prasmes, kas viņam saglabāsies visu mūžu. Ja skolēns pavirši mācās fiziku vai mūziku, būtībā tas nekaitē veselībai. Vienīgi inteliģencei. Kļūdas sportā var ietekmēt veselību ļoti ilgi!
Kā sportistu treneris es varu droši apgalvot, ka labu rezultātu fiziskajā attīstībā dod vienkāršība, atkārtošana un tehnika. Labs treniņš ir nevis tas, kurā vairs nav ko pielikt, bet gan tas, kam vairs nav ko atņemt! Ja ir labi izpildīts kaut vai viens uzdevums tas jau ir veiksmīgs treniņš. Tāpat ir ar sporta stundu.
Vienalga vai tu esi liels čempions, vai tikai skolēns, visu tavu fizisko darbību pamatā ir kustību kultūra. Pārvietošanās spējas sportā un ikdienā.
Tā kā esmu vieglatlēts ar 30 gadus aktīva sportista un 18 gadus ilgu trenera stāžu, uzstājos semināros, meistarklasēs, pats mācos un apmācu topošos trenerus funkcionālajā fiziskajā sagatavotībā, atļaušos teikt, ka esmu zināmā mērā “kustību un fiziskās sagatavotības” eksperts.
Kā speciālists varu pavēstīt, ka visiem sporta spēļu pārstāvjiem, kas pie manis ir trenējušies un trenējas ir bijušas problēmas ar skriešanu, atsperīgumu un kopējām kustību iemaņām. Pasīva pēda, nefunkcionāls gurns, vāja mugura un hamstringi, un racionālas tehnikas izpratnes trūkums. Un tie jau ir sportisti ar vairāku gadu stāžu!
Kustību pamati atbilstoši vecumam ir jāmāca visus 12 skolas gadus. Tenisists Ernests Gulbis kā bērnībā, tā arī tagad trenē savu sitienu no labās. Gan būdams iesācējs gan arī šobrīd viņš cenšas uzlabot starta uzrāvienu un spēli pie tīkla. Sprinteris Useins Bolts šodien dara tos pašus sprinta vingrinājumus, ko pirms 10 gadiem. Tikai jau citā līmenī. Viņš piestrādā pie zemā starta tehnikas gadiem, gadiem un gadiem…
Ko tad darīt ar skolas sporta stundām? Ko darīt, lai meitenēm pēc sporta stundas būtu laiks ieiet dušā, nevis smirdīgām, lipīgām un nepaēdušām sēdēt un rakstīt matemātikas kontroldarbu? Ko darīt, lai ar pilnu kuņģi pēc pusdienu starpbrīža nebūtu jāskrien kross vai citādi mokoši jāvingro? Ko darīt, lai bērniem būtu gan attīstība, gan prieks? Gan izglītība, gan motivācija?
Daži ieteikumi:
- Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā uzlabot sporta skolotāju sagatavošanas programmu.
- Sporta stunda var būt tikai viena nedēļā, bet tai ir jābūt stundu pārim, kurš beidzas 10-20 min. pirms otrās stundas beigu zvana. Izņemot jaunākās klasītes, 45 min. ir parodija un izsmiekls!
- Visus 12 mācību gadus notiek pamata kustību iemaņu uzlabošana – vēziens ar rokām, ar kāju, atspēriens, piezemēšanās, skrējiena tehnikas un vienkāršāko lēcienu pilnveidošana, mešanas kustība, rāpšanās, smaguma pacelšana, prasme ieslēgt darbībā atsevišķas muskuļu grupas.
- Sporta spēļu un to elementu apmācība atkarībā no skolas iespējām un skolotāja kompetences. Nodarboties tikai ar jēgpilnām lietām.
- Iemācīt skolēniem elpot vingrinājumu izpildes laikā, un ko darīt savainojuma gadījumā.
- Dot zināšanas kā racionāli izpildīt spēka vingrinājumus.
- Iemācīt fizioloģijas pamatus, ko ēst pirms, ko pēc sporta, utt.
- Garo pusdienu starpbrīdi ideālā variantā pēc sporta stundas.
- Uzlabot stāju, novērst plakano pēdu, uzlabot lokanību.
- Ieviest sporta video skatīšanos. Veikt kustību tehnikas analīzi.
- Netrenēt izturību! Tas nav skolā paveicams. Tāpēc arī nekādu krosu uz atzīmi!
- Sporta stundas nedrīkst būt nomācoši nopietnas kā smags, drūms treniņš. Jābūt arī regulārai iespējai skolēniem vienkārši izskrieties un papriecāties kādā bumbas spēlē.
- Sporta skolotāji, nekritizēsim bērnus, ka viņi ir tizli, vai ka tikai sēž savos iphone. Viņi to darīs arī turpmāk. Pieņemsim jauno realitāti, vienkārši darīsim, ko varēsim kopējās lietas labā, un sniegsim bērniem maksimālu psiholoģisko atbalstu.
- Un pats galvenais - nekādu vieglatlētikas lēcienu uz asfalta!
Vislabāk būtu, ja mēs, sporta speciālisti, kuriem rūp, aizmirstu visas programmas, “paņemtu baltu lapu” un sāktu ar nepieciešamāko. Ar ģenerālo līniju, kas iet cauri visiem 12 mācību gadiem. Un tad, drosmīgi uzsitot dūri galdā, pavēstītu: “Vajag šitā!”. “Pat ja mēs neizdarīsim daudz ko citu – šo mums vajag obligāti!”
Un šis “obligāti” varētu būt fiziski funkcionāli spējīgs jaunietis, kuram ir iemācīta kustību kultūra. “Obligāti” ir iedvesmot apaļīgu meiteni pusaudzi, kura nesporto, un nekad arī nesportos, ka viņa var lieliski kustēties, graciozi dejot un ka viņa var būt stipra. “Obligāti” ir pašiem nīkulīgākajiem jauniešiem radīt sajūsmu par fiziskām aktivitātēm, nevis riebumu. Galu galā “obligāti” ir prieks no sporta to bērnu acīs, kuriem ir īpašas vajadzības! Un atmetīsim visu neobligāto.
Uzlabosim programmu, taču uzlabosim arī to, kā mēs “aiznesam mesidžu” līdz skolēniem. Uzlabosim savas publiskās uzstāšanās iemaņas. Bērni nav muļķi, un viņiem ir svarīgi zināt, kādu labumu dos tas, ko liekam mācīties. Vārdu sakot – kāds būs ieguvums no ieguvuma.
Un tagad, kad mums ir jauniešiem (un viņu vecākiem) sakarīgs piedāvājums, teiksim tā – skolas sporta stundas ir obligātās pamata un vidējās izglītības ļoti svarīga sastāvdaļa. Jums tā ir jārespektē!
Skolēn, man ļoti patīk teiciens no vienas filmas: “Vieni piedzimst diženi, bet citiem diženums tiek uzspiests, un viņi par to vēlāk saka paldies!”. Zinu, sporta stundas ir saistītas ar fizisku piepūli, kas nepieradušam var radīt sliktas sajūtas. Nevairies no sportošanas, pamazām pierodi pie slodzes, tu mazāk slimosi, iemācīsies kustības, un tu būsi sajūsmā par to, ko tu vari!
Kurš no jums ir gatavs ieiet vēsturē izdarot mūsu bērnu labā ko paliekošu? Kuram ir drosme sākt būvēt ko jaunu, nevis tikai veikt paviršu kosmētisko remontu? Kurš ir gatavs “bīdīt kontinentus” tā vietā, lai tikai kulstītu putas pa virspusi? Tas noteikti būs ārpus tavas komforta zonas… Atsaucies!
+1 [+] [-]
Un ja kas, tās krutās rietumu universitātes piesaista gan mācībspēkus, gan labākos studentus no VISAS pasaules.
+4 [+] [-]
+1 [+] [-]
+2 [+] [-]
[+] [-]
Vecākiem rodas priekštats par sportu no saviem līdzcilvēkiem, radiem un tikai tad no TV, avīzēm, utt.
+1 [+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
Jebšu sabiedrībā kopumām, kā es jau teicu ir anti-fizkultūras idejas, kas tiek paš-attaisnontas ar kaut kādiem mītiem un puspatiesībām.
[+] [-]
[+] [-]
-1 [+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
P.S.: Tas piemērs par programmēšanu nav tas labākais.
-1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Piekrītu, ka sporta stundām jābūt garākām - 2 pēc kārtas. Varbūt pietiek ar 2 tādām nodarbībām nedēļā, plus vēl trešo, parasto mācību stundu nedēļā noziedot kaut kādai teorijai, jo te kāds pieminēja, ka skolniekus vajag arī izglītot par uzturu un citu teoriju, kas ir ļoti laba ideja un skolās netiek realizēta, vismaz cik es zinu no savas pieredzes.
Problēma ir tur, ka skolotājam jātiek galā ar (vidēji 20?) skolēniem vienā klasē, kuriem sporta stundā pēc iespējas ātrāk gribās uzspēlēt basketbolu vai futbolu.
Paturpinot raksta autora iesākto domu, uzskatu, ka pilnīgi katram cilvēkam sporta stundā ir iespējams atrast kādu stipro pusi, līdz ar to piemeklēt attiecīgo sporta veidu. Loģiski, ka 50% skolēnu tāpat nenomotivēsi aiziet ārpus stundām uz kaādiem treniņiem un daļa vecāku to nemaz nevarētu atļauties bērnam. Bet daļu bērnu noteikti šādi var ieinteresēt kaut ko darīt.
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
Toties vienojās, ka studentiem ir vērts vismaz vienu, labāk divus semestrus pastudēt citā zemē un apgūt citu skolu.
[+] [-]
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
Mēs novirzāmies no tēmas par izglītību. Skolā ir jāiemāca kritiski domāt, nevis konkrētas prasmes, tādas kā zināt no galvas zivs skeleta uzbūvi, zināt, kas ir Kotdivuāras galvaspilsēta vai tangensa pusleņķa formulas. Sportā vajadzētu iemācīt kaut kādu fiziskās kultūras bāzi, bet arī neatņemt vienkāršu prieku kustēties. Nevar teikt: es pēc skolas izgāju šādu dzīves ceļu un dikti daudz iemācījos, tagad to visiem mācīsim skolās. Lai jaunatne pati noiet savu ceļu!
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]
-2 [+] [-]
-1 [+] [-]