Valērijs Tihoņenko: "Atceros, kā mazie Valteri dauzījās Tallinā"

Tihoņenko satieku trešo reizi. Eiropas čempionātā Latvijā rāmais, vienkāršais un pieklājīgais vīrs vadīja Krievijas sieviešu basketbola valstsvienību. Ja arī bija neapmierināts, nekad nesūdzējās. Čempionāta beigās Tihoņenko bija ļoti noguris, taču neaizsvilās pat pēc zaudējuma Francijai. "Klusais" - tāda ir viņa iesauka.

2011. gada vasarā Tihoņenko atgriezās Rīgā, mainījis nodarbošanos, lai piedalītos VTB Vienotās līgas izlozē. Prātā palikusi epizode, kurā Olimpiskais čempions pakāpās divus pakāpienus zemāk, lai būtu vienā līmenī un pat zemāk par sarunas partneri. Panākumi un tituli nav apveltījuši Tihoņenko ar zvaigžņu slimību. Slavenais basketbolists ir patīkams sarunu biedrs.

Tiekamies pusotru stundu pirms spēles. Tihoņenko pasmaida par Rīgas salu. Naktī pirms izlidošanas uz Latviju termometra stabiņš Astanā nokrities līdz mīnus piecdesmit vienam grādam. Iekārtojamies saules apspīdētajā kafejnīcā. “Man patīk gaisma,” saka Tihoņenko.

"Valsts uzņēmums Kazahstānas sportam piešķīris vairāk nekā 100 miljonus"

Pirmā lieta, kas pārsteidz Kazahstānā, ir fakts, ka nacionālā futbola valstsvienība spēlē UEFA Eiropas čempionātā, bet basketbolisti startē Āzijas turnīros. Kādas diskusijas valstī notikušas par iespēju spēlēt Eiropā vai Āzijā?
Jāsaka, ka futbols iet pa nedaudz citu ceļu. Federācija gan klubu, gan izlašu līmenī panākusi iespēju spēlēt Eiropā. Noteikti, savā ziņā tas ir pareizs risinājums. Piemēram, klubu turnīros Karagandas un Kustanajas komandas pirmo reizi vēsturē tika pāri ne tikai pirmajai kārtai, bet nokļuva pat nedaudz tālāk.

Kazahstānā ir bijušas basketbola tradīcijas, to nevar noliegt. Basketbols noteiktu līmeni sasniedza 1960-ajos gados, zināma attīstība notika septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados, tai skaitā laikā, kad es spēlēju Almaatas komandā. Basketbolu Kazahstānā ir izdevies saglabāt, lai gan ne tādā līmenī, kāds tas bija. Izveidojot “Astanas” projektu, parādās, ka valsts basketbola vadībai ir vēlme atjaunot bijušās pozīcijas.

Runājot par mums, klubs pastāv tikai no 2011. gada aprīļa. Atšķirībā no futbola, mums jau bijis laiks pārdomāt startus Eiropā. Mēs to jau apsveram, taču šobrīd varu runāt tikai par Astanas klubu un klubu čempionātu. Doma ir pievērsties Eiropas pusei un piedalīties vienā no Eirokausu turnīriem. Šobrīd piemērotākais variants būtu dalība Eiropas Izaicinājuma kausā. Vairāk komandu, vairāk spēļu, pavisam cits līmenis – tas būtu ieguvums visam basketbolam.

Kazahstānas klubs spēlēja PSRS čempionātā, taču pēc tam par kazahu basketbolu nekas daudz nav dzirdēts. Vai valstī notika mēģinājumi izveidot spēcīgus klubus laikā līdz 2008. gadam?
Basketbols visu laiku tika turēts noteiktā līmenī, tajā bija arī mans ieguldījums. Piemēram, uz Valērija Tihoņenko basketbola kluba bāzes tika izveidots klubs “Otrara”, kurš Almaatā pastāvēja četrus piecus gadus. Tas bija divtūkstošo gadu sākumā. Komanda tika veidota kā Kazahstānas valstsvienības bāzes klubs un spēlēja Krievijas čempionāta pirmajā līgā. 2002. gadā Kazahstānas izlase izcīnīja trešo vietu Āzijas spēlēs. Citu gadījumu nav, šis ir otrais mēģinājums.

Kādu vietu basketbols ieņem Kazahstānas sporta hierarhijā?
Tagad notikusi pārbīde. Padomju laikos basketbola skolas pastāvēja Karagandā, Kustanajskā, Almaatā. Kustanajskā basketbola skola ir saglabājusies, zināmā mērā arī Almaatā. Tagad spēcīga attīstība notiek galvaspilsētā Astanā. Parādījusies vēlme pacelt basketbolu augstākā līmenī, lai gan tradīcijas bijušas iepriekš.

Astanu kādreiz sauca par Ceļinogradu?
Sākumā Ceļinogradu, vēlāk Akmolu, tagad tā ir Astana. Ceļinogradā basketbola vispār nebija, galvaspilsētā tas parādījās 2003. vai 2004. gadā. Tika izveidota komanda “Astanas tīģeri”, taču pilsētas iedzīvotājiem nebija iespēju redzēt tās spēles, jo visas mājas tikšanās notika ārpus Astanas robežām.

Valstī kopumā pirmajā vietā ir futbols. Citādi Kazahstānā ļoti spēcīgas pozīcijas ir individuālajiem sporta veidiem – boksam, cīņai. Tas vienmēr atšķīris Kazahstānu un sagādājis tai medaļas, gan padomju laikā, gan tagad. Bokseri un cīkstoņi izcīna augstākā kaluma medaļas gan Pasaules čempionātos, gan Olimpiskajās spēlēs. Labi attīstīts ir hokejs. Piemēram, pastāvēja Ustjkamenogorskas skola, kura apgādāja daudzas Padomju Savienības komandas ar jauniem hokejistiem.

Tagad spēcīga ir Astanas “Baris” komanda, kura sešu līdz astoņu gadu laikā sasniegusi labus rezultātus. Pēdējos četrus gadus pēc kārtas tā iekļuvusi Kontinentālās hokeja līgas izslēgšanas spēlēs, tiesa, ja nekļūdos, trīs gadus pēc kārtas tā “play-off” pirmajā kārtā tikusies ar vienu un to pašu pretinieku – Kazaņas “Ak Bars”. Pirms izbraukšanas “Baris” spēlēja ar Ufu. Galotnē tika zaudēts ar 3:4, taču komandas spēles ir ļoti labi apmeklētas.

Kā Astanā radās ideja izveidot lielu basketbola klubu?
Saņēmu piedāvājumu no sava drauga Dovleta Tarlahanova, pagātnē izcila sportista. Viņš ir mans draugs, ar kuru kopā esam bijuši ne vienā vien Olimpiādē. Viss notika caur viņu. Viņš ieinteresēja AS “Nacionālās labklājības fonds “Samruk Kazina”” vadību. Tas ir liels valsts uzņēmums, kas finansē ļoti daudzus sporta veidus. Fonds iegulda sportā ļoti lielu naudu – vairāk nekā 100 miljonus. Piedāvājums nāca no viņiem.

Man bija interese atgriezties jaunizveidotā klubā, kas sacenstos Krievijas vai Eiropas līgās. Tika pieņemts lēmums, ka komandai jāiekļūst VTB līgā. To izdevās realizēt. Nevar teikt, ka tas notika ātri. Tika veikts liels, pacietīgs darbs, sākot no apakšas, beidzot ar VTB līgas prezidentu Sergeju Ivanovu, kurš atbalstīja Astanas komandas dalību. Bijām priecīgi, jo, startējot tikai nacionālajā čempionātā, mīņātos uz vietas. Lai ietu uz priekšu un sasniegtu rezultātus, jāsacenšas kādā spēcīgākā līgā.

Esmu gandarīts, ka mūs uzņēma un centīsimies atbilst līgas prasībām. Ieskaitot infrastruktūru, lidostu, viesnīcas, sporta būves, satelītsignāla nodrošinājumu spēļu translācijām. Signāls ir ļoti labs, attēls atbilst līgas kvalitātes prasībām. Pacentāmies šajā īsajā laika posmā savākt līgas cienīgu komandu.

Debijas sezonas vidusdaļā esat apmierināti ar sastāva komplektāciju? Komanda ir Kazahstānas izlases bāzes klubs?
Sākšu ar otro jautājumu. Šobrīd esam klubu projekts. Ja skatās tālāk, visu jāredz kontekstā. Runājot par komandas komplektāciju, tika paveikts liels un labs darbs. Sākot no galvenā trenera Matteo Boničioli piesaistes. Viņš tika uzaicināts uz nepazīstamu valsti, kur sportā varēja atrast “Baris” un Astanas riteņbraukšanas komandas vārdus, taču basketbola ieraksti sniedzās divdesmit gadu pagātnē. Boničioli ierašanās palīdzēja noslēgt līgumus ar ārzemju spēlētājiem. Tāpat būtiska nozīme bija dalībai VTB līgā. Ņemot talkā individuālās īpašības un vadības atbalstu, spējām izveidot labu komandu. Vai varēja izdarīt labāk? Grūti teikt. Komanda ir laba, par uzlabojumiem domāsim vēlāk.

Federācija atbalsta dalību VTB līgā?
Ar federāciju ir ļoti laba sadarbība. Visi jautājumi tiek atrisināti operatīvi un saņemam pretimnākšanu.

Ieskatoties komandas statistikā, redzams, ka vidēji 58 no 74 punktiem gūst četri viesspēlētāji – amerikāņi Viljamss, Džonsons, Māršals un serbs Cvetkovičs. Esat saņēmuši par to pārmetumus?
Piekrītu, ka lauvas tiesu punktu nes leģionāri, taču no tā izvairīties nav iespējams. Tas ir normāli. Komandas vadība nolēma, ka jāpiesaista labus ārzemniekus, kuri ierakstītos mūsu algu sarakstā un varētu pacelt jaunā līmenī vietējos spēlētājus. Vilkt viņus aiz sevis un mūsējie varētu mācīties. Tāds balanss komandā ir izveidojies un tas strādā. Mūsu spēlētājiem vajag laiku, lai pierastu un atrastu sevi. Lai paši spētu kļūt par līderiem ne tikai punktu gūšanā. Laukumā var nest labumu, veidojot aizsegus, strādājot aizsardzībā. Saprotu, ka līdzsvara nav, pastāv liels disbalanss, taču strādājam, lai to mainītu.

Pirms mēneša Sergejs Panovs pastāstīja, ka Krievijā izveidojies “Lielais Piecnieks” - CSKA, Himki, Kazaņa, Sanktpēterburga, Krasnodara. Vai varat finansiāli sacensties ar viņiem spēlētāju piesaistē?
Mūsu budžets ir daudz mazāks, jo tas paredzēts ne tikai komandai, bet visam kluba darbības nodrošinājumam. Piemēram, arēnas īrei, jo mums jāmaksā iespaidīgi īres rēķini, tāpēc algu ziņā sacensties ar vadošajiem Krievijas klubiem nevaram. Ejam savu ceļu, piesaistot spēlētājus, miljonu līgumu mums nav. Ar tiem pašiem Himkiem, Kazaņu varam līdzīgi nospēlēt trīs, trīsarpus ceturtdaļas.

Cik procentu budžeta tiek atvēlēts algām?
Tas veido 40-45% kluba budžeta. Pārējais tiek atvēlēts ap basketbolu pastāvošajām struktūrām.

Kazahstānā attālumi ir milzīgi, visur jālido. Ko tas prasa?
VTB līgā visi domāja, ka esam ļoti tālu. Taču Astana nav tālāk par Krasnojarsku. No Astanas līdz Maskavai, manuprāt, var aizlidot kādās trīs stundās. No Maskavas līdz Rīgai jālido stundu un divdesmit minūtes. Uzskatu, ka tas nav tik liels attālums, ja salīdzina ar Krasnojarsku un īpaši Vladivostoku. No jums, lai aizlidotu līdz Spānijai, tāpat vajag trīs četras stundas, uz Kanāriju salām līdz sešām stundām. Bez lielajiem attālumiem droši vien nebūtu tā skaistuma, tā basketbola, kuru iespējams novērot.

Pirms nedēļas Sergejs Ivanovs pieteica Austrumeiropas līgas izveidi. Vai esat saņēmuši priekšlikumu turpināt startus līgā?
Droši vien līgas izveide ir pareizs solis. Ja Eiropā būs vēl viena spēcīga līga, tas nāks par labu basketbolam. Protams, pirmais jautājums, kas jāatrisina, ir VTB un PBL apvienošana, lai nebūtu domstarpību ar ULEB, ka tā ir likumīga līga. Uzaicinājuma nav, taču iesim uz priekšu un regulāri par to runāsim.

Ceram, ka izdosies saglabāt vietu līgā. Tas ir turnīrs, kurā gribam sacensties. Turnīrs, kurā pulcētas tiešām spēcīgas komandas. Pat, ja tur spēlēs visa Krievijas līga, mums būs interesanti. Tas pats ir spēkā, ja līgā spēlēs lietuvieši un ukraiņi. Domāju, ka līga tāpat būs stipra, ne vājāka kā tagad. Un tā būs interesanta. Tai ir priekšrocības. Nav dalības maksu, komandām maksā prēmijas, apmaksā tiesnešus. Tas veido lielus izdevumus. Spēles tiek rādītas televīzijā, kas ir svarīgs basketbola attīstības noteikums jebkurā valstī.

Kazahstānā laikam nav debašu par nacionālā čempionāta prioritāti, kā tas notiek Polijā un Lietuvā.
Mums ir tā priekšrocība, ka nespēlējam Eiropas kausos. Spēlējot VTB līgā, nepārkāpjam nolikumu, kas ļauj spēlēt tikai divos turnīros. Runājot par nosauktajām valstīm, tām pašām jāpieņem lēmums.

Kādi bijuši spilgtākie brīži debijas sezonas pirmajā pusē?
Esam tiešām jauna komanda. Kad “Astana” izlozē nokļuva A grupā, daudzi noteikti pieskaitīja sev pa punktam mājās un izbraukumā. Tagad attieksme ir mainījusies. Pret mums izturas nopietni un kārtīgi gatavojas. Neatkarīgi, vai tas ir Tallinas “Kalev/Cramo”, Himki vai VEF. Mājās labā spēlē izcīnījām labu uzvaru pār “Žalgiri”. Savā laukumā pirms Jaunā gada apspēlējām “Kalev”. Viesos uzvarējām Kijevas “Budivelnik”.

Laba uzvara bija Ņižņijnovgorodā, kur spēlējām bez galvenā trenera. Matteo Boničioli tika nogādāts slimnīcā un spēli vadīja otrais treneris Strebkovs, turklāt uzvarējām. Mājas spēle ar VEF ritēja punkts punktā. Jā, VEF izrādījās stiprāks, taču šodienas spēle atkal ir rulete. Katrs grib uzvarēt, pieliek pūles. Neesam atbraukuši vienkārši uzspēlēt basketbolu. Atbraucām, lai cīnītos par uzvaru.

Vai ir plāns turpināt sadarbību ar treneri un vadošajiem spēlētājiem?
Sagatavošanās jaunajai sezonai jau ir sākusies. Ir plāni, kurus atstāt, ko piesaistīt un sākam tos pamazām realizēt.

"Eiropas čempionātā Latvija izskatījās lieliski"

2009. gadā vadījāt Krievijas sieviešu basketbola valstsvienību...
Eiropas čempionāts. Ceturtdaļfināls ar Latviju. Papildlaiks (sirsnīgi smejas)

Domāju, ka tā bija vienīgā spēle, kurā izdevās piepildīt arēnu. Cilvēki tiešām juta līdzi. Tā bija viena no atslēgas spēlēm un spriedze bija liela. Ļoti priecājos par to, ka Latvija pulcēja stipru komandu. Uzskatu, ja ceturtdaļfinālā nebūtu jāspēlē pret Krieviju, Latvija tiktu tālāk. Spēle izvērtās augstvērtīga, ar augstām likmēm, un radīja Latvijai sarūgtinājumu. Man līdzīgu sarūgtinājumu nācās piedzīvot finālā, kad zaudējām Francijai. Taču čempionāts notika ļoti labā līmenī. Pati arēna, organizācija, sacensības. Viss norisinājās augstā līmenī.

Kādi bija plusi un mīnusi?
Var atrast tikai vienu mīnusu. Sieviešu basketbols spēcīgi attīstās un gribētos, lai tam būtu ne mazāka uzmanība kā vīriešu groza bumbai. Sieviešu komandas labi attīstās klubu un izlašu līmenī. Plusi? Latvija uzņēmās Eiropas čempionāta rīkošanu un, neskatoties uz pastāvošajām grūtībām, spēja to paveikt labā līmenī.

Mūsu uzdevums bija viennozīmīgi skaidrs – spēlēt finālā. Uzdevums tika izpildīts. Jā, zaudējām gados jaunākai Francijas komandai, taču sasniedzām iepriekš noteikto mērķi.

Valstsvienības ģenerālmenedžera pienākumus veica Šabtajs fon Kalmanovičs. Sportiskajā un cilvēciskajā ziņā bija viegli ar viņu sastrādāties?
Lai kā nebūtu, šim cilvēkam bija liela loma mana darba veiksmē. Viņš stāvēja blakus, pārdzīvoja par izlasi ne mazāk kā jebkurš cits, bet varbūt vairāk nekā visi kopā. Tas ir viennozīmīgi skaidrs. Viņš izdarīja visu, lai valstsvienība nostartētu pēc iespējas labāk. Sākot ar sadzīves – dzīvošanas, ēdināšanas, transporta – jautājumiem. Individuāli organizēja meiteņu sadzīvi. Var jautāt jebkurai meitenei. Tā bija liela, atslēgas persona sieviešu basketbolā. Pateicoties viņam, sieviešu basketbols pakāpās augstāk. Neordināra personība. Ja runā par basketbolu, tāda cilvēka pietrūkst.

Šabtajs tika pieteikts kā izlases trešais treneris.
Uzskatu, ka tas bija normāli. Arī “Spartak” komandā viņš pārdzīvoja tāpat, bija lieli strīdi. Tāda parādība nebija nekas ārkārtējs.

Kādu jūs redzējāt Latvijas valstsvienību?
Eiropas čempionātā Latvija izskatījās lieliski. Labas spēlētājas, ieskaitot Jēkabsoni-Žogotu, kura turpina sacensties augstā līmenī. Toreiz viņa bija savas komandas līdere un spēlēja lieliski, sākot no grupu turnīra līdz ceturtdaļfinālam. Pietrūka pavisam nedaudz, Krievija izrādījās stiprāka. Daudzi līdzjutēji dzīvoja līdzi komandai, atbalstīja. Brīdī, kad spēlē bija nepieciešams papildlaiks, zāle līksmoja. Papildus piecas minūtes laimes.

Trenera karjerā bijušas spēles ar līdzīgu spriedzi?
Ja vērtētu klubu līmenī, tad jā. Līdzīgs spiediens bija, kad ar Samaru uzvarējām Izaicinājuma kausā. Tas bija svarīgs brīdis, taču valstsvienība ir pavisam kas cits. Tā ir liela atbildība. Te strādā par klubu, tur – par visu valsti. Daudz lielāka atbildība. Valstsvienība ir valstsvienība.

Kvalificējāties Pasaules čempionātam. Krievijas Basketbola federācija piedāvāja turpināt darbu?
Aizgāju pats. Pēc Eiropas čempionāta man tika veikta vēdera operācija. Ārsts ieteica beigt trenera karjeru. Pats atsaucu savu kandidatūru, lai gan man bija spēkā līgums ar federāciju. Vadība mani uzklausīja.

"Nekad nedalījām viens otru pēc tautības"

Kādi atmiņā palikuši Valdis Valters, Gundars Vētra, Latvijas basketbolisti?
Varu teikt tikai labus vārdus. Varu nosaukt Andri Jēkabsonu, daudzus uzvārdus. Runājot par Valdi Valteru – viņš ir izcils spēlētājs. Valters bija vecāks par mani. Kad iekļuvu Padomju Savienības izlasē, viņš jau bija pieredzējis basketbolists. Tas, kā viņš juta partnerus, juta laukumu, nejuta neviens. Viņš varēja izdarīt neticamu piespēli, viņš varēja iemest ārprātīgu metienu. Tas, kas notika 1986. gada Pasaules čempionātā, kad pusfinālā spēlējām ar dienvidslāviem. Viņi bija vadībā ar trīs punktiem, Valtera tālmetiens izlīdzināja rezultātu un papildlaikā mēs uzvarējām, tiekot finālā.

Gundars Vētra ir mans draugs, ar kuru pastāvīgi uzturam labas attiecības. Atbraucu uz Rīgu 1986. gadā Maskavas CSKA sastāvā un te mūs apspēlēja. Daudz laika esmu pavadījis kopā ar Igoru Miglinieku – gan jaunatnes, gan pieaugušo izlasēs, gan CSKA. Bijām Olimpiskajā valstsvienībā 1988. gada spēlēs Seulā. Labs cilvēks, labs partneris. Izlase bija daudznacionāla, kopā ar kazahiem tajā spēlēja latvieši, lietuvieši, ar kuriem man joprojām ir labas attiecības.

Nekad nedalījām un tagad nedalām viens otru pēc tautības. Vētra Ventspilī, Miglinieks Kiprā, Valters šeit – ja vajadzēs, puiši man vienmēr atnāks palīgā. Pats galvenais ir saziņa. Tiekamies, atceramies, aug mūsu bērni. Šodien te spēlē Valtera dēls Sandis. Otrs dēls Kristaps spēlē Spānijā un – kādā līmenī. Atceros treniņnometni Piritā, Tallinā un tur skraidīja divi mazi puišeļi. Tas ir rādītājs.

Valters bieži ņēma bērnus uz izlasi?
Atcerējos tieši Piritu. Divi puikas, divi bandīti.

Atceraties pirmo braucienu uz Rīgu?
Manuprāt, Latvijā pirmo reizi biju Iecavā, kadetu izlases sastāvā. Spēlējām Padomju Savienības kadetu čempionātā. Vēlāk Rīgā uzturējāmies bieži un citur tik daudz nesanāca aizbraukt.

Olimpisko zeltu savā karjerā vērtējat visaugstāk?
Sportiskajā ziņā – noteikti. Neskaitot to, 1985. gadā bija Universiāde Japānā, 1984. gadā - “Družba” (Draudzība) sacensības, kad Padomju Savienības komanda neaizbrauca uz 23. Olimpiādes spēlēm Losandželosā. Atmiņā palikušas spēles Padomju Savienības čempionātā, piemēram, zaudējums VEF. Tāpat Maskavas CSKA pārstāvēšana. Atmiņu ir daudz, taču, pats galvenais, ka ej pa ielu, lido lidmašīnā, esi citā valstī, bet tevi uzrunā līdzjutēji, kas tev juta līdzi. Pārdzīvoja par tevi, nāca uz tavām spēlēm un saproti, ka tava karjera sportā nav pagājusi velti. Daudzi cilvēki tevi atceras. Apjaut, ka tu spēlē viņiem un tās ir labas atmiņas.

Kuri cilvēki visvairāk ietekmējuši jūsu karjeru?
Pirmie, kuri jānosauc, ir vecāki, kuri man lika spēlēt basketbolu. Tālāk nāk mans pirmais treneris Sergejs Aleksandrovičs Zozuļins. Liela nozīme bijusi ilggadējam Samaras kluba trenerim Oļegam Kimam, kurš man noticēja un deva spēlēt. Pie viņa laukumā pavadīju daudz laika un ieguvu vērtīgu pieredzi. Izlasē spēlēju pie Aleksandra Gomeļska. Viņu sauca par “tēti” un, tiešām, viņš bija kā tēvs.

Trīs pilsētas

Štutgarte
(Smejas) 1985. gada Eiropas čempionāts, kad kļuvām par Eiropas čempioniem. Kā nosvinējām panākumu? Galvenais nav, kā to atzīmējām. Galvenais, ka uzvarējām čempionātā un saņēmām zelta medaļas. Mierīgi atgriezāmies Padomju Savienībā un mūs sagaidīja kā varoņus. Toreiz derēja tikai zelts, par visu pārējo lamāja.

Seula
Tas ir jautājums, kuru var uzdot jebkuram basketbolistam un viņš atbildēs manā vietā. Atstāšu to bez atbildes (smaida).

Valjadolida
1990. gadā pirmo reizi aizbraucu spēlēt uz ārzemēm. Toreiz devos uz Spāniju, nevis NBA. Liela atšķīrībā. Pirms un pēc Pasaules čempionāta Argentīnā mani aicināja NBA klubs “Atlanta Hawks”, taču aizbraucu uz Valjadolidu. Nenožēloju to, ar pilsētu man saistās daudz atmiņu. Valjadolidā piedzima mans pirmais dēls. Visā Spānijā man ir daudz draugu un uzskatu to par savu otro dzimteni. Valjadolida ir neatņemama Spānijas sastāvdaļa, man patīk visa valsts.

Valērijs Tihoņenko

+Dzimis 1964. gada 19. augustā Uzbekistānā
+Augums 207 centimetri, uzbrucējs
+Brālis Igors un māsa Oksana strādā par basketbola treneriem Kazahstānā
+Precējies, četri dēli Ivans, Marks, Kļims un Gļebs
+Pirmais treneris Sergejs Zozuļins
+Profesionāli spēlējis no 1985. līdz 2000. gadam
+1986. gada NBA draftā “Atlanta Hawks” septītajā kārtā izvēlējās Tihoņenko
+Olimpiskais čempions (Seula 1988)
+Eiropas čempions (Vācija 1985), vicečempions (Grieķija 1987), bronzas medaļas ieguvējs (Dienvidslāvija 1989)
+Trīskārtējs Pasaules vicečempions (Spānija 1986, Argentīna 1990, Grieķija 1998)
+No 2000. līdz 2009. gadam strādāja par treneri, stažējās NBA klubā “Dallas Mavericks” un Filadelfijas “St. Josephs University” komandā
+2005. gadā kopā ar Maskavas “Dinamo” izcīnīja sudraba medaļas Krievijas čempionātā
+2009. gadā Krievijas sieviešu basketbola valstsvienības priekšgalā izcīnīja sudraba medaļas Eiropas čempionātā Valmierā un Rīgā
+2011. gadā kļuva par Kazahstānas kluba “Astana” ģenerālmenedžeri

Spēlētāja karjera

1985 – 1987, 1997 – 2000 Maskavas CSKA
1988 – 1990 Almaatas SKA
1990 – 1991 Forum Filatelico (Valjadolida, Spānija)
1991 – 1992 Caja de Ronda (Spānija)
1992 – 1993 Argal Huesca (Spānija)
1993 – 1994 Maskavas “Spartak”
1994 – 1997 CSK VVS Samara
1997 Tulas “Arsenāls”

Trenera karjera

2000 – 2002 Maskavas CSKA
2004 – 2005 Maskavas “Dinamo”
2005 – 2009 CSK VVS Samara
2009 Krievijas sieviešu basketbola valstsvienība

Autors pateicas basketbola klubam "VEF Rīga", īpaši Lailai Spaliņai un Emīlam Tomam, par sadarbību intervijas tapšanā.