Pekinā bronzu izcīnījušais Aparjods - pirmais orientierists ar olimpisko medaļu

Kristera pirmais sporta veids bija orientēšanās, viņš jaunībā sapņoja kļūt par orientieristu, un viņš joprojām piedalās orientēšanās sacensībās. Protams, cik nu to atļauj no kamaniņu sporta brīvais laiks. Par to, cik dziļi Kristeram un viņa māsai Kendijai Aparjodei sirdī ir orientēšanās sports, var izlasīt 2020. gada žurnālā „Orientieris”. Lūk, šī intervija ar Aparjodu ģimeni, kas tapusi pirms nepilniem trijiem gadiem, kad kamaniņbraucēji Kristers un Kendija par savu galveno sportisko mērķi jau bija izvirzījušu cīņu par olimpiskajām medaļām Pekinā.

Vispirms orientēšanās. Bet kamaniņas? Kamaniņas pēc tam!

“Domāju, ka ar orientēšanās sportu būsim kopā visu mūžu!” – šie vārdi pieder Kendijai un Kristeram Aparjodiem. Latvijas kamaniņbraucējiem, pasaules vicečempioniem, kuri ik gadu ar nepacietību gaida pavasari, lai dotos orientēšanās sacensībās.

Kendija un Kristers ir Latvijas olimpiskās cerības. Šoziem Kendija un Kristers Aparjodi guva līdz šim lielāko sasniegumu savā kamaniņbraukšanas karjerā – pasaules čempionātā Sočos kopā ar brāļiem Juri un Andri Šiciem komandu stafetē izcīnīja sudraba godalgas, bija pavisam tuvu medaļām arī individuālajās sacensībās. Taču daudz vairāk medaļu Kendija un Kristers ir izcīnījuši orientēšanās sportā, arī pērn Aparjodi kāpa uz goda pjedestāla Latvijas kausa izcīņas sacensībās.

14 gadus orientēšanās sportā

Kendijas un Kristera mamma Aiva Aparjode ir bijusī Latvijas kamaniņbraucēja un bobslejiste, bet nu jau desmit gadus viņa ir kamaniņbraukšanas trenere. Savukārt tētis Dainis visu mūžu darbojies restorānu biznesā, arī orientēšanās sacensībās viņš bieži pazīstams kā dalībnieku ēdinātājs.

Interesanti, ka Kendijas un Kristera pirmais sporta veids bija tieši orientēšanās. Aparjodu bērni gājuši vēl bērnudārzā, kad viņus uzrunāja Saulkrastu vidusskolas sporta skolotāja, orientēšanās trenere Dzintra Rēķe.

“Kendija ar Kristeru bija maziņi, skraidīja pa pagalmu, lēkāja pa betona bluķiem, līdz Dzintra viņus paņēma pie sevis orientēšanās sporta pulciņā. Kendija toreiz gāja bērnudārzā, vēl tagad atceros, ka toreiz viņai mugurā bija zils sarafāns!” atmiņās gremdējas Aiva. Tikmēr Kendija atzīst, ka to nemaz neatceras, jo viņai atmiņā esot fakts, ka savās pirmajās orientēšanās sacensībās mūžā piedalījusies astoņu gadu vecumā. “Bet pirmo reizi jūs pamēģinājāt, kad tev bija seši, bet Kristeram četri gadi. Un pēc tam jums orientēšanās sportā kādus gadus trīs bija pauze,” precizē sportistu tētis.

Aparjodu pirmās nopietnās orientēšanās sacensības bija 2006. gadā, kad viņi startēja Latvijas kausa mačos “Ziemeļu divdienas”, bet pēc tam treneri visu ģimeni pierunāja braukt uz “Kāpas daudzdienām”. “Tā arī sākām,” nosaka Dainis, piebilstot, ka kopš tās reizes ik vasaru ģimenes ikdiena pagāja, vedot bērnus uz orientēšanās sacensībām.

“Pa nedēļu braukājām uz “Magnētu”, bet nedēļas nogalēs startējām Latvijas kausu sacensībās. “Praktiski neviena brīvdiena nebija brīva. Visu laiku pa orientēšanās mačiem vazājāmies. Neko citu kā mežu neredzējām!” smejas Kendija.

Sacensību azarts jebkurā situācijā

Vai Aparjodi atceras savas episkākās kļūdas orientēšanās sacensībās? “Jā! Kad man bija 14 gadu un Kuldīgā startēju Baltijas čempionātā. Pirmo reizi tiku junioru izlasē un tā apmaldījos! Šķiet, uz kādu stundu vismaz!” iesaucas Kendija. Savukārt viņas mammai atmiņā ir kāds amizants notikums no “Ziemeļu divdienām”: “Visi jau finišējuši, tikai Kendija un vēl pāris meitenes no meža nav iznākušas. Mēs panikā, finišu jau vāca nost, kad pēkšņi visas meitenes, cenšoties cita citu pārspēt, nesās ārā no meža uz finišu. Tas tik bija skats! “Mēs negribējām padoties!” toreiz atzinās Kendija. Iedomājies, viņas apmaldījušās, pazudušas, bet vēl savstarpēji cīnījās!”

Bet tētim Dainim visvairāk atmiņā palikusi Kendijas pirmā izcīnītā medaļa Latvijas čempionātā – toreiz viņai bija 14 gadi, kad tika pie pirmā zelta. “Kā tagad atceros – zinot citu sportistu rezultātus, secinājām, ka pēc kādām piecām minūtēm meitēnam vajadzētu finišēt, tāpēc lēnām gājām uz finišu, lai viņu sagaidītu. Bijām vēl pusceļā, kad redzējām – Kendija jau nesās pa nogāzi uz finišu! Tas gan mums bija mērens šoks. Turklāt viņa tā brīža līderes apsteidza par kādām piecām minūtēm.”

“Jā! Es to arī lieliski atceros. Tas notika Skrundā, tajā pašā karjerā, kur 2019. gadā bija “Kurzemes pavasaris” un kur es izcīnīju otro vietu W21A distancē,” iesaucas Kendija un turpina, “bet par Kristeru... Atceries, brālīt, ka tu vienreiz kedu pazaudēji. Finišā ienesies bez vienas kedas kājās!” – “Jā, tas bija sprintā Smiltenē 2009. gada “Kāpā”! Iegrimu grāvī līdz ceļiem, izvilku kāju, bet bez tupeles. Tā to mēs arī vairs neatradām.”

Orientēšanās zudušie talanti?

Bet kā jauni, spēcīgi orientieristi tomēr pārgāja uz kamaniņsportu? Vai mamma nemitīgi iespaidoja pievērsties savam sporta veidam? “Visi tā domā, ka mūs sita un spieda ar varu. Patiesībā es jau biju noskaņojies, ka kļūšu par orientieristu, bet...” iesāk stāstīt Kristers, bet mamma Aiva viņu pārtrauc: “Viss sākās ar to, ka sāku strādāt par kamaniņsporta treneri. Treniņu grupā bērnus vajadzēja, tāpēc tajā automātiski iekļāvu arī savējos. Lai gan Kristers kamaniņas jau bija pamēģinājis septiņu gadu vecumā, taču tad viņš vēl bija pa jaunu – baidījās. Kamaniņsportā mūsu bērni sāka trenēties, kad Kristeram bija 11, bet Kendijai – 13 gadu. Taču viņi vēl ilgus gadus paralēli nodarbojās ar orientēšanās sportu. Abi pa mežu vēl skrēja, kad mācījās Murjāņu Sporta ģimnāzijā – Kristers līdz kādai 10. klasei orientējās, bet Kendija Latvijas junioru izlases sastāvā bija vēl 20 gadu vecumā!”

Orientēšanās attīsta prātu

Vai orientēšanās sportā gūtais fiziskais rūdījums Aparjodiem palīdz kamaniņu sportā? Aiva atbild, ka ļoti! Tiesa, ne tik daudz fiziskajā kondīcijā. Viņasprāt, orientēšanās sports attīsta sportistiem domāšanu. “Tieši tāpēc es arī savus gados jaunākos audzēkņus paralēli treniņiem kamaniņās vedu uz treniņiem orientēšanās sportā. Sasēdinām busā un vedam uz sacensībām. Orientēšanās sports tik tiešām attīsta domāšanu, liek cilvēkiem domāt, palīdz ātri pieņemt pareizos lēmumus.”

Mammai piekrīt arī Kristers: “Mēs jau arī bez orientēšanās sporta tāpat treniņos skrienam. Jo tagad orientēties sanāk ļoti reti. Domāju, ka visvairāk orientēšanās sports dod te tik daudz fiziskajā jomā, cik attīsta domāšanu.”

Tagad Aparjodiem prioritāte ir kamaniņu sports, bet vai nav tā, ka orientēšanās sporta pietrūkst? “Protams! Ir tā, ka pēc ilgākas pauzes ilgojos pēc orientēšanās sacensībām. It sevišķi pamatīgu asini uzsita, kad Latvijā notika pasaules čempionāts orientēšanās sportā. Tomēr gandrīz visu mūžu esmu ar vienu kāju pavadījis orientēšanās sportā,” atbild Kristers, un māsa viņam piebalso: “Kad visu ziemu nobraucu ar kamaniņām, tad ar nepacietību gaidu pavasari, jo gribas uzskriet!”

Provokatīvs jautājums – par ko viņi sevi uzskata vairāk? Par kamaniņbraucējiem vai orientieristiem? “Par kamaniņbraucējiem,” teju vai vienbalsīgi atbild Aparjodi, bet pēc mirkļa Kendija smejoties diplomātiski palabo: “Kamaniņbraucējiem, kuriem patīk orientēšanās.” Savukārt Kristers precizē vēl diplomātiskāk: “Sauciet mūs par atlētiem! Bet orientēšanās mums ir foršs hobijs.”

“Viņa pa Latvijas jauniešu orientēšanās izlasi dzīvojās visu laiku,” Kendijas tēvs lepojas, ka meita jau kopš 14 gadu vecuma bijusi Latvijas izlasē un piebilst: “Kendija vispār ir unikāla. Viņa viena gada laikā startējusi četros pasaules čempionātos – pieaugušo čempionātā kamaniņās, junioru čempionātā kamaniņās, pasaules junioru čempionātā orientēšanās sportā un pieaugušo čempionātā velo orientēšanās! Tas bija 2015. gadā. Nez, vai Latvijā ir vēl kāds tāds sportists?”

“Bet es tikai vienu reizi tiku iekļauts Latvijas jauniešu orientēšanās izlasē,” nosaka Kristers, kamēr Kendija uzslavē brāli: “Tu toties 2013. gadā pasaules skolēnu čempionātā izcīnīji trešo vietu!”

Vai tas nozīmē, ka Latvijas orientēšanās sports ir zaudējis vienus no saviem talantiem? “Diezin vai tur kaut kas būtu sanācis!” kritiski spriež Aiva un paskaidro: “Tak viņiem ir par lielu svars, lai skriešanā varētu konkurēt.” Un Kendija mammai piekrīt: “Paskatieties, kādas tur smalkas meitenes skrien! 50 kilogramu! Ko mēs tur tik lieli iesāksim?”

Izmantotie resursi:
◪ Latvijas Orientēšanās federācija - Sākums