Ķirsis: "Agrāk MMA bija nežēlīgāks, tagad noteikumi kļuvuši humānāki"

Tu esi viens no pirmajiem MMA cīkstoņiem Latvijā, taču par tevi un tavām gaitām sportā zināms ir salīdzinoši šaurai cilvēku kopai. Pastāsti kaut ko par sevi…

Nav jau ko daudz stāstīt. Esmu dzimis 1969. gadā Jelgavā. Šā gada 30. augustā man paliks četrdesmit pieci gadi - zīmīgs vecums (smejas). Visu lielāko dzīves daļu esmu pavadījis Jelgavā. Augu kopā ar mammu, tēvu un diviem brāļiem. Esmu precējies un mūsu ģimenē aug divas meitas.

Kā tu nokļuvi cīņu sportā?

Ar sportu sāku nodarboties jau no piecu gadu vecuma. Trenējos džudo pie Ulda Drusta, taču vēlāk pārgāju uz brīvo cīņu. Droši vien, ka turpinātu trenēties džudo, taču brīvās cīņas treniņu zāle bija tuvu manai dzīves vietai, pāri ielai, tāpēc izvēlējos tieši šo sporta veidu. Divus gadus trenējos pie Broņislava Matušēviča, taču vēlāk pārgāju pie Viļņa Melvaga, ko arī uzskatu par savu īsto treneri, kurš man iemācīja visu, ko šobrīd zinu un māku. Jelgavā notrenējos līdz pat 1984. gadam. Tolaik man bija piecpadsmit gadi un es ar savu dvīņu brāli iestājāmies Murjāņu sporta ģimnāzijā. Tad arī tika izcīnīti pirmie lielie sasniegumi.

Kādi tad ir tavi labākie sasniegumi brīvajā cīņā?

Sasniegumi bija labi. Esmu vairākkārtējais Latvijas čempions. Tiku iekļauts Latvijas izlases sastāvā, kam pateicoties izbraukāju visu Padomju Savienību. Vēlāk uzvarot PSRS sadraudzības kausā nonācu arī PSRS izlasē. 1987. gadā mani iesauca armijā, kur automātiski iemeta ASK Rīga sastāvā. Tajā pašā gadā [Baltkrievijas pilsētā] Mogiļevā sporta meistara turnīrā ieguvu PSRS sporta meistara pakāpi, bet pēc armijas atgriezos Jelgavā un turpināju trenēties brīvajā cīņā.

Kad un kā tu nokļuvi MMA?

Par MMA uzzināju 2001. gadā, tolaik šo cīņas paveidu visi sauca par cīņām bez noteikumiem, kaut arī šeit ir diezgan strikti noteikumi. Tas viss bija nejauši, jo pat nebiju domājis par sporta veidu maiņu, pie tam tajā laikā īsti pat nezināju, kas vispār ir MMA. Pie mums treniņu zālē ienāca viens mans paziņa, kurš dzīvoja Nīderlandē un piedāvāja doties pie viņa un izmēģināt spēkus cīņās bez noteikumiem. Pie tam viņš par cīņu piedāvāja 1000 Eiro, kas tajā laikā bija milzu nauda. Iepazinos ar noteikumiem – man teica, ka parterā varēs sist pa galvu un man kā cīkstonim likās, ka man tie varētu būt ērti noteikumi. Taču aizbraucot uz Holandi organizatori izlēma pamainīt noteikumus, parterā aizliedzot sist galvā. Viss beidzās ar to, ka es pretinieku izsviedu laukā no ringa…

Tas taču ir nesportiski! Kādu sodu par to saņēmi?

Mani diskvalificēja un ieskaitīja zaudējumu, taču neskatoties uz manu nesportisko uzvedību, es organizatoriem iepatikos un viņi man piedāvāja jau nākamo cīņu. Interesanti, ka arī šī cīņa beidzās ar diskvalifikāciju, bet šoreiz ne ar manu. Es pirmajā raundā pilnībā kontrolēju cīņas gaitu, laikam to pretinieks juta un sadusmojās, ka nevar neko izdarīt, tāpēc pēc pirmā raunda beigu svilpes viņš man iesita. Man piešķīra uzvaru, bet viņam tika ieskaitīts zaudējums.

Un kā tālāk attīstījās tava karjera MMA?

Neatceros vai pieminēju, taču, kad pirmo reizi atbraucu uz Holandi, es pievienojos leģendārā UFC cīkstoņa Žerāra Gordo klubam „Kamakura”, kuram esmu uzticīgs arī šobaltdien. Bet turpinot par cīņām – man tika piedāvāta cīņa ar [slaveno nīderlandiešu cīkstoni] Melvinu Manhofu, kurai mēs piekritām, taču pirms pašas divkaujas Manhofs laikam nobijās un attiecās no cīņas, aizbildinoties ar to, ka menedžerim uz viņu ir citi plāni. Tā lūk Melvina vietā man iedeva tolaik vēl mazpazīstamo Badru Hari, kuram uz to brīdi bija uzkrāta divdesmit četru cīņu uzvaru sērija kikboksā.

Cīņa bija ātra. Par cik man ar garajiem nav ērti lēkāt, nogāzu viņu zemē un nožņaudzu. Tajā pašā dienā pēc uzvaras pār Hari man piedāvāja cīņu ar [bijušo UFC smagā svara cīkstoni] Čeiku Kongo, taču mans treneris nepiekrita šim piedāvājumam, jo par šo maču man piesolīja vien 400 Eiro. Pēc cīņas ar Badru es Nīderlandes reitingā ieņēmu pirmo vietu…

Var teikt, ka panākums pār tagadējo K-1 zvaigzni Badru Hari ir tavas karjeras spožākā uzvara?

No šodienas skata punkta skatoties - jā, bet laikā, kad mēs cīnījāmies viņš bija vēl puika un cīņa ar viņu priekš manis nebija nekas sarežģīts.

Pēc uzvaras pār Hari tu kļuvi pieprasītāks MMA tirgū?

Neapšaubāmi! Man pienāca ļoti daudz piedāvājumu, taču ne visiem mēs piekritām. Kādu laiku vēlāk pēc panākuma pār Badru Hari man izteica piedāvājumu izkauties ar Deivu Vaderu, cīkstoni, kurš sities ar brāļiem Overīmiem, Čeiku Kongo, Sirili Diabetu, Rodniju Glunderu un citiem mūsdienās labi zināmiem cīkstoņiem. Lai arī man bija diezgan nopietna trauma, šai cīņai piekritu, jo bija labs finansiālais piedāvājums. Es zaudēju.

Kas tas bija pa savainojumu, kā dēļ tu nevarēji pilnvērtīgi cīnīties?

Pirms šī mača piedalījos Latvijas sporta spēlēs brīvajā cīņā un sacensību laikā man tika pārplēsts starpskriemeļa nervs. Man pilnvērtīgi nestrādāja labā roka un krūts muskulis. Bet par cik biju piekritis cīņai un vajadzēja nauda traumas ārstēšanai, aizbraucu cīnīties. Iesāku labi, taču trauma lika par sevi manīt, nevarēju pilnvērtīgi cīnīties. Pretinieks man pārsita degunu un tiesnesis apstādināja cīņu, ieskaitot zaudējumu ar tehnisko nokautu.

Tas bija to vērts?

Grūti pateikt bija vai nebija tā vērts, jo tolaik likās, ka tā vajag. Taču ar mūsdienu acīm vērojot liekas, ka laikam jau nē, jo varēju savainoties vēl nopietnāk, kā arī 1000 Eiro mūsdienās vairs nav tiki liela nauda, lai riskētu ar savu veselību.

Kā jau tu pats stāstīji, brīvajā cīņā tev sasniegumu ir pietiekami daudz, bet kādi tituli tev ir MMA?

Diemžēl MMA man nav neviena titula, bet divreiz esmu cīnījies par Eiropas čempiona jostām smagajā svarā, taču abas reizes piedzīvoju zaudējumus.

Laikā, kad MMA sāka uzņemt popularitāti visā pasaulē tu pēkšņi izdomāji beigt aktīvā sportista gaitas, kāpēc?

Pēdējo cīņu aizvadīju 2007. gadā, tobrīd man bija trīsdesmit astoņi gadi, vecums, kad jāsāk domāt par turpmāko nākotni. Man ģimene bija svarīgāka par sportu, atradu darbu un tagad tā arī dzīvoju. Pēc karjeras beigšanas pamazām atsāku trenera darbu. Trenēties gribētāju netrūkst, tāpēc tagad pilnā sparā rit remontu darbi mūsu jaunajā zālē, kas būs slavenā Nīderlandiešu kluba „Kamakura” Latvijas filiāle.

Zinu, ka jau MMA karjeras sākumā paralēli cīņām, tu piestrādāji arī par treneri. Bija viegli savienot trenera darbu ar paša treniņiem un startēšanu ārpus mūsu valsts robežām?

Protams, tagad, kad pats vairs nestartēju trenēšanai varu veltīt vairāk spēka un laika nekā laikā, kad pats sitos. Bet nedrīkst sūdzēties - arī agrāk tiku galā. Tolaik man bija grupiņa puišu, kuri izrādīja interesi un nāca pie manis trenēties. Vairākiem no viņiem vēlāk bija arī labi panākumi lielajā arēnā.

Vari nosaukt kādu no saviem tā laika audzēkņiem?

Zināmākie man bija Pāvels Dolgovs, Valērijs Božis, Romualds Garkulis un [Mārtiņš] Egle. Tagad man ir Viktors Permjakovs, kurš startē vieglajā svara divīzijā. Ja viņš nenoies no ceļa, uz viņu lieku lielas cerības.

Kurš no visiem audzēkņiem tev bija visperspektīvākais?

Viennozīmīgi, ka Dolgovs. Viņam bija ļoti labi panākumi. Tagad Pāvels pievērsies profesionālajam boksam, kur viņam arī ir diezgan labi rezultāti. Vēl talantīgs puika bija Garkulis, kurš savulaik sakāva tagadējo UFC cīkstoni Stefanu Štruvi. Visšvakākais bija Egle, taču viņš bija visuzcītīgākais, laikam tāpēc viņš palicis vienīgais, kurš ar labiem panākumiem turpina cīnīties vēl joprojām.

Tagad MMA veterānu vidū ir mode pēc ilgākas dīkstāves atgriezties profesionālā sporta apritē un aizvadīt atvadu maču no lielā sporta. Pats neesi aizdomājies par atkal kāpšanu ringā?

Esmu (smaida). Man tagad ir četrdesmit četri gadi, bet vēl joprojām jūtos lieliski. Neesmu vairs tanī fiziskajā kondīcijā kādā biju pirms desmit gadiem, taču visu laiku uzturu sevi formā. Eju uz svaru zāli, mani ļoti aizrauj svara stieņa spiešana guļus. Lai arī vairs nevaru uzspiests 200 kg kā jaunībā, tik un tā rezultāti nav slikti. Ja man kāds izteiks pievilcīgu piedāvājumu atgriezties ringā, domāju, ka izskatīšu šo iespēju, jo karjeru vēlos nobeigt uz pozitīvas nots, savādāk šobrīd manā statistikas ailītē pēdējā cīņā stāv zaudējums.

Ar ko atšķiras tā laika MMA, kad tu cīnījies ar to kāds tas ir tagad?

Tajā laikā, kad es cīnījos noteikumi bija nežēlīgāki, bet līdz ar to priekš skatītājiem cīņas bija interesantākas. Agrāk MMA atgādināja brutālu kaušanos, bet šobrīd šis sporta veids palicis nedaudz humānāks noteikumu ziņā, sportisti ir taktiskāki un līdz ar to samazinājies traumatisms.

Gribētu zināt tavu viedokli… Kurš, tavuprāt, ir šā brīža labākais Latvijas MMA cīkstonis?

Es domāju, ka jebkurš, kurš interesējas par MMA piekritīs, ka šobrīd Latvijā labāka par [Konstantīnu] Gluhovu mums neviena nav. Viņš uz doto mirkli ir vienīgais no Latvijas pārstāvjiem, kurš cīnās elites divīzijā un cīnās ar vērā ņemamiem pretiniekiem. Gluhovs ar katru cīņu paliek vien labāks un labāks. Nākotnes perspektīvas saskatu Ņikitā Petrovā, Artūrā Čerņavskī un Edgarā Skrīverā, taču šiem puikām vēl ir kur augt. Viņiem trūkts starptautiskās prakses.

Edmunds Ķirsis VS Dave van der Veen (Cīņa, kurā Ķiris savu pretinieku izmeta no ringa)