Viedoklis: Kāds labums VEFam no lokauta beigām un vēl šis tas

Lai arī iegāja spēlē ar uzreiz negatīvu darbību – palaistu garām pretinieku, kurš gājienu noslēdza ar "2+1" -, par Batleru izdarīt secinājumus vēl nevar, nevajag un arī nedrīkst. Batlers, pirmkārt, ir trešais, nevis, kā vakar izmantots, ceturtais numurs. Atklāts ir jautājums, cik viņš fiziski būs gatavs nosegt pretinieku trešos numurus, taču tieši šādas miesas būves mazais uzbrucējs ir tas, kas pietrūkst VEF. Janičenoks šobrīd veic trešā numura funkcijas, taču, ja atbīdam Dairi uz pirmo, tad Valters un Janičenoks varētu dalīt otrā numura laiku, un Janičenoks ar Batleru – trešā numura laiku. Plus vēl ir Jahovičs, kurš, esot vesels, noteikti arī var dot labu ieguldījumu kā mazais uzbrucējs.

Protams, vēl jāpavēro, kas notiks ar Batleru, ņemot vērā aizokeāna jaunumus par lokauta beigšanos, jo teorētiski uzbrucējam ir spēkā esošs līgums līdz šīs sezonas beigām ar "Spurs". Un tad jau atkal būs jāatgriežas pie komplektācijas darba, proti, trešā numura meklēšanas. Varbūt ir vērts tomēr meklēt tepat Latvijā, viens vīrs Vidzemē jau ilgāku laiku pelna nopietnāku līgumu, pie tam viņa kondīcija, lai arī pagātnē nav bijusi spoža, tik un tā uz šo mirkli ir labāka nekā Batleram. Vēl viena labā ziņa NBA lokauta beigu sakarā - iespējams, tagad būs vieglāk atrast komandu Perijam. Eiropā tirgus būs nedaudz atdzīvojies, klubi meklēs aizvietotājus saviem prom-aizbraukušajiem vīriņiem. Ja tic Valda Valtera tweetotajam, tad kluba vadība jau atzinusi Periju par neatbilstošu un meklē klubu, kur amerikānim doties, lai nebūtu jāmaksā kompensācija par līguma laušanu. Tagad galvenais, lai kurš būtu VEF ģenerālmenedžera funkciju veicējs (jo oficiāli tāda amata, šķiet, nav), nenogulēt un iesmērēt galvassāpes ar nosaukumu "Marks Perijs" kādam citam klubam.

Dairis joprojām ir labākais VEF saspēles vadītājs. Līdz ar to komplektācijas darbs šajā pozīcijā saucams par izgāšanos – paredzētais pirmais saspēlnieks Perijs realitātes rangā ir pēdējais, ar Miledžu kā pirmo saspēlnieku var tikai aizlāpīties, nevis rādīt konsekventi labu sniegumu. Perija minūtes pavisam mierīgi var nospēlēt arī Kaufmanis, tikai kādam komandā derētu Butautam atgādināt, ka Jānis nav nekāds jaunais, bet ir Bertāna vienaudzis. Eiropā arī no 91. gadiem jau prasa atbildību un konkrētus uzdevumus laukumā, nevis iesildīšanos ar komandu un braukāšanu līdzi n-tos kilometrus. Kaufmanis ir divus gadus vecāks, pie tam jau ar divām individuāli ļoti pieklājīgām sezonām Baltijas elitē.

Simsa aizsardzība ir zem katras kritikas un atļaušos nepiekrist Edgaram Buļam par to, ka, ja viņš ir tik efektīvs uzbrukumā, tad varam piedot viņam kļūdiņas (slinkošanu? negribēšanu? vienkārši nesaprašanu?) aizsardzībā. Ja tu iemet 14, bet arī ielaid 14 vai vairāk, tad jēgas no tevis nav. Labi spēlētāji ir tie, kuri ne tikai māk iemest paši, bet arī māk neļaut to izdarīt pretspēlētājam. Tas pats attiecināms uz labas komandas definēšanu. Kā šodien atceros Kurtinaiša teikto "Mēs brazīliešu futbolu nespēlēsim", bet šodienas realitāte jau ar citu leišu karali pie ruļļiem rāda pretējo.

VEF ielaida maz punktus, tikai 60, kas ne tikai salīdzinoši ar iepriekšējiem mačiem, bet arī uz kopējā Eiropas augstākā līmeņa basketbola fona, ir ļoti labs rādītājs. Toties mačs lieliski parādīja, ka ar spēli savā laukuma galā joprojām iet kā pa viļņiem. Dažkārt, sevišķi pirmajā puslaikā, šķita, ka melnajās formās tērpusies mana amatieru komanda, nevis profesionāli spēlētāji - uz parastām ieskriešanām ielaisti punkti, nepieslēgšanās aizsardzībā līdz galam (pirmais to izdara, nākamais - ne)...

Kas iepriecina – agresivitāte uzbrukumā. Paskatoties statistikā izmesto trijnieku daudzumu, šķiet, ka tā nekādā gadījumā nevar būt Latvijas komanda – tikai seši tālmetieni. Pie tam ne jau pret komandu, kurai trūka gara auguma ceturto un piekto numuru. 38 izmesti soda metieni arī droši vien ir kaut kāda rekorda cienīgs rezultāts, vēl jo vairāk ņemot vērā tikai desmit "Budivelnik" metos brīvmetienus. Otra lieta – raksturs. Komanda nevis raksturīgi latviešiem bija vadībā un pazaudēja pārsvaru, bet tieši otrādāk – bija iedzinējos, nesalūza paši, bet salauza pretinieku. Ar aizsardzību (vai tik ne desmit minūtes pēc kārtas pirmo reizi šosezon labi spēlējam aizsardzībā?) un atraisītu uzbrukumu, kurā bumba laiski kustējās pa perimetru un arī iekšā-ārā kā tam ir jābūt modernā basketbolā.

Vēl jo vairāk prieks, ka to izdarīja trīs latviešu vīri ārējā līnijā un divi melnā darba leģionāri Keina un Kavaļauska personās zem groziem, kamēr, iespējams, dārgākie vasaras pirkumi to noskatījās no soliņa. Komandā gan valdot labs mikroklimats, tāpēc domāju, ka tam, kurš to izdarīja un kurš uz to noskatījās, vairāk uzmanību pievērš skatītāji, vērtētāji un treneri, nevis paši spēlētāji. Tā tam arī jābūt!

Kā jau treneris Butauts sacīja pēc mača, pie kā strādāt, netrūkst, un tas arī tiks darīts. Lai izdodas!