Layout: current: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512 ), alternative: getContentLayout (Cid: Cache\Templating\LayoutCustomizations\Esports\CustomizationSource512), Fid:131, Did:0, useCase: 0

Džošs Mejo: "VEF man piedāvājis līgumu trīs reizes"

Andrejs Siliņš

Džošs Mejo: "VEF man piedāvājis līgumu trīs reizes"
Džošs Mejo "Liepājas Lauvu" rindās. Foto: Mārtiņš Sīlis

Džošs Mejo ir viens no Liepājas basketbola leģionāru veiksmes stāstiem. Kolēģa Toma Mālmeistera materiālā par basketbola leģionāriem Latvijā šī brīža “Liepājas” kluba ģenerālmenedžeris Normunds Atvars atminējās Džošu kā lielisku piemēru. Sarunā ar Sportacentrs.com Mejo atceras pavadīto laiku Liepājā, sauc Agri Galvanovski par vienu no svarīgākajiem treneriem viņa karjerā, kā arī atklāj, ka vairākkārt saņēmis piedāvājumus atgriezties Latvijā.

33 gadus vecais Džošs profesionāļa maizē iekodās Francijā, taču atspērienu veiksmīgai karjerai veica Liepājā. Ar Agra Galvanovska vadīto “Liepājas Lauvu” komandu Mejo izcīnīja Latvijas bronzu, ko liepājniekiem atkārtot tā arī vēl nav izdevies. kā arī uzstādīja karjeras rezultativitātes rekordu. Pēc sezonas Liepājā amerikāņu aizsargs devās līdzi Agrim Galvanovskim uz Ukrainu, bet nākamo astoņu gadu laikā spēlējis Itālijā, Turcijā, Spānijā un Vācijā. Mejo ne reizi vien savā sastāvā vēlējusies ieraudzīt “VEF Rīga”, tomēr pagaidām tas nav noticis. Ar Džošu sazvanāmies novembra trešās sestdienas vakarā - kādreizējas Liepājas basketbolists kopš septembra uzturas Neapolē, kuras komandā šosezon spēlēs Itālijas A2 jeb otrajā līgā. Tiesa, pirmo maču Džošam, kurš paspējis pārslimot arī Covid-19, nācās izlaist, jo iedzīvojies savainojumā.

Ieradies Liepājā pēc sezonas Francijas otrajā līgā. Lai arī statistiku sakrāji labu, paspēji tur aizvadīt tikai septiņas spēles un nākamo sezonu pat izlaidi pilnībā. Kāds bija tavs ceļš uz Liepāju?
- Francijā uzspēlēju četrus mēnešus, tad mani atlaida. Man bija iespēja atgriezties un spēlēt zemākā līgā, bet par daudz mazāku algu. Tobrīd, esot jauns šajā biznesā, nolēmu nepiekrist, lai gan tagad saprotu, kāpēc - biju pirmgadnieks, man bija ar kaut ko jāsāk. Paliku mājās pusotru gadu, uzsāku darba gaitas, bet paralēli trenējos. Liepājas variantu man sagādāja aģents. Sākumā nebiju drošs. Latvija? Ko? Kur tas vispār ir? Viss, ko man teica - tur ir auksti, tas ir tuvu Krievijai. Beigās piekritu, bija jāizmanto iespēja, ja tāda radusies. Tagad atskatoties, varu teikt, ka tas bija vienreizējs sākums vai restarts manai karjerai.

Pusotru gadu nespēlējot nekur, droši vien prātā iezogas domas par to, vai vispār vērts veidot profesionālu karjeru basketbolā…
- Dažreiz man bija tāda izjūta, bet dziļi prātā zināju, ka tomēr gribu mēģināt. Strādāju labu darbu hipotēku biznesā, kā 24 gadus vecam jaunietim saņēmu labu atalgojumu. Tas arī lika domāt, ka varu nodarboties ar šo lietu dzīvē un viss būs kārtībā. Bet negribēju padoties. Mani [Francijā] atlaida, bet man bija pārliecība, ka esmu labāks par daudziem, kas spēlēja. Turpināju trenēties, uzturēju sevi formā un sagaidīju zvanu no Liepājas… Pārējais ir vēsture (smaida).

Normunds Atvars atceras tevi kā īstenu profesionāli un piemēru citiem. Kā tu atceries liepājniekus - komandas biedrus, vadību, līdzjutējus?
- Visi bija lieliski. Mani komandas biedri bija vienreizēji, tiešām! Komandas biedru ziņā tas bija viens no labākajiem gadiem manā karjerā. Ar dažiem esmu vēlāk atkal saticies. Komandas vadība bija ļoti profesionāla. Man nebija jāuztraucas par lietām, kas neattiecās uz pašu basketbola spēlēšanu. Pilsēta bija maza, bet tāpat tajā bija jautri.

Divos mačos uzspēlēji kopā ar Jāni Porziņģi. Vai toreiz zināji, ka viņam ir diezgan talantīgs jaunākais brālis?
- (smejas) Man nebija ne jausmas! Kad spēlēju ar Jāni, domāju pie sevis - viņš gan ir labs basketbolists! Es domāju, ka Jānis ir ļoti, ļoti labs spēlētājs, un viņš arī bija. Pēc tam, kļūstot vecākam, kad spēlēju Fuenlabradā, mums bija spēle pret Porziņģi. Domāju: “Porziņģis? Es zinu Porziņģi!” Komandā man stāstīja, ka viņš būs NBA spēlētājs. Sazinājos ar Ingu [Jakoviču] un prasīju: “Atceries Jāni Porziņģi? Vai viņam ir jaunāks brālis, kurš spēlēs NBA?” Ingus teica - jā, tas ir viņa brālis (smejas). Bija lieliski redzēt Kristapa ceļu no Seviljas uz NBA.

Vai ir kāda spēle, kas palikusi atmiņā visspilgtāk?
- Ir divas tādas spēles, ko atceros vislabāk. Viena no tām bija fināla spēle… Nē, fināls, kā parasti, bija Rīga pret Ventspili (smejas)... Bet šī bija bronzas sērijas spēle pret [Žani] Peineru un Latvijas Universitāti. Tā sērija bija kārtīga cīņa, bet uzvarēt izšķirošajā spēlē (tajā Džošs iemeta 34 punktus - A.S.) bija izcili, jo pirmoreiz uzvarēju spēlē ar tādu likmi.

Minēšu, ka otra spēle ir 2012. gada 17. marta mačs pret Jelgavu.
- Tieši tā, iemetu 41 punktu, kas joprojām ir manas karjeras rekords. Tajā spēlē biju tik ļoti nikns, ka pēc spēles treneris teica, lai biežāk esmu nikns (smejas). Daži komandas biedri bija izdarījuši trakas lietas, tāpēc visu nedēļu pirms tās spēles treneris mūs nodzina līdz pēdējam. Neatceros, vai pat pieskārāmies bumbai visas nedēļas garumā. Labi, ka biju jauns un manas kājas to spēja izturēt. Biju tik nikns, ka tajā spēlē trāpīju ar 50% no spēles, bet arī izmetu ļoti daudz (Mejo šajā spēlē trāpīja 17 no 30 metieniem jeb 56,7% - A.S.).

Džošs Mejo. Foto: Mārtiņš Sīlis

Nesen runāju ar Īdžeju Roulendu, kurš atzina, ka viena no galvenajām kļūdām, ko pieļauj daudzi amerikāņi, tostarp arī viņš pats, ir tā, ka, pirms esi iepazinis Eiropas basketbolu, tev šķiet, ka atbrauksi un dominēsi. Dzīvē tā pārsvarā nenotiek un ir jāatrod sava vieta komandā. Kā tev bija ar vietas atrašanu komandā?
- Jā, man bija kaut kas līdzīgs, un pavadītais laiks Francijā nepalīdzēja to mainīt. Vidēji guvu apmēram 13 punktus, atdevu daudz piespēļu, bet mani tāpat vainoja, jo komanda zaudēja piecās no septiņām spēlēm. Domāju, ka varbūt man pašam jāgūst vairāk punktu un jāatdod vēl vairāk piespēļu. Radās domas, ka jādara vairāk, jo ar to tāpat nebija gana labi, lai mani paturētu. Francijas otrā līga pirmgadniekam ir diezgan labs līmenis, saņēmu diezgan labu algu. Droši vien man būtu gājis labāk, ja saprastu to, ko saprotu tagad - punktiem nav nozīmes, ja komanda zaudē. Jāmēģina uzvarēt viss iespējamais, tas ir galvenais. Basketbols ārpus ASV kļuvis daudz ievērojamāks, un puiši, kas gatavojas pirmajām sezonām, šobrīd to varētu saprast labāk. Tai pašā laikā tu neiemācies to tikmēr, kamēr pats neizej tam cauri. Tā ir patiesība, jo joprojām katrs amerikānis domā, ka ieradīsies [Eiropā] un dominēs, bet šeit basketbols ir īsts, tas iemāca pilnīgi citu veidu, kā iespējams spēlēt. NBA ir arī komandas basketbols, bet tur ir daudz viens pret vienu spēles, Eiropā ir nedaudz citādāk. Man tas patīk, esmu tiešām izbaudījis savu karjeru Eiropā.

Kāda ir trenera nozīme šajā adaptācijas procesā?
- Francijā bija grūti, jo uzskatu, ka trenerim bija liela nozīme tajā, ka kā pirmgadnieks neprogresēju pareizajā veidā. Tam, kāpēc esmu tāds spēlētājs, kāds šodien esmu, liels iemesls ir Agris [Galvanovskis]. Viņš man Liepājā iemācīja tik daudz: kā būt līderim, kā vadīt komandu, kā būt ne tikai saspēles vadītājam, kurš met, bet tiešām veido komandas spēli. Kā atrast piespēli, kā veikt izrāvienus, kā lasīt spēli - lietas, ko noteikti neiemācījos Francijā un pat koledžā. Neiemācījos, kā laukumā izmantot savu Dieva doto prātu, kamēr nesatiku Agri. Pēc tam katru sezonu esmu spējis kaut ko paņemt no treneriem Eiropā.

Pēc sezonas Liepājā aizbrauci līdzi trenerim Galvanovskim uz Ukrainu, “Mykolaiv” klubu. Trenera nozīme bija izšķiroša, lai pieņemtu šo piedāvājumu?
- Noteikti. Viņš manā labā bija izdarījis tik daudz. Pie viņa jutos ērti, zināju viņa stilu. Nezināju neko par Ukrainu, bet lēmumu pieņēmu bez šaubām.

Vai sanācis aprunāties vai uzturēt kontaktus ar kādu no tā laika komandas biedriem vai treneriem?
- Mazliet esmu aprunājies ar dažiem, piemēram, Kravu [Mārtiņu Kravčenko] un Arti Ati. Un, protams, pagājušosezon spēlēju kopā ar Ingu [Jakoviču]. Bija lieliski atkal satikties.

Viņš toreiz bija jaunais, kurš nāca uz maiņu tavā vietā.
- Viņš šobrīd spīd augstā līmenī. Ir lieliski redzēt, cik tālu viņš ticis.

Džošs Mejo. Foto: Scanpix

Pārsvarā esi mainījis klubus katru sezonu, izņemot trīs gadus Bonnas “Telekom Baskets”. Ar ko Bonna bija tik īpaša, lai paliktu tur trīs gadus?
- Situācija Bonnā bija ļoti laba, jo mana ģimene bija komfortā, vienmēr tika laikā izmaksāta nauda, kas ir svarīgi, zinot, kā šai ziņā var gadīties Eiropā (smejas). Dzīves stils bija vienreizējs. Bija ļoti labs treneris - Predrags Kruničs ir viens no labākajiem treneriem, kāds man bijis. Viņš mani motivēja darīt lietas, ko iepriekš nebiju darījis. Visa Bonnas organizācija bija augstā līmenī, pret mani un manu ģimeni izturējās ar lielu cieņu, un man tas ir ļoti būtiski.

Bonnā sanāca uzspēlēt arī ar manu brāli Ojāru. Atšķirībā no Jakoviča, ar Ojāru varējāt runāt par iepriekš piedzīvoto dažādās Itālijas komandās?
- Ar Oudžeju esam spēlējuši viens pret otru mūžīgi (smejas). Pirmoreiz, kad pret viņu spēlēju, viņš bija Redžo Emīlijā un jau tad bija labs spēlētājs. Domāju, ka viņam ir kādi 26-27 gadi, bet īstenībā viņš vēl bija tīneidžers (smejas). Bonnā man prasīja, vai zinu tādu puisi. Teicu: “Jā! Viņš grib spēlēt pie mums? Vediet viņu šurp pēc iespējas ātrāk, neļaujiet viņam pārdomāt!” (smejas)

Pēc Bonnas atgriezies Itālijā un aizvadīji labu sezonu Varēzē (vidēji 15,7 punkti, 4,0 piespēles, 2,9 bumbas), bet šosezon spēlēsi nevis A sērijā, bet otrajā līgā, pārstāvot Napoli komandu. Kāpēc tā?
- Viss bija ļoti vienkārši. Man nepatīk gaidīt nākamo komandu visu vasaru. Uzskatu, ka tie, kas tiešām vēlas tevi, nāk ar piedāvājumu jau ātrāk. Saliekot visu pa plauktiņiem, šis bija ļoti labs variants. Gan finansiālajā ziņā, gan sastāva ziņā, gan galu galā treneris [Stefano] Sakripanti, kurš ir ļoti labs treneris arī A sērijas līmenī. Cilvēki man prasīja, kāpēc vēlos doties uz otro līgu, bet atbildēju, ka esmu paveicis visu jau A sērijā, otrajā līgā, Vācijā… Man vairs nevienam nekas nav jāpierāda, gribu darīt to, kas ir labākais man un manai ģimenei. Jā, arī šajā karjeras punktā svarīgākais ir cīnīties par titulu, būt veselam un būt labākajam, kāds varu būt, bet tas, kādā līgā to darīt, nav būtiski, ja vien tas ir labākais lēmums manai ģimenei.

Esi mans vienaudzis, tāpēc atļaušos paglaimot mums abiem - esam vēl jauni vīri. Vai esi domājis par to, cik ilgi spēlēsi?
- Neesmu nolicis konkrētu laiku. Kā jau teici, mēs joprojām esam jauni (smejas). Zinu, ka mana ģimene jūtas komfortabli, taču dažreiz kļūst smagi, esot tik tālu projām no saviem radiniekiem tik ilgus gadus. Šī ir mana 11. sezona. Pamazām kļūst grūti. 33 gados tomēr vairs neesi tik izturīgs, cik 27 gados (smejas). Dažreiz aizdomājos, cik ilgi vēl vēlos to darīt, bet tas būs kopējs ģimenes lēmums. Lai kāds tas būtu, būšu ar to apmierināts. Man bijusi lieliska karjera. Pat ja vairs nenospēlētu nevienu spēli, es no sirds laimīgs ar to, ko esmu paveicis karjerā. Vienmēr esmu darījis labāko, ko spēju, ģimene vienmēr mani atbalstījusi. Tikai tam ir nozīme.

Vai ir jau kādas domas, plāni, sapņi par to, ko darīt pēc basketbola?
- Man ļoti patīk finanšu lietas. Apsveru darbu šajā jomā - finanšu konsultants vai tamlīdzīgi. Lielākā daļa basketbolistu domā par trenera darbu - komandas vai individuālo. Varbūt es to varētu darīt kā blakus lietu, bet nezinu, vai gribētu ar to nodarboties kā pilna laika darbu. Domāju, ka esmu labāks citā jomā.

Runājot par šo tēmu, daudz lasīts un dzirdēts par negatīvajiem gadījumiem ASV, kur pēc karjerām sportisti ātri vien bankrotē. Pārsvarā ir runa par ASV spēlējošajiem. Vai esi dzirdējis šādus gadījumus par Eiropā spēlējošajiem basketbolistiem?
- Laikam nē, un tas ir ļoti labi. Bet puišiem šai pus okeānam pat vēl vairāk jāiedziļinās tajā visā. Tā ir ļoti svarīga karjeras sastāvdaļa. Domāju, ka ir svarīgi iemācīties pārvaldīt savas finanses pēc iespējas agrāk, jau vidusskolā vai vismaz koledžā. Šo to es zināju, bet tagad zinu daudz vairāk un būtu priecīgs, ja būtu zinājis jau tad, kad man bija 18 gadi - pirms devos pāri okeānam. Varu teikt, ka esmu pieļāvis dažas kļūdas, taču kopumā mēs ar sievu kontrolējam savu naudu visai labi. Šī joma man ļoti interesē, tāpēc varbūt arī pēc basketbola karjeras varēšu kaut ko paveikt šajā ziņā un palīdzēt citiem.

Vai pēc sezonas Liepājā nebija piedāvājuma palikt turpat vai varbūt kādā citā komandā Latvijā?
- Liepāja mani lūdza atgriezties, bet pēc tik labas sezonas nebija nekādu iespēju, ka es atgrieztos. VEF man ir piedāvājis līgumu kādas trīs reizes karjeras laikā - pēc sezonas Ukrainā, kad devos uz Bonnu un kad parakstīju jaunu līgumu ar Bonnu. Nevarēju pieņemt Rīgas piedāvājumus, jo man bija citi labi varianti. Esmu bijis Rīgā daudz reižu, un tā ir vienreizēja pilsēta. Tomēr tobrīd kopā ar ģimeni nolēmām pieņemt citus piedāvājumus. Ja vēlreiz rastos iespēja un piedāvājums būtu pietiekami labs, tad es labprāt atgrieztos, lai pabeigtu karjeru tur, kur to sāku (smaida). VEF man bija kā NBA. Kad spēlēju Liepājā, mums ar [VEF saspēles vadītāju] Kērtisu Miledžu vienmēr bija nopietni dueļi, un Agris [Galvanovskis] man teica, ka es varu būt tajā līmenī viena divu gadu laikā. Agris stāstīja, cik Kērtiss pelnīja, un pie sevis nodomāju: “Ko? Tiešām?” (smejas) Agris mani tiešām motivēja kļūt par sevis paša labāko versiju, sasniegt un arī pārsniegt Kērtisa līmeni.

Normunds Atvars, toreiz komentētājs, tagad BK “Liepāja” direktors:

“Pirmssezonā Džošs konkurēja par vietu sastāvā ar citu amerikāņu spēlētāju, kurš bija fiziski lielāks un vairāk uzņēmās, bet Mejo, lai arī pēc savainojuma vēl nebija formā un augumā bija mazs, spēlēja gudrāk un bija apveltīts ar labu metienu. Sezonas beigās jau viņš bija acīmredzami fiziski spēcīgāks un atzina, ka arī basketbolu kā spēli iemācījies citādāk. Lai palīdzētu saprast, kādu spēli no viņa gaida, Agris Galvanovskis rādīja Džošam video ar iepriekšējās sezonas saspēles vadītāju, nelaiķi Eštonu Mičelu, un tieši - bronzas sēriju pret “Baronu”, kurā Mičels demonstrēja izcilu sniegumu. Jā, Mičels bija eksplozīvāks, Mejo mazāk atlētisks, taču svarīgi bija saprast, kā viņš vadīja komandu laukumā.

Pret jelgavniekiem bija jāspēlē arī pirmajā “play-off” kārtā, un jau pirmajā spēlē Džošs atkal izcēlās ar fantastisku sniegumu - 32 punkti. Pēc spēles Jelgavas treneris Kaspars Vilcāns atklāja, ka komandai pirms mača devis uzdevumu ierobežot Mejo, un smējās, ka laikam jau izdevās - šoreiz guva tikai 32 punktus, nevis 41, kā iepriekšējā spēlē regulārajā sezonā. Vilcāns teica - liekam pretī, ko vien gribam, bet viņš lieliski jūt spēles ritmu, mācēja atrast laukumā to komandas biedru, kuram jāuzņemas iniciatīva konkrētā epizodē.

Lai kā vienmēr klubi slavētu savus ārzemniekus, katram vienmēr var atrast kādus mīnusus, kaut vai ārpus laukuma. Mejo utis nevarēja atrast - viņš bija pieklājīgs, piezemēts, vienmēr pozitīvs un atvērts, tai pašā laikā atturīgs, bez ārišķībām, inteliģents. Viņam eksistēja ne tikai basketbols, bet arī dzīve ārpus basketbola. Ļoti patīkams cilvēks. Pēc pirmās pieredzes Eiropā bija nokritis zemu, un Liepājā restartējās - klubs palīdzēja viņam, un viņš palīdzēja klubam. Atbraucot uz Liepāju, viņš ievērojami nolaida savu cenu, bet nākamajā sezonā jau viņa atalgojums atkal bija iepriekšējā līmenī - kādas 4-5 reizes augstāks, nekā pie mums. Pirms sezonas viņš ar Nikolajevas komandu atbrauca uz pārbaudes turnīru un atzina, cik patīkami atgriezties Liepājā.”

     [+] [-]

, 2020-12-03 16:21, pirms 10 mēnešiem
Lieliska intervija!