Ginzburgs par darbu izlasē, ''Prometey'', komplektāciju, atbildību pret ukraiņiem

Šī bija pirmā vasara iepriekšējo desmit gadu laikā, kad nestrādājāt ar Čehijas valstsvienību. Kā pavadījāt starpsezonu?
- Lieliski! Tas bija apbrīnojams laiks. Nebiju tam gatavs un jutos neierasti, taču kārtīgi atpūtos. Mana sieva nebija gatava, ka tik ilgi būšu mājās. Viņa, visticamāk, vēlējās, lai esmu aizņemtāks.

Kāpēc izbeidzāt sadarbību ar Čehijas valstsvienību?
- Man bija līgums līdz 2023. gada vasarai, taču jutu, ka pienācis laiks šo posmu noslēgt. Domāju, ka tas bija labs laiks Čehijas izlasei. Desmit gadi – tas ir ilgs laiks. Ienāks jaunas asinis, daudz jaunu spēlētāju. Pieņēmu lēmumu, ka šis ir labākais laiks aiziet – pirms līguma beigām.

Vai piedalījāties jaunā Čehijas izlases trenera Djego Okampo izvēles procesā?
- Sākumā jā. Viņiem padomā bija pāris uzvārdi. Protams, pazīstu Djego un varēju viņu ieteikt federācijai, taču tas bija viņu lēmums. Es to neietekmēju.

Ar Čehijas izlasi guvāt vēsturiskus panākumus, sekmīgi debitējot Pasaules kausā un olimpiskajās spēlēs. Ko jūsu karjerā nozīmē šie desmit gadi pie Čehijas izlases stūres?
- Tas bija neticami. Kad noslēdzu posmu Čehijas izlasē, viņi izveidoja jauku filmu, kas pieejama ''YouTube'', par aizvadītajiem desmit gadiem. Kamēr atrodamies mirklī, nenovērtējam, ko paveicam, bet, tagad uz šo laiku atskatoties, saprotu, ka paveicām kaut ko nozīmīgu, kas paliks Čehijas basketbola vēsturē. Viņi to novērtēja, ļaujot man tikt pie čehu pases un sadarbības noslēgumā izveidojot skaistu ceremoniju. Kad sāku darbu Čehijas izlasē, komanda iepriekš spēlēja Eiropas čempionāta B divīzijā [2011. gadā]. Sasniegt sesto vietu Pasaules kausā un spēlēt olimpiskajās spēlēs – nekad par ko tādu nesapņojām. Gan es, gan spēlētāji to turēs atmiņās līdz mūža beigām.

Vai redzat līdzības ar savu laiku Čehijas izlasē un to, ko Luka Banki un Latvijas izlase paveica aizvadītajā Pasaules kausā?
- Pirmkārt, tas ir neticams sasniegums. Zinu, cik grūti ir ko tādu paveikt. Turnīra laikā runāju ar Tomāšu Satoranski [Čehijas izlases aizsargs]. Pēc pirmajām divām spēlēm jutām, ka Latvija varētu paveikt ko līdzīgu kā mēs. Nezinājām, vai Latvija sasniegs ceturtdaļfinālu, taču tā labi izskatījās jau no Pasaules kausa sākuma. Kā tu teici, komandām ir redzamas vairākas līdzības. Piemēram, nedz Latvija, nedz Čehija netiek uzskatītas par vadošajām komandām Eiropā un Pasaulē. Mēs spēlējām bez Jana Veselija, Latvija spēlēja bez Kristapa Porziņģa. Tie noteikti bija līdzīgi scenāriji. Atceros, ka, kad Latvija spēlēja pret Brazīliju, biju pārliecināts, ka Latvija brazīliešus viegli apspēlēs. Tāda pati situācija 2019. gadā bija mums – praktiski izšķirošajā spēlē tikāmies pret Brazīliju un pārliecinoši uzvarējām [93:71]. Brazīliešiem tobrīd bija problēmas ar mentalitāti. Jutu to, ko sajuta latvieši. Tas atgādināja mūsu sasniegto. Mēs gan ierindojāmies sestajā, nevis piektajā vietā. Zaudējām Serbijai mačā par piekto vietu [81:90]. Tas deva daudz labuma Čehijas basketbolam. Okei, Čehijā basketbols nav tik populārs kā Latvijā, taču arī šeit basketbols sajutīs lielu pacēlumu. Ticu, ka Luka Banki un treneru kolektīvs dzīvo kā sapnī. Viņi to atcerēsies visu dzīvi.

Jūsu karjeru iepriekšējo 15 gadu garumā raksturo stabilitāte. Kā esat to panācis tik mainīgā un prasīgā tirgū kā profesionālais sports?
- Domāju, ka tas saistīts ar cilvēkiem, kuri atrodas komandu vadībā un pieņem lēmumus. Viņi ir gana gudri un domā ilgtermiņā, nevis īstermiņā. Nedomāju, ka ilglaicība pie komandas stūres nestrādā, piemēram, Grieķijā vai Izraēlā, kur cilvēki ir impulsīvāki, lai gan, strādājot Izraēlā, mana pozīcija lielākoties bija stabila. Tāpat, manuprāt, palīdz mans raksturs. Trenēšana nav tikai taktika un sadarbības, ir jāprot menedžēt personības un rast kopīgu valodu ar komandas vadību, kā arī jābūt kripatai veiksmes. Ne vienmēr bijuši veiksmīgi gadi. 2017. gadā ar nacionālo izlasi neaizvadījām labu Eiropas čempionāta finālturnīru, taču federācija prata novērtēt manu darbu un nodošanos komandai. Tāpat bija ar ''Nymburk''. Ne visi gadi bija paradīze.

Rīgā esat jau otro gadu. Kā esat iejuties šeit?
- Man ļoti patīk Rīga. Protams, šeit ir krietni aukstāks nekā Izraēlā un Čehijā. Kopumā cilvēki ir draudzīgi. Ir nedaudz dārgi, dārgāk nekā Čehijā. Mums ir nodrošināti lieliski treniņu apstākļi. Domājām iespējams pārcelties uz kādu citu valsti, taču sapratām, kāpēc kaut kas jāmaina, ja viss – treniņprocess, līga, sadzīviskie apstākļi – ir labi.

31 uzvara pēc kārtas pagājušajā sezonā. Latvijas-Igaunijas līgas čempiontituls, pirmā vieta Eirokausa apakšgrupā un vēlāk sasniegts pusfināls. Kāda bija pēcgarša pēc tādas sezonas kā pagājusī?
- Protams, ka bijām priecīgi. Tas bija pirmais gads, kad spēlējām ULEB Eirokausā. Neviens mūs nezināja. Uzvarējām 13 spēles pēc kārtas. Taču zaudēt tā, kā zaudējām pēdējā spēlē, ir sāpīgi [74:76 pret ''Turk Telekom]. Kādam gan ir jāzaudē. Domāju, ka sezonas noslēdzošajos mēnešos mums neveicās ar trakiem savainojumiem. Svarīgs bija kapteinis [Deniss] Lukašovs [LIBL Final4 laikā plēsa Ahilleja cīpslu], [Keilebs] Agada arī bija svarīgs un beigās pat spēlēja, taču pats lielākais zaudējums bija Dīdžeja Kenedija iztrūkums. Kad palikām bez viņa, kļuva ļoti grūti. Varam raudzīties spogulī un būt apmierināti ar sasniegto pagājušajā sezonā. Protams, ka vēlējāmies sasniegt Latvijas-Igaunijas līgas finālu un tajā uzvarēt. Ne vienmēr tas izdodas, jo vienā spēlē iespējams ir viss. Esmu priecīgs, ka izcīnījām šo trofeju. Arī atmosfēra komandā bija ļoti laba. Varam būt apmierināti, neraugoties uz to, ka bijām ļoti tuvu…

Jau minējāt daudzos savainojumus pagājušās sezonas izskaņā, taču arī jaunās sezonas ievadā mums jārunā par nopietniem savainojumiem. No ierindas uz ilgāku laiku izkritis Arnolds Kulboks. Ar viņu ierindā ''Prometey'' sastāvā ir 16 spēlētāji. Vai sastāva padziļināšana bija viens no starpsezonas galvenajiem uzdevumiem?
- Nē, zinājām, ka gribam parakstīt 13-14 spēlētājus. Diemžēl nezinu, vai savainojumi turpinās no pagājušās sezonas, taču ceru, ka tām pienāks beigas. Kulbokam bija paredzēta ļoti liela loma – viņš ir izkritis uz ilgāku laiku. Vjačeslavs Petrovs guva savainojumu nacionālās izlases rindās. Keilebs Agada, Isufs Sanons un Ronalds Mārčs izlaida teju visu sagatavošanās procesu. Mums pat nav opciju spēlēt pieci pret pieci treniņos, tāpēc mums jāpiesaista spēlētāji – kāds uz garāku, kāds īsāku termiņu. Neesmu priecīgs, ka esam 16-17 spēlētāju sastāvā, taču tāda ir situācija, kurā neko nevaram darīt. Ceru, ka visi atgriezīsies un komanda būs līdzsvarā.

Kā jūs raksturotu Latvijas-Igaunijas līgu? Vai saredzat līdzības ar Čehijas čempionātu, kurā ''Nymburk'' ir izteikta favorīte?
- Neskaitot ''Prometey'', šeit divas līdz četras komandas ir ļoti labas – VEF, ''Kalev/Cramo'' un vēl kādas, kas mainās gadu no gada. Šie klubi ir Čehijas vadošā četrinieka komandu līmenī. Tās bez šaubām sasniegtu labāko četrinieku. Atskaitot spēcīgākās komandas, Latvijas-Igaunijas un Čehijas līgas ir viena līmeņa. Līgas attīstība ir naudas jautājums. Saprotu situāciju un valsts izmēru.

Šī būs jūsu ceturtā (trešā pilnā) sezona pie ''Prometey'' komandas stūres. Atgriezīsimies atpakaļ 2021. gada sākumā. Klubu līmenī nebijāt strādājis četrus gadus. Kā ''Prometey'' vadība jūs pārliecināja, ka pievienošanās viņiem būs pareizais lēmums?
- Biju pārsteigts, kad mani uzrunāja pievienoties ''Prometey''. Nemaz nezināju par tādu klubu. Tā ir jauna komanda. Pēc sarunām ar aģentu teicu, ka nezinu, vai vēlos palikt valstsvienības galvenā trenera amatā. Runāju ar ''Prometey'' prezidentu [Volodimiru Dubinski]. Viņš pierādīja, ka nav prezidents, kurš izveido klubu, iegulda milzu naudu un vienā gadā vēlas sasniegt visu, esot vienaldzīgs par jebko citu. Viņš parādīja, ka tiek būvēta jauna arēna, ir sieviešu komanda, jaunatnes akadēmija. Sapratu, ka organizācija domā ilgtermiņā. Ja šis klubs vēlas būt nopietns, tad varu tam pievienoties. Negribēju trenēt klubu, kurā prezidents vienkārši iegrūž naudu un pasaka, ka, nesasniedzot konkrētu mērķi, tiksi atlaists. Viss notika ļoti strauji. Kad ierados komandā, tā ieņēma ceturto vai piekto vietu Ukrainas Superlīgā. Neviens nedomāja par čempiontitula izcīnīšanu, taču mums tas izdevās. Arī otrais gads bija teicams, taču tad sākās karš. Tas visu atmeta atpakaļ.

No malas šķiet, ka, neraugoties uz dažādajiem šķēršliem, organizācija turpina augt un attīstīties. Ko jums nozīmē būt daļai no šādas organizācijas?
- Es jūtos pagodināts un izjūtu lielu atbildību. Mēs neesam vienkārši kārtējā profesionālā komanda. Tas, ar ko mēs saskaramies, jo īpaši ukraiņu spēlētāji un komandas vadība, kas notiek Ukrainā, būt šeit un šādā laikā censties izveidot komandu, ir ļoti sarežģīti. Kad man pagājušajā gadā zvanīja kluba prezidents un teica, ka atkal grib veidot komandu, nodomāju, ka viņš ir traks. Kāda komanda? Notiek karš. Tā ir atbildība. Vienmēr jūtu, ka spēlējam ne tikai paši par sevi, bet arī par Ukrainas cilvēkiem. Cenšos šo sajūtu nodot viesspēlētājiem. Ukraiņu basketbolisti, protams, saprot, par ko viņi cīnās un kas notiek viņu zemē. Nesaskaramies ar lielām problēmām ikdienā, jo esam Rīgā drošībā, visiem ir savi dzīvokļi. Nav viegli, kad Ukrainā notiek kārtējā bombardēšana un to redz spēlētāji. Ja prezidents un komandas vadība ieliek šādas pūles komandas pastāvēšanai, tas jādara arī man. Protams, ir labāk spēlēt Ukrainā. Ja runājam par nākotni, prezidents vēlas uzbūvēt lielu arēnu un spēlēt ULEB Eirolīgā. Šobrīd to paveikt ir grūti, taču sapnis joprojām ir dzīvs. Ceru, ka kādu dienu tas piepildīsies.

Iepriekšējās sezonās sastāvu komplektējāt vienpersoniski. Šajā vasarā komandu papildināja viens no labākajiem speciālistiem basketbola biznesā Broņislavs Vavžinčuks, kurš ieņēmis sporta direktora amatu. Kā viņa piesaiste palīdzējusi kluba komplektācijai?
- Sporta direktora pozīcija ir katrā nopietnā klubā. Šo ideju vispirms pateicu prezidentam. Viņš piekrita, ka, ja vēlamies turpināt attīstīties, jāatrod sporta direktors. Tikai treneri nevar komplektēt labas komandas sastāvu. Pēc šīs vasaras nesaprotu, kā visu līdzšinējo karjeru biju komplektējis komandas bez sporta direktora iesaistes. Broņislavs paveicis lielisku darbu. Diemžēl mums nav veicies ar spēlētāju savainojumiem, taču katram klubam nepieciešams šāds speciālists. Kā tu teici, viņš ir viens no labākajiem šajā nozarē – zina visus spēlētājus un aģentus, daudz man palīdzējis. Arī šobrīd, kad vairāki spēlētāji ir savainoti, viņš ātri atrisināja problēmu.

Kurus spēlētājus vasarā gribējāt parakstīt, taču neizdevās? Izskanēja runas, ka Svjatoslavs Mihaiļuks varētu atgriezties Eiropā. Varbūt mēģinājāt parakstīt viņu?
- Tādi bija vairāki. Mums nav bezlimita budžets. Vismaz divi, trīs, ko atminos šobrīd, parakstīja līgumus Eirolīgā. Runājām ar viņiem, taču nevaram piedāvāt tādu naudu kā Eirolīgas klubi. Protams, ka arī Mihaiļuks bija mūsu sarakstā, taču uzreiz sapratām, ka viņš vēlas palikt NBA, vai, atgriežoties Eiropā, spēlēt Eirolīgā. Nepavadījām daudz laika pie šī jautājuma.

Kādas citas ukraiņu zvaigznes, kā, piemēram, Oleksijs Lens vai Artjoms Pustovijs?
- Abi nav pieejami tirgum. Par Pustoviju interesējāmies pirms pagājušās sezonas, taču viņš vēlas palikt tikai un vienīgi Spānijā ar ģimeni un, iespējams, tikt pie spāņu pases. Nenonācām līdz nopietnām sarunām.

Kādi ir jūsu individuālie un komandas mērķi sezonai?
- Vēlamies spēlēt labāko basketbolu, kādu varam. Jāiekļūst labāko sešiniekā ULEB Eirokausā. To nebūs viegli izdarīt, jo mums ir ļoti sarežģīta grupa. Tā manās acīs ir krietni spēcīgāka nekā otra apakšgrupa. Latvijas-Igaunijas līgā vēlamies būt finālā un uzvarēt, taču čempions tiks noskaidrots vienā spēlē. Tie ir mūsu mērķi. Ir grūti teikt, ka basketbols jācenšas izbaudīt, cik vien iespējams, taču tas ir jādara. Galu galā mums jānovērtē, ka esam basketbolā.

Ko novēlēt jums un komandai?
- Man, manai ģimenei un apkārtējiem cilvēkiem noteikti veselību. Tā ir pati svarīgākā lieta, arī komandai šobrīd. Un būt laimīgiem, darot to, kas mums patīk.