Valeiko par Staķa karogu akciju: "Nākamajā dienā man pateica – viss, esi atlaists!"

Rīdzinieks sācis 15. sezonu trenera karjerā. Astoņus no pēdējiem 10 gadiem Valeiko strādāja ārzemēs – vispirms kā Igora Miglinieka palīgs Kipras klubā “Apollon Limassol” (2011-2012), vēlāk basketbola kluba “Odesa” izveidotajā Aleksandra Belostennija skolā Ukrainā, kā arī Krievijā, Kazahstānā un Baltkrievijā.

Ārzemju klejojumi pagaidām noslēgušies – 2021. gada 16. jūlijā Valeiko tika apstiprināts par “Valmiera Glass/ViA” galveno treneri. “Forši atgriezties! Ejot uz zāli, smaidu – patīkamas sajūtas būt dzimtenē. Skatoties no profesionālā viedokļa – nav viegli, jo komandu vajā dažādas veselības likstas. Visiem saku – kad sapulcēsimies visi kopā, būsim interesanti un konkurētspējīgi.”

Pirmo spēli 2. oktobrī valmierieši sagaidīja bez diviem starta piecinieka vīriem – viesos pret spēcīgo “TalTech” nespēlēja ne Valters Vēveris, ne amerikānis Kārters. Pēdējais 6. oktobrī nospēlēja 21 minūti pret “Tallinna Kalev”, bet uz latvieša atgriešanos vēl jāgaida. “Ceru, ka optimālajam sastāvam tuvosimies jau nākamajās nedēļās. Tālākais iespējamais termiņš – 2022. gada janvāris.”

Valeiko atstāja dzimteni trīs gadus pirms Latvijas un Igaunijas līgas izveides, tādēļ šī sezona kalpos ziemeļu kaimiņu iepazīšanai. “Treniņnometnes laikā spēlējām pret Tartu, Pērnavu un “Viimsi”. Priekšstats sāk veidoties – sāku atšķirt spēlētājus un komandu stilu. Galvenais darbs vēl priekšā.”

Pieredzējušajais treneris pozitīvi vērtē jauno turnīru. “Viennozīmīgi – Latvijas un Igaunijas līga ir vajadzīga. Pagājušais gads, kurā seši Latvijas klubi spēlēja savā starpā, pierādīja, ka neviens nebija pilnībā apmierināts. Kristaps Janičenoks saka, ka Latvijā vajadzīgas 8-10 komandas. Domāju, ka jaunpienācējām jādod finanšu atlaides. Piemēram, Saldus tādā veidā iegūtu jaunus sponsorus.”

Kuri vīri veidos Valmieras kodolu? “Trenera darbs ir atklāt katra spēlētāja labākās īpašības. Mana vēlme – lai mēs visi būtu spēcīgi. Draudzības spēles to arī parāda – katrs var nospēlēt super un parādīt savu noderību komandai. Vēlos, lai Valmiera būtu stipra kā komanda. Ja Kauča katru vakaru nesīs 30 punktus...protams, viņam to novēlu. Galvenais, lai katrs spēlētājs apzinātos, ka divās, piecās vai 25 minūtēs – neatkarīgi no spēles laika – viņš ir KOMANDAS sastāvdaļa.”

Valeiko cenšas veidot komandu savstarpējas uzticēšanās režīmā. “Ar Jāni Engeru kopā strādājām Latvijas U20 izlasē. Visi pārējie – jāiepazīst no jauna. Augusts un septembris bija labs laiks – patīk, kāda atmosfēra izveidojusies komandā. Esam viens otru labāk iepazinuši. Spēlētāji zina – var jebkurā brīdī man zvanīt un jautāt. Zina, ka būs pareizais risinājums. Tas skar arī dzīvi ārpus basketbola laukuma.”

Valmieras spēles zīmējums izveidosies sezonas gaitā. “Katrs teiks, ka spēlēs ātru un agresīvu basketbolu. Valmiera atrodas meklējumos – ieceres tiek slīpētas. Kad atradīsim savu rokrakstu, to varēs redzēt. Treniņprocess klubā noorganizēts perfekti – ar individuālā darba treneri, ar diviem asistentiem, fiziskās sagatavotības darba. Spēlētāji individuāli var strādāt jebkurā mirklī.

Divdesmit ceturtajā augustā Valeiko parādīja, ka ir labā sportiskā formā, uzspēlējot Bertānu ģimenes basketbola laukuma atklāšanā. Dairis tobrīd jau bija devies uz Spāniju, tādēļ klātienē sanācis aprunāties ar jaunāko no slavenajiem basketbola brāļiem. “Domāju, ka savstarpējā komunikācija ar Dāvi tikai uzlabosies. Nākamajā vasarā varēšu pateikt, ko vajadzētu uzlabot (Valmieras basketbolā). Vai – kas ir par daudz un, ko vajadzētu noņemt nost.”

Valeiko ar Jēkabpili izcīnīja divas bronzas medaļas Latvijas Basketbola līgā (2014, 2015). Gadu vēlāk viņš ar Atirau “Barsy” negaidīti uzvarēja Kazahstānas čempionātā, tandēmā ar Oļegu Kiseļovu sakaujot mūžīgo favorīti “Astana”.

“Uzvara Kazahstānas čempionātā bija tobrīd lielākais sasniegums karjerā – neviens negaidīja, ka finālā uzvarēsim Astanu ar 3-0. Sezona liecināja par pretējo – vinnējām favorīti sešās no septiņām spēlēm. Mēs uz to gājām. Nebija scenārija “visu sezonu zaudējam un pēkšņi uzvaram”. Astanas sastāva problēmas bija trenera (Ramūna) Butauta problēmas.”

Sekoja kāpiens augšup – Valeiko četrus gadus nostrādāja Baltkrievijas labākajā klubā “Cmoki Minsk”. “Perfekts laiks. Spēlējām augsta līmeņa turnīros – VTB līgā, FIBA kausā un Basketbola Čempionu līgā. Katru nedēļu tikāmies un spēlējām pret Eiropas labākajiem spēlētājiem. Tas ir trenera kaifs. Un izdoma, jo ar parastu spēli tajās līgās neko nevinnēsi.”

Lielas uzvaras bijušas arī pirms un pēc Kazahstānas titula. “Pagājušā gada 4. novembrī Čempionu līgas pirmajā spēlē uzvarējām Francijas klubu “Cholet Basket”. VTB līgā ar “Cmoki” nokļuvām tuvu “play-off” – 2018. gada pavasarī mums bija vienāds uzvaru skaits ar VEF (8-16). Viņi tika tālāk, mēs nē. Panākuma gadījumā tas būtu noticis pirmo reizi kluba vēsturē.”

Pēdējais atskaites punkts pirms lēmuma pieņemšanas – tā Valeiko raksturo savu lomu Baltkrievijas čempionē, kurā viņš veica Rostislava Verguna palīga pienākumus. “Skautoju pretiniekus un sagatavoju spēles plānu, kuru akceptēja vai papildināja galvenais treneris. Nosacīti biju atbildīgs par visu, vairāk – par uzbrukumu. Apzināju visus jaunos spēlētājus un individuāli strādāju ar viņiem.”

Trenerim patīk darbs ar jauniešiem un viņš tam pievērsies arī Vidzemes klubā. “Valmierā jau izveidota jauno spēlētāju attīstības sistēma – nekas jauns nav jāizdomā. Vienkārši jāpapildina ar savām zināšanām, lai klubs turpinātu attīstīties. Valmierā jaunie var mācīties un spēlēt. Vidzemes augstskolā ir doma par internāta izveidi. Pastāv arī lielā komanda.

Valeiko strādājis arī kā U20 izlašu treneris. “Ar Baltkrievijas jauniešiem nostrādāju divus gadus – aizvadījām ļoti produktīvas nometnes. Apzināju visus jaunos spēlētājus – vēlos to izdarīt arī Latvijā. Pēc manas iniciatīvas U-izlasē spēlēja 2004. un 2005. gadā dzimušie puiši.”

Rīgas mērs Mārtiņš Staķis 24. maijā veica karogu nomaiņu pie viesnīcas “Latvija”, zaļi-sarkanā vietā mastā uzvelkot Baltkrievijas vēsturisko balti-sarkani-balto standartu. Šī epizode Valeiko maksāja darbu ar kaimiņvalsts jauniešiem. “Uz “FIBA Challenger” turnīru neaizbraucu pēc kāda gadījuma Latvijā, kurš notika Pasaules hokeja čempionāta laikā. Nākamajā dienā man pateica – viss, tu esi atlaists no U20 izlases.”

Neraugoties uz notikušo, Valeiko saglabājis siltas atmiņas par četriem kaimiņvalstī pavadītajiem gadiem. “Valsts ir superfantastiska un forša – Baltkrievijā jutos ļoti komfortabli. Pašreiz izveidojusies grūta situācija. Ceru, ka izdosies atrast pareizo risinājumu. Novēlu, lai būtu miers un katrs cilvēks varētu strādāt savā profesijā.”

Baltkrievijā iepazīti daudzi lieliski cilvēki. “Pirmajos gados – “Cmoki” sporta direktors Jegors Meščerjakovs. Pēdējos divos gados – (centra spēlētājs) Vladimirs Veremejenko, kurš neatcerējās, ka esmu ar viņu spēlējis FIBA Eirolīgas finālā (FIBA Europe League, 2005. gada 28. aprīlī Valeiko un “Kyiv Basket” izšķirošajā cīņā zaudēja Sanktpēterburgas “Dynamo” ar 74:85). Viņš ir superprofesionālis. VTB līgā – katru nedēļu satiku izcilas personības un tas ir forši.”

Valeiko savu ceļu groza bumbā bruģējis, pateicoties virknei basketbola personību. “Mans pirmais un nozīmīgākais treneris bija Indulis Možeiks, audzinātāju vidū bijuši Agnis Pērkons (sarunas laikā stāvam pāris metru attālumā no LBL galvenā tiesneša) un Jānis Rimbenieks. Un pats, pats galvenais – mans tēvs.”