Karjeras lielākā cīņa pret ″zombiju″ un UFC ambīcijas – saruna ar Latvijas MMA cerību Čižovu

27 gadus vecais Latvijas cīkstonis Aleksandrs Čižovs sacenšas prestižajā ″Professional Fighters League″ jeb PFL, kas uzskatāma par otro spēcīgāko MMA organizāciju pasaulē, piekāpjoties vien UFC. Viņš cīnās vieglā svara divīzijā, kuras robeža ir 70 kilogrami.

Čižovs savas profesionālās karjeras laikā izcīnījis 12 uzvaras un cietis trīs neveiksmes. Vienu no šīm uzvarām viņš izcīnīja 26. septembrī, kad pieveica Klaudio Pačelu un iekļuva ″PFL Europe″ turnīra finālā, kur viņam 13. decembrī būs jātiekas ar angli Konoru Hjūzu. Eiropas ″Grand Prix″ uzvarētājs sacentīsies PFL pasaules turnīrā, kurā spēkojas organizācijas labākie cīkstoņi no visas pasaules.

Augstāk redzamajā cīņā pret Pačelu Čižovs uzvarēja pēc dalīta tiesnešu lēmuma. Turpinājumā Čižova domas par smago cīņu pret ″zombiju″ Pačelu, sarežģīto periodu pirms diviem gadiem un vēlmi un iespējām startēt UFC.

Smaga cīņa pret Pačelu. Kā jūties?
Ļoti grūta cīņa pret nopietnu pretinieku. Protams, PFL turnīrā visi pretinieki ir nopietni, bet šis bija ļoti sīksts. Mēs viņam gatavojāmies visu vasaru. Plāns bija strādāt no distances un izmantot džebu. Pačelam ir džudo melnā josta, bet visas uzvaras viņš izcīnījis, ejot uz priekšu un iesaistoties ″kautiņos″. Plānojām izvairīties no šīs suņu cīņas. Pirms manis viņam bija trīs uzvaru sērija un visās šajās cīņās viņš uzvarēja tieši šādā stilā.

Protams, bija daudz kļūdu, ar ko strādāt, bet esam finālā.

Uz ko treneris pēc šīs cīņas norādīja?
Es un treneris esam manu cīņu lielākie kritiķi. Treneris teica, ka ir daudz elementu, pie kuriem strādāt, bet tā ir cīņa – nekad viss nenoritēs pēc plāna. Daudz nevajadzīgu sitienu izlaidu cauri. Bija pāris momenti, kuros uzņēmu smagus sitienus un zaudēju koncentrāciju. Kā jau teicu, tā ir cīņa.

Kā lielāko kļūdu treneris izcēla kāju neizmantošanu. Pārāk daudz koncentrējos uz sitieniem ar rokām, bet vajadzēja dažādot uzbrukumus.

Pirmajos divos raundos tu Pačelu sagaidīji ar precīzām divu vai trīs sitienu kombinācijām, bet viņš tik un tā konstanti gāja uz priekšu. Cik smagi tieši psiholoģiski cīnīties pret cīkstoni, kurš ″apēd″ visu, ko liec viņam pretim?
Ļoti smagi. Pirmo reizi dzīvē pieredzēju to, ka džeks kā ″zombijs″ vienkārši turpina nākt virsū. Es zinu, ka stipri situ. Kad viņam trāpīju, jutu, ka tie bija tīri sitieni. Pēc pirmā raunda eju uz stūri un domāju: ″Kāpēc viņš neapstājas?″ Psiholoģiski tas bija smagi, jo tu pretiniekam trāpi savus labākos sitienus, bet viņš to visu ″apēd″. Visa seja asinīs, bet turpina iet uz priekšu. Psiholoģiski tas bija ļoti grūti.

Galu galā, izcīnīju uzvaru un guvu ļoti vērtīgu pieredzi cīņā pret spēcīgu pretinieku.

Viņš, gluži kā videospēlē, kur apgūta tikai viena pogu kombinācija, koncentrējās uz vienu uzbrukumu, kas ir sitiens pāri plecam jeb tā sauktais ″overhand″. Kā pret to aizstāvēties?
Man vislabākā aizsardzība ir atkāpšanās. Boksā cīkstoņi pret to aizstāvētos ar rokām, bet MMA ir krietni mazāki cimdi, līdz ar to tu nevari uzlikt tik labu bloku. MMA nav kā boksā, kur tu lielu daļu sitienu vari uzņemt cimdos.

Jau minēji, ka Pačelam ir melnā josta džudo. Trešā raunda izskaņā saklinčojies un šajā pozīcijā arī paliki. Nogurums vai kādi citi apsvērumi?
Nojautu, ka uzvarēju pirmajos divos raundos, bet trešā raunda pirmajā daļā es zaudēju un to arī apzinājos. Tad nolēmu cīņu pārņemt ar kontroli pie būra malas. Protams, vairs nebija tik daudz spēku, lai klinčā mēģinātu tikt pie labākām pozīcijām. Vairs nebija arī pietiekoši daudz spēka, lai cīnītos atbilstoši sākotnējam plānam.

Ja cīņa atgrieztos stājā, zināju, ka nāktos ar viņu sākt ″sisties″, jo vairs nebija pietiekoši daudz spēka, lai cīnītos savā stilā. Vairs nebija tādas reakcijas, lai aizstāvētos pret šiem ″overhand″ sitieniem. Es to visu sapratu un nolēmu, ka labāk mēģināt viņu kontrolēt pie būra malas.

Kad lasīja tiesnešu lēmumu un kļuva skaidrs, ka tas būs dalīts, izskatījās, ka tev visa dzīve gar acīm pazibēja...
Tā bija līdzīga cīņa. Šķita, ka uzvarēju pirmajā un otrajā raundā, bet neko nevar zināt. Profesionālajā sportā bieži redzami aplami rezultāti. Protams, ka emocijas bija, jo šis ir mans trešais mēģinājums ″PFL Europe″ turnīrā un biju soļa attālumā no fināla. Tā arī bija, ka visa dzīve paskrēja gar acīm.

Apzinājos, ka cīņu uzvarēju, jo arī viņa sejā bija redzams, ka izdarīju vairāk precīzu sitienu. Treneri teica to pašu, bet tad tu dzirdi ″split decision″ (dalīts lēmums) un saproti, ka nekad neko nevar zināt.

Cīņu skatījos vairākas reizes, bet tiešām neredzēju, kā Pačela varēja tikt pie diviem uzvarētiem raundiem tiesnešu vārtējumā...
Es arī vairākkārt esmu skatījies atkārtojumu. Arī tagad, kad emocijas jau norimušas. Tiešām neredzu, kā viņš tika pie diviem raundiem. Iespējams, tiesnešus pārliecināja tas, ka viņa trāpītie sitieni izskatījās smagāki.

Pirmie divi raundi bija man, bet trešais – viņam. Nekaunos atzīt, ka trešo raundu viņš paņēma.

Atgriezīsimies aptuveni divus gadus senā pagātnē, kad iedzīvojies savainojumā, kura dēļ neiekļāvies svarā pirms cīņas pret īru Džonu Mičelu. Tā rezultātā zaudēji iespēju turpināt dalību ″PFL Europe″ turnīrā. Tam sekoja zaudējums 2024. gada martā pret Danieli Skatici. Situācija, vismaz no malas, izskatījās visnotaļ drūma. Kā tam tiki cauri?
Jā, grūts periods manā dzīvē. Nav runa tikai par naudu. Protams, svarīgs ir arī finansiālais aspekts, jo profesionālam cīkstonim galvenais ienākumu avots tomēr ir cīņas. Grūti, kad pusotru gadu visu laiku saskaries ar dažādām problēmām.

Bet atgādināšu, ka šajā sportā nekad neesmu bijis naudas dēļ. Gribu sasniegt savas ambīcijas un mērķus. Skaisti debitēju organizācijā (2022. gadā uzvara ar žņaugšanas paņēmienu) un šķita, ka viss būs labi. Tam sekoja problēma problēmas galā – trauma, neiekļaušanās svarā, zaudējums...

Allaž ticēšu sev, tāpēc nebija domu par karjeras beigšanu. Vēl esmu jauns. Ja man tobrīd būtu 35 gadi, droši vien padomātu. Zināju, ka mans laiks pienāks, ja turpināšu smagi strādāt.

Šajā laikā ļoti daudz izmainīju savā dzīvē. Pamainīju režīmu un atteicos no daudz cilvēkiem, kuri līdz tam man bija apkārt. Zini, kad dzīvē viss iet no rokas, tev apkārt ir daudz cilvēku un piedāvājumu. Kad pakrīti, redzi, kuri ir viltus draugi.

Uzskatu, ka šis periods man palīdzēja augt kā cilvēkam un kļūt par profesionālāku sportistu. Līdz tam profesionāls sportists biju tikai zālē, bet tagad tāds esmu arī ikdienā. Lai cīnītos augstākajā līmenī, nepietiek, ka esi profesionālis tikai zālē...

Zinu, ka ar šā brīža prātu pēc uzvaras pirmajā cīņā būtu rīkojies citādāk – gan ar honorāru, gan popularitāti. Tagad tam esmu gatavs, bet toreiz nebiju.

Atminos, ka pirmo uzvaru PFL atzīmēji ar visai apjomīgu ballīti. Vai ar šā brīža prātu to būtu organizējis?
Nē! Zini, toreiz nedaudz dzīvoju ilūzijās, jo biju jaunāks. Man patika šīs ballītes un ″haips″. Tam bija jāiziet cauri. Bija jākrīt un jāpieceļas. Ja viss turpinātu iet tikai uz augšu, es neizmainītos kā vīrietis un cilvēks. Jā, bija forši un jautri, bet šobrīd mans dzīves redzējums ir mainījies.

Cīņā pret Pačelu komentētāji teica: ″Čižovs izskatās krietni pārliecinātāks par saviem spēkiem nekā pirms diviem gadiem.″ Vai tolaik tiešām bija zudusi pārliecība?
Tad šķita, ka viss ir kārtībā, bet, ja salīdzinām tagadni ar pagātni, redzam divus dažādus cilvēkus. Kā jau minēju, sarežģītais periods man palīdzēja, jo visu laiku smagi strādāju. Kad paliec vecāks, kļūsti arī psiholoģiski spēcīgāks.

Ņemot vērā, ka tolaik man bija citas prioritātes, pirms cīņām domāju arī par apkārtējo viedokli. Ko teiks meitenes, ja zaudēšu? Manā galvā bija pilnīgs haoss. Tagad dzīvē viss ir mierīgi, kā rezultātā koncentrējos tikai uz ģimeni un komandu.

Atgriežoties pie komentētāju teiktā, jā, viņiem bija taisnība – šajā cīņā oktagonā bija pavisam cits Čižovs.

Decembrī ″PFL Europe″ fināls pret Konoru Hjūzu. Ko vari pastāstīt par nākamās cīņas pretinieku?
Varētu teikt, ka mēs abi esam ″PFL Europe″ veterāni. Abi cīnījāmies pirmajā ″Grand Prix″, kas norisinājās Berlīnē. Viņš toreiz zaudēja, bet man turnīrs bija neveiksmīgs, jo satraumējos. 2024. gada turnīrā es zaudēju pirmajā kārtā, bet viņš – finālā. Trešais mēģinājums turnīrā un tiekamies finālā. Tas ir forši! Man šķiet, ka šobrīd ″PFL Europe″ vieglā svara divīzijā esam divi lielākie vārdi.

Mums abiem patīk cīņa stājā, līdz ar to domāju, ka būs laba cīņa. Ļoti liels prieks, ka cīnīšos tieši pret viņu, jo uzvara tieši pret Hjūzu būtu labs noslēgums ″PFL Europe″ nodaļai. Ja iepriekš būtu iespēja noteikt pretinieku, pret kuru cīnīties par titulu, izvēlētos tieši Hjūzu.

Viņš ir lielisks cīkstonis stājā un nokautu meistars, tāpēc pirms tālākā ceļa vēlos gūt pieredzi cīņā pret šādu pretinieku.

Kāds ir tava līguma situācija?
Šobrīd man ilgtermiņa līguma nav. Katrai cīņai ir savs līgums. Ja izcīnīsim jostu, dosimies uz PFL pasaules turnīru. Varbūt arī UFC ″Contender Series″. Tagad par to nedomāju, jo viss fokuss uz decembra cīņu. Uzvara šajā turnīrā pavērs daudz durvju.

Piezīme – UFC ″Dana White′s Contender Series″ ir cīņu šovs, kurā UFC atlasa perspektīvus cīkstoņus no visām pasaules pusēm, dodot viņiem iespēju nopelnīt vietu organizācijā. Tiesa, uzvara šajās cīņās ne vienmēr nozīmē garantētu vietu UFC, bet zaudējums uzreiz nepārvelk līniju cerībām iekļūt pasaulē slavenākajā MMA organizācijā. Šeit ļoti liela loma ir tieši UFC prezidenta Deinas Vaita subjektīvajam viedoklim par cīkstoņa sniegumu oktagonā.

Decembrī izcīni uzvaru pār Hjūzu un saņem zvanu no ″Contender Series″ pārstāvjiem ar piedāvājumu cīnīties šovā. Tava atbilde būtu...
Jā! Tā būtu atbilde, kas nāk no sirds. Protams, netrūkst nianšu. Man ir sava komanda un ļoti laba vēsture ar PFL. Man ar šo organizāciju ir ļoti labas attiecības. Domāju, ka, aizejot uz UFC, iespējams, sadedzinātu tiltus ar PFL.

Šajā organizācijā man ļoti patīk tas, ka vadības līmenī darbojas bijušie UFC cīkstoņi, piemēram, Dens Hārdijs. Viņi zina, kas cīkstoņiem nepieciešams, bet reizē viņi arī apzinās, ka UFC ir vadošā organizācija pasaulē un katrs cīkstonis grib cīnīties virsotnē.

UFC ir mans sapnis un mērķis. Protams, ja parādītos iespēja iet uz UFC, to ņemtu ar atplestām rokām.

Edgars Skrīvers iepriekš teicis, ka šobrīd viens no veidiem kā tikt UFC, ir piekrist cīņai kā pēdējā brīža aizstājējam. Kā tu skaties uz šādu scenāriju?
Piekristu, bet tikai 77 kilogramu divīzijā jeb ″welterweight″. Tā absolūti nav mana kategorija, jo zālē redzu augsta līmeņa čaļus, kuri cīnās šajā divīzijā... tas ir ″kosmoss″. Starpība starp vieglo svaru un ″welterweight″ divīziju ir milzīga.

PFL vēroju čaļus, kuri cīnās 77 kilogramu divīzijā, un viņi izskatās pēc vidējā svara (83,9 kg) cīkstoņiem. Ļoti lieli džeki, bet, ja UFC piedāvātu cīņu, pats nopirktu biļeti un cīnītos bez maksas.

Pirms dažiem mēnešiem Sportacentrs.com sazinājās ar Īrijā dzīvojošo latvieti Matīsu Zaharovu, kurš arī cīnās PFL. Viņš atzina, ka dažkārt karjerā nonācis situācijās, kad kādas lielākas valsts pase, iespējams, dotu priekšrocības. Vai tu kādreiz to esi izjutis?
Priecājos, ka esmu latvietis. Jā, varbūt tik labi nerunāju latviski, bet esmu šeit dzimis un šī ir mana valsts. Zinu daudz Latvijā dzimušus krievvalodīgus cilvēkus, kuri saka, ka nāk no Krievijas, jo Latviju daudzi pasaulē nezina. Allaž saku, ka nāku no Latvijas, jo man ir vienalga – zinās vai nezinās, kur tā atrodas.

Mīlu savu valsti un allaž oktagonā dodos ar tās karogu. Cīnos par savu tautu un priecājos, ka esmu latvietis. Priecājos, ka mūsu cilvēku pasaulē ir ļoti maz. Tas taču ir forši, jo padara mūs unikālus. Kad piedalāmies starptautiskos pasākumos, mūzikas, kino vai sporta, mūsu karogs tiek pacelts blakus lielo valstu karogiem.

Ja runājam par cīņu promotēšanu, neesmu sastapies ar problēmām. PFL ļoti patīk, ka manām cīņām seko līdz visa valsts. Viņi to redz. Ja tu pārstāvi Angliju un neesi augsta profila cīkstonis, tavām cīņām sekos līdzi tikai kaimiņi un draugi, bet man aiz muguras stāv visa Latvija!