Kas (ne) notiek Latvijas jaunatnes basketbolā? (2. daļa)

Publikācijas pirmajā daļā tika identificētas problēmas, kā arī tika aplūkoti atsevišķi labie sporta skolu piemēri.

Jauniešu došanās talantu attīstīt ārpus Latvijas - ar domu par basketbola pilsonības iegūšanu

Pēdējos gados novērota vēl kāda tendence – talantīgākie basketbolisti pēc iespējas ātrāk savu meistarību dodas slīpēt citviet. Pārsvarā par mērķa valstīm izvēlētas Spānija un Itālija, bet šajā vasarā Jāņa Blūma dēls Roberts Blūms pievienojies Tonija Pārkera īpašumā esošajam Francijas klubam ASVEL. Šovasar vēl tika ziņots par Helmuta Petroviča pārcelšanos uz Badalonas ‘’Joventut’’, jaunietim esot vēl tikai 14 gadus vecam. Itālijā savas basketbolista prasmes attīstījis Artūrs Strautiņš un Ojārs Siliņš, bet Spānijā Kristaps Porziņģis, Artūrs Žagars, Krišs Helmanis, Rolands Šmits un citi.

Kā noskaidroja portāls ‘’Sportacentrs.com’’, tad šādam ceļam ir divi galvenie ieguvumi. Pats nozīmīgākais no tiem – konkrētās valsts basketbola pilsonības iegūšanas iespēja. Basketbola pilsonības iegūšanas gadījumā ārzemnieks izvēlētajā galapunktā vairs netiek uzskatīts par leģionāru. Lai to saņemtu, jānospēlē konkrēts laiks – piemēram, Spānijā tie ir trīs gadi, Itālijā četri, bet Vācijā trīs gadi vispirms jāpavada junioru līmenī un vēlāk divi klubu sistēmā. Līdz šim latviešu basketbolisti vairāk izvēlējušies Spāniju un Itāliju, kamēr Vācijas ceļš nav bijis populārs. Iegūstot šādu pilsonību, palielinās galvenokārt basketbolista finansiālā tirgus vērtība, tai pieaugot par 20 līdz 30 %. Pie tam, ar tās esamību spēlētājs uzlabo cerības spēlēt, piemēram, Spānijas vai Itālijas augstākās līgas komandās - bez tās Rinaldam Mālmanim būtu pagrūti debitēt ACB līgā, bet Rolandam Šmitam nonākt ''Barcelona'' sistēmā.

Otrā galvenā priekšrocība, ko jaunais spēlētājs ar pārcelšanos uz kādu no pieminētajām valstīm iegūst, ir konkurence. Jaunais basketbolists trenēsies ar pašiem labākajiem sava gada gājuma basketbolistiem un tādējādi varēs progresēt. Ne vienmēr gan šo var uzskatīt par plusu, jo tas var izrādīties arī kā viens no trūkumiem gadījumā, ja rakstura iezīmju vai citu apstākļu dēļ basketbolists nav gatavs konkurēt ar citiem. Šajās basketbola sistēmās izdzīvo stiprākie. Pie tam, šo klubu treneri pārbauda jaunos spēlētājus pie pārslodzes, lai pamanītu, kā uz to reaģē jauno basketbolistu ķermeņi. Ja agrīnā vecumā tiek pamanītas traumas, tad klubs secina, ka šis basketbolists plīsīs arī vēlāk. Jebkurai komandai kāda jaunā censoņa piesaiste ir aptuveni septiņu gadu investīcija, tāpēc auklēšanās nenotiek.

Tieši auklēšanos ar spēlētājiem Latvijā var minēt kā priekšrocību iespējamai palikšanai un izaugšanai par profesionālu basketbolistu tēvzemē. Šeit jebkurš no talantīgajiem basketbolistiem tiks uzskatīts par vērtību un līdz ar to pret tiem izturēsies rūpīgāk. Var pat uzskatīt, ka Latvijā tiek radīti tādi kā siltumnīcas apstākļi. Gadījumā, ja basketbolistam kaut kas sāpēs, tad to vispirms rūpīgi izmeklēs, bet vēlāk domās, kā sāpes novērst un spēlētāja veselību saglabāt ilgtermiņā. Tas var palīdzēt arī basketbolistam psiholoģiski nesalūzt, kā tas var būt gadījumā ar cīņu zem saules Spānijā, Itālijā vai kādā citā Eiropas top komandas jauniešu sistēmā.

Jau augstāk minēts, ka šajā vasarā Jāņa Blūma dēls Roberts lēma talantu turpināt attīstīt Francijas kluba ASVEL sistēmā. Viņa tēvs Jānis lēmumu skaidroja ar faktu, ka viņš nevar piedāvāt savam dēlam tik labus apstākļus, kādi pieejami Francijā. ‘’Tur ir tādi apstākļi, kuri ļauj veidoties par profesionālu basketbolistu. Ēšana, dzīvošana, ārsti, masāžas, karstās un aukstās ūdens vannas, viss ir profesionāli. Arī es varu nodrošināt viņam labus apstākļus, taču ne tik, cik Francijā. Pie tam, konkurence ir nepieciešama. Viens ir Latvijā mest 30 punktus spēlē, bet kas cits redzēt, kā izskatās citi puiši tavā vecumā, kuri arī ir fiziskāki.’’ Pieminēts tika arī basketbola pilsonības jautājums, kuru Francijā iespējams iegūt pēc trim pavadītiem gadiem.

Pagaidām puses vienojušās par divu gadu sadarbību, taču Roberta viens no mērķiem, līdzīgi, kā citiem jaunajiem basketbolistiem, ir basketbola pilsonības iegūšana, kas ļautu sevi apliecināt vietējās līgas komandā. ASVEL šobrīd uzskatāms par spēcīgāko Francijas basketbola klubu – tā vēsturē tas 21 reizi kļuvis par vietējās līgas čempionu, bet pēdējos gados piedalās arī spēcīgākajā Eiropas klubu turnīrā – ULEB Eirolīgā.

Risinājumi - masveidība, komanda Nacionālajā līgā un internāts Rīgā

Iespējamo risinājumu ir pietiekami daudz. Atsevišķiem no tiem nepieciešams finansējums, citam griba to ieviest, bet vēl kādam likuma izmaiņas. Tā, piemēram, novērota Latvijas Basketbola savienības (LBS) došanās pārāk demokrātiskā virzienā. Lai arī tas ir apsveicams solis, ne vienmēr pats efektīvākais. To var pieminēt jaunatnes izlašu treneru izraudzīšanās procesā, kur par tiem balso 11 treneru komisijas locekļi.

Agris Galvanovskis piekrīt, ka būtu nepieciešama persona, kas kontrolē izraudzīšanās procesu. ‘’Varbūt mums nevajag tik daudz demokrātijas, bet tiešām kādu, kurš uzrunā. Uzskatu, ka izlase nav tā vieta, kur treneris nāk trenēties. Ir jau jābūt gan pieredzējušam jauniešu basketbolā, gan spēcīgam trenerim. Tā tomēr ir izlase.’’ Pie tam, atklātajā konkursā vismaz uz šī gada izlasēm treneri rindā nav stāvējuši. ‘’U20 Dāvis Čoders bija vienīgais, kurš pieteicās. U18 bija divi kandidāti – Juris Umbraško un Kristaps Zeids. Balsojumā vairāk balsis bija Jurim. U16 izlasei nepieteicās neviens. Mēs paši uzrunājām Gati Melderi, kurš nenobijās un piekrita. Viņš attaisnoja uz sevi liktās cerības,’’ treneru izraudzīšanas procesu komentēja Galvanovskis. Ja tik maz treneriem interesē darbs ar jauniešu izlasēm, tad labāk, lai šo procesu koordinē viens cilvēks un izraugās iespējami spēcīgākos kandidātus, kuri var sniegt nozīmīgu artavu izlašu rezultātu veicināšanā.

‘’Vadlīnijas ir ieteikums. Kamēr nav noteikumi, kuri strikti jāievēro, tad to var arī nedarīt,’’ nedaudz pikts par esošo situāciju izstrādāto vadlīniju ievērošanā bija Galvanovskis. Iespējams, ar radošāku noteikumu ieviešanu ir iespējams ko mainīt. Tā, piemēram, Izraēlā jaunatnes basketbolā uzbrukuma laiks ir 14 sekundes, kas tādējādi nozīmē ātrāku lēmumu pieņemšanu. Uz laiku buksējusī basketbola sistēma sāk atgūties, U16 Eiropas čempionātā tiekot līdz piektajai vietai. Galvanovskis vēl neminēja, vai līdzvērtīgi radoši risinājumi varētu tikt ieviesti Latvijas Jaunatnes basketbola līgā, taču nenoliedza, ka izmaiņām jānotiek. ‘’Mums jābūt visiem uz viena viļņa. Šobrīd katrs domā ko savu. ’’ Nākamajā sezonā meitenēm jaunatnes līgā sāks notikt reģionālie sabraukumi, kas varētu kaut nedaudz veicināt savstarpējo konkurenci. Līdzvērtīga ideja bijusi puišiem, taču Covid-19 plānus izjauca. ‘’Puišiem arī vajadzētu pie tā atgriezties. Tas būs vismaz kāds grūdiens jaunatnes basketbolā. Būs klāt gan treneri, gan treniņos viņu bērni.’’

Lai paceltu basketbolu nākamajā līmenī, ir jāaudzē masveidība. Latvijas mērogā to vislabāk paveikt divos veidos, uzskata Mārtiņš Tīss. Mākslīgi radīt to vietās, kur tas nav vispār, un palīdzēt tām vietām, kur tas sistēmiski ir ļoti zemā līmenī. ''Dobele, Alūksne, Ludza, Aizkraukle un it īpaši Daugavpils ir lielas pilsētas, kurās basketbols zēnu sistēmā nav vispār vai varētu būt attīstīts labākā līmenī. Basketbolam ir jāidentificē šīs vietas, paplašinot tīklu, kurš piesaista bērnus. Talantīgie nonāks līdz vietām, kurās viņus attīstīs nākamajā līmenī, bet minētajās pilsētās un vēl daudzās citās Latvijas mazpilsētās iespējams izveidot veiksmīgas sistēmas. To pierāda Kandavas, Rūjienas un Rugāju piemēri,'' argumentē treneris. Jāpiebilst, ka Daugavpilī basketbola popularizēšanas nolūkos pirms gada tika rīkots U19 Pasaules kausa Latvijas izlases grupas spēles. Pagaidām gan tas nav rezultējies ar nopietnas basketbola sekcijas izveidi.

Cits virziens ir strādāt atbilstoši vadošo speciālistu rekomendācijām. "Katrā seminārā mums šo uzsver, bet tomēr pamanāms, ka, pirmkārt, čempionātos atpaliekam tieši fiziski. Ticu, ka pamatā tā ir relatīvi mazā atlase, bet jāpiekrīt, ka kopumā fiziskajai sagatavotībai Latvijā netiek pievērsta pietiekama uzmanība,’’ secina Tīss, kurš atklāj, ka Tukumā, pateicoties pašvaldības piešķirtajam līdzfinansējumam, sporta skolā tiek algoti fiziskās sagatavotības treneri. “Manām grupām jau ceturto gadu četras reizes nedēļā papildus basketbolam tiek strādāts pie vispārējās fiziskās sagatavotības. Regulāri apmeklējot treniņus, rezultātu nevar neredzēt,’’ tēmu noslēdz Tukuma basketbola skolas treneris.

Treneru atalgojuma sakarā, iespējams, talkā var nākt vecāku maksāšanas legalizēšana. Tam gan būtu nepieciešamas izmaiņas likumdošanā, jo šobrīd ar likumu basketbolā šāda prakse ir aizliegta. Vecākiem ir jāmaksā mēnešmaksa simboliskā apmērā (ap 15 eiro), taču tā tiek izlietota tādiem izdevumiem kā spēļu formām un citām pozīcijām, bet ne treneru atalgojumam. ‘’Ja kafejnīcā atstājam tējas naudu, tad pasakām paldies par labu darbu,’’ metaforās runā LBS ģenerālsekretārs Kaspars Cipruss. Kāds cits uzrunātais šajā tematā pauž, ka sporta skolām vēlams būtu saglabāt valsts finansējumu, taču ar iespēju rīkoties ar to pēc savām iecerēm. Papildus sporta skola varētu piesaistīt sponsorus un no vecākiem pieprasīt lielāku līdzmaksājumu.

Laika posmā no 2011. līdz 2014. gadam Latvijas Basketbola līgā piedalījās Latvijas U18 izlase, kura caur spēlēm pie pieaugušajiem gatavojās Eiropas čempionātiem. Par līdzvērtīgu ideju šobrīd runā gan Kaspars Cipruss, gan Agris Galvanovskis, taču, kā vienmēr, viss var atdurties pret nepieciešamajām finansēm. ‘’Lietderīgs būtu U16 projekts Nacionālajā līgā. Treniņu procesam jābūt kvalitatīvām, taču, lai šādu projektu varētu iedzīvināt, nepieciešams budžets robežās no 50 līdz 100 tūkstošiem eiro,’’ apgalvo LBS ģenerālsekretārs. ‘’U16 un U18 būtu vērtīgi spēlēt Nacionālajā līga. Lai spēlē divus apļus, un rūdās pret večiem. Vēlos tādu ideju piedāvāt,’’ ģenerālsekretāram piebalso treneru komisijas vadītājs.

Augstāk minētais varētu sekmēt arī tā saucamā viduslāņa veidošanos, kas spētu aizpildīt vietas Latvijas Basketbola līgas komandās. ‘’2007., 2008., 2009. gadu paaudze ir laba. Mums nepieciešama vidējā paaudze, kas spēlē LBL. Mēs nemaz nevaram nokomplektēt papildus divas komandas, jo nav kas tajās spēlē,’’ par perspektīvu saka Galvanovskis, kurš uzsver, ka attīstības ceļu redz caur augstskolu pastiprinātāku iesaisti sportā. Pirms neilga laika tika paziņots, ka basketbolā atgriezīsies Valdis Valters, kurš kopā ar dēlu Kristapu Valteru atjaunojis Valtera basketbola skolu. Tā plāno piedalīties Nacionālajā līgā un audzināt jaunos basketbolistus. Jebkura šāda iniciatīva var nākt par labu esošajai basketbola druvai un jaunās paaudzes veiksmīgākai iekļaušanai pieaugušo basketbolā.

‘’LBS ir vairāk jāiesaistās un uzsvars jāliek uz reģionālo centru veidošanu, kuros sapulcētos labākie jaunieši un veidotu konkurētspējīgas komandas,’’ savs ieteikums ir Bertānu Valmieras basketbola skolas direktoram Robertam Zeilem. Cipruss skaidro – jāņem piemērs no Somijas. ‘’Somiem jau kādu laiku reģionālie principi nestrādā tik efektīvi, cik savulaik. Mūsdienās cilvēks vēlas strādāt daudzveidīgā vidē. Latvijas sportam un basketbolam šobrīd akūti svarīgs būtu internāts Rīgā vai lielākajās pilsētās. Helsinkos izveidots fantastisks centrs, kurā mājo ne tikai basketbols, bet arī citi sporta veidi. Tas piesaistīts pie skolas, bērni var dzīvot kopmītnēs. Bērnam ir nepieciešama daudzveidība. Braucam un studējam Somijas piemēru.’’

Somijas piemērs ir samērā efektīvs. Ja vēl pirms pāris gadiem somi netika nopietni uzlūkoti basketbola kartē, tad šobrīd tā kļuvusi par pirmo Eiropas basketbola izlasi, kas kvalificējusies 2023. gada Pasaules kausam. Lauri Markanens spēlē Nacionālajā basketbola asociācijā, citi spēlētāji labās Eiropas līgās, bet Somijas galvenais treneris ir Francijas augstākās līgas ‘’Strasbourg’’ speciālists.

Jaunatnes basketbols Latvijā bija, ir un būs. Vai tas turpinājumā uzņems pozitīvu vektoru vai turpinās krist no kraujas lejā, rādīs laiks. Saprotams, ka tādi talanti kā Kristaps Porziņģis dzimst reizi 100 gados, taču jāiet ir līdz laikam – gan funkcionāriem, gan treneriem, gan sportā iesaistītajiem.