"Siguldas" līderis Ķēdis: "Ir interesanti mēģināt izskolot augšupejošos talantus"

2023. gada pavasarī "Sigulda/Modern house" basketbolisti triumfēja Reģionālajā basketbola līgā un klubs spēra soli augšup, pievienojoties "Ramirent" Nacionālās līgas turnīram. Debijas sezona nāca ar lielām cerībām un vērā ņemami nokomplektētu sastāvu, taču jau pirmajā play-off kārtā siguldieši atdūrās pret "Spars/VeA" sienu. Starpsezonā nesaskanēja līdzšinējā galvenā trenera Kārļa Večena un kluba vadības vīzija. Tāpat pie siguldiešu ragiem nepalika sezonas gaitā piesaistītais Artūrs Brūniņš. Apmeklējot šosezon "Sigulda/Elvi" vārdu nesošās komandas pirmo sezonas spēli, pavērās Latvijas vīriešu basketbolā neierast aina. Komandas spēli no soliņa vadīja sieviete...

Darbs ar "Siguldas/Elvi" vīriem uzticēts 27 spēles Latvijas sieviešu basketbola izlasē aizvadījušajai Ievai Aparei (iepriekš Kūlīte). Savulaik Ilze Ose-Hlebovicka bijusi "Latvijas Universitātes" treneru štābā, bet Apare kļuvusi par pirmo sievieti, kas Nacionālās līgas līmenī ieņēmusi galvenās treneres posteni. Debija pie siguldiešu stūres trenerei nāca ar uzvaru haotiskā spēlē, kurā 91:84 siguldieši izbraukumā nolauza "Bertānu VBS" pretestību. Spēles gaitā 12 punktus un sešas rezultatīvas piespēles sakrāja 26 gadus vecais Toms Ķēdis, kurš pēc spēles dalījās arī savās pārdomās par tikko iesākto sezonu.

Kā jūties pēc sezonas pirmās spēles? Nospēlētas 40 minūtes no zvana līdz zvanam. Atelpoties ne uz brīdi neizdevās noiet. Cik spēka vēl ir palicis?
Praktiski necik. Pats esmu šokā, ka biju spējīgs būt uz laukuma visas 40 minūtes. Tās varbūt nebija kvalitatīvas 40 minūtes. Cilvēku resurss šodien mums nebija pietiekams. Tāpēc esmu priecīgs, ka varēju tik ilgi būt uz laukuma un palīdzēt komandai.

No abām komandām ļoti krita acīs daudzās kļūdas, kas ne vienmēr bija īpaši pretinieku piespiestas. Vai uz to, ka tika spēlēts small ball basketbols skrien un met stilā varam arī norakstīt šo, godīgi sakot, haotisko spēli?
Es teiktu, ka tas ir sezonas sākums. Noteikti varu novelt vainu uz to, ka mūsu komanda noteikti nav gatava sezonai. Vismaz ne tagad. Jauna trenere - jauna sistēma. Ir pavadīts ļoti maz laiks pie jaunās treneres, tādēļ neesam vēl tik gatavi. Fiziski arī vēl neesam tik gatavi, kā varētu būt. Cerēsim uz to labāko, ka sezonas laikā spēsim tās kļūdas noņemt nost.

Pieckārtējā Latvijas čempione "TTT RĪga" rindās Ieva Apare. Foto: Basket.lv

Pie komandas stūres stājusies dāma - Ieva. Tā džekiem nav īpaši ierasta situācija. Tas visticamāk nozīmē to, ka tādus skarbākus vārdus, ko džeku kompānijā varat pateikt, kas publiski būtu cenzējami, vairs nedarāt. Tā ir tāda bišķiņ nepierasta situācija. Vai esat noskaņojušies paņemt to pieredzi, ko viņa savā karjerā ir sakrājusi, vai tomēr komandā ir bijība pret šo procesu?
Pāris vārdi par Ievu. Viņa, manuprāt, ir ļoti liela basketbola fane. Ievai basketbols patīk, un viņa ir ļoti entuziastiska par šo doto iespēju. Kā komandai sieviete pie stūres ir nepierasti. Tas respekts uzreiz vēl nav dodams, kā tas būtu atnākot kādam zināmam trenerim ar vārdu, piemēram, tas pat Mazurs. Tas respekts nāk ar laiku un darbiem. Redzu, ka Ieva nāk ar entuziasmu un cenšas darīt visu, ko var. Cilvēkiem to ir nepierasti redzēt, jo LBL2 sieviešu treneru nav vispār. Mēs esam atvērti un dodam laiku arī viņai ieiet sistēmā. Kā redzi, pagaidām sezonā ir 1-0, un viss ir tikai priekšā.

Salīdzinot sajūtas ejot iekšā jaunajā sezonā - pērn debija "Siguldai" nāca ar iespējams ļoti naivu optimismu un lielām cerībām, ka nu tik būs - tagad tomēr apstākļi ir saprasti. Kāda ir sajūta dodoties iekšā jaunajā sezonā?
Sajūtas noteikti ir citas. Pagājušais gads mums izvērtās ļoti skarbs. Es pat teiktu, ka tas bija sezonas izgāziens. Cerējām, ka varēsim spēlēt līdzīgi kā "Salaspils" - par medaļām, cīnīties par tām. Komandas ķīmija un sistēma līdz galam nesagāja. Arī jaunajiem viss bija freš [svaigs, jauns - E.O.]. Tagad jaunie sāk saprast, kas ir LBL2, un vairāk uzticas mums vecajiem. Tādēļ ir bišķiņ vieglāk. Es teiktu, ka šosezon ir naivāka cerība uz kaut ko vairāk, bet vienlaicīgi neesam nolikuši sev izteiktu mērķi kā medaļas. Katru spēli ņemam kā jaunu un darīsim visu, ko varam.

Ieskatoties komandas pieteikumā, LBL2 skatītājam šogad "Siguldā" ir krietni mazāk pazīstamu vārdu, kā tas bija pērn. Ļoti daudz sporta skolas džeku. Kas, tavuprāt, ir tie uzdevumi sezonas sākumam, lai pēc pirmajiem mēnešiem varētu pateikt, ka, jā, šo lietu darām labi?
Neesot tika daudz Latvijā pazīstamiem spēlētājiem un esot ar daudz jaunajiem džekiem pirmais solis, kas ir nolikts, ir aizsardzība. Aizsardzībā centīsimies darīt, ko varam. Pagājušajā gadā šis elements no mūsu puses bija diezgan slikts. Cenšamies to mainīt. Cenšamies dot jaunajiem pārliecību, ka uzbrukums sākas no aizsardzības. Ja būsim spējīgi nosegt pretinieku, tad uzbrukumā varēsim realizēt savu plānu.

Toms Ķēdis Rakveres "Tarvas" rindās. Foto: Sandijs Leicis

Man vairāk kā desmit plus gadus pietiekami naski sekojot līdzi LBL2 līmenim šķita, ka spēlētājus pietiekami labi zinu. Brīdis tavā karjerā, kad parādies Rakveres "Tarvas" sastāvā. Līgas mājas lapā bez mīkstinājumiem rakstīts "Toms Kedis"... parādījās jautājums, kas tas tāds īsti ir. Kāds bija tavs basketbola ceļš līdz nonāci redzes lokā, kad par tevi plašāks basketbola gardēžu loks uzzināja?
Paši pirmsākumi man bija Siguldā. Pēc tam sekoja Rīga. Tad jau kā īsts jaunietis sapņoju par Ameriku un uz turieni arī aizbraucu. Tur pavadīju trīs gadus. Amerika visā tajā pasākumā labi norūdīja. Tas kovida gads bija ļoti ļoti slikts. Aizbraucu uz Vāciju - uz ne to labāko līgu. Tā neprofesionalitāte tajā laikā apgriezās, kad vairs neļāva spēlēt. Teikšu godīgi, ka man paveicās, ka nonācu Rakveres paspārnē. Tur varēju savu vārdu pacelt bišķiņ augstāk. Paša vecākiem bija ļoti neparasti, kad ar Igaunijas komandu atbraucu spēlēt mājās Latvijā, bet mani izrunā kā ārzemnieku. Pēc Rakveres vēl bija lielie plāni iet un spēlēt tālāk. Kovids, veselība un finansiālie apsvērumi vairs mani nespieda iet uz priekšu un nebija vairs tā vēlme cīnīties. Kaut kādā veidā tas mazais patriotisms par Siguldu pavēra iespēju pavēra iespēju. Beigās nolēmu piezemēties šeit.

LBL 2. divīzija nav profesionāls līmenis, džeki lielākoties arī kaut ko citu dara ne tikai bumbu spēlē. Kāds ir tavs stāsts, kā savieno ikdienu ar basketbolu?
LBL2 tādā ziņā ir ļoti pretīmnākošs. Procentuāli klubi, kuros nav jauniešu sistēmas, ļoti reti trenējās. Ja neesi jaunietis, tad šis līmenis nav vairs atspēriena solis, bet gan hobija līmenī vieta, kur izbaudīt basketbolu. Līmenis nav pats augstākais, bet ir interesanti uzspēlēt pret šiem augšupejošajiem talantiem. Ir interesanti mēģināt viņus izskolot un redzēt, kas Latvijas basketbola paspārnē aug un veidojās.

Tribīnēs varam redzēt, ka nāk kamaniņu sportisti un bijušie skeletonisti. Kas ir tas, moderni sakot, vaibiņš, kādēļ spēlētājiem ir patīkami spēlēt Siguldas hallē?
Manuprāt, "Sigulda" ir viena no retajām komandām, kas ir spējīga savākt ļoti daudz skatītājus. Pilsētā ļoti reti ir bijis komandu sports. Sigulda ir ļoti labi zināma ar ziemas sporta veidiem, bet komandu sportā kas tāds iepriekš nav bijis. "Siguldas" burvība ir tā, ka ievilinām skatītājus un gribam, lai cilvēki izbauda spēli. Spēlējam priekš faniem. LBL2 spēles līmenis nav tas pats augstākais, bet vērtība ir tajā, ka cilvēki nāk tevi skatīties. Tādēļ gribās spēlēt priekš faniem, kas dažos citos klubos diemžēl ir aizmirsti.

Lasi vēl...

# Ar ierastajiem favorītiem un jaunām sejām sākas Nacionālās līgas sezona
# Pozņaks: "No agras jaunības neesmu specializējies vienā sporta veidā"
# Ķeķis: "Nevaru iedomāties, ka LBL2 līmenī varētu spēlēt kur citur kā Saldū"
# Immers: "Basketbols krusto ceļus - uz Limbažiem atveda sapazīšanās ar Ošiņu"
# Pļavnieks: "Visi džeki "Jelgavas" komandā man ir čomi, vienkārši baudu"