Edgars Jaunups: "VEF interese ir VTB līgas attīstībā"

Eirolīgas un VTB līgas 15. aprīļa vienošanās ietver sekojošus principus:
1) Katra valsts saglabā to pašu vietu skaitu Eirolīgā un Eiropas kausā,
2) VTB līga tiek iekļauta Eirolīgas sacensību struktūrā,
3) Klubu sacensību kalendārā tiek atstāts laiks, lai katrs VTB līgas dalībnieks varētu startēt nacionālajā čempionātā (neprecizējot, regulārajā sezonā vai tikai “play-off” sacensībās).

Vienošanās detaļas plānots apspriest VTB līgas padomē 2. un 3. maijā Viļņā, kā arī Eirolīgas ģenerālās asamblejas sēdē maija vidū Stambulā

“Latvijai ir viens fundamentāls, pamata priekšnoteikums dalībai VTB līgā – lai tajā būtu pārstāvētas Lietuva un Polija. Neesot šīm valstīm, parādīsies jautājums, vai līgā ir vieta Latvijai. Ja nebūs Latvija, nebūs arī Igaunija. Ja atskaitām minētās valstis, paliek pavisam cits projekts ar Krievijas, Kazahstānas un Baltkrievijas līdzdalību,” sarunas gaitā uzsver Jaunups.

Austrumeiropas Profesionālā basketbola līga. Vai turpmāk VTB Vienotajai līgai būs jauns nosaukums?
Lēmumi nav pieņemti, taču vispārējais noskaņojums liecina, ka nosaukuma maiņa būtu muļķīga. VTB Vienotās līgas zīmols veidots trīs gadus, ieguldīti līdzekļi tā atpazīstamības veicināšanai gan Krievijā, gan ārpus tās. Nosaukuma maiņa būtu nemērķtiecīga, neracionāla un kļūdaina. Domāju, ka līgas pastāvēšanas un attīstības gadījumā tas nemainīsies, turklāt ļaus saglabāt titulsponsoru – VTB banku. Ja runājam par Krievijas dominanci līgā, tā izpaužas tādējādi, ka Krievijas basketbola federācija un tās pārstāvji velk to laivu uz priekšu – piesaista finansējumu. Juridiski līga ir vienlīdzīga visu valstu klubiem un federācijām-dibinātājām. Jauna nosaukuma lietošana arī šajā ziņā būtu nepareiza.

Tu teici par federācijām-dibinātājām. Tās var piedalīties līgas padomes sēdēs?
Nacionālās federācijas var piedalīties, iesaistīties un strādāt pilnā apmērā. Tā noticis no pirmsākumiem, īstenojot līgas optimālo attīstības scenāriju. Principi tiek ievēroti.

Līgas dibināšanas laikā pārstāvēju Latvijas Basketbola savienību kā ģenerālsekretārs, vēlāk – kā valdes loceklis. Pēc trīs gadu darbības šķiet, ka jāpārkāpj tikai aste, lai līga pārietu nākamajā attīstības posmā. Tagad ir pats grūtākais brīdis pārveides laikā. Brīdis, kurā jāiesaistās visiem līgas dibinātājiem, noformulējot viedokli par līgas nākotni. Pirms padomes sēdes paredzētas diskusijas federāciju valdēs, lai saņemtu mandātu darbam un attiecīgi rīkotos.

Cits pēc cita notiks BBL, VTB un Eirolīgas “Četru Fināli”. Kāda ir līgas darba kārtība maijam?
Tāda kārtība arī ir. VTB finālturnīrā Viļņā un Eirolīgas finālos Stambulā paredzēti nākamie sarunu raundi, lai iezīmētu nākamās sezonas aprises. Trešajā maijā pulcēsies VTB Vienotās līgas padome. “VEF Rīga” pozīcija – lielā mērā arī LBS pozīcija pēc sarunām ar Voina kungu – paredz, ka jāatrod risinājumu, kurš apmierinās visas valstis. Neatrodot tādu risinājumu, pazaudējot kādu valsti, līgas projekts draud izgāzties. Ja notiks izgāšanās, tā nebūs tikai viena gada vai konkrētu cilvēku neveiksme. Tā būs visa reģiona neveiksme ilgā laika periodā, nākotnē apgrūtinot citas iniciatīvas īstenošanu. Atbildība par gaidāmo lēmumu ir liela, jo nesenā pagātnē bijuši neveiksmīgi projekti un VTB līgas sākumā bija jūtama savstarpēja neuzticība.

Piektdien, 20. aprīlī, “VEF Rīga” nosūtīja vēstuli līgas vadībai, aicinot padomes sēdē runāt (par nākotni) tik ilgi, kamēr atrastu visām līgas dalībvalstīm un klubiem saistošu risinājumu. Sarunas ar Eirolīgu jāturpina brīdī, kad šāds risinājums ir atrasts.

Lietuva, Polija un Ukraina ir trīs kritiskās valstis?
Tādu apgalvojumu varētu izteikt arī par Latviju, taču pie mums debates nav tik skaļas, jo mums ir pozitīva pieredze ar Kontinentālo hokeja līgu. Atceroties situāciju pirms četriem gadiem, Latvijā bija līdzīga ažiotāža kā šobrīd Lietuvā. Tika rauti mati, sists pie krūtīm, pasludināts, ka “Latvijas hokejs ir miris”. KHL labo pieredzi šodien var uzskatīt par paraugu. Pat, ja kāds vēlas sacelt ažiotāžu, lielākā daļa no tā saucamā “Krievijas lāča” vairs nebaidās.

Lietuvas sportā tā ir pirmā pieredze darbā ar Krieviju. Polijā un Ukrainā – tāpat. Viņi ir tādā periodā, kurā mēs bijām 2008. gadā. Kritiskas ir trīs valstis. Man, kā kluba un Latvijas pārstāvim, ir viens fundamentāls, pamata priekšnoteikums dalībai VTB līgā – lai tajā būtu pārstāvētas Lietuva un Polija. Neesot šīm valstīm, parādīsies jautājums, vai līgā ir vieta Latvijai. Ja nebūs Latvija, nebūs arī Igaunija. Ja atskaitām minētās valstis, paliek pavisam cits projekts ar Krievijas, Kazahstānas un Baltkrievijas līdzdalību.

Līgai pretīmnākoša ir Čehija, kuras klubs spēlējis Adrijas līgā un VTB līgā, spējot novērtēt starpību. Viņi saka, ka redz atšķirību, augsti vērtē līgu un grib šeit palikt. Pirmajos gados esam atraduši risinājumus, kuri apmierina “Žalgiri” un “Lietuvos rytas”. Tās ir labas ziņas. Parasti minētos lietuviešu klubus viena projekta ietvaros nekas un nekad nevar apmierināt.

Kādas priekšrocības VTB līgā saskata čehi?
Adrijas līga vairāk līdzinās Baltijas nekā VTB līgai. Pirmie divi ir reģionāli turnīri, neliekot uzsvarus uz televīziju un mārketingu. VTB idejas pamatā ir komerciāls projekts, kas klubiem nav mazsvarīgi. Darba ir vairāk nekā padarītā, taču ideja ir spēcīga. Savukārt Adrijas un Baltijas līgas klubiem nodrošina nepieciešamo spēļu skaitu apstākļos, kad nacionālajos čempionātos vērojams iekšējās konkurences trūkums. Manuprāt, Baltijas līga ir zaudējusi iespēju kļūt par tik nopietnu turnīru, kāds tas veidojās pirms pieciem gadiem. Diemžēl, tas tika pasēts. Tagad tā nodrošina nepieciešamo spēļu apjomu, zaudējot saiti ar mārketingu un skatītāju piesaisti.

VTB līgā – tieši pretēji. Vadība seko, lai nodrošinātu kvalitatīvas televīzijas pārraides un neprasa klubiem naudu. Tiek veicināta publicitāte un darbs ar sponsoriem. Ja klubs nepaveic prasīto, bonusi tiek zaudēti. Tiek izmantota burkāna un patāgas metode, trešajā darba gadā līgas spēlēm kļūstot par nozīmīgu notikumu. Pat Latvijā, par Lietuvu nerunājot, kur spēles pulcē pilnas arēnas Viļņā un Kauņā. Čehi to redz.

Kādas summas VEF ir ieguvis bonusos?
2011. gada sezonā “VEF Rīga” līgā izcīnīja tikai trīs uzvaras – divas pār “Kalev/Cramo”, vienu mājās pār “Azovmash”. Bonusos saņēmām nepilnus simts tūkstošus eiro. Pie pagājuša gada spēļu apjoma tie nosedza gandrīz visus ceļošanas izdevumus līgas ietvaros. Tas nav maz. Šogad dalījām devīto un desmito vietu, tāpēc summa būs lielāka. Ņemot vērā, ka izbraukumos spēlējām vairāk un tālāk, visus ceļošanas izdevumus tie nenosegs. Šogad bija astoņi lieli izbraukumi, pērn – pieci.

Kāda būs VEF pozīcija sarunās?
Pirmkārt, jāizdara viss, lai projekts neizjuktu. Esam tikuši pietiekami tālu, lai runātu par nākotni. Eirolīga grib vienoties, nevis apkarot un iznīcināt projektu. Panākt darījumu. Tā ir pirmā labā ziņa.

Otrkārt, jāpanāk izdevīgu vienošanos. Neapmierinātie būs vienmēr, tāpēc jāsēžas pie galda un jārunā tik ilgi, kamēr atrastu visiem izdevīgu kompromisu, ar kuru iet pie Eirolīgas. Tas nav vienkārši, jo VTB līga ir daudzu valstu organizācija. Zināms, ka būs vajadzīgs pārejas periods. Domāju, ka trešajā maijā pie šāda risinājuma nonāksim.

Šobrīd vairāk izskan emocijas bez racionāla izskaidrojuma. Taču emocijas ir pamatotas. Jo – ziņas nāk vēlu, nāk pēkšņi un uz tām ir jāreaģē strauji. Tas nav labs stils, kā pieņemt vēsturiskus lēmumus. Vēsturiskus lēmumus pieņem diskusijās, tāpēc nevaru pārmest nevienam neapmierinātajam gan Lietuvā, gan Latvijā.

Piemēram, (Eiropas basketbola līgu apvienības) ULEB un FIBA izlīgšana ne tuvu nav perfekta, taču tā lēnām notiek gadiem. ULEB ir pieredze tādās situācijās, tāpēc ir ļoti svarīgi panākt visu līgas klubu kopēju nostāju. Vienošanās nebūs strauja, tā notiks pakāpeniski.

Redzot straujo attīstību, ULEB Eirolīga centās ielikt VTB līgu rāmjos. Darot to šādā ceļā, tas notiek pareizi. No pirmās dienas esmu teicis, ka VTB līga nedrīkst kļūt par Eirolīgas un Eiropas kausa konkurenti. Tai jābūt kā reģionālam turnīram, kas aizstāj nacionālo čempionātu regulārās sezonas. Šajās valstīs nacionālais čempionāts nav tik augstā līmenī kā Spānijā. Eirolīgas un VTB līgas 15. aprīļa vienošanās ir solis pareizā virzienā.

Piramīdas otrais akmens?
Jā.

Eirolīga ir gatava gaidīt. Cik gara ir Krievijas un Lietuvas klubu pacietības josla?
To redzēsim pēc trešā maija, taču vajadzība pēc regulārā čempionāta ir tik liela, ka ceru uz valstu un klubu sapratni. Projektu var izjaukt, taču – pie kā mēs atgriezīsimies? Kur atgriezīsies “Žalgiris” ar piecpadsmit tūkstošu arēnu un vairāk nekā desmit miljonu budžetu? Kādas spēles un turnīri viņiem būs?

Atgriezties var pagātnē. Šodien formulā braucam ar 2012. gada mašīnu, pēkšņi nākamgad brauksim ar, piemēram, 2001. gada modeli. Nav vienkārši. Arī Krievijas klubi grib spēlēt ar “Žalgiri”, “Lietuvos rytas”, Gdiņas “Prokom”. Viņiem nav tik interesanti spēlēt pret Maskavas apgabala klubiem, kuri vienu brīdi veidoja gandrīz pusi Krievijas čempionāta dalībnieku.

Interese visās valstīs un iesaistītajos klubos ir liela. Tā nav tiekšanās pēc līgas bonusiem. Klubi tiecas pēc spēļu un organizācijas kvalitātes, attīstības perspektīvas, līgas izaugsmes potenciāla. Latvijā ir KHL labais piemērs. KHL ir ledlauzis, kas izlauzis ceļu. Jaunu ledu nav jālauž, ceļš ir. Citās valstīs tādu piemēru nav, bet pirmie trīs projekta gadi nav palikuši bez sekām. Lietuvā izskan viedokļi, ka (Lietuvas Basketbola līga) LKL ir svarīgāka nekā VTB līga. Tās ir emocijas. Politika vietējam patriotiskajam Lietuvas basketbola līdzjutējam.

Kopumā lietuvieši ir ļoti konstruktīvi un pragmatiski. Andrejs (VTB līgas ģenerāldirektors Širokovs) teica, ka 20. aprīlī runājis ar Lietuvas klubiem un tur visi meklē risinājumus. Piemēram, klubi, kuri piedalās VTB līgā, vietējos čempionātos izspēlē zināmu apļu skaitu. Tā ir pozitīva lieta, pret kuru nevienam nav iebildumu.

Līgas amatpersonas runā par stingrākām prasībām klubiem. Zālēs jābūt vismaz 3500 vietām, spēļu datumi ir stingri fiksēti. Ir zināms, cik līgas klubi var izpildīt prasības?
Tādu ziņu vēl nav, taču tās ir līgas padomes dienas kārtībā. Pastāv ilūzija, ka labas sacensības iespējamas tikai tad, ja ir laba komanda. Tā nav. Svarīgi, vai uz pilsētu var ērti aizbraukt, ideālā variantā – ar lidmašīnu, nevis kratoties simtiem kilometru tikai tāpēc, ka klubs ir tālu no pilsētas ar lidostu, bez viesnīcām un tamlīdzīgi. Taču – jābūt pārejas laikam, nevis visu prasību izpildei 2012. gada septembrī. Ja klubs apzinās situāciju, strādā ar valsti un pašvaldību, iespējas turpināt startēt ir.

Latvijā visi ir gudri, sakot, ka profesionālajiem klubiem visu jānodrošina pašiem. Realitāte ir, ka tā neko nevar izveidot. Piemērs – Lietuva. Valsts un pašvaldība uzceļ “Žalgira” arēnu, nodod to klubam apsaimniekošanā ar domu, lai nopelnītais veido kluba ienākumu bāzi. Jāsaprot, ka valsts, pašvaldība un uzņēmēji tikai, kopā sadarbojoties, tādās mazās valstīs kā Latvija vai Lietuva var kaut ko izveidot. Ja tā nebūs, profesionālais sports pasaulē koncentrēsies tikai lielpilsētās un lielās valstīs. Mēs to negribam. Mēs gribam un varam būt konkurētspējīgi, taču jāliek spēkus kopā.

Svarīgi, lai tas nenotiek pēkšņi, nostādot fakta priekšā, situācijā, kurā nav izejas. Lēmumi var būt nepatīkami, prasīt pielāgošanos no kluba puses, bet ir vajadzīgs laiks. Pārejas periods, kurā var saprātīgi attīstīties un izdarīt nepieciešamo.

Krievijas Profesionālās basketbola līgas klubu sēdē 16. aprīlī izskanēja viedoklis, ka VTB jāspēlē desmit, nevis astoņiem Krievijas klubiem. Diskusijās kopējais klubu skaits svarstās no 16 līdz 20 komandām.
2012. gada sezonā regulārajā čempionātā spēlēja 18 klubi. Krievijas čempionāta “play-off” spēlēs šogad neiekļuva viens no Eirolīgas grandiem – Kazaņas “Unics”. Tas ir stāsts par to, ka viena komanda nedrīkst vienlaikus spēlēt trīs turnīros pat, ja tā ir Eirolīgas “Top 8” komanda. Kazaņa iekļūst Eirolīgā, ceturtdaļfinālā spēlē pret “FC Barcelona”, taču, ko tas dod, ja neizdodas iekļūt Krievijas “play-off”? Var labi nostartēt divos turnīros. Trīs ir par daudz un labi, ka cilvēki sāk to saprast.

Krievijas vēlme par desmit klubu dalību ir tāda pati kā diskusija par Lietuvas trešo vai Latvijas otro klubu. Ierobežojumi ir visiem. Domāju, ka astoņpadsmit klubi ir optimālais skaits. Var augt līdz divdesmit, taču ne vairāk, jo perspektīvā uz līgu skatos, kā vienas nevis divu grupu turnīru. Ja līgā divu apļu turnīrā startētu 18 klubi, tas nozīmētu 34 spēles regulārajā sezonā, “play-off” spēles, plus dalību Eiropas kausos. Tas būtu optimālais risinājums. Jāņem vērā, ka nākamgad Eirolīgā “Top 16” spēļu skaits pieaugs no sešām spēlēm līdz četrpadsmit. Ja VTB līgā būs vēl vairāk klubu, atkal radīsies problēmas ar spēļu skaitu, kas būtu pārāk liels.

Lai padarītu kalendāru atbilstošu, Krievijas klubiem būs iespēja piedalīties VTB līgas kvalifikācijā, līdzīgi, kā to 2011. gada septembrī darīja virkne citu valstu klubu. Divdesmit klubi būtu maksimums.

Vadošie klubi spiedīs uz leju.
Ja skatās pēc šībrīža situācijas, nākamgad regulārajā sezonā vēl varētu būt divas grupas. Ja divās grupās ir pa desmit komandām, problēmu nav.

Savlaicīgs plānojums, fiksēts kalendārs neradīs grūtības?
VTB līgas kalendārs vienmēr ir bijis zināms laicīgi. Iespēja, ka uzzināsim visu spēļu laikus divus mēnešus pirms sezonas sākuma, ir laba. Problēma ir, ka četrus mēnešus pirms nākamās sezonas nezinām, vai būs pati līga. Kalendāru pirms Eirolīgas tāpat paziņot nav iespējams. 2011. gadā VTB līgas kalendārs tika publiskots jūlija beigās. Tagad ir aprīļa beigas un vispirms jānodrošina, lai līga nākamgad būtu. Jāņem vērā specifiskais vēsturiskais mirklis. Ceru, ka tā ir šī gada īpatnība, nevis ilgstoša prakse.

Ņemot vērā Eirolīgas “Top 16” kalendāru, VTB regulārās sezonas pirmā puse kļūs blīvāka. Vai tas nozīmē, ka būs nepieciešams tālāks dalības samazinājums nacionālajos čempionātos?
Situācija ir ļoti atšķirīga. Pieņemu, ka Krievija atteiksies no nacionālā čempionāta un izspēlēs to VTB līgas ietvaros, tāpat kā KHL turnīrā tiek noteikts Krievijas čempions. Mazākās valstīs situācija nav tik traka. Spēļu skaits nav tik liels, nacionālie čempionāti ir pretīmnākoši.

Ja 2013. gada sezonā VTB līgā būs viena grupa ar diviem apļiem, iešu uz LBS ar piedāvājumu spēlēt vienu izbraukuma apli Latvijas Basketbola līgā. Priekšlikumu var noraidīt un prasīt dalību divos apļos, taču tas būtu maksimums. Saplānojot sezonu un pārceļot daļu sacensību uz pavasari, četrpadsmit spēles nacionālajā čempionātā var izspēlēt. Jau šogad veiksmīgi variējām ar sastāvu, LBL spēlēs veiksmīgi iesaistot kadetu komandas spēlētājus.

Latvijā šī problēma nav tik aktuāla kā, piemēram, Polijā. Optimālais risinājums pie 34 spēlēm VTB līgā būtu viens izbraukuma aplis Latvijas čempionātā. Ideālais variants būtu uzreiz spēlēt LBL “play-off”, taču, kāpēc lai mēs būtu izņēmums pārējo Latvijas komandu vidū?

Eirolīga plāno vairāk spēļu ceturtdienās un piektdienās, lai mazāk pārklātos ar UEFA Čempionu līgas kalendāru. Kurās dienās būs VTB līgas spēles?
Tas būs zināms pēc vienošanās par turnīra formātu. Ja pieņem, ka Eiropas kausa un Eirolīgas spēles notiek otrdienās, trešdienās un ceturtdienās, tad VTB vajadzētu spēlēt nedēļas nogalēs. Spēles piektdienās, sestdienās un svētdienas ir piemērotas. Var laicīgi atgriezties mājās no izbraukumiem, vai sagatavoties izbraukuma spēlei Eiropas kausā. Kā Spānijas čempionātā futbolā, kur spēles notiek svētdienās (līdzīga situācija ir ACB līgā).

Notikumu attīstība kļuva straujāka pēc prezidenta vēlēšanām Krievijā?
Nedaudz, ņemot vērā, ka līgā strādā cilvēks, kurš ir iesaistīts Krievijas politikā (VTB līgas prezidents Sergejs Ivanovs). Pirms vēlēšanām bija objektīva un saprotama pasivitāte, taču līgas cilvēki turpināja darbu. Vairāk koķetēja Eirolīga. Saprata, ka ir interese un mēģināja uzsist cenu, kas izdevās. Šobrīd strauji jāvienojas.

Krievijas Basketbola federācijas vadība publiskajā telpā ir opozīcijā projektam. Tā ir problēma?
Neteiktu, ka tā ir liela problēma. Publiskie izteikumi ir skaļi. Kad jāsēž pie viena galda un jābalso, tad Krievijas Basketbola federācijas vadība ir ļoti konstruktīva. Prezidents Krasņenkovs kopš stāšanās amatā strādā ļoti konstruktīvi. Pastāv iekšējā basketbola politika, kur mantojumā palikuši tiesu darbi, taču viņi nejaucas mūsu lietās. Viņu retorika atgādina vēlmi palielināt ietekmi publiskajā telpā, bet līgas sanāksmēs aina ir cita.

PBL ģenerāldirektors ir Gins Rutkausks. VTB līgas izpilddirektors ir Toms Pačesas. Kāda ir lietuviešu ietekme?
Tā ir visur. Biju aizbraucis uz Pekinas Olimpiādi. Dienā apmeklēju trīs spēles. Pirmajā spēlēja lietuvieši, otrajā Kazlausks trenēja Ķīnu, trešajā tiesāja Brazausks. Nākamaja dienā spēlei ir lietuviešu komisārs. Lietuviešu ietekme pasaules basketbolā ir piemērs, uz kuru mums jāiet. Mums nevienā komandu sporta veidā tādas ietekmes nav. Lietuvas ietekmi var just arī reģionālajos turnīros. Par laimi, mūsu intereses pa lielam sakrīt. Atšķiras detaļas. Lietuvieši ir emocionālāki, sportā viņiem ir mazāka pieredze sadarbībā ar Krieviju. Vēl Lietuvai ir garantētas vietas Eirolīgā.

Lietuvas ietekme ir konstruktīva. Vienmēr esmu teicis, ka mazu tautu pārstāvniecība pie lielajiem galdiem mums ir labvēlīga, jo mūsu domu gājiens ir līdzīgāks. Pačesas piesaiste VTB līgai ir liels ieguvums. Viņš beidza pildīt galvenā trenera pienākumus Polijas čempionvienībā, tagad kā pieredzējis basketbola cilvēks iedod līgai pasaules skatu. Spēlējis Eirolīgas “Top 8”, vadījis komandu ar nelielu budžetu, guvis labus sasniegumus, spēlējis Olimpiādē. Viņš ir liels un nozīmīgs faktors, kas neļaus līgas nelabvēļiem priecāties par neizdošanos. Pačesas izdarīs visu iespējamo.

Kā “VEF Rīga” vērtē Eirolīgas un VTB vienošanās principus?
Tas ir debašu jautājums. Kā kluba pārstāvim man principi šķiet pietiekami saprātīgi. Valstis saglabā savu pārstāvniecību Eiropas kausos. Pastāvošās bažas jāatrunā detālāk, nosakot to darbības spēku laikā, lai tuvākajos gados nekas pēkšņi nemainās. Svarīgi, lai vienošanos ar Eirolīgu varētu parakstīt iesaistītās valstis un izmaiņas notiktu ar to piekrišanu. Var atrast risinājumus, ja grib to izdarīt. Tā ir galvenā baža.

Par ko vēl ir bažas?
Otrā baža ir atteikšanās no iespējas pašiem lemt par visu. Agrāk Eirolīga un valstis visu lēma viens pret vienu. Izmaiņas var juridiski atrunāt. Vai nacionālie čempionāti zaudēs nozīmi? Nepiekrītu. Viņi drīzāk iegūs savu loģisko vietu. Esmu teicis, ka nav tik svarīgi piespiest vadošos klubus spēlēt nacionālajā čempionātā visu sezonu, kā veicināt jaunu klubu rašanos Saldū, Jēkabpilī, atkal Gulbenē. Kad VEF tur aizbrauc, zāles ir pilnas. Tas nozīmē, ka cilvēkiem interese ir, tikai jārada klubi, kas līdzvērtīgi spēlē ar saviem kaimiņiem un citu reģionu komandām. Nāks 500-800 skatītāju, būs svētki pilsētā. Nevis spiest klubam ar desmit reizes lielāku budžetu obligāti aizbraukt un nospēlēt, plus tikt pie savainojumiem.

KHL kritiķi Latvijā min, ka līga izsūca interesi par Latvijas čempionātu, pēdējo padarot mazspējīgu un atņemot mārketingu. Valsts ir tik liela, cik ir un visiem resursu nepietiek. Basketbolā ir pamats līdzīgiem apgalvojumiem?
Drauds tas ir tik tālu, kamēr neredzi ieguvumus. Ja vienlaikus iespējams izveidot klubus Jēkabpilī, Gulbenē, Saldū, palielināt vietējo sponsoru interesi par reģionos bāzētajām komandām, tad defektu var pārvērst par efektu. Ja neko nedari un sēdi kā Latvijas hokeja čempionātā, vienkārši noskatoties, kā visi vadošie spēlētāji aiziet prom, tu paliec pie sasistas siles. Pašiniciatīva, darbs un iespēja paprasīt dotāciju lielajam klubam – var izdomāt virkni lietu, lai tāda situācija neizveidotos. Neko nedarot, viss sabrūk tāpat. Piemēram, Baltijas līga ir pussabrukusi. Esmu runājis ar Jēkabpils pašvaldību, interese ir liela. Latvijas čempionāts būs stiprs, ja tajā spēlēs daudzas vienlīdzīgas komandas ar jauniem spēlētājiem, kuriem būs motivācija tiekties uz augšu un iekļūt stiprākos klubos, kas startēs reģionālos turnīros.

Kādu redzi nākamo sezonu?
Nākamajā sezonā “VEF Rīga” pamatturnīrs būs VTB līga. Ideālajā variantā vienā grupā, divos apļos, ar 34 spēlēm regulārajā sezonā. Sliktākajā gadījumā – kā šogad, taču pamatturnīra statusā. Turpināsim spēlēt Eiropas kausā, jo nedomāju, ka būsim jau gatavi Eirolīgai. Nospēlēsim vienu izbraukuma apli vai divus apļus Latvijas Basketbola līgā. Tādējādi nopietni gatavosimies diviem turnīriem, sezonas beigās koncentrējoties Latvijas čempionātam. Komandas kodols nākamajai sezonai ir redzams, taču galīgās aprises noteiks pavasarī un vasarā pieņemtie lēmumi. Mēs nesteigsimies.

Neteiktu, ka nākamajai sezonai jāplāno vairāki varianti. Varam rēķināties ar jau gatavu ilgtermiņa risinājumu, vai situāciju, kad līdz tam atlicis spert pēdējos soļus. Otra, traģiskā versija notiks gadījumā, ja līga būs izgāzusies vai izjukusi un būs jāatgriežas pagātnē. Ja tā nebūs un, esmu pārliecināts, ka tā nebūs, 2013. gada sezona būs lielas skaidrības sezona. Kad krīze būs pārvarēta un PBL pārstās eksistēt, pārējais kļūs par formalitāti.

Vai plānots meklēt vienotu Baltijas valstu pozīciju?
Alianses ar lietuviešiem un igauņiem neveidosim. Tas beidzas ar to, ka vienai aliansei pretī tiek veidota cita alianse. Tas nav tālredzīgi un mērķtiecīgi. Mums jāiziet ar konstruktīvu pozīciju pretī tiem, kuri samierina un ved pie risinājumiem. Trauksmes cēlāju pietiek, lielāks pieprasījums ir pēc risinājumu piedāvātājiem. Tā ir Latvijas pamata iespēja projektā. Tas mums ir bieži izdevies, jo esam līgas patrioti un atbalstītāji. Bija laiks, kad līgā nespēlēja “Lietuvos rytas”, tagad kļūstot par lieliem tās atbalstītājiem (jau pēc sarunas pienāca ziņas, ka Viļņā notiks VTB līgas “Četru Fināls”). Paši būsim nevis sarunu vedēji, bet risinājuma piedāvātāji. Mēs saprotam lietuviešus un tai pašā laikā mums jau ir laba pieredze. “VEF Rīga” interesēs ir, lai VTB līga turpinātu pastāvēt.

Līgas darbā bijuši ekstravaganti izgājieni no lielo klubu vadītāju, piemēram, Bičkova no “Khimki” un Bogačova no “Unics”, puses?
Bičkovs Himkos ir tikai direktors, kamēr Bogačova funkciju loks Kazaņā pārsniedz direktora un vadītāja pilnvaras. Viņa darbības ir korektas. Par līgas patriotu padara demokrātija tās darbā ar klubiem no dažādām valstīm un dažādām pieredzēm sadarbībā ar Krieviju. Mums tā ir viena, lietuviešiem cita, poļiem un čehiem – pavisam cita. Pārsteidzīgiem lēmumiem nevajag sagandēt labo atmosfēru. Jāiet soli pa solim. Lai visas puses jūt savu klātbūtni. Lai nav iespēju atraisīties mītiem. Visi nosauktie un nenosauktie kungi procesā rīkojušies ļoti demokrātiski. Tas veido uzticamību.