Pirmais "Ironman" mūžā: Māris Plūme 40. dzimšanas dienā veiksmīgi finišē Durbanā

No Latvijas sportistiem labāko rezultātu Durbanā sasniedza Matīss Ansviesulis, finišējot pēc piecām stundām, 18 minūtēm un sešām sekundēm, kas kopējā ieskaitē deva 273. vietu, tikmēr Plūme ar rezultātu 6.21:19 dalībniekiem bagātajās sacensībās distanci noslēdza otrajā tūkstotī.

"Esmu viens no tiem klasiskajiem scenārijiem, kad pēc salīdzinoši nesportiska perioda dzīvē, ap 35 gadiem notiek pievēršanās izturības sporta veidiem, konkrētāk - skriešanai. Tas notiek diezgan pakāpeniski un organiski - apkārt daudzi skrien, ir stilīgi piedalīties "maratonos" (kaut 5 km distancēs), daudzo sociālo lomu žonglēšanā gribas kādu laiku sev, atklāj "Endomondo", nopērc apavus un pulsometru.. Un attopies, ka garais krosiņš, kas skolas laikā šķita nepanenasamākais no visiem sportiem, sāk iepatikties," pirms sava debijas "Ironman" intervijā Latvijas Triatlona federācijai stāstīja Plūme. "Sākumā pārsteidz sevi ar regulāriem distances un ātruma rekordiem - ir tik daudz mazo uzvaru, ka pašapziņa strauji aug. Pirmais pusmaratons, pēc gada arī maratons. Bet varu taču vēl ātrāk, vairāk.. Un tad nāk "plīsiens" - kuram fizisks, kuram morāls. Arī man bija piespiedu pauze un izlaists Berlīnes maratons, par ko tobrīd pat klusībā priecājos."

"Draugu ievilināts, tomēr atgriezos maratonu apritē, tomēr nu jau ar citu funktieri. Pirmkārt, biju daudz gudrāks, kā būtu darāms secīgi un pareizi. Sāku trīs reizes nedēļā kārtīgi vingrot, lai nostiprinātu vispārējo fizisko sagatavotību un samazinātu traumu risku. Pacietīgi tipināju, trenējot bāzi. Pārgāju uz "barefoot" (baskāju) apaviem un atbilstošu skriešanas tehniku, lai sevi piespiestu kāju piezemēt pareizi. Un, pats galvenais, sāku piedomāt, lai treniņgrafiks būtu mazāk "redzams" ģimenei, jo ilgtermiņā tomēr nav veselīgi, ka tētis/vīrs "tikai strādā un skrien". Iemanījos vairāk sportot agros rītos un uzreiz pēc darba - tas mobilizē arī darbus paveikt vēl efektīvāk."

"Otrkārt, sāku pieķert sevi domās par "Ironman". Tolaik gan tas šķita kas nesasniedzams, ņemot vērā, ka nekad neesmu mācījies peldēt un arī attiecības ar velo ir virspusējas. Tomēr, līdzīgi kā ar skriešanu, arī te sava loma bija apkārtējai videi - iedrošina, ja redzu, ka virkne manu "Swedbank" kolēģu (Dzintars Kalniņš, Gatis Pūcītis, Juris Jansons u.c.) to spēj veiksmīgi savienot ne vien ar darba dzīvi, bet arī citām lomām," stāsta sportists. "Ceļš gan nebija tik ātrs kā biju iedomājies. Sāku ar peldēšanu. Jāatzīst, ka tas nācās grūtāk nekā biju iedomājies, īpaši elpošanas sakārtošana. Teju gadu regulāri gāju uz baseinu pirms ieguvu pieņemamu komfortu. Tam sekoja garāka pauze, kurā dominēja skriešana, līdz māsa Baiba dzimšanas dienas dāvanā pirms gada pasniedza dalību Londonas septembra duatlonā - lai tak beidzot runāt un sākot darīt! Tas nu kalpoja par pietiekamu stimulu atrast piemērotu velo un sākt mīties."

"Londonas duatlona pieredze, kaut ne viegla, tomēr kopumā bija patīkama un iecementēja apņēmību līdz četrdesmitajai dzimšanas dienai (šogad 2. jūnijā) tikt galā ar "Ironman 70.3"," atklāj Plūme. "Meklējot piemērotas sacensības, konstatēju, ka visi Eiropas pavasara mači ir ar izteiksmīgi kalnainiem velo posmiem, kuriem objektīvi nebija laika sagatavoties. Paplašinot ģeogrāfisko aptveri, nonācu pie pilsētas, par kuru iepriekš neko nebiju dzirdējis - Durbanu Dienvidāfrikā. Salīdzinoši plakans velo (ap 800 vertikālie metri), laikapstākļi līdzīgi kā mums vasarā (jo tur ir ziema) un, pats galvenais - iespēja finišēt dažas stundas pirms kļūstu 40 gads jauns. Bija gan bažas par nokļūšanu, tomēr, par pārsteigumu, izrādījās, ka no Londonas ir tiešais reiss uz Durbanu. Jādara!"

"Tikai pēc tam, kad dalības maksa bija samaksāta un avio biļetes kabatā, meklēju treneri, kurš palīdzētu novadīt treniņprocesu iespējami optimāli, jo bija atlikuši vien seši mēneši. "Avantūra! Bet - mēģināsim!" bija pirmais komentārs no mana trenera Aleksandra Lepskija (klubs "Lepsky Coaching Systems"). Ātri novērtējis, ka peldēšana joprojām ir vājākais posms, un pats būdams ex-peldētājs, treneris sākotnēji lielu akcentu uzlika uz baseinu, ko tagad ļoti novērtēju - šajā elementā progress ir bijis patiesi milzīgs un kalpo par galveno balstu pārliecībai, ka izdosies savu mērķi sasniegt," stāstu turpina triatlonists. "Būtiskākais, ka mums ar treneri sakrīt filosofiskie pamatuzstādījumi, vismaz attiecībā uz amatieru sportu - primāri ir jābūt priekam ne vien par sasniegumiem, bet arī treniņprocesu. Nereti lika atpūsties pat tad, kad man pašam viss šķita kārtībā, šur tur samazināja treniņu apjomus un slodzes, kā centrālo saglabājot iepriekš atrunāto mērķi - tikt līdz galam, turklāt tā, lai gribētos vēl."

Plūme saka, ka Durbanas "Ironman 70.3" viņam bija eksperiments arī uztura ziņā. "Jau kopš pērnā gada augusta ieviesu tā saucamo keto diētu, kuras rezultātā organisma šūnas "barojas" no taukiem nevis glikozes. Tas, savukārt, nozīmē, ka faktiski nelietoju ogļhidrātus - nekāda veida cukuru, tostarp augļus, bet arī ne rīsus, makaronus, maizi - tradicionālos sportistu enerģijas avotus. Dzirdu, ka arvien vairāk izturības sporta veidu pārstāvji visā pasaulē pāriet uz šādu uztura loģiku. Par to, kāpēc un kādi ir efekti - tas ir atsevišķs stāsts. Tomēr fakts ir, ka šo "Ironman" pusīti plānoju noiet bez nevienas klasiskās želejas vai sporta dzēriena. Tikai mandeļu sviests, mandeles, sāļi un elektrolītu dzēriens bez cukura," vēl pirms mačiem teica sportists.

"Programma minimums bija finišēt, maksimālā - zem 6:30. Tas arī izdevās un esmu gandarīts. Apzinos, ka gāju saudzīgā, prātīgā režīmā, pulsu visā distancē saglabājot zem 160, jo tomēr sagatavošanās posms bija relatīvi īss un nebiju pārliecināts, kā ķermenis uzvedīsies neierastos apstākļos - salīdzinoši karstā laikā (no rīta ap 18, bet iesila līdz +24) un 850+ vertikālajos metros ar velo, kas it kā nav daudz, tomēr man nav tādas pieredzes līdz šim," pēc sacensībām ar emocijām dalījās debitants. "Jāatzīst, ka pašsajūta visā distancē bija laba, arī enerģijas līmenis stabils. Tā kā esmu ketozē, mana pārtika sacensību dienā bija tikai mandeļu sviests agri no rīta, bet sacensību gaitā sāls tabletes kombinētas ar ūdeni un bezcukura elektrolītu, kā arī MCT eļļas pulveri. Arī otrās dienas rītā jūtos mundrs, nekas īsti nesāp, ja neskaita nelielu stīvumu kāju priekšpusē no mīšanās kalniņos."

"Salīdzinot ar maratonu pieredzi, šeit tomēr daudz mazāk publikas, faktiski tikai finiša zonā. Toties ļoti uzmundrināja mans līdzi atbraukušais fanu pulks piecu cilvēku sastāvā - visi uzlikuši maskas ar manu seju un Latvijas karogiem rokās, piesaistot ne vien manu, bet arī visu pārējo uzmanību. Latvijai noteikti ir labākie fani ne tikai hokejā," ar smaidu saka Plūme. "Pēdējo 10 kilometru galvenā motivācija šoreiz bija doma, ka finišēšu ar Latvijas karogu rokās. Tas tiešām bija ļoti emocionāls brīdis - noteikti visu ieguldīto pūļu vērts..."

Sportists pēc smagās distances ar līdzbraucējiem plāno paceļot par mazzināmo zemi. "Uzreiz pēc atgriešanās gribētos doties uz Otepi līdzi just daudzajiem "Swedbank" triatlonistiem no visas Baltijas, tostarp spilgtajai stafetes komandai ar Reini Rubeni, Dzintaru Kalniņu un Mārtiņu Drustu sastāvā. Tad noskriet kādu "Stirnu buku" un sākt kalt tālākos triatlona plānus," Plūme atgādina, ka jau 15. jūnijā šādas sacensības būs iespējams vērot arī tepat Baltijā, jo "Ironman 70.3" tiks aizvadīts Igaunijas pilsētā Otepē.