Sabīne Niedola: "Basketbols ir pirmajā vietā"
"Komandā esam vienlīdzīgas, jo katrā spēlē izšaut var jebkura. Nevienai nav radusies pārākuma sajūta, viss notiek draudzīgi, visas ir komunikablas. Nav nekādas noniecināšanas, nekādas skatīšanās no augšas," par pirmo četru mēnešu pozitīvo pieredzi Francijas virslīgas klubā "Nantes Rezé Basket" stāsta Latvijas sieviešu basketbola valstsvienības uzbrucēja un Liepājas basketbola skolas audzēkne Sabīne Niedola.
Luāras krastos liepājniece ieradās 2010. gada 15. septembrī, ātri iekļāvās komandā un nopelnīja vietu vienības kodolā. No oktobra vidus līdz janvāra beigām aizvadītas 27 oficiālas spēles. Nantes bilance ir pozitīva 19-8 (Francijas virslīgā LBF 9-7, Eiropas kausā 9-1, Francijas kausā 1-0), turklāt starptautiskajās sacensībās veicies labāk nekā nacionālajā čempionātā.
2010. gada maijā “Les Deferlantes” - “Nantes viļņi” - izcīnīja piekto vietu Francijas čempionātā, saņemot tiesības startēt FIBA Eiropas kausa izcīņā. Debija otrajā stiprākajā Eiropas klubu turnīrā uzskatāma par sekmīgu, jo desmit spēles izcīnītas deviņas uzvaras un komanda jau iekļuvusi labāko astoņniekā. Nante turpina cīņu Eiropā un koncentrējas sacensībai par vietu Francijas četru labāko komandu vidū.
SABĪNE NIEDOLA
• Dzimusi 1991. gada 29. aprīlī
• Augums: 182
• Pozīcija: uzbrucēja
• Klubs: Liepājas metalurgs
• Absolvējusi Liepājas 15. vidusskolu
• Treneri: Ināra Biciņa, Līvija Alpe-Lūka, Daiga Jansone, Mārtiņš Zībarts, Mudīte Zandere, Nikolajs Romaņenko, Aivars Vīnbergs, Ainars Zvirgzdiņš, Kārlis Muižnieks, Ziedonis Jansons, Gundars Vētra, George Dikeoulakos, Laurent Bouffard, Jackie Moreau
• Latvijas valstsvienībā debitējusi 2009. gada 14. maijā, uzvara pār Lietuvu 74:68.
• Nr. izlasē Eiropas čempionātā: #4, „Liepājas metalurgs” #21, “Nantes” #14
• Līdz 2011. gada 3. februārim Niedola ir piedalījusies 16 Francijas līgas spēlēs, vidēji spēlējusi 23,05 minūtes (sestais lielākais spēles laiks), guvusi 6,6 punktus (septītais rādītājs komandā), izcīnījusi 4,8 atlēkušās bumbas (ceturtais rādītājs komandā), rezultatīvi piespēlējusi 0,7 reizes, pārtvērusi 0,3 pretinieču piespēlēs un 1,6 reizes kļūdījusies. Realizēti 41,1% divpunktu, 40,0% trīspunktu un 78,8% brīvmetienu.
• Desmit FIBA Eiropas kausa spēlēs Sabīne vidēji ir spēlējusi 24,3 minūtes (ceturtais spēles laiks), guvusi 9,7 punktus, izcīnījusi 6,1 atlēkušo bumbu (labākais rādītājs komandā), rezultatīvi piespēlējusi 1,2 reizes, pārtvērusi 1,5 pretinieču piespēles un 1,2 reizes kļūdījusies. Realizējusi 58,3% divpunktu un 72,2% brīvmetienu.
Sabīne Niedola Eiropā
Turnīrs | S | Min. | 2pm | % | 3pm | % | SM | % | BU | BA | AB | RP | PP | Kļ. | PB | BM | P | Vid. |
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
U16 2006B | 8 | 16.4 | 33/50 | 66.0 | 0/0 | 0.0 | 13/22 | 59.1 | 2.9 | 4.1 | 7.0 | 0.9 | 1.6 | 1.9 | 1.0 | 0.1 | 79 | 9.9 |
U16 2007 | 8 | 29.4 | 55/105 | 52.4 | 0/0 | 0.0 | 49/68 | 72.1 | 5.9 | 9.4 | 15.3 | 3.1 | 2.9 | 2.9 | 1.6 | 1.5 | 159 | 19.9 |
U20 2008 | 8 | 34.8 | 48/96 | 50.0 | 2/3 | 66.7 | 40/59 | 67.8 | 5.6 | 8.6 | 14.3 | 0.6 | 1.8 | 2.8 | 2.5 | 0.0 | 142 | 17.8 |
U18 2008B | 8 | 23.8 | 59/84 | 70.2 | 0/2 | 0.0 | 22/31 | 71.0 | 4.0 | 6.6 | 10.6 | 0.9 | 1.3 | 2.5 | 0.8 | 0.4 | 140 | 17.5 |
EBW 2009 | 6 | 7.0 | 12/16 | 75.0 | 0/0 | 0.0 | 2/5 | 40.0 | 1.0 | 2.0 | 3.0 | 0.5 | 0.7 | 0.5 | 0.2 | 0.0 | 26 | 4.3 |
U18 2009 | 9 | 30.9 | 63/115 | 54.8 | 3/7 | 42.9 | 52/73 | 71.2 | 4.3 | 6.4 | 10.8 | 3.3 | 2.9 | 2.7 | 2.8 | 0.7 | 187 | 20.8 |
U20 2010 | 9 | 31.3 | 59/95 | 62.1 | 0/2 | 0.0 | 34/45 | 75.6 | 3.8 | 5.7 | 9.4 | 2.2 | 2.9 | 2.3 | 2.0 | 0.6 | 152 | 16.9 |
EBW 2011Q | 6 | 23.2 | 16/25 | 64.0 | 1/6 | 16.7 | 4/5 | 80.0 | 0.7 | 4.7 | 5.3 | 1.2 | 1.0 | 1.5 | 0.7 | 0.3 | 39 | 6.5 |
Sabīne Niedola Latvijā
Gads | S | Min. | 2pm | % | 3pm | % | SM | % | BU | BA | AB | RP | BM | Kļ. | PB | PP | Vid. |
---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|---|
2007 | 30 | 17:26 | 3.4/6.4 | 53 | 0.0/0.1 | 0 | 1.6/2.7 | 59 | 3.4 | 3.5 | 6.9 | 1.0 | 0.5 | 1.9 | 1.0 | 1.6 | 8.4 |
2008 | 39 | 26:31 | 7.1/12.8 | 55 | 0.1/0.2 | 50 | 4.0/5.7 | 70 | 4.9 | 7.5 | 12.3 | 1.7 | 0.5 | 2.4 | 1.6 | 2.5 | 18.3 |
2009 | 35 | 34:35 | 9.5/16.7 | 56 | 0.3/1.4 | 21 | 5.4/7.6 | 71 | 3.3 | 8.9 | 12.2 | 2.5 | 1.1 | 3.5 | 2.3 | 2.4 | 25.3 |
2010 | 19 | 33:28 | 10.4/17.8 | 58 | 0.1/0.9 | 11 | 7.2/10.0 | 72 | 4.7 | 7.1 | 11.7 | 2.4 | 1.5 | 3.6 | 2.9 | 2.1 | 28.3 |
Kopā ar komandas kapteini Karolīnu Obēru. “Visi piekritīs, ka Karolīna ir uzdevumu augstumos.”
Kopā ar spēka uzbrucēju Emīliju Podrugu. “Zem groza viņa var visu – iemest, piespēlēt, izcīnīt bumbu. Tas ir liels pluss, tāpēc varu minēt viņu kā otro saspēles vadītāju.”
Treniņš “Beaulieu” arēnā kopā ar Lorānu Bufāru. “Pirmajos mēnešos tika tulkota gandrīz katra zilbe, ko teica treneris. Tagad atmosfēra kļuvusi brīvāka.”
Caroline AUBERT, "Nantes Rezé Basket" kapteine
Nedomāju, ka Sabīnei, ierodoties Francijā, bija kādas grūtības. Viņa visu uztver viegli pat, ja dažreiz ir kautrīga. Nepieciešams nedaudz laika, lai viņu iepazītu, taču komandā Sabīne iejūtas labi. Viņai patīk darīt komandas lietas. Kad Sabīne atbrauca uz Nanti, man nācās viņu nedaudz vadāt, jo meitene bija apmetusies netālu no manas mājas. Tā izdevās viņu iepazīt un varu teikt, ka Sabīne ir ļoti jauks cilvēks.
Vairāk nāk prātā gadījumi ārpus basketbola laukuma. Pirms sezonas trenējāmies stadionā. Bijām skrejceļā, mums bija jāskrien un viņa izrādījās labākā atlēte, kādu nekad iepriekš neesmu redzējusi. Viņa skrien tik ātri, izskatās, ka var skriet mūžīgi (smejas). Iesildoties parasti esmu viena no ātrākajām, taču viņa mani vienkārši nogalināja. Viņa bija labāka, sprintā vienmēr priekšā visām citām. Arī, kad veicam trīsdesmit sekunžu skrējienus, viņa ir viena no labākajām. Var ātri skriet visu dienu. Tas mani tiešām pārsteidza, jo parasti to var augumā mazāki cilvēki. Bet viņa nav maza, ir salīdzinoši gara. Tāpēc, ņemot vērā viņas augumu un izmērus, to negaidīju. Tā ir pirmā lieta, ko atceros.
Laukumā viņa vienmēr atdod visu. Sabīnei ir daudz enerģijas. Kad viņa vēlas izcīnīt atlēkušo bumbu, vienmēr to dabū, jo var uzlekt baltajai meitenei salīdzinoši augstu. Un Sabīne cīnās, grib iegūt bumbu. Viņai izdevās lielisks sezonas sākums, domāju, ka pēc spēlēšanas izlasē Sabīne bija teicamā formā. Tas viņai palīdzēja. Varbūt tagad ir nedaudz grūtāk. Domāju, ka viņa ir nedaudz nogurusi pēc vasaras, jo nebija pārtraukuma. Tas ir normāli, ka janvārī esi nelielā bedrē. Viņa spēlē ar lielu enerģiju, izmanto spēku. Tagad spēlēt ir nedaudz grūtāk, taču esmu pārliecināta, ka Sabīne atgūs formu un palīdzēs mums sezonas turpinājumā.
Kā Sabīne ir pielāgojusies Francijas kultūrai?
Nedomāju, ka ir īpaša vajadzība pielāgoties. Censties mācīties franču valodu ir grūti, jo pārsvarā runājam angliski un nav īpašas vajadzības runāt franciski. Vēl viena svarīga lieta. Kad ierodas jauna spēlētāja, parasti viņu visur ir jāved, piemēram, ar automašīnu jāaizbrauc uz lielveikalu, jo meitenes nav pieradušas to darīt pašas. Sabīne visu izdara pati. Viņai nav auto vadītājas apliecības vai automašīnas, taču viņa nekad neko nelūdz.
Atceros, ka viņa atnesa tramvaju kustības plānu. Sabīnes dzīvoklis bija samērā tālu no zāles, taču viņa teica, ka nav atsevišķi nepieciešams braukt uz lielveikalu ar auto. Teica, varu braukt kopā ar tevi, pagaidīt, tad varu braukt ar tramvaju, pēc tam pārsēsties autobusā un nokļūt mājās. Jā, bet tam būs vajadzīga stunda laika! Viņa smējās un teica, ka viss kārtībā. Viņa pati visu atrisināja. Tas ir pārsteidzoši, jo Sabīne ir ļoti jauna. Neviena cita no jaunpienācējām tā nerīkotos. Tas mani pārsteidza. Viņa nevienam nejautāja un centās tikt galā pati. Domāju, tas ir lieliski, ka citā valstī tiec galā saviem spēkiem, ka vari tā pielāgoties. Tas viņai izdodas perfekti.
Kad atbraucu, Sabīne iedeva precīzas instrukcijas, kā nokļūt līdz otrai treniņu zālei.
Viņa labi orientējas pilsētā un, iespējams, Nantē redzējusi vairāk nekā jebkurš cits. Tas ir labi, jo nav jāpaļaujas uz citiem. Viņa ir pirmā ārzemju spēlētāja, kura tā rīkojas. Tas ir brīnumaini, jo citreiz vari būt kautrīga, kļūdīties, iesēsties nepareizā tramvajā. Sabīne par to neuztraucas. Ja apmaldīšos, nekas!
Cik tālu varat tikt Eiropas kausā?
Iepriekš to pateikt nav iespējams, taču tagad esam tiešām laba komanda. Sezona ir gara, ceļš tāls. Par Vologdas komandu nezinām daudz, bet zinām, ka “Chevakata” uzvarēja stipro Venēciju. Tā ir spēcīga komanda, taču ne tāda, kuru nevaram uzvarēt. Domāju, ka Eiropas kausā nav tādas komandas, kura spēka ziņā līdzinātos, piemēram, Jekaterinburgai. Varam uzvarēt divu spēļu summā, tomēr daudz noteiks, kā nospēlēsim pirmajā sacensībā savā laukumā. Kā pielāgosimies, jo nepazīstam viņas. Esam sasniegušas mērķi, kurš tika noteikts sezonas sākumā – iekļuvām ceturtdaļfinālā, tālākais nāk bonusā. Komanda ir jauna, mums jāspēlē un jāspēlē. Ja neiekļūsim pusfinālā, nebūs liela neveiksme, vismaz būs iespēja atpūsties un arī tas mums nepieciešams. Tālākais ir bonuss.
Esi spēlējusi kopā ar daudzām Latvijas basketbolistēm.
Kopā ar Aneti Jēkabsoni, Eviju Āzaci, Ievu Kubliņu un Sabīni Niedolu.
Nante izskatās laba vieta, kur dzīvot un spēlēt basketbolu.
Nante ir jauns klubs. Pirms diviem gadiem komanda spēlēja otrajā divīzijā un tai vēl ir lielas iespējas attīstīties. Izaugsme bijusi strauja, taču daudzas lietas vēl jāpaveic – gan komandā, gan tai apkārt jāizveido infrastruktūra. Domāju, klubam ir liela nākotne. Ja organizācija kļūst labāka, klubs iegūst vairāk sponsoru, vairākus gadus pēc kārtas var turēties augstā līmenī. Starp Mondevilu un Nanti ir atšķirība, jo Mondevila vienmēr finišē Francijas čempionāta piecniekā, labi spēlē Eiropas kausos.
Ja vēlamies kļūt par labu komandu, mums jābūt stabilākiem (ilgākā laika periodā). Mums jāturpina spēlēt Eiropas kausā, varbūt Eirolīgā, bet nedomāju, ka tas notiks nākamajā gadā, varbūt sezonu vēlāk. Mums nepieciešams kvalificēties dalībai nākamajā Eiropas kausa izcīņā, jābūt labāko četriniekā piecniekā, lai katras sezonas beigās varētu teikt, ka sasniedzām jaunu kluba mērķi. Orga nizācija apkārt mums katru gadu kļūst labāka, Nante ir jauka, lieliska pilsēta. Kad iegūsim stabilitāti, daudzas labas spēlētājas piekritīs te atbraukt. Nantes reģions ir svarīgs Francijas basketbolam. Esam otrajā vietā aiz Parīzes reģiona spēlētāju skaita ziņā. Kad apkārt daudz cilvēku spēlē basketbolu, tas ir solis ceļā uz panākumiem. Nākotne ir, bet vēl jāpaveic daudz lietu, lai sasniegtu mērķi.
Sabīne teicami orientējas Nantē
Kopā ar Sy-Diop
Nantes centrā
Uz pirmo interviju Liepājā Sabīne atbrauca ar velosipēdu
Intervija ar SABĪNI NIEDOLU
Pirms treniņa Bufārs tevi uzaicināja uz metienu sacensību. Tā notiek bieži?
Manuprāt, tā notiek pirmo reizi. Bija patīkams pārsteigums, sanāca izklaide pirms treniņa. Pāris reizes piepumpējos (smejas), taču tādi uzdevumi ir ļoti reti. Bijušas reizes, kad spēlējam pieci pret pieci un zaudētājām tiek doti dažādi uzdevumi. Parasti, kad beidzam treniņu, treneris izsauc kādu spēlētāju, kurai jāiemet pēdējais metiens. Ja aizmet garām, tiekam pie uzdevuma tonusam, lai nezaudētu uzvarētāju garu.
Treniņi tiek vadīti franču valodā. Paskaidrojumus vajag?
Sarežģītākas lietas paskaidro spēlētājas, kuras runā angliski. Ja nesaprotu, varu pajautāt. Tagad, pēc jaunā gada, esmu uztvērusi basketbola terminus franču valodā. Pirmajos mēnešos bija tā, ka tika tulkota gandrīz katra zilbe, ko teica treneris. Tagad atmosfēra kļuvusi brīvāka.
Angliski visbiežāk runā kapteine Obēra.
Viņa mums palīdz visvairāk. Man pret viņu ir liels respekts, jo saprotu, kāda pieredze viņai nāk līdzi, saprotu, ko viņa runā. Obēra spēj to arī parādīt laukumā. Kapteinei ir lieliska attieksme un viens no labākajiem kontaktiem ar treneri, zina, kā lietām ir jānotiek un var visu noorganizēt. Viņas vīrs ir komandas menedžeris, Obēra pārzina arī tehniskos jautājumus. Kapteines pienākumi viņai kā cilvēkam un spēlētājai ir ļoti atbilstoši. Domāju, visi piekritīs, ka Karolīna ir uzdevumu augstumos.
Kad atbraucu, man nebija sava dzīvokļa. Dzīvoju ārpus pilsētas un kapteine man brauca pakaļ, jo viņai tas sanāca pa ceļam. Sākumā vairāk sanāca kontaktēties ar viņu un (amerikānieti) Džennu Smitu, taču izteiktas tuvības nav, jo visa komanda ir draudzīga. Meitenes cenšas būt atvērtas un runāt angliski, daudzas ir uzlabojušas savas angļu valodas zināšanas, tā nav problēma.
Komandā esam vienlīdzīgas, jo katrā spēlē izšaut var jebkura. Nevienai nav radusies pārākuma sajūta, viss notiek draudzīgi, visas ir komunikablas. Nav trīs spēlētājas, kuras saka, ka viņas ir labākās. Nav nekādas noniecināšanas, nekādas skatīšanās no augšas.
Savādāka situācija bija sezonas sākumā, kad kopā ar mums trenējās (Kongo centra spēlētāja) Bērnija Ngosa. Tad bija sajūta kā teātrī – piespēlē viņai un skaties, iemetīs vai neiemetīs. Nezinu, vai viņas nespēlēšana komandai ir labāka vai sliktāka. Ngosas savainojums ir nopietns, taču varbūt komandai tas nācis par labu. Jebkura var parādīt vairāk. Ar Ngosu – ja viņai ietu spēle, mēs uzvarētu, ja neietu... Tagad pārējām spēlētājām ir lielāka loma.
Otra centra spēlētāja Doriana Tahane savainojās, trenējoties Francijas izlasē. Ar viņu kopā strādāt neiznāca. Kad Itālijā ar treneri Aivaru Vīnbergu spēlējām Eiropas U20 čempionātā, redzēju, kā viņa spēlē, bet tas ir viss, ko varu pateikt. Stāstīja, ka viņa ir jauna un perspektīva. Ja nebūtu savainojusies, iespējams, tiktu Francijas izlasē (startam Pasaules čempionātā), tas ir daudz.
Trešā izmaiņa, gadu mijā tika atlaista Dženna Smita.
Kad klubs ņēma Podrugu, viņai neteica, kura spēlētāja ir savainojusies. Horvātiete ir tīrs ceturtais numurs, Dženna ir ceturtais numurs. Mūsu treneris, Bufāra kungs, ir pieradis spēlēt ar lieliem centriem. Visas kombinācijas jau sākumā bija veidotas lielam, smagam centram, piemēram, Bērnijai, kas var ieņemt vietu zem grozu. Kad tika paņemta Podruga, spēle nedaudz pajuka. Treneris sāka domāt – mainīt kombinācijas vai spēlētājas, tika atrasts diezgan labs risinājums.
Komanda daudz uzbrūk, treneris domā gan par lieliem centriem, gan ātru spēli?
Sākumā, kad savainojās Bērnija, nevarēju saprast, kāpēc mums ir maza, ātra komanda, bet maz ātro uzbrukumu. Patiesībā, ar vienu smago centru spēle bija ātrāka, jo pārējās spēlētājas varēja rauties uzbrukumā, izcīnīt bumbas. Salīdzinot ar Latvijas līgu, spēlējam ātri. Te starp komandām nav lielu atšķirību.
Šobrīd varu salīdzināt Francijas līgu ar Eiropas kausu. LFB atļauj ļoti daudz. Ja Eirokausos centra spēlētājas zem groziem pasaudzē un spēle nav tik rupja, Francijas līgā sākumā viss ir pa nullēm, tad intensitātes un rupjības līmenis aug, aug, aug. Beigās var sanākt bīstami un traumējoši. Nesen LFB spēlē Podrugai tika salauzts deguns, tas tikai apliecina, ka basketbols te ir ļoti fizisks.
Viņa tagad spēlē ar masku?
Podruga degunu lauza, jau spēlējot Horvātijas izlasē. Notraumējās sagatavošanās posmā un pateica, ka viņai tas nav vajadzīgs, jo komandā nebija apdrošināšanas. Pašreizējais savainojums ir trešais, ceturtais vai piektais. Kādu laiku Podruga netrenējās, izlaida vienu spēli pret “Gyor”. Tai pašā laikā viņa bija apslimusi, nevarēja paelpot zem deguna un spēlētājai uztaisīja masku. To pie sejas nācās līmēt ar teipiem. Domāju, ka tas ir ļoti bīstami, jo maska nekādā veidā neturas. Grūti gan paelpot, gan pārredzēt laukumu. Nezinu, kā būs. Podruga teica, ka spēlēs bez maskas, bet, kā jau teicu, tas ir bīstami.
Basketbols ir viens un tas pats, pat, ja viņš ir fiziskāks. Pašai vairāk patīk spēlēt Eirokausos, jo tur var izjust basketbola dažādību. Salīdzinot ar Francijas līgu, Portugāles basketbols ir pavisam savādāks, tas laukumā rada citas sajūtas. Meklēju, lai varētu salīdzināt. No tā var mācīties, lai stagnātiski nebūtu jādara viens un tas pats.
Adrenalīnu vairāk gūsti spēlēs vai treniņos?
Viennozīmīgi spēlēs. Tā kā spēles ir divreiz nedēļā, treniņi vairāk domāti sadarbību veidošanai, nav pārāk sarežģīti un grūti, jo slodzes spēlēs ir lielas. Treniņi veidoti, lai neiedzītu mūs pārāk lielā bedrē un vienlaikus uzturētu tonusu. Tādējādi var sevi vairāk ieguldīt spēlēs.
Eiropas kausā Tev tiek lielāks spēles laiks.
Pirms jaunā gada to varēja izskaidrot ar faktu, ka Elisona nespēlēja. Taču tagad komanda sākusi spēlēt salīdzinoši labāk, stabilāk. Nezinu, ar ko tas izskaidrojams, bet tādas sajūtas rodas laukumā.
Apliecinājums tam ir fakts, ka izbraukumā uzvarējāt Ungārijas klubu, mājās panākums bija vēl pārliecinošāks, lai gan spēlē nevarēja piedalīties Kārsone.
Mums nespēlēja Podruga, kas ir ļoti laba spēlētāja. Zem groza viņa var visu – iemest, piespēlēt, izcīnīt bumbu. Tas ir liels pluss, tāpēc varu minēt viņu kā otro saspēles vadītāju. Puslaiku spēle gāja līdzigi. Kad salauza, tad arī aizgāja. Domāju, ar viņu ierindā spēle būtu izvērsusies savādāka, taču nevar zināt, kā būtu, ja būtu.
Līdzvērtīgi zaudējumi sastāvos.
Tieši tā.
Teici par divām saspringtām spēlēm nedēļā. Vai slodzes un noguruma ziņā bija liela starpība ar pērn Liepājā piedzīvoto?
Latvijas “play-off” spēļu laikā grafiks bija ļoti saspringts. Visu laiku sanāca braukāt no Liepājas uz Rīgu, spēļu bija ļoti daudz. Tas arī nebija viegli. Šeit zini un rēķinies, ka visu sezonu būs divas spēles nedēļā, pakāpeniski pie tā pierod. Dažās nedēļās sanāk, ka lidmašīnās un autobusos pavadām vairāk laika nekā basketbola laukumā. Taču par to ir padomāts, lai mūs neiedzītu bedrē. Sanāk tā, ka ir brīvas dienas ar vienu treniņu dienā. Vienu dienu ir grūts treniņš, nākamajā vieglāks, bet treneris par to domā.
Grūtāk sanāk, kad zaudējam. Tad visi nav apmierināti, treneri cenšas nevis ieriebt vai pamācīt, bet slodze sanāk lielāka. Citreiz atbraucam naktī mājās un nākamajā rītā ir diezgan grūts treniņš. Tad saproti, kaut kas nav kārtībā. Kad izcīnītas uzvaras, visi, protams, ir priecīgi, smaidīgi un laimīgi, arī brīvdienu vairāk. Viss atkarīgs no mums pašām, viss ir pašu rokās.
Pēc Francijas līgas spēlēm kādreiz iedod brīvdienu?
Tas atkarīgs no situācijas, nevar teikt, ka pēc Eirokausu spēlēm ir brīvdiena, pēc Francijas spēlēm nav. Atkarīgs no tā, cik treniņu sanāk līdz nākamajai spēlei, no blakus apstākļiem.
Eiropas izbraukumi aizņem trīs pilnas dienas. Ja Francijas līgas spēle ir izbraukumā, gandrīz visa nedēļa paiet ceļā.
Tieši tā. Ir gadījies, ka pusdivpadsmitos, vienos naktī pārbraucam mājās, bet nākamajā rītā jātiekas sešos, lai brauktu uz Francijas līgas spēli. Gadījies, ka nepārbraucam mājās, pa taisno no Eiropas kausa spēles braucam uz Francijas spēli un otrādi. Ir gadījies, ka uz spēli izbraucam divas dienas ātrāk, tāpēc, ka savādāk saplānot nav iespējams. Tāda situācija radās decembrī, kad komandai bija ļoti saspringts izbraukumu grafiks. Sezonas otrā puse izskatās mierīgāka, varētu būt vairāk mājas spēļu.
Pirmajās desmit Eiropas kausa spēlēs Niedola guvusi vidēji 9,7 punktus
Francijas līgā bieži jātiekas ar nacionālo izlašu spēlētājām
Foto: Romualds Vambuts, Sportacentrs.com
Klubs ir salīdzinoši jauns, treneris Nantē strādā otro gadu, kāds ir atbalsts?
Atbalsts ir labs, mājas spēļu zāle liela (Beaulieu zālē ir 5500 vietu). Francijas līgā esmu spēlējusi mazās zālēs, kuras ir pilnīgi piebāztas, troksnis lielāks. Mums zāle ir ļoti plaša, kā milzīgs šķūnis, tribīnes tālu no laukuma, tāpēc skatītājus dzird mazāk. Ja skatās tukšās vietas, zāle nav pārpildīta, taču skatītāju skaits ir pienācīgs. Atbalsta ar bungām, saukļiem, dzied diezgan pārdomāti. Patīkami, ka tevi no malas atbalsta nepazīstami cilvēki. Nāk klāt, uzrunā. Tas ir lielāks stimuls progresēt.
Ir gadījies, ka cilvēki veikalos nāk ar avīzēm pakaļ, novēl veiksmi. Tā notiek, kad eju kopā ar kādu franču spēlētāju, jo viņas pilsētā ir pazīstamākas. Sievietēm ir tā – laukumā tu izskaties pavisam savādāk nekā uz ielas. Domāju, daudzi nevarētu atpazīt arī Latvijā.
Uzmanība nav traucējusi?
Ja dažreiz liekas, ka uzmanība bijusi uzbāzīga, jāprot to pieklājīgi novērst. Cilvēki ir saprotoši. Var atbildēt rupji, lieciet mani mierā, taču var visu nokārtot cilvēcīgi.
Francija ir veca kultūras zeme. Jūti, ka cilvēki ir mierīgāki, mazāk streso nekā Latvijā?
Ar Latviju salīdzināt grūti. Kad Ziemassvētkos biju Latvijā, varēju just, ka cilvēki ir negatīvi noskaņoti, nav dzīvespriecīgi. Ceru, ka viss ies uz augšu, jo tagad jūti negācijas, dusmas. Lai arī, satiekot draugus, viņi priecājas tevi redzēt, pamani, ka ir uztraukumi, stress. Sadzīviskas problēmas, ko cilvēki šeit varētu arī nesaprast.
Negatīvisms nav risinājums.
Tieši tā. Katram dzīvē ir savas problēmas, citam lielākas, citam mazākas. Cits to prot apslēpt, citam to tik daudz, ka apslēpt nemaz nav iespējams. Viss ir saprotams.
Francija ir laba valsts, kur spēlēt basketbolu?
Līmenis te ir ļoti augsts. Lai gan labākās Francijas spēlētājas brauc projām no valsts, tieši jaunām spēlētājām te ir lieliskas iespējas attīstīties un progresēt.. Daudz labu Francijas komandu, daudzas vienības spēlē Eirokausos, Eirolīgā.
Viens no Nantes mērķiem ir divu gadu laikā spēlēt Eirolīgā. Vai redzi sevi šeit spēlējam arī nākamsezon?
Gribētos paskatīties, kā ir citur, jo pagaidām ir tikai Latvijas un Francijas pieredze. Nav ne jausmas, kāda sistēma ir Spānijā vai Itālijā. Labi, Krievija ir Krievija. Citur būtu interesanti, tajā pašā laikā šeit nav nekādu sarežģījumu. Sadzīves apstākļi ir ļoti labi, ļoti labs treneris un kolektīvs. Vēl ir daudz laika, par to neesmu aizdomājusies. Par ātru.
Kā Tu īsumā raksturotu savu komandu?
Var gadīties dienas, kad izbraukumā, ēdot pusdienas, visas var uztaisīt traci un skaļu bardaku, skaļi smieties, priecāties, divdomīgi jokot. Nākamajā dienā visas var būt mierīgas, prātīgas, klusas. Ieslēgušās sevī, vakariņu laikā pārmīt divus trīs vārdus. Nav viena vārda, kā varu raksturot komandu, noskaņojumi ir mainīgi. Tas atkarīgs no noguruma, spēlēm, atbildības sajūtas, bet sabiedriskajā dzīvē komanda ir neprognozējama. Kā jau cilvēki vispār. Meitenes ir draudzīgas, pozitīvas, perspektīvas.
Eiropas kausā sasniegts Top 8, Francijā mērķis četrinieks.
Vairāk satraukuma ir par Francijas līgu, jo esam zaudējušas spēlēs, kurās vajadzēja uzvarēt, ar pāris punktu starpību. Eiropas kausā viss iet pēc plāna, ir tikai uzvaras, tāpēc par to runā mazāk. Cik sapratu, tikt Eiropas kausa ceturtdaļfinālā ir liels sasniegums, jo nākamo spēli sola rādīt Francijas televīzijā. Tas ir liels notikums.
Pirms katras Francijas līgas spēles tiek uzsvērts, ka mums ir mērķis, uz kuru jāiet. Pastāsta, kādas ir izredzes, ja uzvaram šo spēli. Ka tas ir solis uz priekšu.
Kādi iespaidi radās par Francijas līgas atklāšanas pasākumu “LFB Open”, kurā Parīzē tikās visas komandas?
Man mazāk, bet spēlētājām, kuras Francijā spēlē gadiem, tas ir liels notikums. Viņas var satikt visas spēlētājas, ar kurām spēlējušas, satikt draugus, klātienē redzēt gandrīz visas spēles. Man bija patīkami satikt gan Aiju Brumermani, gan Aiju Putniņu. Pāris reižu tikāmies arī sagatavošanās posmā, jo Mondevila bija viena no komandām, ar kuru spēlējām vairāk par vienu reizi. Putniņu sanācis satikt divreiz, jo Arrasa ir diezgan tālu. Man bija zināmas spēlētājas, bet tuvāk pazīstamas nebijām. Tas nāks ar gadiem, pēc laika, kad spēlēšu Francijā, tā var likties vajadzīga lieta.
Viss bija ļoti labi noorganizēts, jo pasākums notika sesto gadu. Tas ir savādāks veids, kā var atklāt sezonu, uztaisīt lielākus svētkus un notikumu, nevis, kad komandas tiekas katra savā stūrītī. Ir forši, ja var uztaisīt svētkus no nekā. Francijā arī ēdienreizes ir svētki. Divas stundas var ēst un priecāties, pļāpāt par neko. Pie tā jāpierod, katra kultūra ir savādāka.
Pienāk darbalaika beigas, bet darbs vēl nav izdarīts. Nācies saskarties, ka jautājuma kārtošana tiek atlikta?
Nantē tā nenotiek. Braucam uz svešu vietu, ir reizes, kad paši varam visu nokārtot. Ir reizes, kad ir cilvēki, kam jābrauc un jāpalīdz. Nekad neesmu saņēmusi atteikumu tikai tāpēc, ka darbalaiks ir beidzies. Basketbolā darbalaiks ir 24/7, nevar vienkārši pateikt nē. Tas nav tā, ka var pagaidīt. Protams, naktī nezvanu, ja nav karstais ūdens, tas var pagaidīt līdz rītrītam. To visu var salabot.
Basketbolā profesionālisms ir pirmajā vietā.
Tieši tā. Tu esi šeit tāpēc, ka tas ir tavs darbs. Visas pārējās lietas tam jāpakārto. Nevar pateikt nē. Nevar neiet uz treniņu, pasakot, ka man atbraukuši ciemiņi. Basketbols ir pirmajā vietā, pārējais pakārtots.
Četri mēneši Francijā. Vai viegli būt profesionālei?
Protams, ka tas nav viegli, jo slodze ir liela. Kamēr man ir deviņpadsmit gadu, to nejūtu, taču spēlētājas, kuras ir krietni vecākas par mani, dzirdu runājam pēc garajiem pārbraucieniem, ka viņām ir grūti, viņām sāp. Pagaidām nevaru ne par ko sūdzēties. Lieliem spēlētājiem sāp vairāk nekā metru sešdesmit garām basketbolistēm. Tas viennozīmīgi nav viegls darbs, jo esi prom no visa – ģimenes, draugiem, vari veidot jaunus kontaktus, bet tas nav tas pats. Mājas paliek mājas.
Gadījās brīdis, kad gribējās braukt prom?
Tādas domas bija, kad aizvadījām Eiropas kausa 1/16 fināla atbildes spēli. Jau zinājām, ka esam tikušas labāko sešpadsmitniekā, biļetes kabatā, spēle notiek vēlu, laikā, kad citas komandas devušās mājās. Taču “homesick” sajūtas – ilgu pēc mājām - nav, var sazvanīties, ir Skype, viss ir kārtībā.
Piektdien un sestdien (saruna notika 22. janvārī) treniņos pārsvarā sedzi Melāniju Plusu.
Tā notika tikai pēdējos divos treniņos, jo visu laiku esmu bijusi vienā komandā ar Elisonu (Haitaueru). Tad Elisona sedz Plusu un man jāsedz Floriānu Basku, kura dzimusi 1993. gadā. Domāju, tā ir pirmā piecnieka izmēģināšana spēlei ar “Hainaut Basket”, kur varētu iet laukumā uz maiņu. Iepriekš esam spēlējušas kopā.
Vai gribētu savā pozīcijā treniņos sacensties ar stiprāku pretspēlētāju?
Kad jāmainās, sanāk segt Melāniju, kura ir ātrāka un visu mūžu spēlējusi kā trešais numurs, tāpēc viņai nav tik daudz jādomā par lietām, kuras apgūtas automātiski. Nav tā, ka nevarētu mainīties. Gribētos vairāk pamācīties no pieredzējušākām spēlētājām, kā, piemēram, saspēles vadītājas Karolīnas, taču ļoti daudz var paņemt no jebkuras basketbolistes. Arī, ja viņa spēlē zem groza. Daudz varu iemācīties no Emīlijas, skatīties, kā izdarīt piespēles, kā jālasa spēle.
Treniņos vairākas reizes iemeti piecus tālmetienus pēc kārtas.
Var gadīties, ka iemetu piecus pēc kārtas, arī, ka septiņas reizes aizmetu garām, trīs vienkārši netrāpot pa stīpu. Nezinu, ar ko tas izskaidrojams. Domāju, ka tas viss ir galvā. Metiens pamazām nostabilizēsies un būs rezultāti spēlēs.
Tālmetienus sāc mest iekšā arī spēlēs.
Cenšos. Kad met, nedomā, ka aizmetīsi garām. Domā, ka iemetīsi. Dažreiz sanāk, dažreiz nē, pie tā vēl jāpiestrādā.
Svarīgi ir atvēlēt laiku sev. Vai tas izdodas?
Jo vairāk dari, jo pats esi aktīvāks. Laiks ir aizņemts, cenšos dažādot dienu. Ja aiziesi mājās un neko nedarīsi, liksies, ka laika nav, taču īstenībā izšķied to nevajadzīgās lietās. Svarīgi ir arī pagulēt, starp diviem treniņiem atvēlot divas stundas laika miegam. Zinot, ka līdzīgā režīmā jāstrādā nākamos desmit gadus, organisms jāpieradina. Pēc pirmā treniņa jāaiziet, jāpaskatās, kas notiek pilsētā, jāpadara sev interesantas lietas. Nav tā, ka nav brīvā laika starp izbraukumiem. Reizēm treniņi sakrīt ļoti tuvu, taču lielākā vai mazākā mērā viss ir kārtībā.
Francijā sporta klubi cenšas darboties ekonomiski. Zālēs nav pilna laika personāla.
Arī zāles ir ar betona sienām, neizplūst krāsās, īpaši netiek domāts par dizainu. Varbūt tas ir pareizi. Nevarētu teikt, ka viņi slikti dzīvo. Zina, uz ko var ekonomēt, uz ko nē. Ne jau tāpēc, ka zāle ir mazāk krāsaina, skatītāji nāks mazāk. Liepājas Olimpiskais centrs ir jauns, arī Francijā ceļ jaunas zāles, bet pārāk uz to neiespringst. Pēdējā izbraukumā Monpeljē skatītāju sēdvietas ar polsterējumiem bija ierīkotas tieši uz betona kāpnēm. Ņemiet, sēdiet, un visi ir apmierināti, zāle pilna. Ir lietas, kur var ekonomēt, un ir lietas, kur vajag ieguldīt.
Sestdien zālē gaisa temperatūra bija 15 grādi.
Neesmu dzirdējusi, ka zālē būtu apkure. Pilsēta nav tik auksta, jāpaciešas. Nezini, kur Tevi aizvedīs Eirokauss un kādos laukos liks spēlēt. Kad bijām Portugālē, zālē bija ienests kaloriferis – ņemiet, sildieties. Iesildījāmies gandrīz āra jakās, jāgatavojas visādiem apstākļiem.
un vel ieliec kadu video kur tu dziedi... tie baigi labie
Veiksmi Sabīnei karjerā!