Atziņas pēc neveiksmes OS kvalifikācijā: Banki par īso vasaru ar izlasi

Četru gadu laikā šī kļuvusi par pirmo sarunu ar izlases galveno treneri Luku Banki, kas norit pēc nesasniegta uzdevuma – šoreiz neiekļūšanas Parīzes olimpisko spēļu turnīrā. ‘’Ne sevišķi,’’ vēl pirms sarunas sākuma viņš atbild, vai šobrīd bauda brīvdienas. Tas tiek argumentēts ar Boloņas ‘’Virtus’’ komplektāciju uz nākamo sezonu, kā arī pienākumiem paša mājās, ko uztver kā sodu pēc netikšanas olimpiskajās spēlēs. ‘’Mana vēlme bija būt Parīzē.’’ Sarunā ar treneri tiek vērtēts neizdevušais posms ar valstsvienību – īsā vasara, kuras neizteiksmīgumā bija saredzami dažādi apsvērumi.

- Kopš sāpīgā zaudējuma pret Brazīliju ir pagājusi nedaudz vairāk par nedēļu (saruna notika otrdien, 16. jūlijā – aut.). Kādi ir jūsu pirmie secinājumi par šo īso vasaru kopā ar Latvijas izlasi?
- Galvenais secinājums, ka šis bija ļoti specifisks, pat unikāls turnīrs. Mēs to nesagaidījām nedz labākajā sastāvā, nedz labākajā formā. Formāts, kurā tika spēlētas divas spēles pēc kārtas, pierādīja, ka viena no veiksmes svarīgākajām atslēgām bija fiziskā un mentālā kondīcija. Mūsu demonstrētais sniegums parādīja, ka no spēles viedokļa augstā līmenī spējam vienmērīgi un efektīvi aizvadīt pirmās spēles pret Gruziju un Kamerūnu, taču diemžēl nespējām šo pašu basketbolu atkārtot nākamajā dienā. Pēdējos gados viena no mūsu identitātēm bija stabilitāte sniegumā, kas šoreiz diemžēl izpalika.

- Apgalvojāt, ka komanda turnīru nesagaidīja tajā labākajā formā. Kādi ir galvenie paskaidrojošie iemesli šādam secinājumam?
- Vairākiem aiz muguras bija garas sezonas ar dalību vietējo čempionātu finālsērijās. Ar to domāju Rihardu Lomažu, Rolandu Šmitu, Rodionu Kurucu un arī sevi. Ar ‘’Virtus’’ tikām Eirolīgas ‘’play-in’’ un Itālijas finālā. Šmitam aiz muguras bija sezona Eirolīgā un fināls Lietuvas līgā. Rodionam Kurucam – iekļūšana ‘’Final Four’’ Čempionu līgā un finālā ACB līgā. Tik garas sezonas veido lielu fizisko noslodzi, kā arī mentālo stresu, pēc kura nav viegli atgūt enerģiju un emocijas. Nevaram aizmirst, ka turnīru sagaidījām ar spēlētājiem, kuriem aiz muguras bija specifiskas sezonas. Ar to domāju Artūru Žagaru, kura karjera vēlreiz tika ietekmēta traumas dēļ. Ar to domāju Jāni Strēlnieku, kuram sezonas laikā bija dažādas veselības likstas. Nevaram aizmirst Andreju Gražuli un Kristapu Porziņģi, kuri nemaz nevarēja palīdzēt. Tādai komandai kā Latvijai šāda rakstura problēmas maksā dārgāk nekā tādām nācijām kā Francijai, Grieķijai vai Turcijai, kurām spēlētāju resurss ir lielāks. Uz tik specifisku turnīru ir jātiecas izvēlēties pēc iespējas labākos spēlētājus un viņos palikušo mentālo, fizisko un taktisko enerģiju. Bijām saviļņoti spēlēt mājās un, manuprāt, fani dažbrīd lika mums spēlēt virs mūsu spējām. Tādā atmosfērā vienmēr vēlies demonstrēt labāko basketbolu, taču finālā mēs nebijām tik labi, cik pretinieki. Šķiet, ka Brazīlija pret mums, iespējams, aizvadīja vienu no savām labākajām spēlēm desmit gadu laikā. Pirms spēles komandai teicu, ka mums ir jātiecas uz teju perfektas spēles aizvadīšanu, jo biju pārliecināts par Brazīlijas gatavību no pirmās sekundes. Tagad pret mums visi ir ļoti labi sagatavojušies, jo spēlē pret vienu no labākajām komandām pasaulē. Biju pārliecināts, ka visi pretinieki pret mums spēlēs labi. Ja jāspēlē pret komandu, kas savā laukumā nav zaudējusi trīs gadus, tad esi ārkārtīgi motivēts.

- Minējāt, ka olimpiskās kvalifikācijas turnīrs ir ļoti specifisks. Šobrīd jums ir pieredze gan darbā Pasaules kausā, gan darbā olimpiskajā kvalifikācijā. Kā šie turnīri viens no otra atšķiras?
- Itin visā. Vispirms jau atšķiras turnīru formāts. Ja runājam par Pasaules kausu, tad pirms tā pēc garās sezonas ir vairāk laika atpūtināt spēlētājus un ir vairāk laika sagatavot komandu. Visa Pasaules kausa laikā tikai reizi spēlējām divas dienas pēc kārtas, kad pēc zaudējuma Vācijai nākamajā dienā cīnījāmies pret Itāliju. Formātā, kāds bija olimpiskajā kvalifikācijā, nozīme ir arī izlozei – vai spēlēsi pret A vai B komandu, kas noteiktā scenārijā var dot vienu brīvdienu. Tā bija Gruzijai, kas pēc spēles pret mums vienu dienu atpūtās. Tā bija Filipīnām, kura spēli pret mums sagaidīja svaigi. Nākamajā dienā pret Gruziju tā jau bija pavisam cita komanda. Šajā formātā lielākā vērība jāpievērš atjaunošanās procesam, kuram jāatvēl vairāk stundu. Spēlējot divas dienas pēc kārtas, pat, ja tiek rotēts ar visiem 12 spēlētājiem, ir sarežģīti aizvadīt abas spēles vienlīdz augstā līmenī. Starp šiem turnīriem es neredzu daudz līdzību, izņemot to, ka turnīrā piedalās komandas no četriem kontinentiem un ir pārstāvēti dažādi basketbolu stili. Šķiet, ka šī bija viena no pirmajām reizēm, kad Latvijas izlase spēkojās pret Āfrikas kontinenta valsti. Vispār es ļoti vēlētos, lai nākotnē Latvijas izlasei būtu vēl citas iespējas, kā nokļūt olimpiskajās spēlēs. Mana lielākā nožēla ir, ka pēc tik veiksmīga Pasaules kausa mums nebija jau automātiskas biļetes uz turnīru. Ticu, ka bijām to pelnījuši, taču noteikumi ir sekojoši – no Pasaules kausa automātiski kvalificējās divas Eiropas komandas. Savā ziņā mūsu ceturtdaļfināla cīņa pret Vāciju bija dzīvo vai mirsti spēle. Vispirms uzvarētāja nodrošināja cīņu par medaļām, bet otrs faktors bija olimpiskās ceļazīmes iegūšana. Nezinu, vai uz olimpiskajām spēlēm mums būtu pieejams labākais sastāvs, taču tā bija lieliska iespēja turpināt šo trīs gadu ciklu, kurā sasniedzām vairāk nekā no mums gaidīja. Taču tagad mēs gulēsim ar savām nožēlām.

- Vairākas reizes pēcspēļu preses konferencēs minējāt, ka sagatavot komandu turnīram, kas notiek īsi pēc sezonas beigām pilnībā atšķiras no sagatavošanās posma kaut vai, piemēram, pirms Pasaules kausa. Cik kopumā bija sarežģīts komandas sagatavošanās posms?
- Ļoti grūts. Jāsaka godīgi, ka spēlētāji paveica labu darbu, lai uzturētu savus ķermeņus tonusā, taču tev jāsaprot, ka spēlētāju kondīcijas atšķiras no tiem, kuriem sezona bijusi īsāka, pret tiem, kuriem tā bijusi ļoti gara. Laika sagatavot komandu nebija daudz, turklāt tas kļuva īsāks, jo nevienam nav noslēpums, ka Rodions Kurucs un Rolands Šmits tai pievienojās vēlāk. Turklāt uz atsevišķiem spēlētājiem bija tā saucamie sarkanie karogi – kritiskas situācijas, ar kurām bija nepieciešams tikt galā. Tāpēc esmu ļoti pateicīgs visam komandas personālam – sākot no treneriem beidzot līdz dakteriem, kuri sekoja līdz spēlētājiem jau mēnesi pirms oficiālās treniņnometnes sākuma. Jau pirms tam zinājām, ka galvenā cīņa būs saistīta ar atjaunošanos. Pēc treniņnometnes beigām mūsu lielākais panākums bija izvairīšanās no nopietnām traumām. Bija nelielas problēmas, taču ar tām labi tikām galā. Es tiešām novērtēju visu ieguldītās pūles, lai komanda sagaidītu turnīru pēc iespējas labākā formā, taču tas pavisam noteikti nebija viegli. Mūsu nākamais lielais turnīrs būs vasaras beigās (2025. gada Eiropas čempionāts – aut.), pirms kura spēlētājiem būs vairāk laika atpūsties, bet mums vairāk laika sagatavošanās posmā – šeit runāju par trīs līdz četru nedēļu ilgu procesu. Mums būs iespēja iet cauri tā saucamajiem blokiem, kuros kontrolēsim intensitāti un slodzi.

- Dzirdētais liek jautāt samērā triviālu jautājumu – bija spēlētāji, par kuriem var teikt, ka viņi bija pilnībā veseli?
- Basketbols ir grūts darbs. Tajā neviens nav pilnībā vesels. Ir jāsaprot fiziskuma un augstās intensitātes līmenis, kurā tiek spēlēts. Katrs basketbolā sastopas ar lielākām vai mazākām problēmām, kas liedz būt labākajā līmenī. Arī Brazīlija nebija labākajā sastāvā – Rauls Netu turnīru beidza pēc pirmās spēles. Basketbols ir kontakta sporta veids ar augstu stresa noturību, tāpēc neviens visu laiku nebūs labākajā formā. Teikšu tā – visi bija gatavi performēt un spēlēt. Un tas ir pats svarīgākais. Negaidi, ka visi atradīsies savā labākajā formā. Spēlētājiem ir limiti, un to pārsniegšanas gadījumā var rasties traumas. Jāatzīst, ka neviens no mums nebija labākajā formā, taču arī Pasaules kausā tādā nebijām. Tur mēs bijām spējīgi kontrolēt darbības laukumā līdz tam ieguldītā darba sagatavošanās procesā dēļ. Mēs tiešām izveidojām labu pamatu, kas, starp citu, ļāva vēlāk spēlētājiem labi sākt klubu sezonu. Neilgi pēc Pasaules kausa beigām sākās jaunā sezona un ierasti spēlētāji, kuri piedalījušies izlašu turnīros vasaras beigās, ļoti labi iesāk sezonu. Tas tamdēļ, ka izlases rindās aizvadītas konkurētspējīgas un kvalitatīvas spēles.

- Pirms turnīra tika aizvadītas divas pārbaudes spēles pret Ēģipti un Somiju. Vai jau tobrīd nevarēja saredzēt atsevišķas iezīmes, ka Latviju varētu sagaidīt sarežģīts olimpiskās kvalifikācijas turnīrs?
- Man personīgi šis turnīrs bija sarežģīts neatkarīgi no pārbaudes spēlēm. Šajās spēlēs mēs kontrolējām itin visu. Godīgi sakot, sākotnēji apsvērām iespēju pret Ēģipti spēlēt aiz slēgtām durvīm. Apzinājāmies, ka basketbola līmenis varētu nebūt pārāk augsts, tāpēc spriedām par spēles aizvadīšanu olimpiskajā centrā. Tomēr cilvēkiem Latvijā patīk klātienē apmeklēt nacionālās izlases spēles, līdz ar ko neredzējām iemeslu viņiem šādu iespēju nedot. Pati spēle gan nebija pārāk laba, un to pašu īstenībā varu teikt par maču pret Somiju. Tajā es lēmu aizsargāt trīs spēlētājus (Dairi Bertānu, Jāni Strēlnieku, Mareku Mejeri – aut.), par kuru vietu sastāvā biju drošs, taču bija jāpieņem lēmums attiecībā uz dažiem citiem spēlētājiem. Pret Somiju kontrolēju gan spēlētāju minūtes, gan rotācijas, un no tās nemaz neko daudz negaidīju. Svarīgākais gan ir tas, kādā veidā tiek sagaidīts turnīrs. Mūsu pirmā spēle pret Gruziju bija ļoti laba. Ļoti laba. Un tas arī ir svarīgākais – sniegums oficiālajās spēlēs. Jā, pārbaudes spēles ir noderīgas, taču par to rezultātu daudz nesatraucos. Vai redzēju, ka tajās mums ir atsevišķas grūtības? Jā, redzēju, ka neesam labākajā formā un nebijām labākajā komandas struktūrā, taču, kā jau to pierādījusi pagātne, mēs spējam ar visu tikt galā un atrast risinājumus. Bija patīkami redzēt vienmērīgo sniegumu ar augsto intensitāti tādā sezonas brīdī kā pret Gruziju. Pret Kamerūnu mūsu aizsardzība bija lieliska. Šajā spēlē bija jācīnās pret ļoti atlētiskiem spēlētājiem. Visi nospēlēja labi, īpaši palīdzībā izcīnīt atlēkušās bumbas. Kopumā es neredzu saistību mūsu spēlēm pret Ēģipti un Somiju pret spēlēm olimpiskajā kvalifikācijā. Varu tikai atkārtot, ka nebijām spīdoši, taču šīs spēles izmantojām, lai labāk sagaidītu turnīru.

- Jautājumu par pārbaudes spēlēm uzdodu ar zināmu zemtekstu. Pēc uzvaras kvalifikācijā Brazīlijas izlases galvenais treneris Aleksandars Petrovičs izteicās, ka pārbaudes spēles pret Horvātiju un Slovēniju ļāva viņiem labāk sagatavoties turnīram, bet Slovēnijā 13 tūkstošu skatītāju klātbūtnē izbaudīta atmosfēra līdzvērtīga Rīgai. Pie reizes viņš deva mājienu, ka uzvarēt komandas kā Ēģipti, Irāku un Irānu par 30 punktiem, dodot visiem priecīgas emocijas, nez vai ko daudz dod no sagatavošanās viedokļa.
- Tas ir respektabls viedoklis. Veids, kā viņi gatavojās turnīram bija citādāks pret veidu, kā to darījām mēs, turklāt mums bija apsolītas saistības pret citiem. Trenerim Petrovičam savā ziņā ir paveicies, jo viņš varēja izvēlēties, pret ko spēlēt. Mums bija savas atsevišķas saistības – pirms gada Rīgā viesojās Somija. Bija gaidas par Kristapa Porziņģa un Lauri Markanena dueli, kas rezultējās izpārdotā arēnā un spēles translācijā Somijas nacionālajā televīzijā. Diemžēl nedz Porziņģis, nedz Markanens spēlē nepiedalījās, bet šogad mums bija pienākums doties uz Somiju. Ēģipte bija praktiski vienīgā iespējamā pretiniece Rīgā. Mūsu kvalifikācijas pretinieces nevēlējās aizvadīt pārbaudes spēles, jo atradāmies vienā grupā. Mēs centāmies atsevišķām izlasēm piedāvāt spēli Rīgā un tās šeit arī uzņemt, taču neviena no tām nevēlējās ceļot. Komandas, kurām kvalifikācija bija Puertoriko vai Spānijā, nevēlējās vēl papildus ceļot. Bija jāspēlē pret Ēģipti un to arī darījām. Bija jādodas uz Somiju un to arī darījām. Tiešām nezinu, vai ceļošana uz Slovēniju vai arī kāds cits papildus ceļojums, kas var dot papildus stresu spēlētājiem, uzlabotu to sportisko formu. Man gan šķiet, ka nav korekti meklēt līdzības tajā, ka turnīram gatavojušās Brazīlija un Latvija. Katrs izvēlas savu ceļu. Zinu tikai to, ka tie, kuri uzvar, var svinēt, bet tie, kuri zaudē – nodarbojas ar paskaidrojumiem. Šoreiz diemžēl esmu pozīcijā, kad ir jāskaidrojas.

- Teicāt, ka pret Somiju par atsevišķiem spēlētājiem bija jāpieņem lēmums par to iekļaušanu sastāvā. Ja jums būtu vēlreiz jāizvēlas, vai izraudzīti tiktu tie paši 12 spēlētāji?
- Nezinu, šis nav brīdis, lai es tagad tā izteiktos, vai to tev komentētu. Kā ierasti, ar pārējiem treneriem mums bija jāizraugās iespējami labākais sastāvs. Es ticu, ka mums ir izveidojies labs treneru sastāvs, starp kuru pastāv laba līmeņa komunikācija. Es pieņemu gala lēmumu. Vai tas ir labs vai slikts, tā ir daļa no mana darba. Esmu nacionālās izlases treneris. Kā jau tu saproti, man nav daudz laika, lai tehniski ļoti ietekmētu komandu, taču varu izvēlēties spēlētājus un personības. Vēl vienu reizi mēģināju izvēlēties tos 12 basketbolistus, par kuriem ticēju, ka viņi būs efektīvākie un vislietderīgāk izmantojami laukumā. Arī turnīra specifika mani pārliecināja, ka atsevišķi spēlētāji varētu palīdzēt vairāk.

- Sastāvā šoreiz bija trīs pieredzes bagāti spēlētāji – Dairis Bertāns, Jānis Strēlnieks un Jānis Timma. No viņiem nozīmīgāka loma tika Dairim, kamēr abiem pārējiem tās bija ierobežotākas. Vai jau pirms turnīra bija nojausma par šādu scenāriju?
- Minūtes laukumā ir saistītas arī ar sastāva alternatīvām. Dairis spēlē pozīcijā, kurā mums nav daudz opciju. Timma spēlē pozīcijā, kurā jādala minūtes ar Rodionu Kurucu un Artūru Strautiņu. To visi zināja jau laikus. Rodions Kurucs ir ļoti svarīgs spēlētājs mūsu sistēmā. Diemžēl uz turnīru viņš neieradās savā labākajā versijā, taču tik un tā viņa fiziskums un atlētiskums mums ļoti palīdz. Ar savu daudzpusību Rodions var būt vērtīgs spēlētājs gan uzbrukumā, gan aizsardzībā. Artūrs Strautiņš ir spēlētājs ar potenciālu, kurš turpina progresēt. Viņš bija pelnījis minūtes laukumā, ienesot ļoti vērtīgu enerģiju otrajā puslaikā pret Gruziju un spēlē pret Kamerūnu. Diemžēl, par spīti viņa pieredzei, Jāņa Timmas loma bija ierobežotāka, taču viņš to zināja un aizvadīja diezgan labu sagatavošanās posmu. Jāņa Strēlnieka sakarā daudz ko ietekmēja viņa fiziskā forma. Pusfināla spēlē pret Kamerūnu viņš iedzīvojās savainojumā un puslaika pārtraukumā lūdza vairs sevi nelaist laukumā. Ārsti paveica visu iespējamo, lai viņš vismaz būtu pieejams finālspēlei. Tad, kad pirmajā ceturtdaļā iekrājām vairāk nekā 20 punktu deficītu, kā es varu pakļaut briesmām ķermeni, kuram ir risks iedzīvoties nopietnākā savainojumā? Es justos vainīgs, ja Jānis gūtu nopietnu traumu. Ļoti labi apzinos, ka viņš uz izlasi ieradās ar daudzām jautājuma zīmēm. Viņa laiks ‘’Scafati’’ nebija no labākajiem, tāpat kā laiks ‘’Obradoiro’’. Sezonas gaitā viņš iekrāja vairākus savainojumus, bet vietu izlasē viņš nopelnīja pats. Jāņa ieguldītais darbs sagatavošanās posmā bija lielisks. Biju par viņu pārliecināts, taču diemžēl viņš iedzīvojās traumā.

- Pēc zaudējuma Brazīlijai pēcspēles preses konferencē Dairis Bertāns, atbildot uz jautājumu, vai komandā manījis papildus spiedienu, izteicās, ka varbūt nav bijusi laukumā atbrīvotības sajūta. Vai manījāt to pašu?
- Basketbols dod prieku un ir jautra spēle, taču, kā var sagaidīt sekojošu domu, ja ir vīzija par iespējamo spēlēšanu olimpiskajās spēlēs? Īpaši veterāniem tā bija iespēja sasniegt tādu kā ķirsīti uz tortes. Turklāt tiek spēlēts mājās savu skatītāju priekšā. Tas nav reāli. Jā, mēs varam teikt – puiši, izbaudīsim spēli un spēlēsim ar prieku. Kādu laiku šī ‘’underdog’’ loma mums derēja vislabāk. Šobrīd ar LBS esam sākuši ''mindset'' programmu, kas ir viens no virzieniem, ar kuru vēlamies pacelties nākamajā līmenī. Apzināmies, ka šobrīd mentāli citas komandas Latviju uzlūko citādāk, un arī mūsu pašu uztvere pret sevi ir mainījusies, jo esam uzvarējuši diezgan daudz spēļu, pierādot, ka varam cīnīties ar pilnīgi visiem. Jā, izjutām zināma veida spiedienu, taču to radījām paši – sauksim to par tādu veselīgu stresa veidu, kas nelimitēja mūsu sniegumu. Latvijas izlase šobrīd tiecas uz izcilību, un varbūt tas prasīja kādu atbrīvotības sajūtu. Varbūt. Taču tajā pašā laikā kopā ar asistentiem, personālu un LBS darījām visu, lai spēlētāji justos komfortabli, atbalstīti un aizsargāti. Mums ir arī lieliska fanu bāze, kuru vēlējāmies iepriecināt. Iespējams, tas arī varēja maksāt ar kādu papildus spiedienu, taču tas ir tikai normāli. Nav viegli spēlēt atbrīvoti, ja zālē ir 11 tūkstoši cilvēku, kuri dzen tevi uz priekšu. Mēs vairs neesam ‘’underdog’’, turklāt tādi vairs nevēlamies būt.

- Atbildē atklājāt, ka kopā ar LBS strādājiet pie jauna virziena, kas var palīdzēt sasniegt nākamo līmeni. Kas tajā jāpaveic?
- Manuprāt, tas kopumā ir prasīguma jautājums pret sevi. Mums no sevis jāprasa vairāk jebkurā jautājumā, kas ļautu kļūt spēcīgākiem un precīzākiem. Pēc Pasaules kausa varējām atslābināties un priecāties par to, kas notika, taču tā nebija. Pamanīju, ka rezultāts tiek izmantots kā stimuls visai basketbola sabiedrībai. Redzu, ka valstī basketbols attīstās, kas ir pats galvenais. Apzinos, ka sasniegumus vērtē caur uzvarām un zaudējumiem, taču, kad redzi programmas izaugsim, ir liels prieks par to.

- Atgriežoties pie snieguma olimpiskās kvalifikācijas turnīrā. Minējāt, ka jums patika spēle pret Gruziju, taču tajā nelielas traumas dēļ uz nākamo spēli tika pazaudēts Artūrs Žagars. Vēlāk viņš nākamajos mačos nespēlēja vairāk par 18 minūtēm katrā. Vai šī situācija kaut kā ietekmēja izlases spēli vai komandas dinamiku?
- Neteiktu, ka ļoti. Artūra līmenis vairāk bija saistīts ar iepriekšējo savainojumu, kuru viņš guva sezonas laikā. Trauma, kurā viņš iedzīvojās turnīrā, var gadīties, taču tas nebija nekas nopietns. Tā bija epizode, kas lika mums viņu nedaudz pasargāt, turklāt +28 pret Gruziju deva tādu kā drošības sajūtu. Ja arī Artūrs nevarēja spēlēt, viņu varēja aizvietot Jānis Strēlnieks vai Kristers Zoriks, kuri arī prot prasmīgi paveikt nepieciešamo.

- Labi, bet spēļu laikā varēja novērot dažādos sniegumus uzbrukumā. Atsevišķās spēlēs bumba ļoti labi kustējās, taču dažkārt tika izdarīta kāda ekstra piespēle par daudz, bet atsevišķos brīžos bija arī sasteigtas darbības ar aizraušanos izpildīt ātrus metienus.
- Var tam piekrist. Lai varētu labi un ritmiski spēlēt uzbrukumā, ir arī jānospēlē aizsardzībā. Ja sanāk kļūdas aizsardzībā, tad tas ietekmē ritmu uzbrukumā, un šajos mačos mēs aizsardzībā pieļāvām kļūdas. Manuprāt, viss sākas no aizsardzības. Man šķiet, ka ir svarīgi norādīt, ka daudziem mēs neasociējamies tikai kā komanda, kas prot spēlēt uzbrukumā un realizēt metienus, bet arī ar savu kvalitāti aizsardzībā. Tā līdz šim bijusi viena no mūsu identitātēm.

- Vēl viena no lietām, ko bieži varēja pamanīt – biežo runāšanu ar tiesnešiem. Varam spriest par to darba kvalitāti, taču jūsu vadībā tik atklātu runāšanu ar soģiem nebiju redzējis.
- Tā bija tāda kā vilšanās sajūtas izrādīšana par to, ka spēle nevedas no rokas nevienā no laukuma galiem. Arī es brīžiem ļāvu vaļu savam Vidusjūras temperamentam. Tiesneši, kuri strādāja turnīrā, nāca no dažādiem kontinentiem. Ne vienmēr bija skaidrs, kādā veidā un stilā viņi apkalpo spēli. Viņi varbūt ne vienmēr darīja savu darbu labākajā līmenī, taču nemeklēju attaisnojumus – mums ir jākontrolē savas emocijas labāk. Ar to domāju visus, ieskaitot sevi. Finālā Brazīlija bija vienkārši labāka komanda. Viņi uzvarēja pelnīti, par ko viņiem paspiedām rokas. Tiesnešu darbs ir jāaizmirst, bet mums – vienkārši labāk jākontrolē emocijas.

- Līdz nākamajam lielajam turnīram, Eiropas čempionātam, gaidāmi divi kvalifikācijas logi ar četrām spēlēm. Turnīram esam jau kvalificējušies. Vai ir padomā, kā labāk izmantot šos logus?
- Vēlamies uzvarēt katrā spēlē. Kā pirmajā logā, arī uz nākamajiem piedāvāsim konkurētspējīgu sastāvu, kas šo uzdevumu var arī sasniegt. Šobrīd gan ir daudz nezināmā attiecībā uz sastāvu, turklāt tā aprises var ietekmēt tas, vai pieejami būs Eirolīgas spēlētāji. Esmu saņēmis Eirolīgas kalendāru, kur šobrīd ir paredzēta viena spēļu kārta novembra loga laikā (11.kārta no 20. līdz 22. novembrim – aut.). Jāskatās, vai pusēm izdosies vienoties, kas ļautu šo spēļu kārtu pārcelt. Šobrīd arī nezinu, cik daudz spēlētāji no Latvijas būs Eirolīgā. Varu teikt, ka 100% Rolands Šmits, vairāk nekā 90 % Andrejs Gražulis. Viņš ir Boloņā un iziet medicīniskās pārbaudes, kas ir svarīgas, lai darījums notiktu oficiāli (20. jūlijā tika oficiāli paziņots par viņa pievienošanos – aut.). Ļoti ceru, ka ‘’Fenerbahce’’ nākamajā sezonā dos iespēju Artūram Žagaram uzspēlēt Eirolīgā. Kas vēl? Ir jau vēl daži brīvie aģenti, kuri varbūt nākamsezon spēlēs Eirolīgā, taču to vēl nevar zināt, kā viss iegriezīsies. Nākamajās spēlēs pret Beļģiju, Slovākiju un Spāniju centīsimies piedāvāt labu komandu. Man personīgi katra reize ir kā iespēja pārbaudīt spēlētājus, monitorēt to sportiskās formas un aizvien vairāk iekļaut mūsu programmā. Par sastāvu šobrīd ir grūti ko paredzēt, jo vēl ir daudz neskaidrību, kas saistītas ar kalendāru un arī savainojumiem. Dažreiz šo logu laikā spēlētāji lemj tikt galā ar saviem ķermeņiem, lai vasara nebūtu jāsagaida ar iekrātiem pat nopietniem savainojumiem.

- Trener, ko sagaidiet no ‘’Eurobasket 2025’’?
- Man tā kļūs par unikālu iespēju – pārstāvēt Latviju gan Pasaules kausā, gan Eiropas čempionātā. Var pat teikt, ka tas būs mans trenera karjeras pīķa brīdis. Apzinos, ka turnīra norise Rīgā var piešķirt papildus spiedienu vai gaidas, taču to, ko saņemam pretī no ‘’Arēnas’’ un faniem, uzskatāma par dāvanu. Šī būs vēl viena reize, lai cilvēkus iepriecinātu ar savu sniegumu. Turnīru nevaru sagaidīt, taču arī zinu, ka tas būs ļoti grūts. Tajā spēlēs vieni no šīs planētas labākajiem spēlētājiem – NBA vērtīgākais spēlētājs ir no Eiropas (Nikola Jokičs – aut.), nozīmīgs NBA čempiones spēlētājs ir eiropietis (domāts Kristaps Porziņģis – aut.). Tā būs pirmā reize, kad būšu Eiropas čempionātā. Darīšu visu labāko, lai piedāvātu konkurētspējīgu komandu. Ceru, ka puiši būs veseli un turnīru izbaudīs. Piedalīties turnīrā savās mājās kļūs par lielisku iespēju visiem, jo tās būs atmiņas, kuras paliks uz mūžu.