Dāvis Rozītis atgriežas mājās un mērķē uz stabilu Cēsu basketbola attīstību

Tehniski Latvijas Basketbola līgas (LBL) augstākajā divīzijā Dāvis Rozītis debitēja 2005./2006. gada sezonā "Cēsis/Remarks" sastāvā. Tolaik piecas Latvijas vadošās komandas spēlēja Baltijas Basketbola līgas (BBL) turnīrā, bet pārējās vienības aizvadīja cīņas LBL1 pamatturnīrā. Cēsnieki sasniedza otru labāko bilanci aiz savu debijas sezonu aizvadījušās "ASK Rīga" komandas. Izglītības iegūšanas nolūkos cēsnieks devās uz zemeslodes otru pusi, pirmo koledžu basketbola gadu pavadot Dienvidkalifornijas universitātē, bet pēc tam spēlējot Havaju salās. Pēc atgriešanās dzimtenē 2016. gadā centra pozīcijas spēlētājs palīdzēja "Valmiera/Ordo" komandai kļūt par Latvijas čempioniem, bet pēcāk uzspēlēts tādās Latvijas čempionāta komandās kā "Liepāja", "Barons" un pavisam nedaudz arī "VEF Rīga".

2017. gadā cēsnieks pirmo reizi devās leģionāra gaitās uz Spānijas pēc spēka otro līgu, kurā Rozītis spēlējis astoņu dažādu komandu rindās. Pagājušās sezonas izskaņu centrs pavadīja "Tartu Universitātē", kļūstot par Igaunijas čempionāta sudraba medaļas ieguvēju. Šīs sezonas gaitā cēsnieks atkal pabija Spānijā, līdz gadu mijai spēlējot "Real Valladolid", bet pēcāk uz neilgu brītiņu Rozītis pārstāvēja Polijas otrās līgas vienību Laņcutas "Sokol". Reģionālajai basketbola līga (LBL3) sasniedzot izslēgšanas spēļu fāzi, Rozītis papildinājis savas dzimtās pilsētas komandu. Play-off pirmajā mačā centrs guva 31 punktu un izcīnīja 14 atlēkušās bumbas, palīdzot cēsniekiem ar 98:89 pēdējā ceturtdaļā nolauzt BK "Ods" pretestību.

Pēdējoreiz "Cēsu" rindās biji spēlējis 2009. gadā gadā, toreiz vēl LBL2 turnīrā. Ar kādām emocijām notika šī iziešana laukumā?
Mājās vienmēr patīkami atgriezties. Es centos vienkārši izbaudīt spēli. Man prieks, ka uz mūsu spēlēm nāk diezgan daudz skatītāji. Cēsīs basketbols cilvēkus interesē, un tas mani priecē. Redzu, ka ar katru spēli tribīnēs ir aizvien vairāk cilvēki. Rezumējot - mājās vienmēr ir patīkami atgriezties. Tās ir savas sienas, savi cilvēki, kuri dzen uz priekšu un dod enerģiju. Tas ir pilnīgi savādāk.

LBL 3. divīzija it kā tāds kārtīgs amatieru basītis. Iznāc laukumā, bet tur pretī džeki no Liepājas, kuri piecas stundas ir kratījušies ceļā un to gaisa gabalu braukuši, neko tā pat vien nedāvināja. Ar diezgan lielu spriedzi tā spēle aizgāja. Kā tu novērtētu tagad savu pirmo pieredzi Reģionālajā līgā?
Pirmkārt, cepuri nost Odiņa komandai. Tieši tā, kā saki, ļoti garu ceļu nobraukuši, bet neko par brīvu neatdeva. Tas ir tas sportiskais princips un niknums. Tu arī neko negribi nevienam dāvināt, lai vai kāda vieglāka vai grūtāka spēle būtu. Play-off'i ir play-off'i jebkurā līgā. Vāju komandu šeit nav, un visi iet pēc uzvarām. Tev kādā spēlē neuzkrīt, pretiniekiem uzkrīt - visādi var gadīties.

Esi klātienē arī dažas iepriekšējās cēsnieku spēles redzējis. Kas ir tas Reģionālās līgas basketbols, ko esi novērojis un ko laukumā sagaidi, nākot spēlēt šajā līmenī?
Tā ir tāda ātrāka un dinamiskāka spēle ar daudz izmestiem trīs punktu metieniem. Tas, protams, nes arī daudz kļūdas, kas īpaši parādās uz spēles beigu daļu, kad nogurušas ir ne tikai kājas, bet arī prāts. Tad parādās tādas nepiespiestas un reizēm stulbas kļūdas. Var arī manīt, ka nav tāds izteikts augumu pārsvars. Visi džeki tādos apmēram līdzīgos augumos, un visi ir ar metienu no distances. Tādai spēlei var būt grūti pielāgot aizsardzību. Tas rada gana lielu dinamiku.

Dāvis Rozītis 2008. gadā. Foto: Basket.lv

Cēsīs iepriekš spēlēji no 2005. līdz 2009. gadam. Kas bija Cēsu basītis tolaik? Kas notika tribīnēs? Bija līdzjutēju vilkme, un kā tas ir salīdzināms ar to, kā basketbols Cēsīs izskatās tagad?
Atceros, ka tajā 2005. gadā, kad tikām LBL1, tad bija diezgan liels haips un interese. Cilvēki nāca visai daudz. Visas tās sezonas, kuras šeit biju, cilvēki turpināja nākt. Tagad daudzi gadi ir pavadīti LBL3. Var teikt, ka nāk tādi īstie die hard fani. Protams, tribīnēs ir ģimenes un draugi. Tas kodols ir tie vēsturiskie fani, kuri vienmēr ir bijuši un turpina nākt. Nemelosim, ka florbols ir ļoti populārs sporta veids Cēsīs. Tas paņem lielu fanu bāzi. Uz basīti tad nāk tie, kuriem patiešām tas interesē. Ir arī tas, ka Cēsīs ir kultūra un citas lietas, ko darīt, ne tikai sports. Ir gan Latvijā, gan pasaulē pilsētas, kur sports ir šī kultūra pilsētā, jo īsti nekā cita nav ko darīt. Tad cilvēki nāk, dzīvo tajā un seko līdzi. Cēsīs ir gan citi sporta veidi, ar kuriem konkurēt, gan citi pasākumi. Cilvēki ir tik, cik ir, un visi vienlaicīgi uz basketbolu neatnāks.

Par to konkurenci savā starpā - nu labi, ja tev spēlē radinieks, klasesbiedrs vai tā tālāk, tad nāc konkrēti uz to skatīties. Savukārt cilvēks, kuram sports kā tāds interesē, viņam jau nav neviens aizliedzis nākt un atbalstīt gan "Lekringu", gan Cēsu basketbolu. Kur tu redzi potenciālu Cēsu basketbolam? Kur paši tiecaties, ieskaitot tevi, nākot veidot šo organizāciju?
Kā arī ietverts biedrības nosaukumā, mēs tiecamies uz basketbola attīstību. Protams, mums gribās uzvarēt, bet tas nav svarīgākais mērķis. Vēlamies attīstīt jaunos, lai veidojas basketbola piramīda. Palīdzam jauniešiem startēt EYBL posmos. Veidojas ataudze, lai šie jaunie var nākt trenēties šajā līmenī un mēģināt jau tikt arī pie spēles laika minūtēm LBL3. Protams, ja būtu pietiekamas finanses, ideālajā variantā mums būtu LBL2 komanda, LBL3 komanda un vēl varētu novada čempionātā spēlēt komanda. Gribam, lai būtu šī piramīdas sistēma, kurā jaunais spēlētājs var sasniegt nākamo līmeni, un viņam nav jāiet prom uz Valmieru vai Rīgu. Tepat tās iespējas jau ir. Izglītība mums ir ļoti laba. Cēsīs ir divas Valsts ģimnāzijas. Mūsu izmēra pilsētā tas ir fantastiski. Izglītības līmenis ir ļoti labs. Cēsis ir droša pilsēta. Ir kultūra un citas iespējas, kur sevi realizēt. Nav tikai tā, ka ir vienīgi mācības un sports. Ja mēs uztaisīsim kvalitatīvu sistēmu, tad rezultāts pats atnāks. Otra lieta ir tā, ka tas viss iet roku rokā arī ar mūsu izlases rezultātiem. Mēs redzējām, ka sporta skolā pēc piektās vietas Pasaules kausā bija tāda līnija uz pieteikšanos basketbola nodaļā. Treneri tur varēja n-tās grupas taisīt. Kopumā tas viss iet arī roku rokā ar to, kā globālā līmenī spēlē Latvijas izlase.

Skatītāju piesaistīšanai noteikti vajag nedaudz augstāku līmeni. Spēlēšana Nacionālajā līgā ir tuvākajā nākotnē piepildāms plāns?
Mums ir ļoti labi atbalstītāji, kuri ir teikuši, ka varētu arī iedot naudu priekš LBL2 arī šobrīd. Es esmu ļoti piesardzīgs un gribu iet stabiliem, lēniem soļiem. Izdarīt to visu pakāpeniski. Nav jau liela māksla izveidot viena gada projektu - nostartēt un pēc gada atgriezties turpat, kur jau bijām iepriekš. Jāatzīmē, ka tās ir arī visai lielas izmaksas. Lai mēs aizvadītu LBL3 sezonu, tie ir aptuveni 10-12 tūkstoši eiro. Priekš dalības LBL2 būtu nepieciešama četras reizes lielāka summa. Ar tādu necīnīsies tur par medaļām. Lai cīnītos par godalgām, tad budžetam ir jābūt piecas reizes lielākam nekā tagad. Rēķiniet paši - tas ir katrs eiro, par ko man ir jādodas pie potenciālajiem atbalstītājiem, lai pārdotu šo ideju. Es gribētu, lai mēs attīstāmies lēnāk, bet pamatīgi.

Par sevis paša karjeru, vai varam teikt, ka šobrīd esi pilnvērtīgi atgriezies Cēsīs, lai strādātu šeit? Vai arī tas profesionālais basketbols kaut kur prāta aizmugurē vēl ir?
Tu gaidi kaut kādu paziņojumu? Nebūs tāds nekad. Nav licies, ka tādu vajadzētu. Es dzīvoju savu dzīvi, un man īstenībā ir vienalga, ko tur citi domā. Neuzskatu, ka man kādam ir jāpaziņo, ko es darīšu. No otras puses es arī saku, ka šobrīd ir tāda kā pauzīte. Profesionālajā sportā jutos izsmēlis sevi. Tas arī vairs nesagādāja prieku. Sāku to uzskatīt par iešanu uz darbu. Tas man nešķita pareizi. Tādēļ paņēmu pauzīti, atkāpties atpakaļ, lai būtu tuvāk savai ģimenei un draugiem, lai būtu savā pilsētā. Tas, kā es šodien izbaudīju būšanu laukumā ar saviem biedriem, tā nebiju juties kādus divus gadus.

Septiņi gadi pavadīti Spānijā. Komandu saraksts sakrājies gana garš. Vai tajā Spānijas otrajā līgā tās komandas ir pēc vienas šnites, vai arī ir būtiskas atšķirības starp tām? Vai ir kāda, kura tā vissiltāk palikusi sirdī?
Protams, ir atšķirības starp komandām. Cilvēki jau arī nesaprot, ka tā Spānijas otrā līga ir labākā otrā līga pasaulē. Tas līmenis var konkurēt arī ar citu valstu pirmajām līgām. Līmenis tur ir ļoti augsts. Budžeti tur arī ir lieli. Piecas sešas komandas šogad tur bija ar ļoti lieliem budžetiem, lai tēmētu uz tikšanu ACB līgā. Biļetes uz augstāko līgu ir tikai divas, bet kandidāti ir pieci seši. Katru gadu ir divas trīs vai trīs četras komandas, kas uz to pretendē. Viņas sadalās tādās, kas jau pirms sezonas pasaka, ka ir budžets un taisās iet uz ACB, un tad ir tādas, kuras neko nesaka, bet jūti, ka mēģina iekļūt play-off turnīrā. Tad ir tādas, kurām ir mērķis palikt līgā. Trīs no komandām krīt ārā, tādēļ arī lejas galā ir ļoti liela sišanās.

Dāvis Rozītis Spānijas klubos. Foto: Baloncesto España

Kura komanda palika tā mīļākā?
Zini kā, es komandas izvēlējos ne tikai basīša ziņā, bet arī dzīvesstila dēļ. Es gribēju redzēt dažādas vietas Spānijā. Es godīgi nevaru izvēlēties tādu vienu. Katrs reģions ir citāds. Kultūra un cilvēki ir nedaudz atšķirīgi. Arī ēdieni ir dažādi. Es izvēlējos ne tikai sportisko aspektu, bet gribēju, lai ir arī patīkami dzīvot. Lai ir iespēja draugiem atbraukt ciemos un viņiem ir iespēja kaut ko foršu arī redzēt. Cepuri nost tiem, kuri var nospēlēt visu karjeru vienā klubā. Leģionāram tas ir grūtāk, jo, kur tev piedāvā vairāk, tur tu brauc spēlēt. Man paveicās, ka piedāvāja tādas interesantas vietas, kur bija ne tikai finansiāli izdevīgi, bet arī patīkami dzīvot.

Par to arī pēdējā laikā vairāk ticis runāts, ka caur to basketbola spēlēšanu jābauda arī iespēja redzēt pasauli. Freimanis gandrīz katru sezonu citā valstī spēlējis. Bērzs cenšas atrast eksotiku. Tev atkal lielākoties tā leģionāra karjera izvērtās Spānijā. Protams, sportiskais līmenis un atalgojums ir sadaļa, kura spēlē lielu lomu, bet vai tieši tā Spānija arī konkrēti tevi vilka?
Tas ir jāizbauda, jo laiks, ko vari spēlēt profesionāli, vēl arī tev paveicās to darīt leģionāra statusā, ir limitēts. Basketbolā tev nebūs karjera līdz pensijai. Ja tev paveicās būt foršās vietās un nedaudz eksotiskās vietās, kur pēc karjeras neaizbrauktu, un ja vēl par to tev samaksā, tad kādēļ nē? Atbildot uz jautājumu par Spāniju, man vienkārši patika silts laiks. Saule! Es Spānijā jutos ļoti droši. Man patika tā kultūra, cilvēki un ēdiens. Tas viss ir patīkams kopums. Bija reizes, kad bija eksotiskāki piedāvājumi no interesantām valstīm, bet tur bija šis dzīvesstila aspekts. Ja tur bija konflikti un valsts pārkāpj cilvēktiesības, kas man nebija morāli pieņemami, tad es paņemšu mazāk naudas, bet vismaz naktīs mierīgi gulēšu. [Rozītis atteica piedāvājumam Libānā - aut.]

Aspekts, kas noteikti ir svarīgs jaunākiem basketbolistiem, - iespēja gūt izglītību. Tev tas izdevās arī gana eksotiskā vietā - Havaju salās. Cik daudz basketbolistam nozīmē būt ne tikai spēlētājam, bet arī ielikt kaut ko šeit starp ausīm? Cik nozīmīgi ir kaut ko arī iemācīties un likt galvu lietā ne tikai karjeras laikā, bet iegūt zināšanas arī tam brīdim, kad tā karjera eventuāli pienāks beigām?
Tas ir svarīgi. Esmu ļoti pateicīgs savai mammai, ka viņa mani pierunāja, lai es braucu uz Ameriku un iegūstu izglītību. Iedomājoties, ka es to nebūtu izdarījis un man tagad tas būtu jādara 34 gados? [Svētdien Dāvim apritēja 35 gadi - aut.] Tā motivācija nebūtu tāda. Esi jau fiziski un morāli noguris no tās spēlētāja karjeras. Ja būtu tagad jāpārorientējās pilnīgi no nulles bez izglītības, tas, manuprāt, būtu ļoti grūti. Esmu ļoti priecīgs, ka man tagad ir šī izglītība. Ja ir tāda iespēja, tad tas ir jāizmanto. Spēlējot basketbolu, mēs visi uzņemamies zināmu risku. Tas ir kontakta sporta veids. Ar veselību kaut kas var notikt. To mēs katrs apzināmies. Pret to ir jācenšas nodrošināties. Ja kaut kas notiek un vairs nedod Dievs nevari spēlēt, tad tev ir rezerves plāns. Īpaši tagad, kad tiek maksātas NIL [Name, Image, Likeness] naudas NCAA turnīrā, tagad tur četros studentu gados var nopelnīt vairāk nekā spēlējot profesionāli Eiropā.

Lasi vēl...

# Magone: "Mēģināsim atgriezt lielo basketbolu Jēkabpilī"
# Vačila: "Ir pilnīgi cita atmosfēra Cēsīs, kur cilvēki nāk un jūt līdzi"
# Odiņš paceļas no Liepājas dīķa un gatavs iekost arī Reģionālajā līgā
# "Jēkabpils" jauna uzrāviena priekšvakarā gatava mest izaicinājumu čempioniem
# Divas basketbola komandas Cēsīs? Kādēļ? Skaidrojumu dod Reinis Rudzītis