Spēļu analīze: aizsardzība, uzbrukums, Pasečņika progress
Latvijas basketbola valstsvienība aizvadījusi pirmās divas spēles Pasaules kausa kvalifiikācijas turnīrā - gan zaudējumā Turcijai, gan uzvarā pār Zviedriju atmiņā palika labākas un sliktākas epizodes, ko šajā reizē centīšos izanalizēt. Apzīmējot spēles, tika dzirdēti vārdu savienojumi kā “šausmīga “pick’n’roll” aizsardzība” vai “neorganizēts uzbrukums”, un savas kompetences līmenī centīšos skaidrot, kāpēc šādas epizodes bija. Tāpat pieskaršos lietām, kas atstāja labu iespaidu.
Kandidātu saraksts
Pirms pieķeros pašām spēlēm neliela atkāpe par kandidātu sarakstu, jo arī tas raisīja dažādas diskusijas dažādās interneta platformās. Aktīvākās no tām skāra vairāku jauno spēlētāju parādīšanos vai neparādīšanos sarakstā. Manuprāt, Rodiona Kuruca iekļaušana divpadsmitniekā bija saprotama - treneris vēlējās klātienē apskatīt spēlētāju, kuram tiek prognozēta spoža nākotne un kuram potenciāli pēc gadiem varētu tikt atvēlēta līdera loma izlasē. Ņemot vērā pārējo vienpadsmitnieku, bija skaidrs, ka Žanim Peineram tik un tā būs jāspēlē ilgas minūtes trešā numura pozīcijā un, tā kā starp ceturtajiem un piektajiem numuriem bija pat seši spēlētāji (Siliņš, Mejeris, Šmits/Gromovs, Freimanis, Gražulis, Pasečņiks), no kuriem vairāki tādi, kas var spēlēt perimetrā, bija skaidrs, ka kādu no viņiem plāno izmantot arī kā vieglo uzbrucēju. Un beigās tas izrādījās par ļoti svarīgs risinājums uzvarā pār Zviedriju, bet par to vēlāk. Atsauksmes no treniņiem par joprojām tikai 19 gadus veco Rodionu bija labas, fiziski būtu gatavs jau tagad, bet mazā spēļu prakse augstā līmenī liek par sevi manīt. Kurucam tika iedotas mazas iespējas arī spēlēs, nekāds glābējs pret turkiem vai vilcējs pret zviedriem nebija, bet arī neko nesabojāja, jo spēles laiks bija mazs un ne izšķirošs.
Daudzi nesaprašanā vaicāja - ja jau Kurucs, kurš spēlē Spānijas otrajā līgā, iekļauts sarakstā, kāpēc tajā nav Rinalda Mālmaņa vārds. Pirmkārt, viņi nav vienas pozīcijas spēlētāji. Ja iedziļināmies, nevis bļaujam bļaušanas pēc, tad atliek paskatīties, kurā datumā tika publicēts kandidātu saraksts. Tas notika 3. novembrī. Līdz 3. novembrim Mālmanis “Baskonia” rindās bija nospēlējis 18 minūtes ACB līgā (16 no tām sezonas pirmajā spēlē pret “Barcelona”) divos mačos no sešiem, turklāt pēdējos četros nemaz nebija komandas pieteikumā. Un vēl bija desmit debijas minūtes Eirolīgā vēlā 2. novembra vakarā, kad Vecvagara saraksts ar kandidātiem, visticamāk, jau bija sagatavots publicēšanai un līdz tam nekas neliecināja, ka Rinalds varētu atgriezties “Baskonia” sastāvā kā reāls rotācijas spēlētājs. Pārējā laikā Rinalds bija spēlējis Spānijas trešajā līgā (vidēji 11,2 punkti un 5,6 bumbas) - komandā, kas atrodas tuvāk turnīra tabulas lejasgalam. Nav tā, ka šie cipari būtu tik iespaidīgi, lai 21 gadu veco Rinaldu no tālienes vērtētu augstāk, nekā citus šīs pozīcijas spēlētājus, kas ne tikai pagaidām ļoti īsu brīdi, bet vairākus gadus ir pierādījuši savu atbilstību līmenim. Sniegumu, par kuru viņš būtu pelnījis atrasties kandidātu sarakstā, Mālmanis sāka demonstrēt tikai pēc tam, kad saraksts uz pirmo sabraukumu jau bija publicēts. Ja tā turpinās, nav šaubu, ka jau uz februāra spēlēm viņam vietai paplašinātajā sarakstā vajadzētu būt. Taču, vai viņš uz to varēs ierasties, ja tā turpinās, māc šaubas, jo “Baskonia” ir Eirolīgas klubs, bet Mālmanis pēdējā laikā ir pamata piecinieka spēlētājs. Jāskatās gan, vai un kā šī loma mainīsies tagad, kad klubs piesaistījis amerikāņu spēka uzbrucēju Kevinu Džounsu.
Un vēl viena diskusija bija par Riharda Lomaža iekļaušanu paplašinātajā sarakstā. Nedomāju, ka kāds bija tik naivs, lai domātu, ka Rihards šajā brīdī arī tiks izsaukts uz pirmo sabraukumu. Bet arī par to, ka viņš ir potenciālā Latvijas basketbola nākotne, nevienam nevajadzētu apšaubīt (jaunatnes izlašu līderis, 2016. gadā atzīts par Latvijas gada cerību basketbolā). Ja kādam bija iebildumi par Lomaža iekļaušanu sarakstā, tad kāpēc nebija par Artūra Strautiņa vārda parādīšanos tajā? Arī divus gadus jaunākajam Artūram līdz tam bija mazs spēles laiks un nepārliecinoša vieta savā kluba komandā.
It kā jau paplašinātajam kandidātu sarakstam nevajadzētu radīt tik lielu ažiotāžu, kāda tā šoreiz bija. Klubu sezonas sākumā neilgi man piezvanīja viens no Latvijas treneriem, bet sarunu ievadīja ar manas pozīcijas noskaidrošanu:
- Andrej, kā tu domā, kāpēc šobrīd notiek tāda šūmēšanās?
- Man šķiet, ka risinās cīņa par varu.
- Tu nolasīji manas domas…
Lai gan varbūt labi, ka ir šāda ažiotāža - tas nozīmē, ka cilvēki nav vienaldzīgi. Beigās Latvijas izlases divpadsmitniekā pirmajā sabraukumā tika iekļauti četri aģenta Raivja Ušacka klienti (Jakovičs, Ausējs, Peiners, Gražulis), trīs - Artūra Kalnīša (Šķēle, Kurucs, Pasečņiks; uz Turcijas maču arī ceturtais, jo Gromovs aizvietoja saslimušo Šmitu), divi - itālieša Mauricio Balduči (Blūms, Siliņš), bet pa vienam no itālieša Vitorio Galinari (Mejeris), spāņa Arturo Ortegas (Šmits) un serba Obrada Fimiča (Freimanis). Visi galvenā trenera Arņa Vecvagara vadībā - trenera, kuram sava aģenta nav (dēlam Kasparam Vecvagaram aģents ir lietuvietis Egidijs Mikalajūns, kurš ne ar vienu citu latvieti nestrādā).
Aizsardzība
Noskatoties katru no Latvijas spēlēm divas reizes, acīs iekrita vairākas lietas, kas nepatika. Pirmā un galvenā no tām - “pick’n’roll” aizsardzība. Manuprāt, pirmajā mačā pret Turciju un tieši pret Mahmutolu būtu prasījusies “step-out” aizsardzība, lielajam spēlētājam liekot Mahmutolu ar bumbu virzīties tālāk no trīspunktu līnijas, kamēr Mahmutolu tiešais sedzējs pie bloka pa augšu “sistos” līdzi savam sedzamajam. Mahmutolu nav augumā garākais vīrs un nekad nav bijis izcils piespēlētājs, tāpēc, ja “aiztaisām” pirmo piespēli uzreiz blakus kustības virzienā, ir pamatotas šaubas, ka spētu ilgtermiņā “salauzt” mūsu “step-out” aizsardzību ar vienu asu precīzu piespēli pret kādu mūsu garo, ar plašu roku atplētumu apveltīto spēlētāju. Mahmutolu vienkārši nav tik labs piespēlētājs. Protams, tas no spēlētājiem laukumā prasa simtprocentīgu atdevi katrā šādā situācijā, maksimāli apgrūtinot spēlētājam iespēju šķirties no bumbas.
Mahmutolu, protams, ne tikai spēlēja “pick’n’roll” pats, bet bieži izskrēja no blokiem ar mērķi tikt pie brīva metiena. Iespējams, būtu bijis vērts pamēģināt pielikt Mahmutolu kādu no mūsu aizsardzības speciālistiem, kuri ir augumā gari, ar garām rokām un var likt mainīt metiena trajektoriju. Piemēram, Siliņš divus gadus pēc kārtas Itālijas “play-off” radīja lielas problēmas 20 centimetrus īsākajam Deividam Loganam, skrienot līdzi un “sitoties” cauri visiem blokiem. Tas, protams, neko negarantē, jo jāatzīst, ka Mahmutolu trāpīja sarežģītus metienus arī pāri rokām, kur aizsardzība bija paveikusi gandrīz visu iespējamo. Neredzēju Turcijas un Ukrainas spēli, tāpēc nevaru apgalvot, ka ukraiņi aizsardzībā darīja kaut ko labāk (jo arī metējiem mēdz gadīties dienas, kad vienkārši nekrīt), bet Mahmutolu pret Ukrainu trāpīja tikai vienu no deviņiem metieniem no spēles (trīspunktniekos - 0/5). Treneriem tās spēles video var būt labs materiāls, ko izmantot, lai gatavotos atbildes mačam pret turkiem februārī.
Svētdien zviedri spēles sākumā pie katras divu vīru sadarbības (“pick’n’roll”) ar agresīvu darbību pilnībā apspēlēja mūsu “flat” aizsardzību, kad lielais spēlētājs (Pasečņiks) sagaidīja mazo salīdzinoši zemu, kamēr mazais mēģināja tikt līdzi savam pretspēlētājam (pārsvarā pa augšu). Citu reizi palīdzība nokavēja, citu reizi “pick’n’roll” tika spēlēts no tukšās malas, kur nemaz nebija neviena potenciālā palīdzētāja. Nevaru apgalvot, bet, ja nemaldos, ar ceturtajiem numuriem vienmēr tika spēlēta maiņu aizsardzība, līdz ar to ļoti svarīga ir savstarpējā komunikācija laukumā jeb vienkārši runāšana. Nākot blokam no aizmugures, lielajam spēlētājam, kurš redz situāciju, jāsaka priekšā mazajam, kuram mugurā acu nav, kurā pusē nāk bloks un ko darām pie tā - "flat", "step-out", maiņa vai kas cits (visbiežāk katrai sistēmai tiek piešķirta sava krāsa - "zils", "sarkans", "melns" u.t.t.), un jādara tas laicīgi, lai mazais spēlētājs būtu nekavējoties gatavs savai darbībai. Tās visas ir nianses, ko jauniem neiespēlētiem virknējumiem ir sarežģīti nekavējoties realizēt dzīvē un darīt to konstanti. Ar laiku jābūt labāk.
Aizsardzībā kopumā prasījās labāka darbība arī tā saucamajās mazajās lietās, piemēram, leņķis, kādā sagaidīt pretinieku pie "pick'n'roll", rokas pacelšanā, pretiniekam izdarot metienu, vai savu tuvāko pretspēlētāju nokontrolēšanā pie metieniem, citiem vārdiem sakot - atlēkušo bumbu izcīnīšanā u.c. Turkiem devām 12 otrās iespējas, pēc tām viņi guva 13 punktus. Zviedri pie mūsu groza izcīnīja pat 13 bumbas un guva 11 otrās iespējas punktus. Tiesa, jāuzteic mūsējo darbība pēdējā ceturtdaļā - pirms tās zviedri uzbrukumā bija izcīnījuši gandrīz tikpat bumbu, cik aizsardzībā (attiecīgi - 13 un 14), bet pēdējās desmit minūtēs vairs neļāvām pretiniekiem paņemt nevienu otro iespēju.
Un te mēs nonākam pie tā, kas patika aizsardzībā - mobilitāte, spēlējot ar četriem divmetriniekiem un saspēles vadītāju vienlaikus. Šķēlem, Peineram, Siliņam, Mejerim un Šmitam esot laukumā kopā, mums bija piecinieks, kas aizsardzībā spējīgs mainīties pie pilnīgi visiem blokiem. Protams, arī šajā aizsardzībā ļoti svarīga ir komunikācija, kas, šķiet, brīžiem kliboja, un laicīga spēlētāju pārņemšana. Nezaudējot uz pirmo soli un kārtīgi nostrādājot kājās, kad pretinieks mēģina doties garāmgājienā, un atceroties, ka aizsardzībā jāspēlē aktīvi arī ar paceltām rokām, šāda aizsardzība ir ļoti sarežģīti uzlaužama. Savukārt augums un atlētiskums ļauj nolasīt bumbas pie sava groza, kā arī labāk pacīnīties par otrajām iespējām uzbrukumā.
Uzbrukums
Abas spēles uzbrukumā sākām labi, spēlējām moderno basketbolu ar ceturto numuru, kas paplašina laukumu, un vienu centru, kurš arī aktīvi tiek izmantots, veidojot divu vīru sadarbības. Jāuzteic saspēles vadītāji, kas īpaši spēles sākumā mācēja nolasīt aizsardzību un atrast ar piespēli Pasečņiku, kurš pēc bloka pielikšanas bija “ierollojis” soda laukumā. Problēmas radās tad, kad aizsardzība tika pamainīta un piespēle uzreiz iekšā vairs nebija iespējama - kad "pick'n'roll" vajadzētu izspēlēt ar ekstra piespēli jeb caur trešo spēlētāju.
Visai ātri pretinieki sāka “krampēt” mūsu mazos spēlētājus un nevar teikt, ka šāds pavērsiens nebija gaidāms - arī pretinieki zina, ka mums spēcīgākajā izlases modelī ir viens izteikts pirmais numurs Jāņa Strēlnieka personā, kurš jau gadiem svarīgos mačos izlasē spēlējis ar minimālu atpūtu, un mums jau gadiem nav bijis vēl viens pārliecinošs otrais saspēles vadītājs. Šogad Šķēlem un Jakovičam ir reāla iespēja šīs runas apklusināt, bet arī tas prasīs laiku. Statistika gan rāda, ka tehnisko kļūdu (tās, ko raksta protokolā) ziņā Latvija pēc divām spēlēm pieļāvusi mazāk brāķa nekā, piemēram, Grieķija, Serbija un Spānija. Te gan jāpiebilst, ka svarīgi ir ņemt vērā, kurā brīdī šīs kļūdas tiek pieļautas. Piemēram, jau uzbrukuma ievadā vai vedot bumbu pāri laukumam atdodot bumbu pretiniekam, tas visdrīzāk beidzas uzreiz ar diviem zaudētiem punktiem. Ja ne uzreiz, tad pārejas uzbrukumā, līdz ar to noteikti prasās uzlabojumi arī “transition” aizsardzībā. Tā atkal ir runa ne tikai par ātruma īpašībām, bet arī komunikāciju - reālu runāšanu laukumā, nepieciešamības gadījumā aizsardzībā savlaicīgi pārdalot spēlētājus. Turki pēc 14 mūsu kļūdām guva 18 punktus, zviedri - pēc 13 kļūdām 12 punktus.
Palielinoties spiedienam, spēles organizēšana pajuka un metienus pārsvarā sāka izdarīt tikai tā saucamie “plejmeikeri” jeb spēlētāji, kas pārsvarā kontrolē bumbu. Piemēram, mačā pret Turciju pieci laukumā gājušie ceturtie un piektie numuri kopā izdarīja tikai 19 metienus jeb 32,8% no kopējā metienu skaita. Šeit prasītos lielāks balanss un spēja nolasīt aizsardzību arī pie liela spiediena, salaužot aizsardzību ar piespēli uz spēlētājiem, no kuriem aizsargi devušies un palīdzību. Pret zviedriem tie jau bija 45,5% metienu, ko, protams, ietekmēja Rolanda Šmita atgriešanās ierindā. Treneris Vecvagars izmantoja Šmita spēcīgāko ieroci - spēli ar muguru pret grozu, un Rolands salīdzinoši mazā spēles laikā (nepilnas 20 minūtes) izmeta deviņus metienus, no tiem - sešus no soda laukuma.
Spēlējot ar jau pieminēto divmetrinieku piecinieku, prasījās šo izmantot vēl vairāk un ne tikai Šmita personā, bet arī pret pretiniekiem augumā garāko un fiziski spēcīgāko otro un trešo numuru izpildījumā. Visi šie spēlētāji savās klubu karjerās apliecinājuši, ka māk šādas “mismatch” situācijas izmantot, vai nu gūstot punktus paši vai piesaistot papildus aizsarga uzmanību un ar piespēli atrodot brīvo spēlētāju. Te svarīgs arī tā saucamais “off-ball action” jeb kustība prom no bumbas, lai aizsardzība tiktu sakustināta.
Manuprāt, šīs divas cīņas ļāva pārliecināties arī par Anžeja Pasečņika progresu, kas līdz tam, vērojot "Gran Canaria" spēles, nebija tik uzskatāmi redzams. Klubos katram trenerim ir pašam sava taktika, spēles un spēlētāju izmantošanas redzējums. Kanārijās neviens no centriem īpaši netiek “barots” ar piespēlēm “postā”, lai spēlētu viens pret vienu ar muguru pret grozu. Centri pārsvarā tiek izmantoti divu vīru sadarbībās un tik, cik “plejmeikeri” ar piespēli izkārto iespējas saviem bloka licējiem, tik un tādi arī viņiem ir metieni. Izlasē Anžejam bija iespējas sevi apliecināt ne tikai kā "rolleri" pēc "pickn'roll" sadarbībām, bet arī spēlē ar muguru pret grozu, ko pats sakās regulāri trenējot individuāli. Cik nu ir tāda iespēja pirms vai pēc treniņiem klubā. Protams, pretī nenāca Eiropas top centri (jo viņi spēlē Eirolīgā vai NBA), taču Anžejs ar savu darbu tika galā labi. Ķermenis šobrīd jau ir pietiekami stiprs, lai neatlektu pēc saskarsmes ar pretiniekiem, nezaudētu balansu un koordināciju pēc saskares ar pretinieku divcīņās groza tuvumā.
Ja pret turkiem šķita, ka treneris vēl meklē īstos virknējumus, ko sūtīt laukumā (no septiņiem šajā ciklā aizvadītajiem treniņiem dažādu apstākļu ietekmē tikai trīs esot bijuši pilnvērtīgi), tad pret Zviedriju, izmantojot astoņu spēlētāju rotāciju (Kurucs kā devītais spēlēja maz), nebija šaubu, ka trenerim ir savs skatījums un spēles plāns. Tāpat redzēju, ka Vecvagars spītīgi neturējās pie vienas aizsardzības, bet pielāgojās situācijai - jau iepriekš rakstītais par augumā garo piecinieku un mainīšanos aizsardzībā. Ar katru nākamo sabraukumu jaunā sastāva savstarpējai sapratnei laukumā vajadzētu uzlaboties, kas ļautu samazināt šeit aprakstīto kļūdu daudzumu.
-1 [+] [-]
Piemēram pērn, mūsu labākie spēlētāji-Strēlnieks, viens no izleses galvenajiem balstiem, bet komandā pārsvarā spēlēja nepozīcijā, ļoti bieži nāca no beņķa un bieži vienkārši stāvēja stūrī un gaidīja piespēli, bet nedarīja to, kas viņam būtu jādara izlasē. Dairis Bertāns, eirolīga, vidēji spēlē 15 min, punkti zem 10, pilnīgs beņķa spēlētājs. Timma, pat ne Eirolīga, kaut gan līmenis pieklājīgs. Labi, Porziņģi nepieminēšu, tas ir izņēmums un to arī pierādīja, bet visā visumā Tu prasi, lai spēlētāji uzlec augstāk pa savu pakaļu.
+1 [+] [-]
[+] [-]
Un kāda ir garantija, ka Anžejs tajā brīdī un tajā kondīcijā izlasei dotu baigo pienesumu? Es domāju, ka īpaši nē. Tur nāca pretī Mozgovs, Erdens, Marjanovičs u.c.
[+] [-]
Bet te tiem kas mani kritizē , ka pasaku kādu domu, kas nepatīk. . .
Atkal jāsaka , ka tik visu piedodoši var būt tikai latviešu fani. . .
Serbi, leiši, ta jebkuri. . .pāc neveiksmēm netaupa kritiskus vārdus, jo katra basketbola valsts par galveno uzdevumu skaita medaļas, viss pārējais ir neveiksme.
Uzskatu, ka Latvija ir basketbola valsts un ar ko latvieši būtu sliktāki par serbiem, leišiem, slovēņiem, tāpat nelielām valstīm. . .
Uzvaras, arī neveiksmes atceras ilgi un vēl pat gads nav pagājis. . .
Joprojām godā pat pirmskara laiks, kad Latvija bija Eiropas čempioni, ASK uzvaras perids impērijas laikā, arī Latvijas uzvara Tautu spartakiādē, bet arī neveiksmes-''visu vai neko'' komandas.kurai bija liels potenciāls , tāpat pērn palaisto izdevību tikt pie medaļām. . .
Dažreiz saka par kādu mūsu spēlētāju- jauns, jauns, gan jau. . .
Tas pats slovēņu līderis Dončičs, kurš ir vēl jaunāks pierādīja, ka jaunība nav šķērslis. Un cik nav bijuši tādi piemēri, gan Latvijā, gan NBA un citur.
Bet te ir tādi daži komentētāji, kas neko daudz nezina ne no sporta vēstures, ne par spēlētājiem, tiešām aprobežoti tipi.
Faktiski jau ar tādiem pat nebūtu ko diskutēt!