Blats: "Vēlamies iekļūt Eirolīgā"

Deivid, lūdzu, iepazīstini, kā sākās tava basketbola karjera!
„Framingham High South” vidusskolā mans basketbola treneris bija Fils Moriss (Phil „Smokey” Moresi). Iespējams, viņš bija ietekmīgākais cilvēks manas dzīves sākumā. Viņš mani ievadīja nopietnajā basketbolā, iemācot vairumu principu un pamatlietu, kuriem sekoju līdz šai dienai. Vīrs, kuru no basketbola skatpunkta redzu kā ietekmīgāko cilvēku manā dzīvē.

Kad pabeidzu vidusskolu, devos uz Prinstonas Universitāti, kur spēlēju pie cita lieliska trenera Pīta Kerila (Pete Carill). Četru gadu laikā daudz iemācījās arī tur, īpaši apgūstot Prinstonas uzbrukumu. Pēc universitātes absolvēšanas bija divas iespējas – doties uz jurisprudences skolu vai profesionāli spēlēt basketbolu Izraēlā. Izvēle bija skaidra. Man bija divdesmit gadu un vēlējos spēlēt, nopelnīt nedaudz naudas. Izdarīju to, Haifas pilsētā spēlēju trīs gadus. Pēc tam uz trīs gadiem atgriezos ASV, nespēlēju nevienā līgā, strādāju Atlantā. Tad apjēdzu, ka spēlēt basketbolu ir daudz labāk, devos atpakaļ uz Izraēlu.

Nonācu Jeruzalemē, kur sākās manas spēlētāja karjeras svarīgākā daļa. Kad man bija trīsdesmit trīs ar pus gadi, tiku savainots un beidzu sezonu. Savainojumam – pārrāvu Ahilleja saiti, radās citi sarežģījumi - bija nopietnāka ietekme nekā tas būtu šodien. Sapratu, ka mana spēlētāja karjera iet uz beigām, toties iespējas sākt trenēt bija plašas. Devos trenēt komandu, kurā iepriekš sekmīgi spēlēju.

Iepriekš, 1989. gadā, spēlēju „Hapoel Galil Elyon” komandā, kuras galvenais treneris bija Muli Kacurins (tagad Polijas valstsvienības galvenais treneris – eSports.lv), savukārt Haifā biju Pini Geršona (Bulgārijas valstsvienības galvenais treneris, šodien kļuva zināms, ka Geršons nākamos trīs gadus atkārtoti vadīs Telavivas „Maccabi”) vadītās komandas kapteinis. Abiem vēlāk palīdzēju kā otrais treneris, abiem bija ietekme manas basketbola trenera karjeras attīstībā.

Gūstot savainojumu, kļuvu par toreizējā „Galil Elyon” trenera palīgu, bet viņu pēc pāris mēnešiem atlaida un vadība lūdza, vai nevaru trenēt komandu līdz jauna trenera sameklēšanai. Uzvarējām četrpadsmit spēlēs pēc kārtas, bet vēlāk vadība nolēma aicināt atpakaļ Pini Geršonu, kura vadībā „Galil Elyon” pirms gada uzvarēja nacionālajā čempionātā (1993. gada pavasarī „Galil Elyon” pārtrauca Telavivas „Maccabi” 23 gadu uzvaru sēriju Izraēlas līgā – eSports.lv).

Nākamajā gadā strādājām kopā, tad viņš aizgāja, bet es četrus gadus turpināju vadīt komandu. Kad Geršons kļuva par „Maccabi” galveno treneri, viņš aicināja mani pievienoties. Šajā brīdī mans stāsts kļūst labi zināms. „Maccabi” kopā pavadījām trīs lieliskus gadus. Iekļuvām Eiropas Kausa finālā, uzvarējām Eirolīgā, uzvarējām Suprolīgā. Tad viņš atstāja komandu, biju galvenais treneris divus gadus. Vadība viņu uzaicināja atpakaļ, piekritu palikt, jo biju daļa no organizācijas un Eirolīgas „Četru fināls” togad notika Telavivā. Tā bija izcila sezona, izdarījām to, ko vēlējamies, uzvarot iespaidīgā stilā...

...ar +44...
...ar +44 pret „Fortitudo”. Un tad nolēmu doties projām. Tiešām vēlējos atstāt Izraēlu un nokļuvu Sanktpēterburgas „Dinamo”, pie jaunas, labas komandas. Pirmo reizi strādāju Krievijā, tas bija riskanti un aizraujoši, jo Savienotajās Valstīs uzaugu Aukstā kara gados. Nācu no Bostonas, un pēkšņi biju Krievijā. Uzņēmos šo risku, tas attaisnojās un mums bija labi panākumi, uzvarējām Eiropas Kausā, spēlējām bez zaudējumiem.

Tajā brīdī man piezvanīja no Trevīzo „Benetton”, kluba, kuram ir īpaša basketbola programma. To vada Mauricio Gerardīni (Mauricio Gherardini), leģendāra personība basketbolā. Pazinu viņu jau iepriekš, bijām tikušies ceļojumu laikā. Iespēju strādāt „Benetton” kopā ar viņu redzēju kā lielu soli augšup. Mauricio mani pierunāja, pārbraucu uz Itāliju un tur pavadīju divus labus gadus. Taču pēc uzvaras Itālijas kausā saņēmām sodu, mums atņēma piecpadsmit punktus, jo bijām pārkāpuši noslēgto līgumu skaitu.

Sezonas beigās klubu atstāju, pārceļoties uz „Efes Pilsen”. Tā, iespējams, bija pirmā nepareizā rīcība manā karjerā, vienkārši Turcija nebija man īstā vieta. Nebūt ne slikti cilvēki, bet ne īstā vieta un atmosfēra. Trīs kārtas pirms Turcijas čempionāta beigām bijām otrajā vietā līgā, uzvarējuši trīs spēlēs pēc kārtas, turklāt bez trīs vadošajiem spēlētājiem (Vudsa, Nikolasa – spēlētāju, kuri atteicās lidot uz Eirolīgas spēli Serbijā ar „Partizan”), zaudējām un klubs nolēma mani atlaist. Domāju, viņi zināja, ka netaisos palikt nākamajā gadā, tāpēc vēlējās pamēģināt citu puisi. Tas bija nepatīkami, taču tas jau beidzies (pēc atlaišanas no „Efes Pilsen” parādījās informācija, ka Blats varētu kļūt par CSKA treneri, jo Etore Mesina tobrīd apsvēra Barselonas piedāvājumu).

Krievijas basketbola federācija mani uzrunāja pēc pirmās sezonas ar „Benetton”, aicinot vadīt Krievijas valstsvienību. Jau teicu, tas bija apbrīnojami, puisim ar manu izcelsmi – amerikānis, izraēlietis - nokļūt Krievijā.

Turklāt pirmais ārzemju treneris, kurš vadīja Krievijas izlasi, Hidinks futbolā bijā vēlāk...
Arī Mesina tobrīd vēl nebija ieradies, Krievijas basketbolā tobrīd bija mazāk ārzemju treneru un basketbola valstsvienību līmenī nebija neviens. Vēlāk uzaicināja volejbola un futbola trenerus. Neesmu pārliecināts, bet katrā ziņā biju viens no pirmajiem. Tad sākās kvalifikācijas spēles, vēsturiskais ceļš un uzvara Eiropas čempionātā. Tikām uz Olimpiskajām spēlēm, kur gāja ne tik labi, tomēr reti kurš sapņoja, ka tur būsim. Sava Turcijas gada laikā saņēmu piedāvājumus no komandām Krievijā, jo viņi mani zināja, strādājot ar nacionālo valstsvienību. Kad saņemu „Dinamo” piedāvājumu, tā šķita īstā vieta īstajā laikā un esmu priecīgs par izdarīto izvēli.

Vairākas reizes pēdējā laikā minēji Kemzuru, kāda bija viņa loma, tev ienākot Krievijas basketbolā?
Tas ir lielisks stāsts. Kad pirmo reizi ierados Sanktpēterburgā, nerunāju ne vārda krieviski un nezināju vidi. Zināju, ka vēlos palīgu un bija svarīgi, lai tas būtu no ārpuses, viens no maniem puišiem. Man bija dažas idejas un tad man ieteica piezvanīt Ķēstutim Kemzuram, kurš, lai gan nav krievs, runā krieviski un labi pazīst vidi. Piezvanīju viņam un pēc piecām minūtēm piedāvāju darbu, man patīk to darīt tādā veidā. Tā bija viena no labākajām sezonām, jo viņš ir apbrīnojams treneris. Viņš man sniedza nenovērtējamu palīdzību, tajā gadā bez viņa nebūtu ticis galā. Tas izvērtās par veiksmes stāstu, esam tuvi līdz šai dienai. Kemzura kopā ar mani ieradās „Benetton”, palīdzēja uzvarēt Itālijas čempionātā un pirms diviem gadiem, sezonas vidū, devās uz „Himkiem”, jo tā bija lieliska iespēja un viņš to pilnībā nopelnīja.

Pirms nedēļas tikāties Krievijas līgā...
Jā, kā to raksturoja „Dinamo” preses sekretāre Olga, tā bija skolotāja un skolnieka cīņa. Taču nedomāju, ka esmu viņa skolotājs. Sadarbojāmies un daudz ieguvām viens no otra. Uzvara pār „Himki” bija viena no tām, kuru īsti neizbaudīju, tas nebija liels notikums. Protams, vēlējāmies uzvarēt, jo tas ir svarīgi komandai un klubam, bet nebija prieka sajūtas pēc spēles.

”Dinamo” šosezon ieguva spēcīgus pastiprinājumus, kādas bija iespējas izvēlēties spēlētājus?
Piedalīšanās spēlētāju atlasē vienmēr ir ļoti nozīmīga manis trenētajās komandās. Meklēju atslēgas spēlētājus, kuri atbilstu manam redzējumam, kuri komandu papildinātu ar jaunām, īpašām kvalitātēm. „Dinamo” man ir veicies ar profesionālu menedžeri Ginu Rutkausku, kurš gadiem palīdzējis veidot komandu. Viņš veicis lielisku darbu, apzinot talantīgus spēlētājus. Izveidojās līdzīga sadarbība kā ar Mauricio Gerardīni. Abi ir menedžeri, kuri spēj pieņemt lieliskus lēmumus. Man ir svarīgi būt iesaistītam šajā procesā, teikt savu vārdu. Beigās tas var nebūt mans lēmums, taču dodu priekšroku būt ļoti aktīvam procesā. Piemēram, Pargo un Nahbars ir labi zināmi, tāpēc nebija tik grūti.

Vai seko līdzi „Dinamo” sieviešu komandai?
Jā, pirms nedēļas redzēju Eiropas Kausa spēli ar Slovākijas komandu. Viņu trenere bija Krievijas sieviešu valstsvienības galvenā trenera asistente, savstarpēji cienām viens otru. „Dinamo” komandā ir amerikāņu spēlētāja, kura spēlēja Izraēlā, zinu arī citas spēlētājas un sekoju viņu sniegumam.

Ainars Zvirzgdiņš iepriekš trenēja „Dinamo” sieviešu komandu, Anete Jēkabsone-Žogota ir kluba pēdējo gadu līdere. „Dinamo” vīriešu komandā kādu laiku strādāja Nenads Trajkovičs, esi kluba jautājumos dzirdējis par viņu?
Nē, zinu, ka viņš agrāk bija klubā, bet nav nācies ar viņu saskrieties.

Kluba galvenais sezonas mērķis ir sasniegt iespējami augstāku vietu ULEB Eiropas Kausā?
Vēlamies iekļūt Eirolīgā. Ir pāris veidu, kā to paveikt. Šajā brīdī esam pozīcijā, lai spētu konkurēt, taču neuzskatu, ka šobrīd esam favorīti, jāprogresē. Komandas veidošana prasa laiku. Stipras komandas veidošana paņem krietni lielāku laiku, tāda ir mana pieredze. Varam būt konkurētspējīgi un ambiciozi, taču tagad jūtu, ka esam tālu no sava iespējamā potenciāla. Kļūstam labāki, bet virsotnē vēl neesam.

Pirmā spēle Eiropas Kausā ir ar Latvijas čempioniem „Barons/LMT”. Ko zini par šo komandu?
Pirmkārt, Rīga ir komanda ar dažādām sejām. Pat šajā sezonas brīdī viņiem bijušas dažas lieliskas spēles un spēles, kurās viņi bijuši tālu no labākā snieguma. Tas nozīmē, viņi spēj konkurēt un sakaut jebkuru. Tas liek uztraukties. Pirms atklāšanas spēles acīm jābūt plati vaļā, jānoskaņojas īstai cīņai. Tam jānosēžas apziņā – viņi ir stipra komanda, kurai jebkurā dienā ir liels potenciāls un daudzi ieroči, kas var sagādāt daudz rūpju ikvienam.

Kā pasaules finanšu krīze iespaidojusi „Dinamo”?
Domāju, tā skar ikvienu. Nevaru runāt par Rīgas komandu, pieņemu, ka viņi un visas komandas jūt tās ietekmi. Neesam atšķirīgi. No vienas puses, darba apstākļi ir labi, klubs spēcīgs, taču, ja to apgalvotu 100%, tas būtu pārspīlēti un kļūdaini, bez realitātes seguma. Esmu optimists, uzskatu, spēsim izprast pašreizējo situāciju. Nauda nāk no dažādiem avotiem un cilvēki, kas to kontrolē, nav pasargāti no krīzes. Viss nevar būt perfekts.

Pārejot pie Krievijas valstsvienības, pēc Pekinas spēlēm bija paziņojumi, ka notiks sastāva atjaunināšana. Vai varam sagaidīt, ka komandā paliks Holdens?
Kopā ar komandu izgājām trīs gadu ciklu un tā noslēgumā piedalījāmies Olimpiskajās spēlēs. Daudzi no spēlētājiem, kuri bija iesaistīti šajā procesā, vai vismaz daži no viņiem, neturpinās darbu jaunajā procesā. Jaunais cikls sāksies 2009. gada vasarā, gatavojoties Eiropas čempionāta finālturnīram Polijā. Vai izmaiņas sastāvā būs 25 vai 50% apjomā, paliek atklāts jautājums, taču vairums pārmaiņu būs saistītas ar spēlētāju vecumu. Gados vecāki spēlētāji, kuri daudz devuši valstsvienībai, varētu būt nopelnījuši tiesības beigt karjeru izlasē, laiks iesaukt jaunkareivjus.

Ļoti, ļoti ceru, ka puiši, kuri joprojām ir savu karjeru vidusdaļā – runāju par tādiem puišiem kā Kiriļenko, Holdens, Hrjapa, kuriem ir brieduma gadi – turpinās. Skatīsimies, vai viņi gribēs spēlēt. Jo viens no maniem nosacījumiem, atnākot uz valstsvienību, bija – vai spēlētājs vēlas spēlēt izlasē. Jau no sākuma ir svarīgi, vai puiši vēlas tur būt, vai ir izsalkuši spēlēt, vai ir uzticīgi kopējai lietai un tas viss uz brīvprātības pamata.

Pēc garas sezonas labā starptautiskā komandā daudziem spēlētājiem uzkrājies nogurums, nevaram piespiest spēlēt. Andrejs ir izņēmums, viņš ir NBA spēlētājs, nevaram viņu juridiski izsaukt piespiedu kārtā. Vēlamies viņu redzēt, kad viņš tiešām grib būt un spēlēt. Viņš neatbrauca vasaras kvalifikācijā pirms iepriekšējā Eiropas čempionāta, taču mums bija lieliska vasara un Andrejs bija pirmais, kurš piezvanīja, apsveica un teica, ka grib spēlēt nākamajā gadā. Lieliski! Un bez viņa mēs neuzvarētu Eiropas čempionātā. Laukumā spēlēs labākā komanda, kādu spēsim savākt.

Vairums izlases spēlētāju sacenšas Krievijas Superlīgā. Vai uztrauc, ka daudziem no viņiem ir mazs spēles laiks?
Tas ir pamats lielām rūpēm. Protams, Superlīgā ir noteikums, kurš paredz, ka jebkurā laikā laukumā jābūt diviem Krievijas spēlētājiem. Taču vairums Krievijas Top līmeņa spēlētāju ir koncentrēti divās trijās komandās. Pat noteikuma ietvaros daži no viņiem netiek pie pietiekama spēles laika. Un izlasē sešu nedēļu laikā ir ļoti, ļoti sarežģīti iegūt plānoto taktisko, fizisko un citu pieredzi. Man veicies tajā ziņā, ka tik daudz izlases spēlētāju ir dažās komandās. Tā kā vienlaikus „nēsāju divas cepures”, man jārūpējas par šo jautājumu.

Ja Krievijas vadošie spēlētāji vadošajās Superlīgas komandās nesaņem pietiekami daudz spēles laika, tā ir arī viņu atbildība. Viņiem jāizsver, vai saņemt lielu naudu vadošajās komandās un palikt ar mazu spēles laiku, vai arī doties uz klubiem, kur tiks pie liela spēles laika, bet, iespējams, par daudz mazāku atalgojumu, vienlaikus neesot tik redzamiem, neesot NBA un vadošu starptautisku komandu redzeslokā.

Pirms pāris nedēļām Varšavā notika finālturnīra izloze. Kā vērtē tās rezultātus, Krievijai nokļūstot vienā grupā ar Latviju, Vāciju un kvalifikācijas uzvarētājiem?
Latvija un Vācija nav viens un tas pats, to stils laukumā ir ļoti atšķirīgs. Abas ir labas tajā, ko tās dara, tām ir identitāte un sava spēle. Ir ļoti sarežģīti sagatavoties divām spēlēm ar komandām, kuras spēlē pilnīgi atšķirīgu basketbolu. Problēmas ir gan viņiem, gan mums, taču tie ir ļoti sīksti pretinieki. Runājot par kvalifikācijas uzvarētājiem, jāņem vērā, ka kandidātu vidū ir Itālija un Francija – izlases, kuras var pulcēt tik daudz talantu, cik ir retā Eiropas komandā. Francijai var ierasties Tonijs (Pārkers), Itālijai ir Galināri, Barnjāni, Belinelli. Kvalifikācijas uzvarētāji var izrādīties ļoti konkurētspējīgi, viņi būs labi sagatavojušies, nospēlējuši daudzas spēles un viņi var būt vairāk gatavi sacensībām.

Atgriežoties pie Latvijas, redzēju tās jauno modeli jūlija turnīrā Maskavā. Varēja redzēt Trajkoviča „pirkstu nospiedumus” darbā ar latviešiem. Domāju, viņš šovasar paveicis labu darbu. Izlasē ir talantīgi spēlētāji un viens no Eiropas Top3 centra spēlētājiem, Andris Biedriņš. No Eiropas skatpunkta, Biedriņam ir fantastisks talants un viņš ir sekmīgs NBA spēlētājs, viņš uzlabo ikvienu. Nebūt ne daudzām komandām ir tāds puisis. Viņa faktors ir nozīmīgs un apkārt ir daudz labu basketbolistu. Kopā ar labu treneri Latvija ir ļoti bīstama komanda.

Kā būtu uzspēlēt ar Geršona vadīto Bulgāriju?
Esam labi draugi un plānojam draudzības spēles nākamajā vasarā. Vienā grupā ar viņu būs Muli Kacurina vadītā Polija un atbalstīšu viņus abus, taču nav garantiju, ka abas komandas tiks ārā no grupas.

Piecu gadu laikā, pēc Londonas spēlēm, apsver iespēju strādāt NBA?
Esmu apmierināts ar to, ko daru. Skatoties tālāk, man nebūtu iebildumu veikt pilnu apli. Sāku savu basketbola karjeru Amerikā un varētu tur vēlāk atgriezties, kā jebkurš amerikāņu treneris ar Eiropas pagātni. Man bijusi tā laime strādāt dažās no labākajām Eiropas komandām, būt par nacionālās valstsvienības galveno treneri un gūt panākumus. Esmu laimīgs, apmierināts ar savu basketbola karjeru un netaisos sēdēt mājās, sapņojot par NBA. Tur ir daudz mani saistošu lietu, arī daudzas no trenera ne tik pievilcīgas lietas. Ja pienāks īstais brīdis, redzu sevi to darām, taču netrūkstos naktī augšā ar domām par NBA. Tā nav pirmā lieta, par kuru domāju, pieceļoties no rīta, vai pēdējā, ejot gulēt. Tagad domāju, kā palīdzēt „Dinamo” uzvarēt nākamo spēli. Tai pašā laikā manām acīm un ausīm jābūt atvērtām, pastāvīgi jānovērtē apkārtne un jāpārbūvē Krievijas valstsvienība, lai tā būtu tikpat konkurētspējīga kā iepriekš. Un, protams, ir ļoti svarīgi spēlēt labās arēnās, kā Rīgā, uz kurām nāk skatītāji.