Vīrs, kurš trenēja pusi Latvijas izlases

Deviņu sezonu laikā Normandijas kluba trenera vadībā ir strādājušas piecas Latvijas valstsvienības spēlētājas – Evija Āzace, Anete Jēkabsone-Žogota, Ieva Kubliņa, Aija Putniņa un Aija Brumermane. Šajā laikā komanda sekmīgi startējusi Francijas līgā, Eiropas kausā un FIBA Eirolīgā, 2004. gadā spēlēts Francijas kausa finālā un gadu vēlāk Kudrē ticis atzīts par Francijas virslīgas labāko treneri.

Kudrē intervijai piekrīt uzreiz un ir gatavs runāt pusvienpadsmitos vakarā. “Tas nav nekas grūts,” smaida pozitīvi noskaņotais treneris. “Piemēram, strādājot Āfrikā, nācās pierast, ka dienas vai nedēļas nobīde no plānotā ir tikai norma.”

2007. gada Eiropas labākā basketboliste un četrkārtējā Eiropas kausu ieguvēja Anete Jēkabsone-Žogota uzskata, ka treneris palīdzējis viņai kļūt par profesionāli. “Ļoti daudz ieguvu no “USO Mondeville” trenera Kudrē. Viņš ir Ainaram Zvirgzdiņam līdzīgs treneris. Ļoti stingrs, ar savu skatījumu, prasībām, izpildījumu. Kudrē palīdzēja manai nākotnei, ielika visam stingru pamatu, uzticējās, treniņi bija ļoti labi. Viņš ar mani strādāja individuāli, “ievilka” profesionālajā basketbolā.”

Lieliskais piecinieks

“USO Mondeville” startu Eirolīgā sāka ar bilanci 3-1. Vai esat gandarīts par komandas sniegumu?
Esmu apmierināts ar kluba startu Eirolīgā, taču Francijas virslīgā varētu veikties labāk. Kluba prezidents pirms starta Eirolīgā teica, ka priecātos, ja mēs uzvarētu trīs spēlēs. Tādu uzvaru skaitu esam sasnieguši jau pirmajās četrās sacensībās. Kad veidojām komandu šai sezonai, neplānojām spēlēt Eirolīgā, jo paredzējām startēt FIBA Eiropas kausā (“USO Mondeville” kopā ar Krakovas “Wisla Can-Pack” bija viena no divām komandām, kuras saņēma “wild-card” dalībai Eirolīgā). Mūsu sastāvs nav mainījies, tāpēc esam ļoti priecīgi par uzvarām pār Taranto, Krakovu, izbraukumā Pēčā. Mūsu grupā jebkura komanda var uzvarēt jebkuru, tāpēc pat vienas spēlētājas savainojums var mainīt spēles gaitu.

Normandijas klubu sākāt trenēt 2002. gada vasarā, kad tur ieradās Anete Jēkabsone-Žogota. Kā tas notika?
Anete Mondevilā ieradās, pateicoties Evijai Āzacei, kura klubā jau bija nospēlējusi vienu sezonu. Evija ar kluba prezidentu Danielu Difū runāja par Aneti, jo pazina viņu personīgi kā spēlētāju. Atceros šo lēmumu, jo atbilstoši Francijas virslīgas noteikumiem varējām parakstīt līgumus ar tikai trīs ārzemju spēlētājām. Divas no leģionārēm bija ļoti jaunas – Anetei bija 19 gadu, bet Tatjana Ščegoļeva no Krievijas bija nosvinējusi 20 gadu jubileju. Mums bija ļoti mazs budžets un ļoti jaunas spēlētājas, taču sezona izdevās lieliska. Kopā paveicām ļoti labu darbu.

Jēkabsonei tolaik nebija sava aģenta, visu darbu paveica Evija. Domāju, ka viņas aģents palīdzēja Jēkabsonei nokļūt Mondevilā. Arī kluba prezidents zināja, ka Anete ir lieliska metēja, piedāvājot viņai iespēju spēlēt vienā no labākajiem čempionātiem Eiropā, kā arī FIBA kausā. Tas pavēra ceļu sevis pierādīšanai.

Vai sākumā viņai bija viegli iedzīvoties jaunā valstī?
Domāju, ka viņai nebija grūti pielāgoties, jo Anetei līdzi devās draugs. Protams, deviņpadsmit gadu vecumā var pietrūkt ģimene, draugi, trīs mēnešus jāpavada projām no mājām, taču ir daudz sliktākas situācijas. Deviņpadsmit gadu vecumā viņa jau bija laba spēlētāja. Reizēm sazinos ar viņu internetā. Biju vīlies, ka, aizbraucot uz Konektikutu, nebiju tur vienā laikā ar viņu. Tas notika 2009. gada jūnijā, Anete bija kopā ar Latvijas valstsvienību un ieradās “Sun” nometnē jau pēc manas aizbraukšanas.

Treneris nevar vienmēr būt draugos ar spēlētājām. Dažreiz nebiju apmierināts ar lietām, ko darīja vai nedarīja Anete, bet esmu pārliecināts, ka darīju visu, lai viņai palīdzētu. Ceru, ka viņa ir apmierināta par Francijā iegūto pieredzi, spēlējot pie manis.

Kad Anete saņēma piedāvājumu no “Bourges”, centos viņu pierunāt palikt, bet to neatļāva mūsu budžeta iespējas. Nevarējām izteikt finansiāli līdzvērtīgu piedāvājumu. Domāju, ka mūsu darbs Mondevilā ir dot iespēju spēlētājām progresēt. Tā notiek katrā valstī. Anetei “USO Mondeville” bija viens solis, “Bourges” - nākamais un tālāk viņa devās uz Krieviju. Esam priecīgi palīdzēt spēlētājām augt, tai pašā laikā vēlamies viņas paturēt, taču ir pārāk sarežģīti finansiāli sacensties ar Krievijas klubiem un mēs nevaram atļauties komandā atstāt tikai vienu basketbolisti.

Spēlētājas no Latvijas vienmēr ir ļoti entuziastiskas. Attiecības izveidojās interesantas, jo pēc Anetes un Evijas Mondevilā spēlēja Ieva Kubliņa, Aija Putniņa, tagad Aija Brumermane. Kā treneris es augstu vērtēju latviešu spēlētāju prātu, vēlmi strādāt un vēlmi mācīties. Man tas bija interesanti kā trenerim.

Varat īsi raksturot spēlētājas?
Anete ir viena no labākajām trīspunktu metienu speciālistēm, ko man izdevies trenēt. Būdama kreile, viņa var lieliski uzbrukt laukuma kreisajā pusē. Jau brīdī, kad viņu trenēju, viņa bija lieliska uzbrukumā, bet vēl nebija labākā spēlētāja aizsardzībā. Taču viņa daudz centās nākamajās sezonās, vispirms Buržā, vēlāk Krievijā. Atceros, ka 2007. gadā, kad braucu uz Savienotajām Valstīm, tikos ar “Sun” galveno treneri Maiku Tibo. Konektikutā pavadīju apmēram mēnesi un Tibo zināja, ka divas sezonas biju trenējis Aneti un ļoti daudz runājām par viņu. Biju priecīgs par Anetes došanos uz Konektikutu, jo Tibo ir ļoti labs treneris. Esmu pārliecināts, ka pie viņa var daudz iemācīties.

Ieva Kubliņa ir ļoti talantīga. Viņa var uzbrukt groza tuvumā un var iemest no ārpuses. Ieva ir stipra, dara visu, ko iemācās. Kopā ar Kubliņu aizvadījām lielisku sezonu. Labi spēlējām Eirolīgā, bijām spēcīgi Francijas līgā. Tikai ar viena punkta starpību zaudējām Valensjēnas USVO (līdz 2009. gadam viens no diviem vadošajiem Francijas klubiem), bet nākamajā sezonā pārcēlos uz turieni strādāt. Ieva ne tikai labi vāc bumbas, viņa spēj darīt visu. Nav izteikta speciāliste vienā jomā, bet var sekmīgi darīt daudzas lietas.

Aija Putniņa ir laba metēja no ārpuses, spēcīga un Mondevilā aizvadīja labu sezonu. Viņai bija kāpumi un kritumi, Aija daudz cīnījās groza tuvumā. Dažreiz viņa uzbrukumā savāca daudz piezīmju, nerespektēja citas spēlētājas, tikai nedaudz pietrūka stabilitātes. Kad nebija daudz komplimentu, spēlēja labi. Saņemot daudz atzinību, brīžiem nejutās tikpat pārliecināta. Taču viņa vēl ir jauna spēlētāja.

Atceros, ko Aija Brumermane teica pirmajā komandas sanāksmē. “Man būs pirmā sezona citā valstī, vienkārši vēlos mācīties un ceru, ka jūsu komandā spēlēšu labā līmenī.” Augstu vērtēju viņas teikto, jo viņa neieradās, sakot, ka vēlas nogalināt jebkuru. Aija ieradās un paveica ļoti labu darbu. Viņa ir ļoti gudra spēlētāja, labi spēlē groza tuvumā un ir ļoti svarīga persona mūsu komandā. Viņa var lieliski atbloķēt, savākt atlēkušās bumbas, nospēlēt soda laukumā. Tādas spēlētājas ir ļoti vajadzīgas. Ir spēlētājas, kas met, dala piespēles, bet Aija dara daudzas lietas, ko statistikā neredz, bet kuras ir ļoti, ļoti svarīgas komandai. Esmu priecīgs viņu trenēt. Aija runā franciski, arī saspēles vadītāja KB Šārpa pārvalda valodu un tas visu padara vieglāku. Aija ir jauna un var progresēt, turklāt viņai patīk mācīties. Nāk uz zāli pirms treniņiem un izrāda interesi, uzdod jautājumus. Viņa pārējām meitenēm ir kā skolotāja, parādot piemēru.

Darbs Eiropas konkurētspējīgākajā līgā

Uzskatu, ka līgas spēku var vērtēt pēc turnīra četru vājāko komandu snieguma. Manuprāt, šajā ziņā Francijas virslīga LFB ir konkurētspējīgākā Eiropā, jo Krievijā vai Spānijā četras vājākās komandas nespēj izrādīt tādu pretestību čempionāta līderēm.
Jā, tikai vienmēr nav bijis tā. Šogad LFB spēlē 14 komandas, no kurām 13 ir spēkos ļoti līdzīgas. Francijas čempionāta iepriekšējā kārtā tikai vienā spēlē rezultāta starpība sasniedza 20 punktus, pārējās sešās sacensībās komandas bija tuvu viena otrai. Un tas ir labi līgai, klubiem, kuri spēlē Eirolīgā vai Eiropas kausā. Atceros, ka iepriekšējā nedēļā savā laukumā spēlējām ar Taranto, bet viņas pirms tam Itālijas čempionātā sagrāva pretinieces ar 40 punktu starpību. Savukārt mēs uzvarējām tikai ar trīs vai četru punktu pārsvaru, turklāt tā notiek visu laiku. Jā, spēlētājām nav daudz laika atpūsties, jo spēlējām reizi trīs dienās.

Esmu dzirdējis, ka “Tarbes” prezidents Žans Pjērs Siutā pirms dažiem gadiem sāka LFB reformu. Kā līga ir mainījusies, salīdzinot ar laiku pirms desmit gadiem?
Siutā paveica lielu darbu profesionālas sieviešu basketbola līgas nostiprināšanā Francijā. Viņam bija daudz jaunu ideju, piemēram, rīkot “Open LFB” sezonas atklāšanas kārtu Parīzē, kurā piedalās visas komandas. Sākumā visi bija pārsteigti un nebija gatavi atbalstīt iniciatīvu. Tagad ikviens ir priecīgs par to, jo pasākums palīdz sieviešu basketbola atpazīstamībai Francijā. “Open LFB” plaši atspoguļo televīzija, spēles apmeklē daudz žurnālistu. Siutā novembrī ir ievēlēts par Francijas basketbola federācijas FFBB prezidentu un ieguldīs īpašas pūles sieviešu basketbola atbalstam, jo viņš bija “Tarbes” treneris. Vēlāk kļuva par “Tarbes” prezidentu un palīdzēja pievērst lielāku uzmanību arī jaunatnes basketbolam. Bērniem tas nāca par labu, radies vairāk iespēju trenēties, turklāt profesionāliem klubiem ir nepieciešams viņiem palīdzēt.

Kluba sistēmā ir 300 jauno spēlētaju. Līdzās profesionālai komandai strādā sešpadsmit jaunās basketbolistes, kuras dzimušas 1991. - 1995. gadā un nāk no visas Francijas. Uzbūvējām internātu, kur viņas var dzīvot, gulēt, ēst. Tas ir viens no diviem labākajiem jaunatnes basketbola internātiem Francijā. Visi zina, ka Mondevila ir laba vieta jaunatnes basketbolam.

FIBA prezidents Ivans Mainīni arī strādāja Mondevilā.
Viņš bija pilsētas sporta direktors un izdarīja vairākas lietas kluba labā, piemēram, uzcēla sporta zāli. Mainīni pilsētā strādāja daudzas sezonas, bija sieviešu komandas treneris, kad vienība spēlēja Francijas trešajā līgā.

Hakuna matata

Vasarā sākāt strādāt ar Mali komandu. Kā jums patīk jaunā pieredze un sasniegtais progress?
Vienmēr vēlējos strādāt ar kādu valstsvienību. Kad Mali federācija mani uzaicināja, biju priecīgs, ka viņi iedomājās par mani, jo vienu sezonu trenēju maliešu spēlētāju Hamčetū Maigu (uzbrucēja ar pieredzi WNBA, spēlējusi kopā ar Ievu Kubliņu). Labi strādājām, uzturējām labas attiecības un esmu pārliecināts, ka Mali nokļuvu, pateicoties viņai.

Guvu labu pieredzi. Pasaules čempionātā startēju ar komandu, kurā nav pašas labākās spēlētājas, bet viņām bija vēlēšanās mācīties. Divus mēnešus trenējāmies pa piecām sešām stundām un spēlētājas ievērojami progresēja. Kad ieradāmies Čehijā, bijām uztraukušies. Ir labi spēlēt Pasaules čempionātā, taču nav patīkami zaudēt ar 50-60 punktu starpību. Par laimi, tā nenotika. Pirmajā spēlē zaudējām Spānijai, kurai ir ļoti laba komanda. Taču visas nākamās spēles izvērtās ļoti līdzīgas.

Brazīlijai zaudējām pēdējās divās minūtēs, turklāt pēc 38 nospēlētam minūtēm starpība bija tikai viens punkts. Pagarinājumā zaudējām Korejai un Argentīnai, lai gan pēdējā ceturtdaļā bijām vadībā ar septiņu punktu pārsvaru. Noslēgumā pagarinājumā uzvarējām Senegālu. Daudzi cilvēki – ne tikai spēlētājas, arī FIBA amatpersonas un skatītāji – teica, ka esam čempionāta atklājums, jo tā bija pirmā reize, kad Āfrikas komanda tik sekmīgi spēlē pasaules labāko vidū. Pret mums nekad nebija viegli spēlēt.

Mali prezidents un sporta ministrs ir ļoti lepni par sasniegto rezultātu. Kad beidzās pēdējā spēle, viņi nekavējoties zvanīja, paužot lielu prieku. Mali bija ļoti svarīgi uzvarēt (daudzkārtējo Āfrikas čempioni) Senegālu, bet viņi priecājās arī par pārējiem rezultātiem. Glāze vienmēr ir 50% pilna un 50% tukša. Divreiz zaudējot pagarinājumā, vai varat iztēloties, ka divas minūtes pirms pamatlaika beigām bijām vadībā pret Koreju? Ja uzvarētu ar piecu punktu pārsvaru, Mali kvalificētos otrajai kārtai, kur būtu jāspēlē ar ASV. Trīs mēnešus iepriekš tas nebūtu iedomājams.

Esmu lepns par sniegumu un parādīto spēles stilu. Āfrikas basketbolistēm nav tik viegli iemest tālmetienus kā Anetei, taču aizsardzībā spēlējām ar lielu intensitāti un ļoti labi cīnījāmies par atlēkušajām bumbām. Brazīlijas izlasē spēlēja Erika De Souza, Iziane Kaštru Markiša, Alessandra no “Bourges”, taču cīņā zem groziem mēs uzvarējām ar 50:36! Mali ir daudz garu un atlētisku spēlētāju, tāpēc bija interesanti iegūt jaunu pieredzi. “USO Mondeville” ir labas tālmetienu speciālistes, kādu nav Mali. Kad septembrī Mondevilā aizvadījām pārbaudes spēles, satikās dažādas kultūras un stili. Mainīju savas domas un spēles filozofiju, lai pielāgotos komandai.

Nākamgad Mali rīkos Āfrikas čempionātu un tās būs ļoti svarīgas sacensības, jo uzvarētājas kvalificēsies Londonas Olimpiskajām spēlēm, kur nokļūt ir katra trenera sapnis. Nav neviena vakara, kad par to nedomāju. Darīsim visu, ko varam, lai parādītu prezidentam un sporta ministrijai. Viņi izdarīja nepieciešamo, lai palīdzētu mums un vēlamies dot atpakaļ iespēju Mali startēt Olimpiskajās spēlēs.

Valoda ir viena, nokļūt Bamako nav grūti, lielākais izaicinājums bija kultūras atšķirības?
Kad trenē Mali, rēķinies, ka būs jādomā ne tikai par basketbolu. Trīs mēnešu laikā naktīs negulēju ilgāk par trīs četrām stundām, jo bija jāmeklē biļetes lidojumiem. Kad 29. septembrī pabeidzām startu pasaules čempionātā, teicu delegācijas vadītājam, ka nākamajā rītā septiņos jābūt Prāgā. Viņš teica, ka nezina par lidmašīnas biļetēm, lai gan brīdināju viņu nedēļu iepriekš. Protams, vakarā un naktī man vajadzēja meklēt biļetes. Nevarat iedomāties, cik daudz darba bija jāiegulda, lai būtu gatavi spēlēm, piemēram, spēlētāju formām priekšā un aizmugurē bija dažādi numuri. Nācās visu pārbaudīt. Nav viegli savienot darbus “USO Mondeville” un Mali izlasē, bet es mīlu basketbolu. Trīs dienas bez basketbola un man tas sāk pietrūkt. Pēc pasaules čempionāta biju ļoti noguris, bet kopumā basketbola daudzveidībā garlaikoties nav iespējams.