Viedoklis: Smagā debija
Rīgas "Barons/LMT" otrdien debitēja Eiropas otrajā spēcīgākajā klubu turnīrā basketbolā. Atskatoties uz debiju, tāizvērtās par īstām ugunskristībām, jo pretī stājās viena no Eiropas spēcīgākajām vienībām, kas vēlreiz apliecināja Latvijas vietu Eiropas groza bumbas kartē.
Pagājušās sezonas trešā spēcīgākā klubu turnīra čempionvienībai debija līmeni augstākā turnīrā sanāca pret vismaz divus līmeņus augstāku vienību – nešauboties apgalvoju, ka "Dinamo" ir turnīra favorīti numur viens un arī vietējā čempionātā "sarkanajai armijai", kas ir Eirolīgas pēdējie čempioni, nekādā ziņā nav garantētas augstākā kaluma medaļas. Nereti gadās, ka zvaigžņoto komandu, kuras pie tam vada ne mazāk zvaigžņoti galvenie treneri, rezultāti neatbilst ambīcijām, un ne tikai basketbolā, varbūt pat izteiktāk futbolā. Tomēr iespaidīgi nokomplektētā Maskavas "Dinamo" basketbola komanda, šķiet, nebūs šis gadījums. Komanda vakar rādīja teicamu sniegumu, līderi nospēlēja teicamas spēles un ne brīdi neradās šaubas par viesu komandas pārākumu.
Tomēr ne tikai pašu spēks padarīja "Dinamo" vieglāku spēli, bet arī mājinieku nespēks. Kā jau pēc spēles atzina Kārlis Muižnieks, maskavieši dominēja zem groziem un ne mirkli tam nevar nepiekrist. "Baroni" izcīnīja par 12 bumbām mazāk, pie tam 13 reizes ļāva "dinamiešiem" tikt pie otrās iespējas uzbrukumiem.
Vēl viena problēma izrādījās "atslēgas spēlētāju" izkrišana no ierindas vai piespiedu kārtā stipri ierobežotais spēles laiks. Bērziņš jau 13. spēles minūtē tika pie ceturtās piezīmes, arī Adomaitim bija problēmas ar piezīmēm, bet Šķēle, kurš spēli uzsāka apņēmīgi (lai arī ne visai rezultatīvi, tomēr nodemonstrējot, ka patiešām ir komandas līderis, kurš var uzņemties, ja vajag un kad vajag), bija spiests nolūkoties visu otro puslaiku un vēl mazliet no rezervistu soliņa sastieptās potītes dēļ.
Tam, izņemot pēdējo – Šķēli -, par kuru šoreiz objektīvu iemeslu dēļ līdz galam objektīvi nevar spriest, acīmredzot, skaidrojums ir tikai viens – spēlētāju līmenis. Šeit jāatzīmē arī Aleksanders, kuru Baltijas un Latvijas līgās visi zinām kā ļoti efektīvu basketbolistu. Šoreiz precizitāte bija tālu no amerikānim ierastās (2p. 3/8, 3p. 0/3), tāpat neviens izmests soda metiens, neviena izprovocēta piezīme, toties septiņas kļūdas gan – gandrīz puse no visām komandas kļūdām. "Aleksanders ir emocionāls spēlētājs, ja spēle neaiziet, viņam grūti iejusties," arī šie Muižnieka vārdi apliecina spēlētāja līmeni. Var jau teikt, ka tiesneši kaut kur atrada piezīmes, kaut kur pietiesāja spēcīg ākajiem vai arī to, ka "baroniem" pie šādas tiesāšanas tā ir debija, taču arī pielāgošanās tiesāšanas stilam apliecina katra spēlētāja meistarības latiņu.
Tomēr tas nav jāuztver kā apvainojums, drīzāk vienkārši šī spēle vēlreiz parādīja to, kur atrodamies mēs, salīdzinot ar Eiropas augstāko līmeni, un cik tālu no tā vēl esam. Varbūt kādam šāda sagrāve bija kā smaga piezemēšanās pēc domu lidojumiem kaut kur augstu mākoņos, lai gan "Barons" vadībai gan nē, vismaz LTV7 studijā Andris Vanags neplēsa matus, bet gan drīzāk izskatījās, ka šo zaudējumu uztver ar sapratni, kas arī tikai loģiski augstāk minēto iemeslu dēļ.
Vēl viena lieta, kas nepatīk un kam gribētos pievērst uzmanību – latviešu spēlētāju īpatsvars laukumā. Diemžēl neatceros konkrētu spēles minūti, taču, šķiet, jau pirmajā puslaikā pieķēru sevi pie domas – laukumā ir tikai ārzemnieki. Abernetijs, Gusts, Adomaitis, Smits vai Rodss (īsti neatceros) un Aleksanders. Un tā nebija vienīgā reize vakar, kad laukumā nebija neviens spēlētājs ar Latvijas pasi (uzreiz nāk prātā Muižnieka "Ventspils" piecienieks kādā Eiropas kausa spēlē, kur tomēr bija vismaz viens spēlētājs ar valsts pasi kabatā – Bruno Pētersons...). Tai pašā laikā nevar teikt, ka sev atvēlētās minūtes drausmīgi slikti būtu nospēlējuši Kravčenko un Zeidaks. Gluži otrādi. OK, neviens no abiem nespēja gūt punktus, lai arī izmēģināja roku no visām distancēm, bet nepieļāva arī kļūdas. Zeidaks nekrita ārā no spēles, lai arī uz brīdi nācās segt varenāko "dinamieti" Nahbaru.
Tai pašā laikā Abernetiju un Smitu, kas spēlēja nedaudz vairāk, no negatīviem lietderības koeficientiem glāba tikai pāris realizētie metieni, tiesa, Smitam arī četras atlēkušās bumbas. Ja atskatāmies pagātnē, jāsecina, ka dot iespēju ārzemniekiem sevi pierādīt ir Muižnieka iezīme. Spilgtākais pozitīvais piemērs – 2002. gada rudenī Maira Četmena turēšana Ventspilī līdz pēdējam, neskatoties uz bālo sniegumu, kas tomēr atmaksājās, un ar laiku Četmens kļuva par vienu no spilgtākajiem Eirokausu spēlētājiem, kurš joprojām spēlēja Latvijas klubā. Heninga superilgais pārbaudes laiks to apliecina vēlreiz, tiesa, šoreiz piemērs negatīvs, jo, kā zināms, amerikānis jau atskaitīts no komandas.
Prieks, ka beidzot uz "Barons" spēli bija teju pilna visa pieejamā Arēna (trešais stāvs tik un tā ciet), prieks, ka organizācija bija līmenī, prieks, kā karsējmeitenes danco, prieks par Pīču, kurš skraidīja apkārt dūrainīšos, tomēr komandas parādītais sniegums pozitīvās notis nedaudz apslāpē. Komanda nav saspēlējusies līdz galam, nesen ieradušos rezervistu iesaistīšanās mačā nebūt nenes ieguldījumu un attaisno Edgara Tetera vārdus pirms spēles. Kas tam par iemeslu? Kompletācijas metodes, bet kādas nu ir, tādas ir. Domājams, ka pavasarī redzēsim to "Baronu", kas patiešām būs gatavs aizstāvēt Latvijas titulu. Ne tikai vienā spēlē, bet veselā sērijā.
Klubs nekad nav uzsvēris, ka tā mērķis ir audzināt jaunos talantus, bet iespēja tiek dota un, ja tiek izmantota, ļoti labi, ja ne – nekas traks. Tāpat, cik nu atminos, pats galvenais mērķis allaž bijis viens – Latvijas čempiontituls. Pārējie turnīri – jāspēlē labi, ja būs, būs, nebūs – nu, nekas. Domājams, ka kāda augstāka mērķa uzstādīšanai arī Eiropā "Baronam" šoreiz ir gadījusies pārāk neveiksmīga izloze. Diemžēl. Ne Maskavas "Dinamo", ne vēl dažam labam klubam šajā turnīrā nebūtu jāspēlē Eirokausā. Un dažai labai vienībai nav, ko meklēt Eirolīgā...
+7 [+] [-]
-2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+2 [+] [-]
+4 [+] [-]
+3 [+] [-]
Principā spēle bija laba, spēlējām kā komanda, maz tikām pie brīviem trīspunktu metieniem, nācās spēlēt uz grozu apakšu, kur viesiem bija nospiedošs pārsvars, agri zaudējām Šķēli, pretinieki idividuāli bija spēcīgāki, pluss vēl labi sapēlējies sastāvs, kuri nospēlēja bieži vien gudri, ne tik vien fiziski..
Tagad Muižniekam būtu jābūt pilnam blociņam ar lietām kas jāmaina,ko teisneži svilpj, ko nē, kā būtu jāspēlē pret katru spēlētāju, un tā tālāk..
Uz nākamo spēli būtu jābūt labāk..
Izskatās ka pamazām ar jaunajiem ar iet labāk.. VEIKSMI
-3 [+] [-]
-1 [+] [-]
+4 [+] [-]
sākšu ar to, ka reāli debija nebija slikta. Pret šāda līmeņa klubu nevienam no mūsējiem nebūtu pa spēkam kaut vai izvilkt līdz pagarinājumam. Negribas piesaukt tos visur pieminētos budžetus, bet fakts, ka Dinamo sastāvs ir ļoti sabalansēts un tādas būtiski lielas starpības starp pamatpiecinieku un rezervistiem tā īsti nav, ir katram ar neapbruņotu aci redzams.
Taču tas, kas nu dikti duras acīs ir fakts, ka baronā nejūt tādu komandas garu.
Gustas dragā cik nu spēka individuāli, piespēlē tikai tad, kad citādi nu nekā nevar. Ja iekrīt, labi, bet pret tāda līmeņa komandu - būsim reāli, biežāk neiekritīs, nekā iekritīs, sitoties vienam pret visiem.
Tā pat bija neizprotama taktika turēt bērziņu pozīcijā, kurā viņš vienā mirklī pielasa 4 folus. Nu nav viņi tik kardināli atšķirīgi spēlētāji ar Alexandru, lai nevarētu viņus pamainīt vietām vismaz aizsardzībā (samainīt pretspēlētājus).
Tā pat neizprotama man sistēma - Kristers Zeidaks, kurš visās manis redzētajās mājas spēlēs (visās arēnā) nav spēlējis vairāk par pāris minūtēm spēles beigās, pēkšņi parādās spēles vidū un sedz tieši to pretspēlētāju, pret kuru pamatpiecinieka spēlētājs tikko sapelnījis kaudzi piezīmju. Puisis gan godam tika galā, bet nu ideja pati par sevi tāda mazliet dīvaina.
Negribas jau lieki cilāt to leģionāru tēmu, bet atkal interesants fakts, ka viens no izlases līderiem - Janičenoks sēž bez līguma, bet Barons iepērk kārtējos amerikāņus, kuriem kārtējo reizi tiek dots nesamērīgi liels uzticības kredīts (kādēļ šādu pašu kredītu nesaņem tie paši Kravčenko un Zeidaks, vai piemēram Kārlis?). Var jau būt, ka tā cena nebija maza, bet manuprāt ieguvums būtu bijis tieši tas, kā šodien pietrūka Baronam - cilvēka, kas varētu uzņemties līdera lomu.
Par komandas komplektēšanas metodēm pat runāt negribas. tāda sajūta, ka vasarā visi bijuši 3 mēnešu atvaļinājumā un atnākuši kā uz jaunu skolu - nu paskatīsimies kā sanāks un gan jau 2ajā semestrī ieskriesimies. Tā gan nav tikai Barona problēma, bet principā tas ir viens no iemesliem kādēļ basketbola popularitāte ir smagi kritusies. Nu nav nekāda prieka vērot nesaspēlētu komandu, kas taisa muļķīgas kļūdas (gan ASK, gan Barons) un vienīgais uzvaras veids ir balstīts uz kaut kādu individuālo meistarību.
Cerams, ka ar laiku kļūs visa šī lieta labāka. Veiksmi mums un jums - par skaistu basketbolu!
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
[+] [-]
5/5 no soda līnijas ir neviens izmests?
Un ja arī nepiesietos faktiem - visai tendenciozs raksts, it sevišķi par Muižnieku...
+1 [+] [-]
Bet vai vajag tādus trīs amīšus, ja var paņemt vienu Janičenoku????
[+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
+1 [+] [-]
-1 [+] [-]
+2 [+] [-]
+1 [+] [-]
Sarauj Latvija
+1 [+] [-]
Un gribetos gan vairak laukumā redzēt vietējos spēlētājus, jo savādāk līdzjūtēji nesapratīs.
+3 [+] [-]
+1 [+] [-]
tad kad sāka skanēt draudu mūzika un tūlīt jau Barona spēlētāji skries uz laukuma ....uz laukuma uzskrien Pīča...
parodija par baiļu ieviešanu pretiniekam
[+] [-]
Turklāt, ja kā Vanags saka bija izvēle - viens Janičenoks vai trīs leģionāri, labāk trīs legionāri, jo ar vienu Janičenoku paliktu pārāk daudz robi komandā un pārāk liels smagums būtu uz pamatsastāva spēlētājiem.
[+] [-]
Nekad nepatīk, ja "pagrūž" Latvijas klubs, bet kā nereizi vien ir dzirdēts par hokeju - "takoj basketbol nav ņenužen!".
Par Ventspili un Lauvām!
[+] [-]
rezultaats vareeja buut krietni lielaaks, ja dinamo buutu metushi normaali no distances. 15% no triinisha ir diezgan neveiksmiigs sniegums.
katraa zinjaa nav mums ko dariit pret shaadaam komandaam.
+2 [+] [-]
un goda vards...labaj janichenoks, nevis shitie triis kas shobrid ir
+2 [+] [-]
[+] [-]