Viedoklis: Varonība vai vieglprātība?

No vienas puses Kobe rāda savu vīrišķību, spēlējot caur sāpēm, apzinoties, ka pēc mača, iespējams, nāksies pārvietoties un pamest spēles norises vietu ar kāda cita palīdzību. Līdzjutēji šādu rīcību - spēlēšanu caur sāpēm, spēlēšanu ar savainojumiem – uztver kā varonību. Viņus var saprast – viņi maksā lielas naudas summas (vismaz aiz okeāna tās var saukt par lielām), lai redzētu savus mīluļus laukumā un redzētu, kā viņi cīnās, neraugoties ne uz ko.

Komandas biedriem šāda kāda spēlētāja rīcība var kļūt par papildu iedvesmu un motivāciju – ja jau viņš tā sitas ar savainojumu, kāpēc man nesekot viņa piemēram, pie tam esot veselam? No otras puses tai pašā "Lakers" komandā pat šosezon bijuši pretēji gadījumi, kad Dvaits Hovards pēc pārciestās muguras operācijas sūdzējās, ka nav pilnībā atguvies un gatavs spēlēt. Kobe toreiz pat publiski izaicināja Dvaitu – vecīt, mums nav laika gaidīt, tev ir jāspēlē ar savainojumu!

"Orange County Register" žurnālists Kevins Dings raksta, ka Kobe jau gadiem spēlē ar papēža piesi ("bone spur") kreisajā kājā. Tieši šī papēža pieša dēļ pēc mača pret Milvoki "Bucks" viņnedēļ Kobe bija spiests pamest arēnu, atbalstoties uz kruķa. Braientam ir bijusi iespēja starpsezonās veikt operāciju un atbrīvoties no šīs problēmas, bet viņš to nekad nav veicis. Kādu iemeslu dēļ? Varbūt baidoties, ka rehabilitācijas process varētu ieilgt, un tas nozīmētu sēdēšanu malā tad, kad citi spēlē.

Kādas var būt sekas, spēlējot ar savainojumu? Un runa nav par vienu gadījumu, bet par konstantu rīcību kā to dara Kobe Braients. Atbildi uz šo jautājumu meklēju pie fiziskās sagatavotības trenera Ērika Visocka, kurš ikdienā rūpējas par Vladivostokas "Spartak Primorye" basketbolistu fizisko kondīciju:

"Savainojums pats par sevi ir rādītājs, ka ķermenis nav izturējis ārējo pretestību, kāda vieda mehānisku ietekmi, vai kādu citu kairinājumu. Iegūstot traumu, rodas zināma veida audu bojājumi. Par piemēru ņemot sastieptu potīti - trauma tomēr neietekmē tikai saites. Jāsaprot, ka iegūtais savainojums rada plašākas sekas nekā tikai sāpes, kuras ar medikamentu palīdzību viegli var īslaicīgi novērst. Tiek ietekmēti kauli, muskuļi, cīpslas, receptori, dažādi refleksi u.t.t.

Laterālās potītes sastiepuma gadījumā tiek sastieptas ārējās saites. Šī trauma izraisa ikra muskuļu saīsinājumu un hipertonusu, tiek negatīvi ietekmēti apakšstilba priekšējās daļas muskuļi - tie kļūst vāji, tiek izmainīta dziļā jušana, tiek radītas mehāniskas izmaiņas - asins izplūdums, tūska, mehāniskie bojājumi u.c. Tā rezultātā, neapzināti pārvēlienā pēda tiek vairāk balstīta uz ārmalas, kas rada papildus risku atkārotai traumai. Tā ir bieži sastopama parādība - savainojums tiek atsvaidzināts un audi tiek vēl vairāk satraumēti, ja trauma netiek izdziedēta līdz galam. Tas var novest pie hroniskas problēmas, ar ko jau ir daudz grūtāk cīnīties. Sportojot, neskatoties uz savainojumu, tas lēnāk dzīst, jo kairinājuma dēļ dzīšana notiek lēni un, tieši pretēji, var pat progresēt iekaisuma reakcijas.

Vel viens svarīgs faktors, kāpēc būtu jāveic pilna rehabilitācija traumas gadījumā - traumētajā vietā tiek izjustas sāpes, un, lai šis kairinājums nebūtu vai būtu mazāks, organisms ieņem tādu pozu vai izmaina kustību mehāniku tā, lai savainotā vieta mazāk slogotos un šis kairinājums mazinātos. Šis kompensātorais mehānisms rada nepareizu kustību stereotipu, veicina muskuļu disbalansu un citas izmaiņas, kuras "aiziet pa ķēdīti". Kompensātorās sistēmas tiek pārslogotas un ir pakļautas jaunai traumai. Tāpēc bieži tiek traumētas pretējās ekstremitātes – ja traumēts labais celis, tad tiek traumēts kreisais un tamlīdzīgi.

Noteikti rekomendētu savainojumu izārstēt līdz galam un parūpēties par savu ķermeni, jo profesionālajā sportā "Tavs ķermenis ir Tavs bizness". Un par to, pirmkārt, jārūpējas pašam. Ir daudzi iemesli, kāpēc tomēr vajadzētu veikt pilnu rehabilitāciju. Tas ļaus aizvadīt ilgāku un pilnvērtīgāku sportista karjeru."

Protams, katrs gadījums ir citādāks. Ir dzirdēts par to, ka klubs liek spēlētājiem doties laukumā pirms savainojums izārstēts pilnībā. Tāpat ne no viena cilvēka vien esmu dzirdējis, kā izskatās un pārvietojas daži no NBA veterāniem pat salīdzinoši neilgi pēc karjeru beigām, un tas nav patīkams skats. Tai pašā laikā ir sportisti, kuri paši nevēlas gaidīt līdz rehabilitācija tiek pabeigta pilnībā, un zināmā mērā taču var saprast arī viņus.

Atbildot uz virsrakstā uzdoto jautājumu, droši vien ne varonība, ne vieglprātība, bet gan mīlestība. Ja tu līdz sirds dziļumiem mīli šo spēli, ir grūti atteikties no spēlēšanas, pat ja to nevajadzētu darīt. Šo rindu autors arī pats savā amatieriskajā līmenī ne reizi vien iedzēris pa ibumetīnam pirms spēlēm un devies cīņā pret citiem tik pat lieliem amatieriem. Ir taču izjūta – ja es varu kustēties un kaut uz mirkli kaut ar pretsāpju līdzekļiem tikt vaļā no sāpēm, tad es spēlēšu! Tad nesvarīgi šķiet ne vien ārstu, bet arī sev tuvāko cilvēku ieteikumi labāk to nedarīt.

Galu galā var diskutēt - vieni apgalvos: sportisti augstākajā līmenī saņem visaugstāko atalgojumu un, ja var paskriet, viņiem jāiet laukumā un tas jāatpelna. Citi atbildēs - veselību (arī pēc karjeras) par naudu nenopirksi...