Lielie pērieni pirms bulgāru grābekļa: Krauliņš un Valters nolec no kuģa

Mežonīgie deviņdesmitie: klubu intereses svarīgākas par valstsvienību

Skatoties no 2021. gada pozīcijām, deviņdesmitajos gados valstsvienības saimniecībā valdīja...ne nu gluži anarhija, taču haoss noteikti. Latvijā arī toreiz bija daudz labu spēlētāju, tomēr izlases vajadzības tika pakārtotas bagātāko klubu interesēm.

Atgriešanās uz Eiropas skatuves notika 1993. gadā Vācijā. Salīdzinot ar iepriekšējiem diviem finālturnīriem Zagrebā un Romā, meistarsacīkšu dalībnieču skaits tika dubultots un sasniedza skaitli 16, taču ar vairākiem “bet”. Asiņainais karš Bosnijā no finālistu pulka izstūma Serbiju un Melnkalni, olimpiskās bronzas īpašniece Lietuva kvalifikācijā negaidīti zaudēja Baltkrievijai, savukārt Horvātijas bronzas finišu aptumšoja Dražena Petroviča traģiskā bojāeja autokatastrofā.

Armanda Krauliņa trenētā Latvijas valstsvienība grupas turnīrā zaudēja Grieķijai, taču pieveica Itāliju un Izraēlu. Trīs labākās izlases iekļuva nākamajā kārtā, kur samēroja spēkus ar Spāniju, Krieviju un Bosniju. Šajā fāzē latvieši zaudēja visās trīs cīņās, ar bilanci 2-4 pabeidzot atgriešanās turnīru desmitajā vietā. Ziemeļu kaimiņi igauņi finišēja augstajā sestajā pozīcijā.

“EuroBasket 1995” kvalifikācijai pieteicās 34 komandas. A un B divīziju tolaik nebija, tāpēc priekšsacīkstēs startēja tādas valstsvienības kā Albānija, Luksemburga un Kipra. Vēl viena interesanta nianse – Skotija un Anglija piedalījās ar atsevišķām izlasēm (britu basketbola apvienošana zem viena zīmola notika pirms 2012. gada Londonas spēlēm).

Latvieši kvalifikāciju sāka no pusfināla kārtas, kad 13 komandas jau bija palikušas aiz borta. Minētajā kompānijā bija Nīderlande, Islande, Austrija, Skotija, Rumānija, Anglija, Baltkrievija, Albānija, Luksemburga, Polija, Portugāle, Šveice un Kipra. Tālāk konkurence kļuva nopietnāka – 20 komandas, sadalītas piecās grupās pa četrām vienībām katrā, cīnījās par 10 ceļazīmēm. Trešo vietu īpašniecēm (mīnus Beļģija, plus Dienvidslāvija) tika dota otrā iespēja, izspēlējot vēl divas biļetes. Rīkotāja Grieķija un Eiropas čempione Vācija finālturnīram kvalificējās automātiski.

Latvija tika ielozēta B grupā, kurā pretī nāca Eiropas sestās vietas īpašniece Igaunija, debijas reizē 14. vietā palikusī Slovēnija un...Lietuva. Ņemot vērā, ka tālāk tika divas labākās komandas, varēja cīnīties. Realitāte izrādījās citāda – 1993. gada novembrī, kad sākās kvalifikācijas turnīrs, Latvijas labākie klubi SWH un “Bonus” ieplānoja turnejas pa Ameriku, lai sacenstos pret NCAA studentu komandām.

Pirms mača ar slovēņiem Krauliņam palīgā no Izraēlas atbrauca Kārlis Muižnieks, no Vācijas – Dzintars Jaunzems. Kuluāros runāja, ka SWH palīdzēs valstsvienībai ar naudas piešprici, tomēr tā nebija nesavtīga palīdzība. Kad vasarā apspēlētie itālieši piedāvāja revanša maču, apmaksājot visus izdevumus, uz Apenīnu pussalu valstsvienības vietā aizbrauca “SWH/Brocēni”.

Kvalifikācijas cikla laikā valstsvienību paspēja komandēt...trīs treneri. Krauliņš vadīja komandu pirmajās spēlēs – mājās pret slovēņiem (78:100) un viesos pret igauņiem (88:96), taču pēc divām neveiksmēm pameta grimstošo kuģi ar gandrīz visu apkalpi, grāmatā “Basketbols latviešu gaumē” rakstīja žurnālists un groza bumbas vēsturnieks Guntis Keisels.

Uz pirmā apļa pēdējo spēli Kauņā aizbrauca tikai desmit basketbolisti, tai skaitā septiņi debitanti – Rihards Krasovskis, Edvīns Stabiņš, Jānis Āzacis, Uldis Valneris, Agris Bērziņš, Vladimirs Spolītis, Uno Karlsons, Dzintars Jaunzems, Kaspars Skrastiņš un Indulis Meijiņš. “Upurēšanai nolemto” reisu (65:108) komandēja īpaši pierunātais Ainars Zvirgzdiņš. Jūrmalas dāmu komandas stūrmanis tajā pašā gadā paspēja vadīt arī sieviešu valstsvienību.

Krauliņš, atgriezies no Amerikas, nosauca sastāvu Ziemassvētku turnīram Zviedrijā un...pēc dažām dienām uzrakstīja atlūgumu, aizbildinoties ar lielo slodzi Brocēnos. “Lielās slodzes” iemesls atklājās jau nākamajā dienā – SWH saņēma izdevīgu piedāvājumu piedalīties komercturnīrā Anglijā. Par izlases vienīgo treneri palika kandavnieka palīgs Pēteris Višņēvičs, kurš pāri Baltijas jūrai aizveda ap “Bonus” vīriem nokomplektēto izlasi.

Nākamajā rudenī Višņēvičam neizdevās sapulcēt labāko sastāvu. Igors Meļņiks un Andrejs Bondarenko vēl nebija paspējuši tikt pie brīvvalsts pasēm, Muižnieks bija savainots, bet “vācietis” Jaunzems – aizmirsts. Cīņas spars otrajā aplī bija liels, taču ne Slovēnijā (73:104), ne mājās pret igauņiem (98:101) un lietuviešiem (91:94) neizdevās tikt pie vismaz viena panākuma. Bilance 0-6 vēstīja par pēdējo vietu B grupā un visā otrajā kārtā. Summā 23. vieta Eiropā.

Mežonīgie deviņdesmitie: Ģenerālis spēlē mūzikālos krēslus

LBS treneru padome 1996. gada 31. janvārī nolēma uzticēt valstsvienības vadību...piecu labāko klubu treneriem. Aktīvākais šajā kompānijā bija kādreizējais Rīgas ASK un TTT stūrmanis Jānis Zeltiņš, kurš 1995. gada rudenī veica Višņēviča palīga pienākumus. Ar Nikolaja Balvačova, Igora Miglinieka, Induļa Možeika un Ināra Vāveres palīdzību omulīgajam biškopim izdevās izstūrēt izlases kuģi plašākos ūdeņos. Latvieši divreiz revanšējās igauņiem, Sporta pilī sagrāva Vāciju un ceļazīme uz “EuroBasket 1997” bija rokā.

Pusotru mēnesi pirms finālturnīra Spānijā tika nosaukts jaunais valstsvienības galvenais treneris. Par to kļuva Miglinieks, bet asistentu lomās apstiprināja Zeltiņu, Aleksandru Sidjakinu un piecdesmit trīs gadus veco amerikāni Džozefu Donaldu Bārnetu (J.D. Barnett). Skarbajā Misūri pavalstī uzaugušais speciālists tobrīd bija NCAA pirmās divīzijas komandas “Northwestern State” galvenais treneris, paralēli veicot augstskolas sporta direktora (AD) palīga pienākumus.

Bārnets valstsvienībā nokļuva, jo “broču” prezidenta Jura Reisona dēls Mārtiņš devās spēlēt amerikāņa trenētajā komandā. Treneris savulaik ar “Virginia Commonwealth University” un “Tulsa” komandām septiņas reizes spēlēja nacionālajā čempionātā (pirmā kārta 1980., 1986. un 1987. gadā; otrā kārta 1981., 1983.-1985. gadā), taču pieticīgajā “Southland” konferencē viņam neizdevās atkārtot iepriekšējos panākumus.

Miglinieka brigāde paspēja aizvadīt pārbaudes turnīru Āfrikā – Spānijai piederošajā Meliljas anklāvā, taču Eiropas čempionātā piedzīvoja piecus zaudējumus piecās spēlēs un palika pēdējā vietā. Neveiksmes pret itāliešiem, poļiem un Dienvidslāviju neļāva izkļūt no grupas, bet pagraba turnīrā par 13. vietu nācās atzīt arī Ukrainas un Bosnijas pārākumu. Miglinieks savu posteni atstāja un viņa vietā par galveno kļuva izlases ģenerālmenedžeris Valdis Valters.

“EuroBasket 1999” kvalifikācijai pieteicās jau 39 komandas. Atlase sastāvēja no trīs kārtām. Pirmajā tika atsijāta Albānija, otrajā – Austrija, Kipra, Īrija, Norvēģija, Šveice, Luksemburga, Somija un Velsa. Pārējās 30 valstsvienības tika sadalītas piecās grupās pa sešām izlasēm katrā – finālturnīram kvalificējās pirmo divu vietu īpašnieces, kā arī četras no piecām trešo vietu ieguvējām. Rīkotāja Francija un Eiropas čempione Dienvidslāvija kvalificējās automātiski.

Latvija nokļuva E grupā kopā ar Itāliju, Turciju, Čehiju, Zviedriju un Gruziju. Sarkanbaltsarkanie kvalifikācijas kampaņu sāka 1997. gada 26. novembrī, Sicīlijas salā piekāpjoties Itālijai – 84:96. Trīs dienas vēlāk sekoja zaudējums mājās pret turkiem (74:84), bet decembra trešajā dienā latvieši Opavā netika galā ar čehiem – 69:77. Nākamajā sabraukumā 1998. gada februārī latvieši Ventspilī sagrāva grupas pastarīti Gruziju (99:63), taču zviedru apspēlēšanai spēka pietrūka – 82:87.

Valters nebija noskaņots padoties. “Nedomāju, ka Latvijas izlasei viss jau beidzies. Vasarā pastrādāsim, un otrajā aplī uzdevums būs izcīnīt četras uzvaras.” Ģenerālis vasarā ar Latvijas junioru izlasi izcīnīja ceturto vietu Eiropas U18 čempionātā un pirmo reizi kvalificējās Pasaules U19 kausam, taču...

“Zini, esmu uzrakstījis iesniegumu (LBS prezidentam Ojāram) Kehrim – lielo izlasi vairs netrenēšu,” Valters pirms otrā apļa bija pārdomājis nākotnes perspektīvas. “Iespējams, pagājušajā gadā pārvērtēju savas iespējas apvienot amatus klubā, basketbola aģentūrā, pieaugušo un junioru izlasē, taču gada laikā esmu sapratis, ka viens pats Latvijas basketbolā visus pienākumus uzņemties nevaru. Esmu pārliecināts, ka šobrīd lielāko labumu varu dot, strādājot ar junioriem.”

LBS viceprezidents Vilis Krištopans trenera pēcteča meklējumos “bildināja” Krauliņu, Zeltiņu un Zvirgzdiņu. Pirmais nebija gatavs apvienot darbu Ventspilī un valstsvienībā, bet starp palikušajiem diviem kandidātiem LBS valde pārliecinoši deva priekšroku pārbaudītajai vērtībai – Zeltiņam, rakstīja Guntis Keisels.

Atgriešanās izdevās – 1998. gada novembrī latvieši Ventspilī uzvarēja nākamo Eiropas čempioni Itāliju. Tālākam izrāvienam spēku bija par maz – Raimonds Miglinieks, Edgars Šneps un Uvis Helmanis nevarēja spēlēt savainojumu dēļ, bet bez viņu palīdzības turki (65:78) un čehi (60:73) palika nepieveikti. Finālturnīrs vairs nebija aizsniedzams – pēdējā sabraukumā Latvija viesos knapi pieveica Gruziju (96:94) un mājās izlaida pārsvaru pret Zviedriju (83:84).

Bagatska ēras sākums: Itālija nolobē “EuroBasket” paplašināšanu divus gadus ātrāk

Trešo reizi latvieši finālturnīram nekvalificējās 12 gadus vēlāk, pa vidu paspējot uzspēlēt piecos finālturnīros pēc kārtas. “Ankaras brīnumiem” – lasi, Lietuvas atstāšanai ārpus astoņnieka – sekoja četri pieticīgi Eiropas čempionāti. Zviedrijā, Serbijā, Spānijā un Polijā tika izcīnītas divas uzvaras 12 spēlēs, allaž nespējot pārvarēt grupas turnīra barjeru. Pēc “Tagad vai nekad” brigādes izgāšanās LBS vadība veica tīrīšanu, valstsvienības grožus uzticot jaunajam Ainaram Bagatskim.

“EuroBasket 2011” kvalifikācijā spēlēja tikai 15 komandas, kurām bija jāsadala piecas no sešām atlikušajām ceļazīmēm uz finālturnīru. Eiropas čempionāta rīkotāja Lietuva kvalificējās automātiski. Tādi paši nosacījumi bija vēl deviņām 2010. gada Pasaules kausa dalībniecēm, tai skaitā Horvātijai, Francijai, Vācijai, Grieķijai, Krievijai, Slovēnijai, Serbijai, Spānijai un Turcijai.

Piecpadsmit valstsvienības tika sadalītas trīs grupās pa piecām izlasēm katrā. Finālturnīram kvalificējās grupu uzvarētājas un divas otro vietu īpašnieces, bet pēdējā ceļazīme palika rezervē. Kvalifikācijas turnīrs tika izspēlēts 2010. gada 2.-29. augustā. Jaunie latvieši pirmajā aplī viesos piedzīvoja sagrāvi pret Melnkalni (66:96), mājās pārsteidza Itāliju (69:68), cieta sakāvi Izraēlā (88:110) un pārliecinoši apspēlēja Somiju – 87:67.

Otrajā aplī izdevās pārspēt tikai somus. Finālturnīrs šķietami gāja secen, taču...Rīgā izrautajai uzvarai pār itāliešiem bija tālejošas sekas. “Squadra Azzurra” šīs neveiksmes rezultātā no otrās vietas noslīdēja uz trešo (pret Izraēlu 1-1 un -3, pret Melnkalni 1-1 un -8), otro reizi pēc kārtas paliekot bez finālturnīra.

Sekoja vētraina nedēļa aizkulisēs un...2010. gada 5. septembrī “FIBA Europe” paziņoja par finālturnīra paplašināšanu no 16 līdz 24 komandām divas vasaras ātrāk nekā tika plānots. Manevra rezultātā uz Eiropas čempionātu devās Itālija (trešā vieta A grupā), Latvija (A4), Bosnija (B3), Ukraina (B4), Gruzija (C2), Bulgārija (C3) un Polija (C4), bet pēdējo vietu īpašnieces Somija, Ungārija un Portugāle atsevišķā turnīrā sadalīja vēl divas ceļazīmes.

Iznākums? “EuroBasket 2011” spēlēja 24 no 25 A divīzijas komandām, “aiz borta” paliekot vienīgi Ungārijai. Likteņa ironija – Itālija arī šajā kompānijā netika 16 labāko vidū, ar uzvaru un zaudējumu attiecību 1-4 finišējot divdesmitajā vietā. Nākamā FIBA dāvana tika saņemta 2015. gadā – pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā finālturnīra rīkošanu uzticēja Latvijai, Vācijai, Horvātijai un Francijai.

Vīriešu valstsvienība Eiropas čempionātos