Zaudējumi iedzinuši emocionālā bedrē: G. Gailītis apsvēris basketbola pamešanu
"Latvijas Avīzes" ceturtdienas izdevumā apskatīta tēma par to, ka sportā psiholoģiskā sagatavotība un noturība ir ne mazāk nozīmīgs elements kā talants un ieguldītais darbs. Ilmāra Stūriškas iztirzātajā tematā atklājies, ka "Latvijas Universitātes" basketbola komandas treneru štābā gadu mijā notikusī treneru rokāde bijis rezultāts tam, ka pēc 2024. gada pieticīgajiem rezultātiem treneris Gunārs Gailītis juties emocionāli sagrauts.
Pirms Jaunā gada "Latvijas Universitātes" komanda tikās ar tabulas tiešajiem kaimiņiem "Viimsi" vienību no Igaunijas. Lai gan studenti spēles gaitā bija priekšā ar 14 punktu pārsvaru, tomēr panākums izslīdēja caur LU vienības rokām un tika piedzīvots 15. zaudējums 16 līdz tam aizvadītās turnīra spēlēs. Bez nekādiem publiskiem paziņojumiem šī gada pirmajā spēlē Gunāru Gailīti studentu komandas galvenā trenera krēslā nomainīja viņa asistents Marts Ozolinkēvičs. Izrādās, ka lēmums par LU vienības stūrmaņa pozīcijas atstāšanu nācis no paša Gailīša, kurš pēc komandas nesekmīgajiem rezultātiem nonācis emocionālā bedrē un vairs nav redzējis jēgu turpināt līdzšinējo darbu.
"Pret "Viimsi" izliku sevi visu. Lai gan tikās komandas, kas tabulā atrodas apakšā, man bija ļoti svarīgi uzvarēt, lai parādītu, ka mēs kā organizācija kaut ko varam. Jau iepriekšējā spēlē zaudējums bija kā dzeltenā kartīte - kam tas viss vajadzīgs? Un pēc nākamās nolaidās rokas," "Latvijas Avīzei" atklāja Gunārs Gailītis.
Devies mājās vairākas dienas juties totāli iztukšots. Parasti treneris daudz lasot grāmatas, bet nu nav varējis sakoncentrēties: "Nebija trakākas domas par pašnāvību, bet neziņa un tukšums. Pēc zaudējumu sērijām iezogas prātā, ka jāmet trenēšana pie malas, apsvēru, ko varētu darīt, varbūt ārpus basketbola. Izstāstīju par šo situāciju komandas kapteinim, ne ar vienu spēlētāju tik atklāti nebiju runājis," teica treneris.
"Svarīgākais saprast, kur tu sevi sadedzini, es līdz tam nonāci tikai pēc tam. Tu sev saki - vairāk jāstrādā. Bet vai tas dos rezultātu? Jābūt reālam skatam uz lietām. Universitātei [vasarā] mainījās vadība, kas teica, ka basketbolu šādā formā neatbalstīs. Man gribējās pierādīt, ka neesam tik vāji - ka varam uzvarēt un tikt augstāk. Tas nesanāca, un katrs zaudējums vēl iedzen bedrē. Man citi treneri saka - tev jau tas sastāvs. Jā, bet tāpēc jau neejam uz spēli zaudēt," atklāja Gailītis.
No Latvijas izlases Gailītis pārņēmis tradīciju, ka spēlētāji katru dienu aizpilda anketu - kāds noskaņojums, kas sāp: "Ja kādam ilgstoši ir slikti, eju runāties, lai mēģinātu saprast un palīdzēt. Lai nenonāktu stāvoklī, kurā beigās pats nonācu."
Par depresiju runā arī ziemeļnieki
Rains Rādiks aizsardzībā pret Edgaru Štelmaheru. Foto: Lasma Irša
Tēma par sportistu emocionālo izdegšanu un depresiju nav aktuāla tikai Latvijā. Arī ziemeļu kaimiņi, igauņi, šo tēmu nopietni apspriež un par to publiski runā. Spilgts piemērs ir bijušais Igaunijas basketbola izlases spēlētājs Rains Rādiks, kurš atklāti atzinis, ka cīnās ar depresiju un divreiz apsvēris pašnāvību, ko vienreiz arī ir mēģinājis veikt.
Rādiks savulaik divas sezonas spēlējis arī Latvijas basketbola līgā, pārstāvot robežpilsētu komandu "Valka/Valga". Latvijas čempionātā 208 cm garais centra pozīcijas spēlētājs divu gadu laikā aizvadīja 34 spēles, vidēji gūstot 8,5 punktus un izcīnot 6,2 atlēkušās bumbas.
"Karjeras laikā, izpildot soda metienus, likās, ka kāds man ar stīgu atvelk roku atpakaļ. Es nespēju panest būšanu uzmanības centrā. Cilvēki man neticēja, ka treniņos soda metienu izpildīju ar 80% precizitāti," igauņu basketbola podkāstā "Mängumehed" ("Spēlētāji") atklāja centra spēlētājs, kurš LBL čempionāta spēlēs no soda līnijas trāpīja vien 33,7 procentus brīvmetienu.
2020. gadā Rādiks devās uz Itāliju. "Pēdējoreiz, kad aizbraucu prom, es jutu, ka vairs nevēlos doties uz treniņiem. Man sirds drebēja. Kad esi 208 cm garš, tev vienkārši ir jādabū bumba grozā. Kad vairs nespēju trāpīt pat pa stīpu, sapratu, ka kaut kas ir nepareizi. Atgriezos Igaunijā un steidzīgi meklēju palīdzību," teica bijušais basketbolists, kuram šobrīd ir 35 gadi.
Rādiks atzina, ka par pašnāvības izdarīšanu ir domājis divas reizes. Pirmajā reizē viņš arī to ir mēģinājis izdarīt, bet otrajā epizodē viņa dzīvību palīdzējis izglābt psihologs, steidzinot Rādiku doties uz slimnīcu.
"Atceros gadījumu, ka esot Baltkrievijā, prasīju Igaunijas izlases dakterim, cik daudz Zanekss vai miega tabletes būtu jāapēd, lai liktu apstāties sirdij. Viņš teica, ka apmēram 65. Es nezinu, kādēļ nepaņēmu pietiekami daudz. Es paņēmu 50... Es paņēmu arī 15 antidepresantus. Es dzīvoju burbulī divas vai trīs dienas. Es nesapratu neko, kas notiek. Es gāju uz darbu. Nesapratu, kā to spēju izdarīt," atminējās Rādiks.
"Otru reizi man bija pieraksts pie psihologa. Pirms tam domāju, ka nopirkšu žiletes un došos uz Pērnavas upi, jo nespēju to vairs panest. Teicu ārstam: "Paldies par visu, bet piedodiet..." Viņš man teica, ka mana smadzeņu ķīmija ir sagājusi greizi, bet tas ir ārstējams. Psihologs mani pārliecināja doties uz Pērnavas slimnīcu pie dežūrējošā ārsta," podkāstā stāstīja igauņu basketbolists.
Liela palīdzība Rainam Rādikam bijusi ilgas sarunas ar draugiem. Bijušā basketbolista tumšākajos brīžos Rādikam bijušas sarunas ar komandas biedru Igaunijas basketbola izlasē Stenu Soku (pagājušajā sezonā spēlēja Grieķijas otrajā līgā) un Raiko Metsalu (šobrīd "TalTech" komandas menedžeris). Savukārt psihologs Tomass Kaski palīdzējis pēc pirmā nesekmīgā pašnāvības mēģinājuma.
"Tad, kad psihologs teica "Hei, tev izdevās izdzīvot līdz otrdienai?" Tad sapratu, ka tāds sauss melnais humors man varētu derēt. Pirmais psihologs man bija Tallinā. Es norunāju 45 minūtes. Viņš paskatījās pulkstenī aiz manis un teica: "60 eiro lūdzu. Tas ir psihologa darbs? Padomājiet, cik daudz cilvēku nedod psihologam otru iespēju. Tas nav pareizi! Varbūt tas ir iemesls, kādēļ mums ir tika daudz pašnāvību?"
Izmantotie resursi:
"Latvijas Avīze"
https://sport.delfi.ee/artikkel/
[+] [-]
[+] [-]
[+] [-]