Viedoklis: Smagā debija

Pagājušās sezonas trešā spēcīgākā klubu turnīra čempionvienībai debija līmeni augstākā turnīrā sanāca pret vismaz divus līmeņus augstāku vienību – nešauboties apgalvoju, ka "Dinamo" ir turnīra favorīti numur viens un arī vietējā čempionātā "sarkanajai armijai", kas ir Eirolīgas pēdējie čempioni, nekādā ziņā nav garantētas augstākā kaluma medaļas. Nereti gadās, ka zvaigžņoto komandu, kuras pie tam vada ne mazāk zvaigžņoti galvenie treneri, rezultāti neatbilst ambīcijām, un ne tikai basketbolā, varbūt pat izteiktāk futbolā. Tomēr iespaidīgi nokomplektētā Maskavas "Dinamo" basketbola komanda, šķiet, nebūs šis gadījums. Komanda vakar rādīja teicamu sniegumu, līderi nospēlēja teicamas spēles un ne brīdi neradās šaubas par viesu komandas pārākumu.

Tomēr ne tikai pašu spēks padarīja "Dinamo" vieglāku spēli, bet arī mājinieku nespēks. Kā jau pēc spēles atzina Kārlis Muižnieks, maskavieši dominēja zem groziem un ne mirkli tam nevar nepiekrist. "Baroni" izcīnīja par 12 bumbām mazāk, pie tam 13 reizes ļāva "dinamiešiem" tikt pie otrās iespējas uzbrukumiem.

Vēl viena problēma izrādījās "atslēgas spēlētāju" izkrišana no ierindas vai piespiedu kārtā stipri ierobežotais spēles laiks. Bērziņš jau 13. spēles minūtē tika pie ceturtās piezīmes, arī Adomaitim bija problēmas ar piezīmēm, bet Šķēle, kurš spēli uzsāka apņēmīgi (lai arī ne visai rezultatīvi, tomēr nodemonstrējot, ka patiešām ir komandas līderis, kurš var uzņemties, ja vajag un kad vajag), bija spiests nolūkoties visu otro puslaiku un vēl mazliet no rezervistu soliņa sastieptās potītes dēļ.

Tam, izņemot pēdējo – Šķēli -, par kuru šoreiz objektīvu iemeslu dēļ līdz galam objektīvi nevar spriest, acīmredzot, skaidrojums ir tikai viens – spēlētāju līmenis. Šeit jāatzīmē arī Aleksanders, kuru Baltijas un Latvijas līgās visi zinām kā ļoti efektīvu basketbolistu. Šoreiz precizitāte bija tālu no amerikānim ierastās (2p. 3/8, 3p. 0/3), tāpat neviens izmests soda metiens, neviena izprovocēta piezīme, toties septiņas kļūdas gan – gandrīz puse no visām komandas kļūdām. "Aleksanders ir emocionāls spēlētājs, ja spēle neaiziet, viņam grūti iejusties," arī šie Muižnieka vārdi apliecina spēlētāja līmeni. Var jau teikt, ka tiesneši kaut kur atrada piezīmes, kaut kur pietiesāja spēcīg ākajiem vai arī to, ka "baroniem" pie šādas tiesāšanas tā ir debija, taču arī pielāgošanās tiesāšanas stilam apliecina katra spēlētāja meistarības latiņu.

Tomēr tas nav jāuztver kā apvainojums, drīzāk vienkārši šī spēle vēlreiz parādīja to, kur atrodamies mēs, salīdzinot ar Eiropas augstāko līmeni, un cik tālu no tā vēl esam. Varbūt kādam šāda sagrāve bija kā smaga piezemēšanās pēc domu lidojumiem kaut kur augstu mākoņos, lai gan "Barons" vadībai gan nē, vismaz LTV7 studijā Andris Vanags neplēsa matus, bet gan drīzāk izskatījās, ka šo zaudējumu uztver ar sapratni, kas arī tikai loģiski augstāk minēto iemeslu dēļ.

Vēl viena lieta, kas nepatīk un kam gribētos pievērst uzmanību – latviešu spēlētāju īpatsvars laukumā. Diemžēl neatceros konkrētu spēles minūti, taču, šķiet, jau pirmajā puslaikā pieķēru sevi pie domas – laukumā ir tikai ārzemnieki. Abernetijs, Gusts, Adomaitis, Smits vai Rodss (īsti neatceros) un Aleksanders. Un tā nebija vienīgā reize vakar, kad laukumā nebija neviens spēlētājs ar Latvijas pasi (uzreiz nāk prātā Muižnieka "Ventspils" piecienieks kādā Eiropas kausa spēlē, kur tomēr bija vismaz viens spēlētājs ar valsts pasi kabatā – Bruno Pētersons...). Tai pašā laikā nevar teikt, ka sev atvēlētās minūtes drausmīgi slikti būtu nospēlējuši Kravčenko un Zeidaks. Gluži otrādi. OK, neviens no abiem nespēja gūt punktus, lai arī izmēģināja roku no visām distancēm, bet nepieļāva arī kļūdas. Zeidaks nekrita ārā no spēles, lai arī uz brīdi nācās segt varenāko "dinamieti" Nahbaru.

Tai pašā laikā Abernetiju un Smitu, kas spēlēja nedaudz vairāk, no negatīviem lietderības koeficientiem glāba tikai pāris realizētie metieni, tiesa, Smitam arī četras atlēkušās bumbas. Ja atskatāmies pagātnē, jāsecina, ka dot iespēju ārzemniekiem sevi pierādīt ir Muižnieka iezīme. Spilgtākais pozitīvais piemērs – 2002. gada rudenī Maira Četmena turēšana Ventspilī līdz pēdējam, neskatoties uz bālo sniegumu, kas tomēr atmaksājās, un ar laiku Četmens kļuva par vienu no spilgtākajiem Eirokausu spēlētājiem, kurš joprojām spēlēja Latvijas klubā. Heninga superilgais pārbaudes laiks to apliecina vēlreiz, tiesa, šoreiz piemērs negatīvs, jo, kā zināms, amerikānis jau atskaitīts no komandas.

Prieks, ka beidzot uz "Barons" spēli bija teju pilna visa pieejamā Arēna (trešais stāvs tik un tā ciet), prieks, ka organizācija bija līmenī, prieks, kā karsējmeitenes danco, prieks par Pīču, kurš skraidīja apkārt dūrainīšos, tomēr komandas parādītais sniegums pozitīvās notis nedaudz apslāpē. Komanda nav saspēlējusies līdz galam, nesen ieradušos rezervistu iesaistīšanās mačā nebūt nenes ieguldījumu un attaisno Edgara Tetera vārdus pirms spēles. Kas tam par iemeslu? Kompletācijas metodes, bet kādas nu ir, tādas ir. Domājams, ka pavasarī redzēsim to "Baronu", kas patiešām būs gatavs aizstāvēt Latvijas titulu. Ne tikai vienā spēlē, bet veselā sērijā.

Klubs nekad nav uzsvēris, ka tā mērķis ir audzināt jaunos talantus, bet iespēja tiek dota un, ja tiek izmantota, ļoti labi, ja ne – nekas traks. Tāpat, cik nu atminos, pats galvenais mērķis allaž bijis viens – Latvijas čempiontituls. Pārējie turnīri – jāspēlē labi, ja būs, būs, nebūs – nu, nekas. Domājams, ka kāda augstāka mērķa uzstādīšanai arī Eiropā "Baronam" šoreiz ir gadījusies pārāk neveiksmīga izloze. Diemžēl. Ne Maskavas "Dinamo", ne vēl dažam labam klubam šajā turnīrā nebūtu jāspēlē Eirokausā. Un dažai labai vienībai nav, ko meklēt Eirolīgā...