Trajkovičs: "Dzert un spēlēt esot normāli"

- Kāds ir jūsu paša vērtējums, pirmkārt, par izlases sasniegto rezultātu, un otrkārt - parādīto spēli?
- Pirmkārt, mēs sasniedzām lielisku rezultātu - tikām cauri kvalifikācijai, un tas ir pats svarīgākais. Apstākļos, ar kādiem nācās saskarties - ar daudzajiem savainojumiem, ar dažādiem iemesliem, kuru dēļ vairums spēlētāju īsākus vai ilgākus laika posmus nevarēja trenēties kopā ar izlasi - diemžēl, mēs spēlējām basketbolu, ar ko neesmu apmierināts. Mums vienkārši nebija laika trenēties kopā, nebija neviena pārbaudes turnīra, ko mēs būtu aizvadījuši pilnā sastāvā. Šajos apstākļos iznākums ir labs, kaut gan spēle varēja būt labāka. Nākamgad, ja spēlētājs gribēs būt nacionālajā izlasē, viņam būs jāierodas 40 dienu pirms čempionāta - lai būtu iespēja spēlēt kopā un aizvadīt pārbaudes spēles pilnā sastāvā.

- Daudz runāts par Biedriņa lomu komandā - vai tā bija adekvāta?
- Jā, man vēl Latvijā uzdeva šādus jautājumus: kādēļ es tik daudz izmantojot Andri Biedriņu? Kāpēc visas piespēles nonāk zem groza? Manās acīs tas ir stulbs jautājums! Biedriņš ir spēlētājs, kurš met pa grozu ar vairāk nekā 65% precizitāti! Biedriņš ir viens no 25 labākajiem spēlētājiem NBA! Biedriņš ir un būs mūsu galvenais spēlētājs, un bumba viņam jāiespēlē. Savukārt viņam jābūt gatavam izspēlēt to atpakaļ. Varbūt dažas reizes viņš nepamanīja šādas situācijas un nospēlēja pats tur, kur nevajadzēja - teiksim pret Portugāli, kur viņam bija sešas kļūdas, no kurām divas varēja nebūt, ja bumba būtu izspēlēta ārā. Taču Andris spēlēja ļoti labi, palīdzēja mums ļoti daudz, un tās ir divas pilnīgi atšķirīgas komandas - izlase ar Biedriņu, un izlase bez viņa. Un tas ir iemesls, kāpēc mani izbrīna jautājumi par to, kāpēc bumba visu laiku tiek iespēlēta viņam. Un kāpēc "Lakers" visu laiku dod bumbu Kobem Braiantam? Tāpēc, ka visi zina, ko viņš izdarīs ar bumbu! Tajā pašā laikā, ja es palikšu treneris, mēs izmantosim visus spēlētājus, un zināsim, kā to izdarīt. Varbūt šogad es pieļāvu kādas kļūdas, taču man vienkārši fiziski nebija laika, lai sagatavotu šīs sadarbības. Mums nebija laika daudzām detaļām, nebija laika, lai spēlētu kopā. Aizsardzībā pret pick`n roll var spēlēt septiņos astoņos veidos, bet mums bija laiks iepraktizēt tikai vienu no tiem! Tādēļ arī neesmu apmierināts ar to, kā šajā turnīrā nospēlējām gan uzbrukumā, gan aizsardzībā - jo zinu, ka varējām spēlēt daudz, daudz labāk, ja vien būtu bijis laiks normāli sagatavoties. Tas ir tas, ko vēlos mainīt nākamgad.

- Izlases līderi kā Helmanis un Janičenoks intervijās Latvijas presei par spēles stilu izteikušies kritiski - izlasē bijis tikai viens spēlētājs, un 90% kombināciju bijušas uz Biedriņu, pārējie palikuši statista lomā, kaut gan būtu varējuši palīdzēt daudz vairāk un efektīvāk.
- Tas ir viņu viedoklis. Iespējams, viņi juta, ka varētu būt labāki spēlētāji, ja Andra nebūtu - par to es nezinu. Taču, kas attiecas uz mani - uzskatu, ka visiem bija ļoti laba iespēja, un mums bija pietiekami daudz kombināciju, kas bija vērstas uz ārējās līnijas spēlētājiem. Visiem bija brīvi metieni. Taču vissvarīgākais ir detaļas, un īpaši attiecībā uz ārējiem spēlētājiem. Bija kombinācijas arī ārējiem spēlētājiem, taču vairumā gadījumu tās nebija veiksmīgas tieši detaļu dēļ. Lielie spēlētāji nezināja, kā uzlikt bloku, mazie - kā to izmantot. Ar to mums bija milzīgas problēmas, un vieglākais ceļš bieži vien bija izvēlēties kādu sadarbību uz Andri - lai viņš to nokārto. Tik īsā laikā, kāds mums bija, lai sagatavotos, bija neiespējami sagatavot kaut ko daudz vairāk un citādāk. Katram ir savs viedoklis - šiem spēlētājiem savs, bet man - savs. Varbūt viņiem ir taisnība, un droši, ka es uzklausīšu visus - īpaši jau tik pieredzējušu spēlētāju, kā Uvis Helmanis.

- Vai tas nozīmē, ka Latvijas izlases spēles stils nākamgad mainītos, ja būtu laika pienācīgi sagatavoties?
- Neapšaubāmi. Mums būtu daudz vairāk risinājumu, dažādāka spēle. Taču ar šādu sastāvu pret šīm komandām tas bija labākais, ko varējām realizēt. Ceru, ka nākamgad būs gan pilnvērtīgāks sastāvs, gan vairāk laika sagatavoties

- Pieminējāt Šķēli, arī par to izskan neizpratne. Vispirms padzināt no izlases gan viņu, gan Janičenoku, tad aicinājāt atkal atpakaļ, un beigās sanāca, ka nebija ne spēlētāja, ne cerētā rakstura stingrības parauga un disciplīnas. Ko varat teikt par to?
- Janičenoks sāka trenēties ar mums no pirmās dienas, brauca uz turnīru Krievijā, bet Šķēli tikmēr nācās atstāt Rīgā pleca savainojuma dēļ. Viņam šajā laikā bija sarunātas deviņas terapijas, lai uzlabotu situāciju, taču pēcāk izrādījās, ka viņš bija ieradies tikai uz piecām no tām. Pēc atgriešanās problēma joprojām bija aktuāla, viņš tomēr gribēja trenēties, taču pastāvīgi neņēma vērā manus ieteikumus - ierasties laikā uz pusdienām, būt kopā ar komandu. Viņš nenāca uz brokastīm, ignorēja kopējās komandas lietas. Būtu jāciena savi komandas biedri un treneri, bet no Šķēles puses tā nebija. Tad viņš neieradās uz treniņiem, un man ar to bija pietiekami, lai saprastu, ka šoreiz viņš nebūs komandā. Ar Janičenoku viss bija labā kārtībā līdz brīdim, kad viņš pateica, ka viņam ir jānokārto kāda svarīga privāta problēma. Devu viņam trīs dienas laika, lai atrisinātu to un atgrieztos, un Janičenoks atgriezās. Nesaprotu, kā kāds var bāzt vienā maisā šos divus gadījumus, kas ir pilnīgi atšķirīgi!

- Kāda šobrīd ir jūsu situācija ar izlasi?
- Mans kontrakts beidzās ar 1. oktobri. Tajā ir ietverta iespēja pagarināt, taču par to vēl jāpanāk vienošanās. Pagaidām man vēl neviens nav piezvanījis un painteresējies, kādā ir situācija.

- Tātad ar LBS prezidentu Kehri pēc turnīra neesat runājis? Piektdien konferencē viņš no tribīnes izteica šaubas, vai Trajkovičs būtu labākā kandidatūra nākamā gada finālturnīram.
- Viņam ir šaubas, ka es esmu labākā kandidatūra? Tad, iespējams, tas arī ir iemesls, kāpēc man neviens līdz šim nav piezvanījis... Iespējams viņiem vajadzīgs laiks to visu izsvērt un pieņemt lēmumus. Šobrīd nav iemesla steigai. Nākamā gada čempionāts ir ļoti svarīgs, un tāpat jautājums par treneri - to nevar sasteigt. Noteikti vajadzīgs kāds, kurš spētu saprast un pieņemt Latvijas basketbola īpatnības. Arī man tās šķiet ļoti dīvainas. Latvijas spēlētāji vēlas vienlaikus gan ballēties un lietot alkoholu, gan spēlēt labu basketbolu. Es savukārt esmu profesionālis, un Serbijā kas tāds nav iedomājams - dzert, spēlēt azartspēles un cerēt uz labu spēli. Es mēģināju būt treneris, kas cenšas to saprast - dažkārt nebūt izmeklētājs, bet vienkārši treneris, kurš pēc labākās sirdsapziņas trenē tos spēlētājus, kas ir. Netaisīju izmeklēšanas, jo saprotu, ka Latvija nav Serbija - šeit nav 100 labu spēlētāju, kuriem jāuztraucas par savu vietu komandā. Iespējams, federācijai izdosies atrast kādu, kam tas nesagādās problēmas un nebūs šķērslis sagatavot ļoti labu komandu - ļaujot spēlētājiem ballēties līdz rītam, un pēc tam vēl visus vinnēt. Latvijā jautāju par šo lietu daudziem, un visi teica, ka tas ir normāli - izlasē ir brīvprātības princips, un, ja mēģinātu to spēlētājiem aizliegt, varbūt beigās nebūtu, kas spēlē vispār. Izrādījās, ka dažkārt jābūt aklam un nedrīkst reaģēt uz šādām lietām, jo atrast 12 spēlētāju, kas būtu pilnībā nodevušies izlasei un darbam, Latvijā vienkārši nav iespējams. Ko man darīt? Palikt vispār bez spēlētājiem? Tā ir milzīga Latvijas basketbola problēma.

- Pagājušonedēļ parādījās ziņas, kas apšauba jūsu profesionālo biogrāfiju - kā varat komentēt tur minētos faktus?
- Jā, dzirdēju par to. Persona, kas mēģina spēlēt šīs spēlītes... Nezinu, kas to visu ir pasūtījis, jo viss, kas ierakstīts manā biogrāfijā - viss ir patiesība. Piemēram, man ir mans kontrakts ar Klīvlendas "Cavaliers", es varu to parādīt šai personai, taču negribu ar to plātīties publiski. Manā skatījumā, tas ir apkaunojums nevis man, bet viņai. Es tiešām nezinu, kādēļ tas viņai bija vajadzīgs, taču - ja vien basketbola federācija grib mani atbalstīt, esmu gatavs visus nepieciešamos papīrus uzrādīt tiesā. Bet negribu šo lietu risināt caur medijiem. Tas, ko varu pateikt - esmu ļoti lepns ar savu biogrāfiju, un tajā viss ir patiess.

- Kas ar 10 000 spēlēm, ko it kā esat vadījis?

- Saprotams, ka tas bija pārpratums - kurš gan būtu spējīgs novadīt 10 000 spēļu?! Es gribēju teikt 1000 spēles, taču mana angļu valoda varbūt nav tik laba un reizēm sanāk kaut ko pārteikties vai tikt pārprastam. Biju domājis, ka tas būs tāpat saprotams, ka par 10 000 spēlēm runa nevar būt nekādi. Tā vienkārši bija mana kļūda - katram taču gadās pārteikties un pateikt kaut ko, kas patiesībā ir pilnīgi muļķīgs.