Edgars Skrīvers: ”Esam gatavi uz visu!”
Viens no šā brīža Latvijas labākajiem vieglā svara MMA cīkstoņiem (- 72 kg) Edgars Skrīvers (5-1-0) nelielā intervijā portālam tmfight.lv apliecina savu gatavību rītvakar „Arēnā Rīga” gaidāmajai cīņai ar nīderlandiešu cīņu sporta meistaru Nevinu Bihari (0-0-0). Intervijā viņš stāsta par pirmscīņu treniņu procesu, kā arī par saviem nākotnes plāniem.
Kāda pašsajūta pirms gaidāmā mača ar Bihari?
Pašsajūta ir ļoti laba. Esmu mierīgs, nosvērts un gatavs cīņai. Man ir skaidrs, kas man sestdien ringā ir jāizdara.
Cik ilgi gatavojies šai cīņai? Bija kāds īpašs sagatavošanās posms pirms šī mača?
Kopumā varu teikt, ka šai cīņai gatavojos jau no jūlija vidus. Uzsāku gatavošanās posmu Jūrkalnē - fiziskās sagatavotības nometnē ar Latvijas karatē izlasi, pēc tam darbu turpināju Rīgā, kur trenējos pie Ivančikova. Boksa tehniku pilnveidoju kopā ar Iļju Žiļinski, kā arī, protams, apguvu cīņu parterā pie Vladislava Čerņavska. Jāpiemin, ka regulāri fiskiem treniņi man notika kopā arī ar TM fighting team.
Esi izpētījis pretinieka stiprās un vājās puses? Ko tu vispār zini par viņu?
Informācijas par pretinieku ir ļoti maz. Internetā atradu tikai vienu cīņu, un tā pati ir četrus gadus veca. Zinu to, ka viņš ir Nīderlandes čempions Taizemes boksā un kikboksā. Ja godīgi, nav nozīmes kas ir tavs pretinieks, jo mēs esam gatavi uz visu. Esam gatavojušies vienlīdz labi darboties ar sitienu tehniku, kā arī apguvuši parteru. Tāpēc galvenā pētīšana notiks ringā un tur jau mēs kopā ar treneri pieņemsim tālāko darbības plānu.
Pēdējā laikā visa veida čempiona jostas tiek dāvātas pa labi un pa kreisi, taču, lai arī tu ragulāri uzvari neesi pat pieteikts pie kandidātiem. Kad mēs varēsim redzēt tevi cīnāmies par kādu no tituliem? Vai tu maz to vēlies?
Tas ir atkarīgs no organizatoriem. Kad viņi man piedāvās titula cīņu, tad arī domāšu, taču uz doto momentu tituli man nav svarīgi. Es katru reizi ringā kāpju ar domu it kā tā būtu cīņa par pasaules čempiona titulu. Arī treniņos es strādāju uz pilnu atdevi. Protams, neesmu izņēmums, ja man tiks izteikts piedāvājums cīnīties par čempiona jostu, ar lielāko prieku to pieņemšu.
Paralēli startiem MMA tu piedalies arī graplinga, boksa un karatē sacensībās… Kāpēc tāda miksēšana?
Cīņas sports man ir kļuvis par dzīvesveidu. Man patīk apgūt jaunas tehnikas, paņēmienus un cīņas mākslas filosofiju, kā arī piedalīties un izmēģināt savus spēkus dažādās sacensībās. Kā jau zināms, MMA sevī apkopo daudzus cīņu sporta veidus, tāpēc arī piedalos vairākās sacensībās, dažādos cīņas stilos, lai kļūtu daudzpusīgāks. Karatē esmu jau no bērna kājas, tāpēc arī vēl joprojām startēju šajā sporta veidā. Graplingu un boksu sāku apgūt salīdzinoši nesen. Startēju attiecīgajās sacensībās, kas arī ir svarīgs sagatavošanās posma cikls MMA cīņām. Un kamēr Dievs man dod veselību un sargā mani no traumām, tikmēr arī es startēšu cīņas sportā. Bet jebkurā gadījumā nevar visu laiku tikai trenēties zālē, ir arī jāizmēģina savi spēki sacensībās, lai notiktu tālākā izaugsme, jo sacensības nav treniņš - tie ir pavisam citi apstākļi.
Kāpēc, tavuprāt, ir tik mazs skaits Latvijas sportistu, kuri saņem nopietnus piedāvājumus no ārzemju vadošajām organizācijām?
Es domāju, tāpēc, ka tur ir sava politika un bizness. Lai tiktu kādā nopietnā organizācijā ir jābrauc un jātrenējas ārpus Latvijas, jāpiedalās starptautiskās nometnēs, jameklē kontakti un tad arī viss notiksies. Maz ir tādi Amerikas pilsoņi, kas vispār zina, kur atrodas Latvija un, kur nu vēl viņi zina kādu latvieti. Sevi no sākuma ir jāpierāda.
Pašam nav plānu pārcelties pāri okeānam un izmēģinātu spēkus tur, piemēra, “The Ultimate Fighter” šovā, kas ir tuvākais ceļš uz UFC?
Visam ir savs laiks, pagaidām neredzu nekādu iemeslu, lai es kaut kur steigtos, bet jā, domāju, tas ir katra MMA cīkstoņa sapnis izmēģināt savus spēkus tur un iekļūt tajā apritē. Tas ir tāpat kā, piemēram, amatieru boksā vai arī brīvajā cīņā… tiem sportistiem ir mērķis tikt līdz Olimpiskajām spēlēm, bet mums uz UFC. Uz mērķiem jātiecas, tas ir pašsaprotami.
Cik gadiem jāpaiet, lai Latvijā cīņu šovus apmeklētu tik pat liels ļaužu skaits kā hokeju?
Es domāju, ka ļoti daudz gadiem. Tur ir jāmainās visai sporta sistēmai, jo hokejs cilvēkiem ir ielikts jau no padomju laikiem un es domāju, ka šo sporta veidu būs grūti izkonkurēt. Patiesībā šaubos vai tikpat daudz cilvēku kādreiz apmeklēs arī cīņas pasākumus, jo latviešiem ir savādāka mentalitāte, daudziem ir aizspriedumi pret cīņām. Vairums domā, ka tas vien tāds kautiņš vai huligānu sports vien ir, bet nu to saka cilvēki, kuri nezina, ko par to teikt, tie, kuri nav veikuši nekādu informācijas izpēti. Šis sporta veids patiesībā ir ļoti sarežģīts. Ir jāpavada daudzas stundas treniņu zālē, darbinot ne tikai muskuļus, bet arī galvu. Ja skatās iz vēstures, cīņas cilvēki ir mīlējuši jau no seniem laikiem.
Tavuprāt, ir iespējams, ka kādreiz Latvijā cīņas sporta pārstāvji jauniešu vidū iemantos tikpat lielu cieņu un autoritāti kā, piemēram, komandu spēļu spēlētāji Sandis Ozoliņš, Māris Verpakovskis, Kristaps Valters utt.?
Domāju, ka tas kaut kad jau tuvākajos gados varētu notikt, jo cīņas sports strauji attīstās. Ir viens nosacījums - šim sportistam ir jāgūst vērā ņemami rezultāti savā sporta disciplīnā. Viņam ar savu uzvedību un attieksmi jārāda jauniešiem piemēru ne tikai cīņas ringā, bet arī ārpus tā. Katrs sportists ir kā reklāma savam sporta veidam un ļoti svarīgi ir tas, kāda ir šī sportista uzvedība sabiedrībā.
Bez kā tu nevarētu eksistēt kā sportists?
Bez cilvēkiem, kas man blakus… Vēlos pateikties Dievam, ka viņš man devis spēku un pacietību izturēt šo smago treniņu procesu. Paldies visiem maniem treneriem un treniņu partneriem, kuri palīdzēja man sagatavoties fiziski, psiholoģiski un taktiski, kā arī milzīgs paldies manai ģimenei. Jāpasakās arī maniem draugiem par līdzi jušanu un nepieciešamo atbalstu!
Izmantotie resursi:
«TM Security - TM Fighting Grand Prix» - TM...
+2 [+] [-]