Maskarenjas: „Latvijā MMA ir sākuma stadijā, taču potenciāls ir”

Pastāsti kādi ceļi tevi atveduši uz Latviju?

Viss notika neplānoti. Trīs mēnešus atpakaļ treniņnometnē Somijā iepazinos ar [Latvijas brazīļu džiu – džitsu federācijas prezidentu] Vladislavu Čerņavski, kurš piedāvāja man atbraukt uz Latviju. Pēc nedēļqw uz dažām dienām biju šeit. Pa šīm dienām apmeklēju vietējo cīņu šovu Saldū un aizvadīju dažus BJJ un MMA treniņus klubā „LEWC” un tad devos mājup. Tagad manā klubā Dānijā notiek remonts, tāpēc šoreiz Latvijā esmu ieradies uz ilgāku laiku. Man šeit patīk. Cīņu sporta skolā „LEWC” kopā ar Vladu vadu MMA un BJJ nodarbības.

Kāpēc izvēlējies nodarboties tieši ar BJJ nevis ar kādu citu sporta veidu?

Šajā sporta veidā esmu kopš bērnības. Ja nemaldos, tad sāku trenēties, kad man bija vienpadsmit gadi. Šajā sporta veidā mani ievilka mans vidējais brālis, kurš arī ilgus gadus bija mans treneris. 2000. gadā no viņa rokām saņēmu melno jostu.

Tātad BJJ ir tavas ģimenes sporta veids?

Tā varētu teikt. Mēs ģimenē bijām četri bērni un visi nodarbojāmies ar brazīļu džiu džitsu. Man un brāļiem ir melnās jostas, bet māsai violetā josta. Vispār manu brāļu nonākšana BJJ bija visai interesanta... Viņi pusaudžu gados nodarbojās ar peldēšanu, taču viņu peldēšanas treneris viņiem teica, ka labam peldētājam vajag mācēt arī cīnīties, tāpēc pēc peldēšanas nodarbībām viņš vilka laukā matračus un lika bērniem cīnīties savā starpā. Manus brāļus cīņa aizrāva vairāk, tāpēc viņi pameta peldēšanu un sāka nodarboties ar BJJ.

Sākumā viņi trenējās mājās un pie reizes trenēja arī mani. Mums katru nedēļu bija treniņu cīņas, kurās zaudētājam vajadzēja mazgāt pārējo drēbes. Sākumā zaudēju es, bet vēlāk spēki izlīdzinājās. Laikam ejot mēs šajā sporta veidā iesaistījām arī māsu.

Kādi ir tavi lielākie sasniegumi BJJ?

Man grūti izcelt dažus, jo katra izcīnītā medaļa un tituls priekš manis ir nozīmīgi. Tātad Brazīlijas čempionātā man ir trīs medaļas: zilajās jostās – zelts, melnajās – sudrabs un bronza. Starp violetajām jostām pasaules čempionātā izcīnīju 2. vietu, taču Eiropas čempionātos esmu savācis divas zelta medaļas, vienu sudrabu un bronzu.

Tu jau divas nedēļas dzīvo Latvijā un trenē vietējos sportistus, kā arī piedalījies atklātajā Latvijas BJJ čempionātā kā tiesnesis... Kā tu vērtē mūsu vietējo sportistu līmeni BJJ?

Man grūti salīdzināt līmeni Latvijā, jo šeit esmu tikai divas nedēļas un treniņos pārsvarā saskaros ar sportistiem no „LEWC”. Man bija iespēja pavērot arī vietējo valsts čempionātu, kurā bez latviešiem piedalījās arī sportisti no Lietuvas un Indijas. Varu teikt, ka potenciāls šajos puišos ir, taču vajadzīgs laiks, lai šis sporta veids Latvijā attīstītos līdz Eiropas līmenim.

Labi, pajautāšu savādāk.... Tu vairākus gadus dzīvo Dānijā, kur tev ir arī klubs. Kāds tur ir BJJ līmenis salīdzinājumā ar Latviju?

Piemēram, Skandināvijā BJJ parādījās 2000. gadā, bet es uz Dāniju pārvācos dzīvot 2004. gadā. Tobrīd Dānijā bija divi vīri ar zilajām jostām, bet tikai vienam melnā. Šobrīd Dānijā ir divdesmit melnās jostas un ļoti daudz pasaules čempionu.

Latvijā BJJ ir tikai dažus gadus un šeit jau ir gandrīz desmit zilās jostas, viena purpura un melnā. Tātad attīstība lieliem soļiem iet uz priekšu.

Mūsdienās pacelt līmeni ir daudz vieglāk. Piemēram, Vladislavs [Čerņavskis], lai iegūtu melno jostu trenējās divdesmit piecus gadus un braukāja pa pasauli uz semināriem un sacensībām, bet tagad, lai tiktu līdz melnajai jostai vajadzīgs daudz mazāk laika, jo nav nekur jābraukā, šeit Latvijā Vladislavs visu var iemācīt. Domāju, ka aptuveni pēc septiņiem gadiem šeit būs ļoti daudz klubu, kuri viens otram sastādīs konkurenci un tādā veidā arī līmenis augs.

Neskatoties uz tavu aizrautību ar BJJ, tu esi aizvadījis arī vairākas MMA cīņas, un trīs reizes pat kronēts par Valetudo čempionu.

Tā tas ir. Pirmo MMA cīņu aizvadīju 1995. gadā, taču toreiz to sauca par valetudo. Ja nemaldos, tad tikai 2000. gadā to pārdēvēja par MMA. Kopumā esmu aizvadījis sešpadsmit cīņas, no kurām divpadsmit mačos izcīnīju uzvaras, kā arī trīsreiz mani kronējuši par Valetudo čempionu. 2008. gadā aizgāju no MMA.

Interesanti, taču oficiālajā MMA statistikas portālā Sherdog.com tev iereģistrētas tikai tās četras zaudētās cīņas. Kāpēc tā?

Labs jautājums. Kā jau teicu, agrāk piedalījos valetudo cīņās, bet vēlāk tās nodēvēja par MMA. Sherdog.com iereģistrētas divas manas valetudo cīņas un divas MMA cīņas. Neesmu interesējies kāpēc mana profilā nav ieliktas pārējās cīņas, taču tagad ir iemesls painteresēties (smejas).

Kura MMA cīņa tev palikusi visvairāk atmiņā?

Laikam cīņa ar [UFC cīkstoni] Gunaru Nelsonu, jo tā bija mana pēdējā MMA cīņa un, iespējams, arī pati grūtākā. Pirms cīņas gandrīz neko par viņu nezināju. Mana vienīgā informācija bija, ka viņš BJJ pasaules čempionātā starp violetajām jostām izcīnījis zeltu un nesen nokārtojis uz brūno jostu. Gunars bija ļoti izturīgs. Ja sākumā es kontrolēju cīņu, tad beigās es to zaudēju.

Kā pats teici, tev bija laba statistika un vairāki tituli, kāpēc tad pameti MMA?

Kad dzīvoju Brazīlijā trenējos klubā „Nova Univao” kopā ar UFC čempionu Hosē Aldo, Teilu Leitsu un citiem TOP atlētiem, taču, kad pārvācos dzīvot uz Dāniju man vairs nebija ar ko kopā trenēties, lai noturētu to līmeni kāds man bija.

Tev ir tikai trīsdesmit seši gadi, varbūt ir jēga vēl padomāt par atgriešanos MMA?

Ja atgriezīšos dzīvot Brazīlijā un varēšu trenēties kopā ar tiem čaļiem ar, kuriem trenējos pirms pārvākšanās uz Dāniju, tad atgriezīšos MMA, bet šobrīd man nav tāda līmeņa treniņu partneru, tāpēc startēju tikai BJJ sacensībās. Tagad man priekšā stāv dalība atklātajā Baltijas čempionātā, kurā piedalīšos no „LEWC” kluba.

Pie mums Latvijā tika augsta līmeņa sportisti/treneri viesojas pietiekami reti. Vai pie tevis zināšanas MMA un BJJ iespējams iegūt tikai cīņas sporta skolas „LEWC” audzēkņiem vai arī sportistiem no citiem klubiem, kā arī cilvēkiem no malas?

Visiem, kuriem ir interese, aicinu 16. maijā apmeklēt cīņas sporta skolu „LEWC”, kur es vadīšu MMA semināru. Šajā seminārā rādīšu metienu un sitienu tehniku, kā arī semināra beigās visiem būs iespēja savā starpā pacīnīties, arī ar mani (smaida).