Ārzemnieki Latvijas basketbolā (2.daļa): Janga cietumsods un Fala parāds

Ārzemnieki Latvijas basketbolā (1.daļa) tika vairāk aprakstīts leģionāru izvēles un atlases process, apskatot arī aģentu lomu.

Ko piedāvā un sagaida klubs?

Sarunās ar portālu Sportacentrs.com Latvijas klubu pārstāvji stāsta, ko nodrošina basketbolistiem no sadzīves viedokļa, ko sagaida no ārzemniekiem attieksmes ziņā, kā arī dalījās dažādos pieredzes stāstos, kad svešzemju basketbolisti priekšlaicīgi devušies prom no Latvijas vai tieši otrādi – spējuši iedzīvoties šeit. Visi kā viens atzina – klubs nodrošina ar dzīvokli, kas ir aprīkots ar visu nepieciešamo, turklāt ir iespējami tuvu treniņu un spēļu zālei. ‘’Ir jānodrošina ar visu, lai viņš ir maksimāli fokusēts darbam, lai nav jādomā par to, ka nav televizora vai pieslēgts internets. Izklausās vienkārši, bet ļoti bieži, ja kaut kas nav izdarīts, sākas nevajadzīgas emocijas un problēmas, kas traucē trenēties,’’ pauda Nikolajs Mazurs, uzskatot, ka klubam pirms leģionāra ierašanās ir jāizdara viss, lai spēlētājam sadzīvē nebūtu traucēkļu, kas ļautu pilnvērtīgi trenēties.

Tikai VEF šobrīd leģionārus nodrošina ar mašīnu, kamēr ‘’Ventspils’’ to ir piedāvājusi ‘’labākajos gados’’ - pašlaik šādas iespējas klubam neesot. Tāpat ‘’Liepāja’’ līdzīgi rīkojusies iepriekš, taču šobrīd meklē dzīvokļus vietējo komandas biedru tuvumā, kas var palīdzēt ārzemniekiem nokļūt uz treniņiem un spēlēm. Kad VEF treneris bija Ramūns Butauts, leģionāriem tika nodrošināta arī ēdināšana, kamēr Liepājā ārzemniekiem tika sniegti ēdināšanas taloni vai noteikts to skaits mēnesī, ko kompensē klubs. “Ventspils” ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics pauž viedokli, ka mūspusē nonākušajam basketbolistam būtu jājūtas kā mājās, vai vismaz tuvu tam: ‘’Vienmēr pastāstām par pilsētu, dodam piekļuvi zālei 24 stundas diennaktī, iepazīstinām ar komandas biedriem un apstākļiem, kādi viņus sagaidīs pilsētā. Ja kādam ir bērni, tad palīdzam ar iekārtošanu bērnudārzos vai skolās.’’

Bieži vien dzirdēts par leģionāra disciplīnas pārkāpumiem un par dažiem tiks stāstīts arī šī raksta rindās, tomēr klubi, cenšoties no šādiem gadījumiem maksimāli izvairīties, izstrādājuši iekšējās kārtības noteikumus. Ralfs Pleinics saka, ka viņa pārstāvētais klubs var atlaist spēlētāju, ja ir narkotiku lietošana, likuma pārkāpumi, pozitīvas dopinga analīzes, tostarp marihuānas lietošanas pēdas. Ja ASV daudz kur marihuāna ir legalizēta, tad Latvijā tas ir likumpārkāpums. Kā spilgtu piemēru, kur klubam nācās atlaist basketbolistu, Pleinics min Džamaru Jangu, kurš klubā spēlēja 2011./2012.gada sezonā: ‘’’Viņš tika pieķerts pie stūres alkohola reibumā. Tiesā viņam iedeva 15 diennakšu cietumsodu, taču mēs viņu atlaidām pirms sprieduma. Šaubos, ka viņš kādreiz uz Latviju vēl atbrauks, jo nāksies izciest šo sodu.’’ Jāatzīst gan, ka jau pirms ierašanās Ventspilī Jangam bija apšaubāma reputācija – 2008. gadā basketbolists tika apsūdzēts par uzbrukumu, saņemot viena gada cietumsodu. Tāpat Jangam ir piespriestas 15 stundas sabiedriskajos darbos un izvirzīta kriminālapsūdzība par uzbrukumu kārtības sargam. Sliktā reputācija gan nav liegusi basketbolistam dabūt darba piedāvājumus – 2019./2020. gada sezonu Džamars Jangs pavadīja Izraēlā Eilatas ‘’Hapoel’’ rindās.

Nikolajs Mazurs uzskata, ka iekšējās kārtības noteikumos jāparedz pēc iespējas vairāk lietu, lai basketbolistam ir skaidrs, ko drīkst, bet ko nē. Šobrīd liels retums ir gadījumi, kad kādu atlaiž disciplīnas pārkāpumu dēļ, jo tādā gadījumā basketbolistam darba meklējumi sagādās lielas problēmas. Liepājas pārstāvis Normunds Atvars uzskaita dažādo attieksmi: ‘’Ir bijuši tādi, kas sabiedriskajā transportā braukuši ''pa zaķi''. Tie, kas spēlē labi, var atļauties vairāk. Kādam patīk uzpīpēt zālīti vai uzrīkot tusiņu dzīvoklī. . Mēs nevaktējam, ko viņi dara, bet, nododot dzīvokli, kas tik nav bijis – pudeles, cigaretes...Ja cilvēks vēl nav iegājis profesionālā ritmā, tad ir mazvērtīgāka attieksme.’’

‘’Cik esmu runājis Eiropā, mums ir vieni no striktākajiem noteikumiem. Sodus likuši neesam un pēdējā laikā arī ar alkohola lietošanu problēmu nav bijis. Mūsu mērķis nav sodīt, taču pasargāt klubu, ja ir konflikta situācijas, kādas ir bijušas pirms astoņiem gadiem,’’ stāsta VEF galvenais treneris Gailītis, atceroties nepatīkamu situāciju ar vienu spēlētāju, kurš nav vēlējies labprātīgi doties prom. ‘’Bija mums reiz nesmuka situācija, kad gribējām lauzt līgumu, jo spēlētājs neparādīja vajadzīgo sniegumu. Viņš negribēja to darīt, nāca uz treniņiem, lai tikai saņemtu naudu, tāpat bija skaidrs, ka ārpus laukuma izklaidējas un dara citas ļaunprātīgas lietas.’’ Basketbola kuluāros ir ticis mēļots par līdzīgu gadījumu VEF iepriekšējā sezonā ar horvātu Kristijanu Krajinu, kura sniegums klubu neapmierināja un tas mēģināja šķirties no basketbolista, taču sportists turpināja nākt uz treniņiem. Februāra beigās gan klubs no Krajinas šķīrās.

Iedzīvošanās komandā un Latvijā - grūti vai viegli?

Cita valoda, citādāka pārtika, pārsvarā arī cits klimats un mentalitāte – daži no svarīgākajiem faktoriem attiecībā par ārzemnieku iedzīvošanos Latvijā, kā arī komandā. Ne velti bieži vien slikta leģionāru izvēle var kaitēt arī komandas mikroklimatam, ko nereti piemin Ralfs Pleinics: ‘’Ir bijis, kad mikroklimata dēļ meklējam citu komandu. Ja satiekas ‘’divi alfas’’ ģērbtuvē, tad abas puses veido savas koalīcijas. Parasti gan mēģinām sastāvu noturēt līdz sezonas beigām, bet, ja nestrādā, tad mēģinām tikt vaļā.’’

Un tomēr visgrūtāk ir iedzīvoties Latvijā kā valstī. Ja salīdzina ar saulainajiem ASV štatiem, tad šeit laika posmā no rudens līdz pavasarim vairāk novērojamas apmākušās dienas nekā saulainās, tāpat Latvijā ir aukstāks klimats, un arī virtuve ir citādāka. Jānis Gailītis uzsver, ka daudziem ir radies kultūršoks, un ārzemnieki lietas uztver citādāk. Esot tādi, kuri izbrīnīti par pārtiku - zupām, kas Latvijā tiek ēstas. To pašu min Normunds Atvars, pieminot, ka ne visi ASV basketbolisti pēc spēlēm iet dušā. Attiecībā par virtuvi atsevišķi stāsti ir gadījušies Latvijas klubu pārstāvjiem. Atvars atceras gadījumu, kad viens amerikānis prasīja tikai chicken fillet (vistas fileju – autora piezīme), kamēr Jānis Gailītis atstāsta komisku atgadījumu par senegālieti Bambu Falu: ‘’Pavasarī viņš gāja ramadānu, neēda gaļu gandrīz mēnesi. Tas bija tieši pirms ''play off'' un mums bija bažas, jo viņš bija pamatsastāva centrs. Tad mums zvanīja no ‘’TGI Friday’s’’ un izrādījās, ka viņš no turienes sūta ēdienu un, ka esot izveidojies parāds.’’ Attiecībā par citu valstu kultūras sapratni un respektu kā spilgts piemērs tiek minēts Ērls Roulends, kas bijis augstākais kultūras līmenis - pārzinājis Eiropu, ēšanas paradumus, vēsturi un daudz zinājis gan par pilsētu, gan valsti. Tikmēr meksikāņiem kā Pako Krusam Latvija ar neko nav pārsteigusi, jo, spēlējot Meksikā, basketbolists piedzīvojis gan autobusa aplaupīšanu, gan ceļā uz treniņu redzējis pakārušos cilvēku uz tilta...

Ir bijuši atsevišķi gadījumi, kad spēlētājam Latvijā iedzīvoties neizdodas. ‘’Pirms diviem gadiem pie mums uz pārbaudes laiku ieradās centra spēlētājs, kas bija basketbolista pirmā profesionālā pieredze. Pirms tam esam visu izrunājuši, viss ir izstāstīts, esot gatavs braukt un trenēties. Viņš ierodas uz treniņu un ir tik ļoti uzvilkts, ka viņš stāv un sit pa aizkaru, tā, it kā boksētos. Treniņā viņš dara visu – skrien, danko, karājas stīpā, viss labi. Aizbraucot uz viesnīcu, viņam aiziet ciet – vemj. Treneris brauca izrunāties, taču viņš pateica, ka te nepaliks un brauks prom. Līdzīgi bija ar vienu dāmu sieviešu komandā. Sportiskajā ziņā viss labi, bet te vienā dienā atnāca un pateica, ka brauks prom – šeit viņai ir par pelēku, ir grūti un ka grib doties mājās,’’ atminas Atvars.

“Bija mums Kītons Nenkivils vienu sezonu un viņš bija baltādainais amerikānis. Pēc pāris mēnešiem viņš pateica, ka nevar šeit palikt, jo Latvijā ir par maz saules. No saules viņš iegūstot enerģiju un beigās aizbrauca spēlēt uz Itāliju,,’’ atklāj VEF galvenais treneris Gailītis. Pēc internetā pieejamās informācijas Itālija bija Nenkivila pēdējā pietura basketbolista karjerā, aizvadot atlikušo 2015./2016. gada sezonu ‘’Orlandina’’ komandā Itālijas spēcīgākajā līgā.

Tomēr ir bijuši arī pozitīvi iedzīvošanās piemēri. Kā viens minams no pagājušās VEF sezonas, kad tajā spēlēja jau augstāk minētais horvātu centrs Kristijans Krajina, kurš būtībā komandā ilgāk par februāri palicis tikai tāpēc, ka veiksmīgi iedzīvojies: ‘’Negribējām viņu sākotnēji ņemt, taču pagājušogad tirgus bija grūts un par to naudu ņēmām, lai ar Jāni Blūmu varētu spēlēt un likt bloku augšā. Viņš arī ļoti labi iedzīvojās komandā par spīti tam, ka laukumā bija daudz mīnusu.’’ Atvars tikmēr min Stīvu Riču, kurš ir viens no retajiem, kas Latvijā spēlējis vairāk par trim sezonām, turklāt, trīs dažādās komandās – ‘’Ventspilī’’, ‘’Baronā’’ un ‘’Liepājā’’. Stīvs Ričs tik ļoti iedzīvojās Latvijā, ka bez iebildumiem devās pirtī un zināja, kas ir ‘’soļanka’’. Bez kultūras iepazīšanas ārpus laukuma Ričs bijis pietiekami kolorīta personība – runā, ka viņa iecienītākais klubs bijis ‘’Nautilus’’ un ļoti paticis Latvijas daiļais dzimums. Ja Ričs jau labu laiku savu basketbolista karjeru ir noslēdzis, tad Kristijans Krajina šo sezonu aizvada savā dzimtenē, ‘’Cibona’’ sastāvā, ar efektīvu sniegumu neizceļoties.

Pozitīvie un negatīvie piemēri no sportiskā viedokļa

‘’Ārzemnieki Latvijas basketbolā’’ noslēgumā aicinājām klubu pārstāvjus izcelt pāris labākos un ne tik veiksmīgos leģionārus. Katram klubam bijuši brīži, kad ar izvēli ‘’aizšauts garām’’. Tāpat citreiz netiek trāpīts noteiktajā lomā – piemēram, paņem combo guard , kas ir meistarīgs basketbolists, taču ne tik labi darbojās ar bumbu un neprot izveidot viens pret vienu situāciju. Tikmēr par pozitīviem piemēriem rādītājs ir, kur šis spēlētājs nonāk pēc spēlēšanas Latvijā.

Pozitīvie

‘’Ventspils’’ ģenerālmenedžeris Ralfs Pleinics atceras Mairu Četmenu, kurš, atbraucot uz pirmssezonas treniņnometni, bijis absolūtā neformā, basketbolistam bijis grūti paskriet, taču jau pēc mēneša Četmens bijis viens no labākajiem komandā. Spēlētājam piemitusi augsta darba ētika un viņš bijis paraugs citiem. Tāpat svaigā atmiņā ir pagājušās sezonas leģionāri – Tīdžejs Šortss un Raiens Luters: ‘’Ar treneri ilgi runājām par Šortsu, taču man likās, ka vajag šo džeku pamēģināt. Jā, viņš bija limitēts savās darbībās laukumā, taču viņam ir sirds, un tagad viņš ir Vācijā.’’

Liepājnieks Atvars bez jau iepriekš pieminētā Stīva Riča izceļ vēl divus basketbolistus – Malkolmu Grifinu un Džošu Mejo: ‘’Par Grifinu mums atsūtīja video ar piedāvājumu, ka šāds basketbolists varētu spēlēt Latvijā. Tas video bija filmēts drausmīgā zālē, kur nav vietas skatītājiem. Viņš tur plosās, kā saspēles vadītājs iet un danko. Atbrauc uz Liepāju un jau pirmajā spēlē te jutās kā mājās – visiem pie sekretariāta galdiņa deva pieci un pirmajā ceturtdaļā sameta desmit punktus. Mums visi saka: ‘’Vau, kas tas par pirkumu!’’ Galvanovskis toreiz intervijā teica, ka nebrīnīsies, ja Grifins spēlēs Eirolīgā un tagad laikam spēlē Eirokausos. Tikmēr Džošs Mejo bija īstens profesionālis un arī vistālāk ticis pēcāk. Viņš uz šejieni atnāca pēc muguras savainojuma, krietni nolaižot savas atalgojuma prasības. Pēc sezonas Liepājā viņa atalgojums pieauga aptuveni četras reizes.’’ Tikmēr vēl interesantāks stāsts ir par Kristoferu Ričardsu, kurš sezonas laikā attālināti pasniedza matemātikas stundas. ''’Viņš bija ļoti kautrīgs – varēja iemest 40 punktus un neizrādīt liekas emocijas. Tāds vēss, taču interesanti – īsi pēc atbraukšanas viņš atklāja komandas pārstāvjiem, ka ir pasniedzējs. Liepājas sezonas laikā attālināti pasniedza matemātiku.'' Malkolms Grifins 2017./2018. gada sezonā vienu brīdi spēlēja pat Sanktpēterburgas ‘’Zenit’’, bet iepriekšējā sezonā uz brīdi pārstāvēja Telavivas ‘’Hapoel’’ krāsas. Džošs Mejo 2019./2020. gada sezonu aizvadīja Itālijā ‘’Varese’’ sastāvā.

Jānim Gailītim no pēdējām sezonām vislabāk paticis Glens Kouzijs, kurš pārstāvēja kluba krāsas 2018./2019. gada sezonā: ‘’Pēc pēdējās finālspēles viņš bija tā pārguris, ka, iekāpjot autobusā, kamēr pārējā komanda svinēja, aizmiga. Tajā spēlē Kouzijs arī nospēlēja ļoti labi. Viņš maz runāja, bet bija darītājs.’’ Tikmēr Alekss Peress bija labs spēlētājs, taču nebija vērsts uz komandas spēli: ‘’Ar viņu nebija viegli, Alekss nebija pastāvīgs un bija ļoti atkarīgs no noskaņojuma. Ļoti labs basketbolists, bet pasmags komunikācijā.’’

Negatīvie

Par negatīviem piemēriem ne visi mūsu aptaujātie bija gatavi runāt, cenšoties to atstāt pagātnē, taču Pleinics un Gailītis dalījās ar saviem stāstiem. Īpaši interesanti tie bijuši Ralfam, jo ir bijis gadījums, kad “Ventspils” ģenerālmenedžerim bijis jāizvēlas – treneris vai spēlētājs. Pleinics uzskatot, ka vienmēr izvēlēsies treneri, jo tā nomainīšana spēlētāja iegribu dēļ esot slikts signāls pārējai vienībai. Runa ir par Džimiju Baksteru, kurš Ventspilī spēlēja 2007./2008. gada sezonā: ‘’Ar viņu bija problēmas. Baksters bija individuāli meistarīgs, taču sākās visādi gājieni un mums bija viņš jāatlaiž. Baksters nesaprata, kur atrodas, domāja, ka ir zvaigzne un, ka visu var darīt sev. Ventspils tomēr ir maza pilsēta, šeit visu redz. Arī alkohols viņam garšoja.’’ Pēc internetā atrodamās informācijas savu pēdējo sezonu Eiropā Baksters aizvadīja 2012./2013. gada sezonā, spēlējot Vācijā, vēlāk nospēlējot trīs sezonas Argentīnas augstākajā līgā.

Tāpat kļūdu Pleinics pieļāva ar Džeriju Maknamaru 2008. gada ziemā. Basketbolists bija kļuvis par NCAA čempionu Sirakjūsas universitātes komandā, kam tieši sekoja ‘’Ventspils’’ ģenerālmenedžeris. Universitātē Maknamara spēlēja vienā komandā ar NBA zvaigzni Karmelo Entoniju, taču jau pēc ierašanās Latvijā Pleinics sapratis, ka ar šo personu kaut kas nav kārtībā: ‘’Manā izpratnē viņš bija ļoti labs spēlētājs. Izdevās viņu dabūt. Pats sagaidīju viņu Rīgā, braucām uz medicīniskajām pārbaudēm, pēc kā palikām viesnīcā Rīgā. Nākamā rītā gāju augšā uz viņa numuriņu, bet viņa nav, durvis vaļā never. Pēc brīža attaisīja un viņš izskatījās smagi – nē, dzēris nebija, bet varēja redzēt, ka kaut kas nav kārtībā. Tā arī bija, sezonā neko daudz pie mums nenospēlēja un pēc Ventspils arī nekur daudz tālāk netika, šobrīd strādā turpat Sirakjūsā par asistentu. Ar šo piemēru atdūros pret to, ka ne visas augstskolas var sagatavot spēlētāju Eiropas basketbolam.’’

Gailītis uzskaita nu jau bēdīgi zināmo Beidenu Džeksenu, kas šosezon iesaistījās masu kautiņā Ukrainas čempionāta spēlē: ‘’Kā spēlētājs viņš nebija slikts, bet reputācija gan bija negatīva.’’ Tāpat grūta bijusi pagājusī sezona, kad īsi pirms Čempionu līgas sezonas sākuma vienību pameta Rons Karijs: ‘’Viņam sieva bija stāvoklī un nevarēja atbraukt no Austrijas uz šejieni. Karijs atteicās spēlēt un teica, ka braukšot pie sievas. Īsi pirms Čempionu līgas sākuma ir pats sliktākais laiks, kad meklēt jaunus spēlētājus. Medfordu, piemēram, paņēmām kā vienas sezonas džeku, bez ilūzijām, ka viņš ies stipri uz augšu. Medfords nāk no Beiloras koledžas, kur visi spēlē NBA. Ja viņš nespēlē, tad ir skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā un ka nepievērš uzmanību tikumiem.’’ Šo sezonu Medfords pavada Polijā, esot komandas biedrs latvietim Mārtiņam Laksam Ļubļinas ‘’Start’’.