Mārtiņš Zībarts: "Cīnījāmies līdz galam"

Ceļš no LU līdz „Baroniem”

Pirms „Baronu” trenēšanas strādāji Latvijas Universitātē. Kā nokļuvi „Baronā”?
Mans pamatdarbs visu laiku bija Latvijas Universitātē. Pirms pieciem gadiem Ivo Zonne nāca ar priekšlikumu par sadarbības iespējām, saskatot iespēju kopā ar universitāti attīstīt Amerikas modeli, kur tiek nodrošināta iespēja iegūt izglītību, profesionāli trenēties un spēlēt. Labākais piemērs tam ir Mārtiņš Kravčenko, viņam atliek tikai uzrakstīt un aizstāvēt maģistra darbu, ko viņš nepaspēja pagājušā gadā. Viņš trīs gadu laikā tika pie bakalaura, visu laiku spēlējot „Barona” sastāvā.

Sākumā tika izveidota „LU/Barons” komanda, kur strādāja Gundars Vētra, ar kuru man bija ļoti laba sadarbība. Sadarbojāmies, interesējoties par spēlētājiem, jo daudzi no komandas spēlēja studentu līgā. Saskaņojām grafikus, iespējamos spēļu laikus, taktiku, pārrunājām daudzas lietas. „Barona” mērķi un ambīcijas auga, sadarbība auga plašumā.

Kad par kluba ģenerālsponsoru kļuva LMT, pārgāju uz „LU/Rīdzene”, kur mani par palīgu uzaicināja treneris Aivars Brigmanis. Komandas nosaukums mainījās un LU palika galvenais atbalstītājs Rīdzenei. Šeit koncentrējās arī augstskolu spēlētāji, kuri veidoja apmēram pusi komandas. „LU/Rīdzene” spēlēja LBL 2. divīzijā.

Redzot, ko varu dot komandai, pirms 2007./2008. gada sezonas kluba prezidents Ivo Zonne izteica priekšlikumu, par kuru esmu pateicīgs, un uzaicināja par trenera asistentu lielajā komandā, kur manas galvenās funkcijas bija spēļu video analīze, viss, kas ar to ir saistīts. Savu un pretinieka spēļu analīze. Izanalizēju pretinieka komandas spēles, savējās, ja nepieciešams, vērtēju, ko novērst vai uzlabot mūsu spēlē. Ar savām iecerēm un vīzijām iepazīstināju galveno treneri Kārli Muižnieku, kurš pieņēma galveno lēmumu, kā spēlēsim, ko darīsim pret katru konkrēto pretinieku. Tie iepriekš bija mani galvenie pienākumi. Papildus meklēju spēlētājus, kas varētu būt mums piemēroti.

„Rīdzenē” vēl šosezon strādāji?
Vairs ne. Vēl nesen strādāju ar LU komandu, kas spēlē Studentu un Amatieru līgās. Iespēju robežās centos savienot pienākumus. Meklēju trenerus, kuri varētu pārņemt darbu. Diemžēl ir milzīgas problēmas ar jauniem treneriem. Bija mēģinājums, neizdevās, pašam bija jācenšas iespēju robežās savienot darbus.

Kluba prezidentam bija iniciatīva veidot koledžu basketbola modeli, kādas iestrādes palikušas un vai tām ir turpinājums?
Visi studenti, kuri spēlē „LU/Rīdzenes” komandā, atbrīvoti no mācību maksas. Viņiem tikai sekmīgi jāmācās. Redzot, ka komandā nav tik daudz basketbolistu, cenšamies atbalstīt arī spēlētājus no citām sporta skolām, kuri mācās LU. Sekmīgi mācoties un uzvarot studentu līgā, viņi iegūst 50% mācību maksas atlaidi, kas ir pietiekoši liela nauda. Ar katru gadu tas varētu būt nozīmīgāks faktors, jo mācību maksas turpina augt. Cenšamies spēlēt atbilstoši līmenim un spēlētāju resursiem.

Vai „Rīdzenē” tiek ieguldīti lielā kluba līdzekļi?
„Barona” un „Rīdzenes” sadarbība ir ļoti cieša. Ir fārmklubs, tiek izmantoti „Rīdzenes” resursi un sporta zāle. Citreiz „Barons” palīdz studentu komandām ar transportu, iespēju robežās sadarbība ir ļoti cieša.

U18 stāsts

Pirms turpinām sarunu par „Barons/LMT”, noteikti jāizrunā Latvijas U-18 meiteņu paveiktais. Jāapsveic Tevi kā pirmo Latvijas treneri, kurš uzvarējis FIBA kategorijas turnīrā.
Paldies visām meitenēm, treneriem,dakterei un visiem, kas mums juta līdzi un atbalstīja. Cīnījāmies līdz galam, jo iepriekšējā reizē tas neizdevās, šo divu gadu laikā arī nevienam citam tas arī nebija izdevies, bet mums šoreiz tas izdevās.

Kāda bija panākuma priekšvēsture?
Vēsture ir vairāk nekā trīs gadu garumā. Par darba sākumu ar U-izlasēm esmu pateicīgs Aināram Čukstem. Viņš bija pirmais treneris, kurš sāka strādāt ar šiem gadagājumiem un uzaicināja mani par palīgu Baltijas kausā U-14 grupā. Toreiz spriedām, ka pēc diviem gadiem sastāvs mainīsies un būs pavisam savādāks, bet ar U-14 izdevās uzvarēt arī toreiz. Cerējām tāpat turpināt tālāk.

U-16 izlases pirmais turnīrs 2006. gadā bija Baltijas jūras kauss, kur aizbrauca treneris Čukste. Tobrīd nebija līdzekļu, toreiz un arī sagatavošanās nometnē nebiju kopā ar komandu. Toreiz komanda zaudēja gan Zviedrijai, gan Somijai, izdevās uzvarēt Igauniju. Pavasarī treneris Čukste kļuva par nacionālās valstsvienības galveno treneri un ieteica mani darba turpināšanai ar izlasi.

Kā notika apstiprināšana?
Pirms apstiprināšanas bija jāiziet treneru komisija ar priekšsēdētāju Raivo Otersonu, bija garas sarunas un pārrunas. Bija jautājumi - vai tik jaunam, nekur citur nestartējušam trenerim var uzticēt šo izlasi? Citu kandidātu nebija, tiku apstiprināts un nācās sasteigti gatavoties čempionātam. Bija aprīļa beigas-maija sākums, divu nedēļu laikā vajadzēja pabeigt sagatavošanās plānu, sarunāt visas nometnes un domāt par treneriem.

Pirmajā reizē palīgos nāca Daiga Jansone, kura piekrita strādāt ar šiem gadiem. Tobrīd viņa jau koncentrējās darbam ar 1991. gada izlasi. Zināju, viņai būs liela motivācija palīdzēt, lai komanda tiktu A divīzijā. Varbūt togad mērķis koncentrēties A divīzijai bija kļūdains, zaudējām finālā.

Kā 2006. gada neveiksme palīdzēja uzvarēt vēlāk?
Šī rūgtā pieredze palīdzēja uzvarēt 2008. gadā. Strādājām pēc labākās sirdsapziņas. Sākot darbu, galvenajam trenerim prioritāte ir izvēlēties sastāvu. Salīdzinot ar treneri Čuksti, pievienoju savu audzēkni Lauru Puriņu, kura nebija spēlējusi nevienā oficiālā turnīrā, nebija Sabīnes Niedolas, Anetes Čundas un Kristīnes Vītolas. Nebija arī Inna Leja. Šīs spēlētājas paspēju iekļaut oficiālajā pieteikumā pēdējā brīdī. Tajā gadā sastāvā netika tikai Kristīne Vītola, pārējās četras tika un labi nospēlēja pamatsastāvā.

Anete Čunda bija pamata saspēles vadītāja, Laura Puriņa bija viena no ārējās līnijas līderēm un principā labākā spēlētāja aizsardzībā, Sabīne Niedola jau toreiz atvēlētajās minūtēs vāca līdzīgu statistiku. Vasarā strādājām ar azartu, vēlēšanos. Izveidojās komandas gars un pārliecība par saviem spēkiem. Baltijas kausā nedēļu pirms čempionāta uzvarējām Spānijas izlasi, Lietuvas izlasi – komandas, kuras pēc tam A divīzijas čempionātā izcīnīja pirmo un trešo vietu. 2008. gadā Lietuvas U-18 izlase uzvarēja A divīzijas čempionātā. Jau tad radās pārliecība, ka varam spēlēt ar visām komandām.

U-16 čempionāts bija ļoti emocionāls. Tobrīd reglaments nebija tik nežēlīgs kā šobrīd, varējām Rumānijai zaudēt grupu turnīra spēlē, bet neveiksme nenāca līdzi uz nākošo posmu. Tālāk uzvarējām Itāliju, Bosniju. Pēdējā grupas spēlē ar Slovēniju izveidojās interesanta situācija. Drīkstējām zaudēt ar sešiem punktiem, lai tiktu uz pusfinālu. Spēles galotnē bija mīnus viens un apzināti metām garām divus soda metienus. Anete Šteinberga vēl izcīnīja atlēkušo bumbu, metienu netrāpīja, bet galveno izdarījām.

Iekļuvām pusfinālā un vēlreiz spēlējām pret Rumāniju. Iepriekšējā spēle ar viņām bija liels pluss, jo vienā turnīrā ar to pašu komandu grūti spēlēt divreiz, īpaši, ja pirmajā reizē esi uzvarējis. Rumānija mazliet atslābinājās, komanda brīvdienā peldējās, atpūtās, bija ļoti pašpārliecināta. Labi sagatavojāmies, izanalizējām pirmās spēles kļūdas. Pirmajā spēlē paši zaudējām, nevis viņas uzvarēja. Izdevās pārliecinoša uzvara.

Fināla sākumā pret Zviedriju izvirzījāmies pārliecinošā vadībā, 21:5 – tāds laikam bija rezultāts. Tajā brīdī zviedru treneri mūs apspēlēja, nomainot visu pamatsastāvu, kurš bija labi izpētīts un izanalizēts, bija sagatavota taktika. Neatradām pareizos risinājumus, kā pielāgoties maiņām. Rezervistes samazināja starpību, beigās nolūzām, spēlējām ar ierobežotu spēlētāju loku. Pēdējo ceturtdaļu traģiski zaudējām 4:22.

Bija gandarījums par iekļūšanu A divīzijā, bet sarūgtinājums par zaudējumu finālā. Tas bija viens no stimuliem 2008. gadā spēlēt labāk. Pirmajā treniņā meitenēm teicu, ka šogad mērķis ir čempionu tituls un ne par ko citu nedomājām.

2008. gadā gatavošanās process sanāca pamatīgāks?
Varēja plānot iepriekš. Izdevās saplānot tā, lai varētu palīdzēt trenere Mudīte Zandere, ar ko kopā 10 gadus strādāju Kolibri klubā un ar kuru man sadarbība un sapratne ir vislabākā, palīdzēja Līvija Alpe-Lūka. Nāca jaunas emocijas, izmantojām jaunas pieejas. Visu saplānot bija grūti, jo daudzas meitenes bija aizņemtas U-20 izlasē. Jaunatnes izlasēs pats svarīgākais ir, lai visa komanda var gatavoties praktiski visu sagatavošanās laiku kopā. To pierādīja U-16 izlases panākumi, tāpat U-20 gatavošanās 2005. gadā, kas noslēdzās ar Eiropas bronzas medaļu iegūšanu. Arī 2007. gadā Daiga Jansone strādāja ar visām U-16 meitenēm.

2008. gadā U-18 komandas pamatcentri un saspēles vadītāja bija aizņemtas arī U-20 valstsvienībā. Izlases līmenī mums ir trīs saspēles vadītājas. Anete Čunda sezonu nebija spēlējusi savainojuma dēļ, gatavošanos sāka fiziski vājā formā. Pieejama bija tikai Arta Strupoviča, jo Anete Klintsone bija aizņemta U-20, kur spēlēja ļoti maz un, izrādījās, bija saslimusi, nospēlējot U-18 čempionātu ar Botkina slimību. Viņa slikti jutās. Vainu atrada, tikai atbraucot mājās.

Karlīne Nīmane vasaras laikā bija pat trīs izlasēs un pārklāšanās bija vēl daudzām spēlētājām. Meitenēm daudzas spēlētājas katru vasaru ir divās izlasēs, ir piedāvāts kāds risinājums?
Domāju, lielu kļūdu pieļauj pašos sākumos, U-16 izlasēs iesaistot daudzas pat divus gadus jaunākas meitenes. Labākais piemērs ir šī izlase. Paņemot kopā 1990. – 1991. gadu, reāli var nosaukt 20 spēlētājas, kuras varētu kandidēt uz izlasi un varētu spēlēt. Šāda situācija nekādā gadījumā nebūs pēc diviem gadiem, kad divus vai trīs gadus jaunākās varētu izkonkurēt kādu no šīm meitenēm, jo viņām izlase ir liels stimuls. Ir laba pieredze, sākot no pirmās reizes. Viņas vienmēr gaida un ar labām emocijām brauc uz izlasi. Visas grib kandidēt, strādā un cenšas. Piemēram, Inna Leja pati daudz trenējas Ventspilī, kur nav virslīgas komandas.

Noteikti, katros divos gados var atrast spēlētājas. LBS jāplāno vairākus gadus uz priekšu, jāskatās, kuras ir perspektīvākās izlases, lai varētu sasniegt maksimāli labākos rezultātus. Piemēram, iepriekšējā gadā bija jādara viss, lai šī izlase spēlētu A divīzijā. Varbūt vajadzēja pašiem uzņemties rīkot B divīzijas, nevis A divīzijas čempionātu. Domāju, ja U-18 izlase šogad spēlētu A divīzijā, tad būtu noteikti izcīnījuši vietu uz Pasaules U-19 čempionātu. To teica eksperti, piemēram, EuroBasket sieviešu basketbola apskatnieks Leslijs Andersons, kurš brauc uz visiem čempionātiem un pārzin visas izlases. Viņš bija gan U-20 čempionātā Itālijā, gan Maķedonijā, gan U-18 čempionātā A divīzijā. Viņš teica, ka Latvijai U-18 grupā ir A divīzijas pirmā četrinieka komanda.

Nevajadzēja pieļaut, ka U-16 izlase šādi izkrīt no A divīzijas. Tādējādi U-16 izlases atkal netiks uz Pasaules čempionātiem. U-18 meitenes šo vietu izcīnīja un tagad tas palaists vējā. Meitenes bija ļoti sašutušas, pārdzīvoja par iznākumu. Līdz mums neviens nebija B divīzijā mazāk par trīs zaudējumiem piedzīvojis. Bija gadījumi, kad spēlēja nacionālās izlases spēlētājas Elīna Babkina, Baiba Eglīte un palika B divīzijā desmitajā vietā. Ir šāda pieredze. Mūsu pārliecinošās uzvaras radīja iespaidu, ka tas nāca viegli, bet tas bija ļoti smags darbs un maksimāla atdeve gan no treneru, gan meiteņu puses.

Vai izšķirošas bija spēles ar Beļģiju un Ungāriju?
Gatavojāmies visām spēlēm. Kalendārs bija ļoti labs, ar katru spēli nāca arvien stiprāki pretinieki. Pirmajā spēlē mums nebija nekādas informācijas par Skotiju, izņemot statistiku, kuru izpētīja mans palīgs Gunārs Gailītis. Rezultāts bija uzreiz redzams. Ar Angliju iepriekš spēlējām Baltijas kausā, bija video, analizējām Anglijas – Beļģijas spēli. Neitralizējām viņu centra spēlētāju. Īrija līdzīgi cīnījās ar Beļģiju. Pirmā ceturtdaļa bija grūta, tikai ar Lauras Puriņas pēdējās sekundes metienu izvirzījāmies vadībā. Tālāk spēle sakārtojās un uzvara bija pārliecinoša. Svarīgākā grupas spēle bija ar Beļģiju. Bijām labi viņas izpētījuši, zinājām, ka viņas daudz presingos. Bija diezgan daudz kļūdu, tomēr beigās izdevās uzvarēt ar 12 punktu pārsvaru.

Sekoja pirmā spēle otrā posmā ar Ungāriju, kas bija vissaspringtākā un visgrūtākā, bet deva emocionālo lādiņu. Pēc iepriekšējām uzvarām bija grūti dabūt emocijas, taču šī uzvara bija ļoti emocionāla un deva stimulu nākamajām spēlēm. Nebijām pietiekami koncentrējušies, viņām iekrita grūti metieni pirmās ceturtdaļas pēdējā sekundē, trīspunktu metiens otrās ceturtdaļas pēdējā sekundē, vēl divi trīspunktu metieni uzbrukumu pēdējās sekundēs. Tas deva nervozitāti un centriem spēle tik labi neaizgāja, pirmo puslaiku zaudējām ar deviņiem punktiem. Bija diezgan nopietna saruna ģērbtuvēs, pirmo reizi nācās pacelt balsi.

Otrajā puslaikā lūzumu radīja spēlētājas, kas bija kopā visu sagatavošanās posmu. Zenta Meļņika 14 minūtēs guva astoņus punktus, izcīnīja astoņas bumbas un ar pieciem blokiem demoralizēja viņu uzbrukumu. Pa punktam samazinājām starpību, kamēr pēdējā sekundē bija iespēja uzvarēt un viņas atspēlējās pēc centra auta izspēles. Pagarinājumā uzvarējām diezgan pārliecinoši, pēc tam labi sagatavojāmies pret Nīderlandi. Spēle ar Grieķiju bija diezgan nervoza, bet pretinieku presings un daudzās kļūdas neļāva uzvarēt vēl pārliecinošāk. Otrajai spēlei ar Beļģiju sagatavojāmies labāk un izdevās apspēlēt viņu trenerus. Atradām vājo punktu – viņu vājāko aizsardzi. Ļoti vienkārši pārvarējām pretinieku presingu, pieļāvām tikai desmit kļūdas un citi argumenti viņām neatradās.

Komandā izvirzījās spilgtas līderes...
Atsevišķai spēlētājai ir grūti izcelties statistikas ailēs, jo uzvaras izcīnīja viss divpadsmitnieks. Ja skatītos vēsturē, būtu grūti atrast komandu, kur tik līdzvērtīgi sadalītas minūtes laukumā. Prieks, ka šajā situācijā nevarēja nepamanīt Aneti Šteinbergu un Sabīni Niedolu.

Līdzvērtīgs sastāvs ļauj spēlētājām spēlēt ar maksimālu atdevi visu laiku un mums izdevās to izmantot. Piemēram, skatoties U-20 spēļu ierakstus, bija situācijas, kur tā nenotika, jo spēlētāja nevar 40 minūtes nospēlēt ar maksimālu atdevi.

Enerģija un cīņas spars, kāds piemīt Sabīnei un Anetei, ir ļoti augstu vērtējams un brīžiem neaizstājams. Ja nekļūdos, lielākais spēles laiks, piemēram, Sabīnei bija 33 minūtes (spēlē ar pagarinājumu). Uzticējos visām spēlētājām. Izejot visu sagatavošanās posmu, manuprāt, ļoti liels progress bija Ilzei Gotfrīdai, kura guva lielu pārliecību. Spēlējām ar A divīzijas komandām pārbaudes spēlēs. Tur viņai nācās laukumā pavadīt gandrīz visu laiku, iegūt lielu pārliecību. Viņa spēlēja atraisīti, bez bailēm un uztraukuma. Domāju, tas bija liels ieguvums un dos lielu labumu U-18 izlases 2009. gada modelī, kur viņa kopā ar 91-ā gada paaudzi varēs spēlēt ļoti labi.

Kā izdevās pārvarēt situāciju ar četru spēlētāju prombūtni U-20 izlases rindās?
Aneti Klintsoni, kura daudz spēlēja U-20 rindās, iesaistījām sastāvā nākamajā dienā pēc atbraukšanas no Itālijas. Tas bija pareizs lēmums, jo gan šīs spēles, gan Baltijas kauss, gan čempionāta pats sākums vēl bija tāds, ka viņa īsti nesaprata, ko vēlas treneri, kāda ir izlases spēles filozofija, sadarbības, uzbrukums, tāpat aizsardzības sistēmas. Tas nāca tikai spēlēs un treniņos.

Karlīne Nīmane, kurai arī nebija liels spēles laiks U-20, iesaistījās pēc trīs dienu atpūtas, palīdzēja Baltijas kausā. Tas bija pareizs lēmums un pastiprināja komandu, uzreiz varējām labāk cīnīties par bumbām un īstenot ātros uzbrukumus. Sabīnei devām atpūsties tik ilgi, cik varējām, jo viņai bija milzīga slodze U-20, Anetei ļāvām sadziedēt pirkstu. Vairāk nevienu neaicinājām, jo visas meitenes, kuras bija trenējušās, gan Ilze Gotfrīda, gan Zenta Meļņika, bija pelnījušas tikt sastāvā.
Visas sešas U-20 meitenes nevarēja paņemt, jo tad nevarēju uzlikt piecnieku, kas bija kopā trenējies visu laiku. Tas bija nepieciešams lēmums un izvēle pilnībā attaisnojās. Žēl, ka sadarbība ar U-20 neizdevās tā, kā bija plānots sākumā, vispirms trenējoties kopā abām izlasēm Valmierā. Izmaiņas tika izdarītas, nesaskaņojot ar mani. Meitenēm atļāva pievienoties uz pārbaudes turnīru Francijā, taču tad būtu tikai trīs spēles bez kopējiem treniņiem, kā bija plānots iepriekš. Teicu, tad nebūs labi, ne vienam, ne otram.

Tas izskatītos sekojoši. Meitenes atlidotu no U-20 pārbaudes turnīra Itālijā, pēc dienas mājās lidotu uz U-18 pārbaudes spēlēm Francijā. Tad vienas pašas, bez komandas, lidotu atpakaļ mājās, jo ar pārējo U-18 izlasi tālāk lidojām uz Slovēniju. Un, pēc vienas vai divām dienām, viņas atkal lidotu uz U-20 čempionātu Itālijā. Tāds grafiks bez treniņiem. Šādu iespēju man piedāvāja, bet es sapratu, ka tas nāks par sliktu kopējam rezultātam. Braucu ar to sastāvu ar kuru sākām treniņu ciklus. Citreiz mūs uz Franciju varbūt neaicinās, jo zaudējām ar tik lielu starpību. Spēlē ar Franciju otrajā puslaikā vairs nebija resursu cīņai, zaudējām zem groziem, taču kopējam rezultātam abos Eiropas čempionātos tas nāca tikai par labu, ka pasaudzēju U-20 spēlētājas.

Minētais gadījums notika jūnija beigās...
Pirmā nometne bija plānota pēc Jāņiem, darbu sākām 25. jūnijā un uz Franciju lidojām 3. jūlijā. Un tam pa vidu U-20 lidoja uz Itāliju.

Pats U-18 B divīzijas čempionāts Maķedonijā iekrita Olimpisko spēļu sākumā.
Diemžēl, par mūsu izlasi no LBS vadības puses nebija nekādas intereses. Bija jaunatnes metodiskā centra pārstāves Kļaviņas kundzes zvans, jautāja, kā mums iet, bet no pārējās basketbola sabiedrības principā nebija nekādas intereses. Varbūt tas bija loģiski, meitenes to saprata, bet ļoti pārdzīvoja atbraucot. Lidostā sagaidīja tikai radi un draugi, neviens cits. Vēlāk mūs apsveica Jaunatnes basketbola līgas direktore un bija doma godināt meitenes, bet nekas nenotika.

Vai Maķedonijā iznāca sekot līdzi Pekinas Olimpiskajām spēlēm?
Maķedonijā redzējām vēsturisko Latvijas uzvaru (pār Brazīliju). Maķedonijas TV rādīja spēles otro puslaiku. Uzvara deva papildus emocijas, visai komandai bija liels prieks. Centāmies sekot interneta variantā, bet tas bija lēns un tikai mājās redzējām pēdējo spēli ar Koreju.

Vai būtu iespējams un ieteicams, ja dažas no U-18 meitenēm pavasarī turpinātu kandidēt uz lielo izlasi? Vai tas nebūtu par agru?
Noteikti jāatzīmē fakts, ka janvārī uz lielo izlasi tika uzaicinātas Anete Šteinberga, Sabīne Niedola un Kristīne Vītola. Viens no maniem pamatprincipiem, komplektējot komandas, ir – izvēloties rezervistus, piesaistīt viņus tā, lai varētu pastiprināt konkrēto lietu – aizsardzību, cīņu par bumbām, trīspunktu metienus. Lai spēlētājs, nākot laukumā, kaut ko mainītu spēlē.

Sabīnei Niedolai, domāju, ir labs potenciāls pastiprināt komandu cīņā par atlēkušajām bumbām, cīņā zem groziem, protams, viņai ir daudzas lietas, pie kurām jāturpina strādāt, bet viņa var palīdzēt. Ir Zenta Meļņika, kura nākotnē noteikti varētu pretendēt uz nacionālo izlasi, jo spēlētāju ar šādiem fiziskiem dotumiem un augumu nav daudz. Tuvākajos gados neredzu nevienu, kura ir 194 cm gara, ātra, kurai ir spēks. Šovasar sākumā lielākā problēma bija, ka viņa nebija spēlējusi no 2008. gada janvāra, viņai pietrūka spēļu prakses. Bet U-18 čempionātā viņa bija liels palīgs.

Viņa pārsteidza daudzus, parādot, ka var aizsniegt stīpu un mēģinot slam dunkus. Varbūt tas vēl nesanāk ar basketbola bumb, bet viņa mēģina, potenciāls viņai ir liels. Viņa mācās Grieķijā, reāli viņai šī sezona izkrīt, par to visvairāk baidāmies, ka būs grūti atkal iesaistīties jaunatnes izlasēs un pēc šī gada no Grieķijas viņa plāno braukt uz koledžu Amerikā. Mēs ar Mudīti Zanderi bijām viņas treneri Latvijā un prieks, ka izdevās viņu piesaistīt Latvijai, jo Zentai bija arī iespēja izvēlēties spēlēt Grieķijas izlasē. 2007. gadā jau Daiga Jansone mēģināja viņu iesaistīt izlasē, bet tas izdevās tikai pagājušajā gadā. Savstarpējās sarunās viņa izrādīja vēlmi turpmāk palīdzēt Latvijai.

Interesanta spēlētāja ārējā līnijā ir Liene Priede, kura ļoti augstu vērtēju visu laiku un cenšos palīdzēt. 2008. gadā viņai izdevās atraisīties, pārbaudes spēlēs bija kļūdas, bet tām pārbaudes spēles ir domātas. Ar tādu attieksmi kā viņai, var pretendēt uz visām izlasēm. Lienei jāpilnveido spēle ar kreiso roku, treniņos viņa var to izdarīt, tagad pie tā jāstrādā spēlēs. Tā ir papildus priekšrocība, ja var spēlēt gan pa labo, gan kreiso pusi. Vēl ir Karlīne Nīmane, kura lielās izlases treniņnometnē bija jau pērn un Cēsu klubā nepazuda starp daudzajām viesspēlētājām, viņa bija tieši aizsardzības speciāliste. Tāpat kā Lienei, jāattīsta spēle ar kreiso roku. Noteikti jāmin Anete Šteinberga, kurai ir cīņas spars, azarts, vēlēšanās cīnīties un uzvarēt. Plus viņai ir apspēlēšanas iemaņas centrā. Uz Ameriku aizbraukusi Laura Vētra, piedāvājumi ir citām meitenēm.

Atkāpe. U-18 valstsvienības spēlētāju komentāri

Laura Vētra, kapteine Aizbraucām, šķiet, labākajā sastāvā. Protams, pietrūka pēdējo atskaitīto – Ances Celmiņas un Anetes Čundas, bet 14 aizbraukt nevarējām. Arī treneri un personāls apmierināja. Maķedonijā bija kultūršoks – vistas un ēzeļi uz ielām, ģimenes, kas dzīvo zem tilta, pirmsskolas vecuma bērni, kas ļoti uzstājīgi ubagoja un viņu vecāki, kas to no malas noskatās. Nācās apzināties, cik labi tomēr ir Latvijā. Tomēr spēlēt nekas no tā netraucēja, Ļoti labi spējām koncentrēties visām spēlēm, nekādu nopietnu savainojumu nebija, šķiet, ka arī veiksme bija mūsu pusē.

Komandas lielākais pluss bija tas, ka visas spēlētājas bija vienlīdz labas un nebija problēmu ar maiņām. Arī garais gals mums bija stingri spēcīgāks par sāncenšu centriem. Runājot par uztraukumu pirms spēlēm, nopietni satraukušās bijām tikai pirms spēles ar Grieķiju (par A divīziju). Bija bail, ka visas uz mums liktās cerības var izgāzt vienā spēlē. Pēc spēles bija sajūta, ka šoreiz darbs jāpadara līdz galam un jābūt 100% gatavām uz pēdējo spēli, kādas arī bijām. Mobilizējušās un vienotas. Katrai spēlei gatavojāmies atsevišķi, izanalizējot galvenos spēlētājus pretinieku komandās. Ļoti liels paldies trenerim Mārtiņam Zībartam, kurš mūs otro reizi aizveda līdz A divīzijai un līdz zeltam pirmo reizi.

Sajūta, saņemot kausu, bija lieliska, apzinoties, ka tas ir pirmais zelta komandas kauss, ko Latvijas izlase izcīnījusi kādā no čempionātiem. Atgriezties mājās nebija tik patīkami, kā cerējām, Olimpiāde tomēr svarīgāka, bet nu… Mums ir kas tāds, ko neaizmirsīsim un emocijas, ko nepārspēj nekas. Sapņi piepildās!

Arta Strupoviča, kapteines asistente Visām meitenēm bija zināms mērķis, ko no mums prasīja treneri un arī visa Latvija. Tas bija augsts, var teikt, pats augstākais, kādu vien mēs varējām sasniegt. Protams, 1.vieta B divīzijas čempionātā.

Pēdējās spēles pirms čempionāta, kurās guvam uzvaras, deva man un visai komandai lielāku pārLiecību par saviem spēkiem,tāpēc, dodoties uz Maķedoniju, zinājām, ka varam cīnīties pret visām komandām un gūt uzvaras.
Ierodoties Maķedonijā, nebija labākais iespaids par Skopjes pilsētu un pašu turnīru. Sarežģījumi sākās jau ar pirmajām dienām, kad bija dažādas aizķeršanās, bet ar laiku pieradām,gan pie karstuma, gan visa pārējā.

Aizvadot pirmo spēli pret Skotijas izlasi, mums gāja labi un guvām pārliecinošu uzvaru. Katra nākamā spēle, ko aizvadījam, bija nedaudz grūtāka par iepriekšējo. Skaidri apzinājāmies, ka būs tāda spēle, kurā būs riktīgi japacīnās par uzvaru. Protams, tādas arī bija, bet, sakopojot spēkus un trenera gudrību, mums izdevās uzvarēt.

Mums ir ļoti paveicies ar treneru korpusu. Esmu ļoti apmierināta ar galveno treneri Mārtiņu Zībartu .Tieši viņš bija tas, kurš izveidoja šo komandu, tas, kurš aizveda mūs līdz 1.vietai. Pirms katras spēles bija sagatavots materiāls par sāncensēm - gan video, gan arī statistika. Neviena spēle nebija izņēmums. Arī brīžos, kad negāja, viņš spēja mūs savākt , sagatavot cīņai un beigu beigās aizveda mūs līdz uzvarai.

Pašas bijām draudzīgas un palīdzējām viena otrai, ja tas bija nepieciešams. Laukumā bijām viens vesels un, domāju, tā bija viena no panākumu atslēgām. Šķiet, ka bijām vienīgā komanda, kurā visas 12 spēlētājas ir tik labas, vienalga, kura nāktu uz maiņu, mēs zinājām, ka varam paļauties viena uz otru, tāpēc treneris varēja manevrēt ar sastāvu, likt pretinieku treneriem un spēlētājām pasvīst vēl vairāk.

Esmu ļoti priecīga par izcīnīto 1.vietu, tās sajūtas bija neaprakstāmas, tāds gandarījums par padarīto.Esmu ļoti pateicīga meitenēm, abām trenerītem, un, protams, trenerim Mārtiņam par visu, ko viņi izdarīja, bez viņiem mēs nebūtu tā komanda, kas bijām Maķedonijā.

Anete Šteinberga, All Stars centra spēlētāja Rezultātu izdevās sasniegt, jo bija palicis liels sarūgtinājums gan komandai, gan trenerim par zaudējumu Zviedrijai iepriekšējā čempionātā. Vēlējāmies sasniegt visaugstāko rezultātu, kāds vien bija iespējams. Ticība saviem spēkiem, treneru uzdevumu izpilde un pacilātais noskaņojums mums palīdzēja to sasniegt.

Par komandu varu teikt tikai tos labākos vārdus. Protams, bija jau arī pa kādam asākam vārdam, bet tas nekādā ziņā neaizēnoja pacilāto noskaņojumu un neliedza sasniegt godalgoto 1. vietu. Tā ir komanda, ar kuru es vēlētos sasniegt labus rezultrātus kādreiz arī A divīzijā.

Ar treneri Mārtiņu ir ļoti viegli sadarboties. Patīk tas, ka treneris sagatavo pirms katras spēles videomateriālu, kurā tiek parādītas pretinieču vājās un stiprās puses. Mums atliek izpildīt trenera dotos uzdevumus aizsardzībā un sekmīgi izpildīt uzbrukumu.

Taču meitenes un arī treneri bija sarūgtināti, ka neviens no Basketbola Savienības nesagaidīja, atgriežoties Rīgā. Tas tomēr ir pirmais zelts Latvijai šāda veida turnīrā, un, nav svarīgi, vai tā ir A vai B divīzija, meitenes un treneri cīnījās līdz galam un neviena spēle nebija viegla.

Lienes Priedes komentārs
Sākšu ar pašu gatavošanās posmu, tas bija diezgan interesants, piedzīvojām daudz interesantu lietu, kas bija gan labas, gan ne tik labas, bet viss nāca tikai par labu, jo viss, kas notiek - notiek uz labu. Domāju, ja mēs visu to kopā nebūtu piedzīvojuši, tad, iespējams, nebūtu tāds komandas gars, kāds tas bija. Gatavojāmies visnotaļ nopietni, tikai pirmais turnīrs Francijā nebija tik veiksmīgs, jo komanda nebija labākajā formā, tikko bijām uzsākušas treniņu gaitas, taču vēlāk progress bija acīm redzams.

Par pašu čempionātu runājot, komanda bija diezgan saliedēta un nekādi konflikti nebija ne meiteņu, ne treneru starpā. Personīgi es trenējos ar prieku un darīju to ar visu sirdi, jo bija jūtams atbalsts no trenera puses, arī spēlējot nebija ne uztraukums, ne bailes. Komanda noteica mērķi, bet, atšķirībā no iepriekšējās reizes, tas vairs nebija tikai iekļūšana A divīzijā, cīnījāmies par Čempionu titulu, ko arī kopējiem spēkiem sasniedzām. Patiešām kopējiem spēkiem, jo visu meiteņu spēles laiks bija ļoti līdzīgs un katra ieguldīja darbu, lai iegūtu medaļas.

Katrai spēlei gatavojāmies maksimāli nopietni un analizējām pretinieču spēles, katra zināja savu uzdevumu un to arī izpildīja. Gandarījums un prieks par paveikto bija liels, varējām nest Latvijas vārdu Eiropā. Skumji bija tas, ka apkārtējie pret šo mūsu panākumu izturējās visai vienaldzīgi un lidostā sagaidīt komandu bija ieradušies tikai vecāki un draugi. Tad ar skumjām nodomāju, ja vien mēs būtu puiši - viss būtu savādāk, bet nu kas bijis, bijis, saglabāju prieku par medaļu un priecājos kopā ar komandu.

Intervijas turpinājums

LBS nolīgusi padomnieku basketbola attīstības jautājumos. Kā vērtē Kostas Jankova līdzšinējo darbību?
Noteikti informācija un devums ir nepietiekams. Par meiteņu basketbolu, manuprāt, viņam nav vispār nekādas intereses. 2008. gada janvārī četras izlases spēlēja Baltijas jūras kausā, ne reizi neredzēju, ka viņš ienāktu apskatīties U-16 un U-18 meitenes. Ne viņš runāja ar mani, ne U-16 treneri Aigaru Neripu.

Par jaunatnes basketbolu varu pastāstīt mazāk, vienu semināru ar viņa dalību redzēju. Tur nebija nekas īpaši jauns, ko nezinātu mūsu treneri. Vērtīgi ir tas, ka ar viņa dalību tika uzaicināti vairāki speciālisti, slavenākais bija Malkovičs, kurš atbrauca ar interesantām lekcijām. Treneru interesi parādīja nākamās nodarbības pie Jankova. Ja pie Malkoviča bija daudz treneru, uz nākamo nodarbību zāle bija gandrīz tukša. Tas liecina par attieksmi pret speciālistu.

Gaidīju informāciju par bibliotēku un videotēku ar apmācību diskiem, kurus varētu iegūt, skatīties un vērtēt. Par šīm lietām neesmu neko dzirdējis. Datu bāze un bibliotēka par nelielu cenu būtu lielākais ieguvums jaunajiem treneriem Latvijā, ja LBS veidotu videotēku. Pats ieguldu daudz līdzekļus, lai iegūtu šādus materiālus, ir neskaitāmas kasetes par basketbolu, kuras katrs nevar nopirkt. Ja līdzekļus, kurus ieguldīja speciālista algošanā, ieguldītu šādos materiālos, visiem treneriem tas būtu daudz lielāks ieguvums.

Pavasarī bija seminārs, ko vadīja Latvijas jaunie treneri, jauniešu un pieaugušo izlašu treneri. Šajā seminārā vajadzēja būt Kostam Jankovam, lai novērtētu, ko var izdarīt Latvijas treneri, bet viņu tur neredzēju. Cita lieta, ja būtu pieejami Maika Kržiževska („Duke” Universitātes komandas un ASV valstsvienības galvenais treneris) diski, kurus pērku par savu naudu un izmantoju jau piecus gadus. Vērtīgas ir treneru apmaiņas, bet lētāk ir izmantot no diskiem iegūtās zināšanas.

Barons 2008/2009

Kādi ir tavi un Edgara Tetera pienākumi?
Var teikt, ka mēs kopīgi veicam komandas vadīšanu un nepievēršam nozīmi tam, kurš ir nominālais galvenais treneris. Tas ir treneru komandas darbs. Kopīgi plānojam taktiku, izstrādājam treniņu plānu, tam, kā gatavoties nākamajai spēlei. Pārējos pienākumus esam sadalījuši atbilstoši katra labākajām spējām – es vairāk nodarbojos ar savu un pretinieku spēļu analīzi, kas no tā, ko esam iecerējuši, izdevās spēlēs, kas jāuzlabo treniņos. Un spēļu vadīšanu. Edgars vairāk veic tiešo treniņprocesa vadīšanu. Edgars ari daudz palīdz saziņā ar viesspēlētājiem, jo labāk par mani runā angļu valodā un var sniegt precīzākus paskaidrojumus, kad nepieciešams. Esam arī vienojušies, ka Edgars vairāk atbild par spēli uzbrukumā un aizsardzībā, izmantojot cilvēks-cilvēks sistēmu, es par zonu. Viens otru papildinām, lai kopīgi sasniegtu maksimāli labākos rezultātus. Pašreiz lielākie nopelni komandas sagatavotībā ir trenerim Kārlim Muižniekam, kurš iepriekš paveicis milzīgu darbu un mēs to turpinām ar mazām korekcijām. Mēs ar Edgaru to ļoti novērtējam.

Kādēļ sākumā izskanēja informācija, ka galvenais treneris ir E. Teteris? Kā kluba vadība informēja par izmaiņām un vai tas notika 30. decembrī?
Manuprāt, oficiāli tika paziņots, ka komandu turpinās vadīt Edgars Teteris un Mārtiņš Zībarts. To arī mēs kopīgi darām. Mums bija 31.decembrī komandas sapulce, pēc kuras izkristalizējās šāds lēmums.

Pērn diskusijas raisīja LBS lēmums tikai jūlijā informēt par leģionāru skaita limitu klubos...
Visos klubos ir noteikts, kad jāpagarina līgums, ja tas noslēgts pēc sistēmas 1+1. Šim lēmumam bija jābūt ātrāk, jo tas apgrūtināja sastāva komplektāciju. Šāda situācijā grūti saprast, kā komplektēt komandu ULEB Kausa vai Baltijas līgas spēlēm. Lēmums ļāva Latvijas spēlētājiem diktēt noteikumus klubiem, jo viņu ir maz un viņu cenas/kvalitātes attiecība ir divas reizes lielāka nekā tāda paša līmeņa amerikāņu spēlētājiem. Viens no spēlētājiem, ko nolūkojām, noslēdza līgumu ar NBA komandu Maiami „Heat”, vēl viens devās uz Itālijas virslīgu, viens Polijas „Turow” klubā, kas pērn bija astotajā vietā Eiropas kausā – labi spēlētāji par mums tobrīd atbilstošiem līdzekļiem. Noslēdzot līgumus ar tādiem spēlētājiem, varbūt varētu daļēji atpelnīt viņos ieguldītos līdzekļus, ja viņi pie mums progresētu un par viņiem rakstos interese no citiem klubiem.

Mačā pret Nevežis līdera lomu īsajos pārtraukumos vairākkārt uzņēmās Adomaitis, kamēr Šķēle galīgi nevietā nopelnīja tehnisko, vai ar tevi pie stūres kapteinis paliks līdzšinējais?
Jā, komandas kapteinis mums ir un būs Armands. Šeit nekādas izmaiņas nav paredzētas. Daiņus Adomaitis ir ļoti labs, gudrs, pieredzējis spēlētājs un liela autoritāte mūsu komandā. Var teikt, komandas dvēsele.

Vairākkārt izskanējusi informācija, ka pēc spēlētāja karjeras beigām Adomaitis varētu sākt trenera karjeru „Baronā”, komentārs par to?
Pagājušajā gadā braucot mājā no Rostovas par šo tēmu runāju ar Daiņusu un viņš atklāja, ka plāno nākotnē strādāt par treneri. Domāju, ka viņš būs lielisks treneris un sasniegs tik pat augstus panākumus trenera darbā, kā to izdevies spēlētāja karjerā. Viņam piemīt visas īpašības un dotības, kādas nepieciešamas labam trenerim. Par to esmu informējis kluba ģenerālmenedžeri un prezidentu.

Gusts pārgājis uz Grieķijas klubu...
Par šo lietu precīzāk būtu jājautā kluba vadībai. Kluba prezidents nelika šķēršļus Gustam jauna kluba meklējumos un droši vien šis bija labākais piedāvājums spēlētājam un klubam.