Ilze Jākobsone: "Nespēju noticēt, ka mums jādara kaut kas tāds"

Sparīgā valmieriete 2019. gadā spēra platu soli uz priekšu – pievienojās klubam, kurš pēdējās divas sezonas spēlēja Vācijas finālā. “Zaļā zvaigzne” šogad bija ne mazāk pārliecinoša, droši piesakoties uz otro titulu kluba vēsturē. Ilze kļuva par vienu no Kelternas spēles veidotājām un labāko trīspunktu metēju, vidēji 8,3 punktiem pievienojot 2,0 atlēkušās bumbas un 2,5 piespēles.

“Rutronik Stars Keltern” nacionālajā čempionātā slīdēja kā kravas barža Reinas ielejā, nedodot konkurentēm ne mazāko iespēju apdzīšanas manevram. Bilance 20-1 garantēja komandai pirmo vietu pamatturnīrā un sava laukuma priekšrocību izslēgšanas spēlēs. Marta nogalē mājās gaidīja Vācijas kausa finālturnīrs, tomēr viss strauji mainījās.

Vēlējos tevi apsveikt ar došanos Uvja Helmaņa, Jāņa Strēlnieka, Ievas Kūlītes pēdās, kļūstot par Vācijas čempioni. Viss liecināja, ka tā būs, taču beigās uzvarētājs netika noteikts. Kas notika?
Kad redzēju paziņojumu par līgas slēgšanu un sezonas beigām, tam bija grūti noticēt. Marta vidū kluba prezidents Dirks Štīdls (Dirk Stiedl) teica, ka nākamajā nedēļā mūs apbalvos kā čempiones. (Neformāli) komanda tobrīd bija čempione, taču gribējām piedzīvot emocijas, kuru dēļ spēlējam.

Atlidoju mājās. Pēdējā saruna ar kluba prezidentu – vienojāmies, ka man jātiek mājās pirms robežu slēgšanas. Apmainījāmies adresēm, lai zinātu, uz kurieni nosūtīt medaļu. Pēc pusotras nedēļas “Facebook” izlasīju par sezonas anulēšanu (tas notika pirmo reizi līgas vēsturē kopš tās dibināšanas 1946. gadā).

Pret čempiona noteikšanu bija divas (no 32) komandām – mans bijušais klubs “USC Freiburg”, kā arī 2019. gada Vācijas čempione un kausa ieguvēja “Herner”. Saprotu, kāpēc pēdējā tā darīja – jo oficiāli joprojām ir čempione. Palika vilšanās, tukšuma un nepabeigtības sajūta.

Sezonu “norāva”, īpaši tāpēc, ka nedēļu vēlāk bija paredzēts Vācijas kausa “Top 4” finālturnīrs. Tam bija jānotiek mūsu laukumā. Ticēju, ka mana komanda būs gan čempione, gan nacionālā kausa ieguvēja. Jūtos vīlusies, ka neizdevās tikt vismaz pie vienas trofejas.

Pēc Vācijas kalendāra sezonai vajadzēja beigties šajā nedēļā. Pieļauju, ka sezona sanāca diezgan gara, jo “Keltern” sastāvs tika veidots faktiski no jauna. Vai komandas gatavošanās sākās augusta sākumā?
Nē, uz Vāciju aizlidoju 26. augustā. Pēc savas iniciatīvas ierados klubā piecas dienas ātrāk, lai ar treneri pastrādātu individuāli. Atlidoja vēl dažas meitenes, bet oficiālā gatavošanās sākās 1. septembrī.

Gandrīz visas spēlētājas klubā spēlēja pirmo sezonu. Visas – ārzemnieces?
Komandā nebija neviena vāciete. Visas – ārzemju profesionāles. Neviena jauniņā vai iesācēja. Tikai saspēles vadītāja Džesmina Tomasa (Jasmine Thomas) komandā bija nospēlējusi trīs vai četras sezonas. Emanuela Majombo tur spēlēja pirms vairākiem gadiem, bet Milica Deura pievienojās iepriekšējās sezonas vidū.

Izskatījās, ka Bundeslīgā tas netraucēja. Gājāt uz čempionu titulu, bijāt favorītes Vācijas kausā, tikai Eiropas kausā neizdevās izkļūt no grupas.
Tikai pašu vainas dēļ. Manuprāt, mums Eirokausā bija ļoti pateicīga grupa, lai tiktu tālāk – vietējā konkurente “Herner”, Beļģijas klubs “Sint Katelijne Waver” un ungāru “Atomeromu”. Mājās zaudējām pirmo spēli pret Vācijas čempioni, pēc tam piekāpāmies Beļģijā, lai gan varējām uzvarēt abās cīņās. Pašas visu sačakarējām.

Mūsu komandā bija ļoti daudz talantīgu spēlētāju. Citiem šķiet, ka vajadzētu būt ļoti vienkārši spēlēt klubā ar 10-11 profesionālām basketbolistēm. Varu pateikt, ka tas nav viegli, jo (trenerim) jāmāk salikt kopā visas personības. Katra meitene zina, ko viņa var. Katra cīnās par vietu sastāvā. Treniņā nevar atslābt ne brīdi, visu laiku sevi jāpierāda. Kā trenēsies, tā dabūsi spēlēt.

Ilze Jākobsone. Kolāža: Rutronik Stars Keltern

Ilze Jākobsone

Ilze

Treneris piegāja demokrātiski? Skatījos, ka Vācijas līgā nevienai spēlētājai vidējais spēles laiks nepārsniedza 25 minūtes.
Treneris gribēja iespēlēt visas spēlētājas, tāpēc minūtes sanāca līdzīgas. (Pēc pirmā apļa) Eirokausā izkrita divi centri. Turpinājām spēlēt ar 7-8 spēlētājām, izmantojot mazo sastāvu ar vienu centru. Pret ungārietēm tas negāja cauri. Otrajā aplī nespējām atgūt zaudēto.

Trenerim Kristianam Hergenreteram ir 34 gadi. Komandēja angliski?
Visi jautāja, vai iemācījos runāt vāciski. Realitāte – klubā neviens cilvēks (ar spēlētājām) nerunāja vācu valodā. Komandā un ārpusē viss notika angliski – bija sajūta, ka neesmu Vācijā (smejas).

Izskatījās, ka treneris tev uzticējās – ļāva spēlēt ar bumbu un daudz mest, īpaši no ārpuses. Visvairāk izmesto un iemesto trīspunktu metienu komandā, 40% precizitāte perimetrā. Kāda bija tava loma?
Ļoti daudz runāju ar treneri. Viņš mani redzēja kā komandas spēlētāju – agresīvu aizsardzībā un situāciju veidotāju komandas biedrēm. Kad atbrīvojos, jāmet. Treneris teica, ka negrib, lai spēlēju individuāli un viens pret vienu, jo mums šajā ziņā ir ļoti spēcīgas izpildītājas. Redzēja mani kā saspēles veidotāju un komandas “savācēju”.

Un vienu no galvenajām metējām!
(Kautrīgi) Varētu teikt, ka jā. Mani uzdevumi mainījās, taču veidojās abpusēja izpratne. Sapratu, ko treneris vēlas un mēģināju to izdarīt.

Tava iepriekšējā komanda “USC Freiburg” un “Rutronik Stars Keltern” – abas atrodas Bādenes-Virtembergas federālajā zemē, pie Francijas robežas. Starp abām komandām ir “Bādenes derbijs”. Kāpēc nonāci Kelternā?
Kad saņēmu Kelternas piedāvājumu, biju šokā. (Iepriekš) nedomāju, ka viņi gribētu mani redzēt savā komandā, taču biju patīkami pārsteigta (“Keltern” 2018. gadā pirmo reizi kļuva par Vācijas čempioni, bet 2019. gada finālsērijā ar 2-3 zaudēja “Herner”).

Klubs piedāvāja iespēju spēlēt Eirokausā, kas bija viena no manām vēlmēm tālākam kāpienam karjerā. Redzēju, ka tā ir laba iespēja sevi pierādīt. Nekad iepriekš nebiju spēlējusi komandā, kura sastāv tikai no profesionālām spēlētājām. Salīdzinājumam, “USC Freiburg” bijām tikai četras profesionāles. Mans pluss – zināju, kas ir Vācijas līga. Spēlēšana “Keltern” bija izaicinājums, kuru diezgan labi izmantoju.

Teici, ka sezonas laikā daudz runāji ar treneri. Viņš pirmais uzrunāja tevi, vai informāciju par Vācijas pretendentes piedāvājumu saņēmi no aģenta?
Piedāvājums nāca no aģenta. Kad pateicu, ka esmu ieinteresēta, individuāli runāju ar treneri. Viņš zvanīja – stāstīja, kā redz manu palīdzību komandai. Piekritu spēlēt Kelternā.

Pagājušajā gadā teici, ka jaunajām vācietēm Freiburgā visu vajadzēja paskaidrot. Šogad nevienam neko skaidrot nevajadzēja. Klubam nebija junioru komanda?
Junioru komandas nebija, taču pie mūsu trenera trenējās meitenes, kuras spēlēja reģionālajā līgā. Ja mums (treniņos) pietrūka spēlētājas, treneris paņēma dažas meitenes no turienes. Palīgā nāca prezidenta sieva, kura agrāk profesionāli spēlēja basketbolu.

”Keltern” ir augsti mērķi. Vai kluba darbs un organizācija atšķīrās no pērn Freiburgā piedzīvotā, kad, piemēram, fizioterapeita darbs bija ārpakalpojums?
Īpašu atšķirību nebija. Vācijā visur ir viena sistēma. Fizioterapeits pilsētā bija pieejams visu laiku, īsa gājiena attālumā. Mājas spēlēs bija klāt, izbraukumos nē. (Tāpat kā Freiburgā) apmeklējām vietējās skolas, braucām uz nometnēm – tā bija daļa no komandas sabiedriskā darba.

Kelternas zāle bija pieejama individuālajam darbam?
Visu varēja sarunāt – varējām pamētāt gan pirms, gan pēc treniņa. Freiburgā izmantojām vietējās augstskolas zāli ar ierobežotu pieejas laiku. Kelternā tādu problēmu nebija.

Klubs izceļas ar unikālu dīvainību. Kas notiek pirms Eirokausa mājas spēlēm?
(Smejas) Tas bija kaut kas jauns! Divas dienas pirms spēles jānāk un...jāieklāj parkets. Ar fūrēm atveda koka grīdu, kuru jāuzklāj uz betona virsmas. Pašas cēlām, skrūvējām, sitām ar veseri. Nespēju noticēt, ka mums jādara kaut kas tāds.

Domāju, ka Latvijā mums ir ļoti paveicies ar (basketbola) zāļu tehnisko stāvokli un (grīdas) segumu. Vācijā gandrīz visur spēlē uz betona grīdām, kuras sportistiem nav labas. Kad bija jākrāmē koka grīda, šķita, “wow!” Smējāmies – varēsim CV ierakstīt, ka esam profesionālas grīdas licējas.

Ieklāšana vēl tā, bet... Nākamajā dienā pēc spēles pašām grīda jāvāc nost. Un, ja tas notiek pēc zaudējuma... Ieklāšana aizņem trīs vai četras stundas, noņemšana divas stundas. Interesanti. Saucām to par komandas saliedēšanas pasākumu. Piedalījās visi – treneri, menedžeri, brīvprātīgie palīgi.

Uzzināju par procedūru no baltkrievietes Tatjanas Ļihtarovičas intervijas. Viņa teica, ka nav gribējusi piedalīties grīdas ieklāšanā. Šogad atteikumi bija?
Ja kādam šķiet, ka koka grīdas ieklāšana ir viegla... Plāksnes ir smagas un jācilā trīs stundas. Pussaliektā pozā, augšā lejā. Daudzām spēlētājām pēc tam sāpēja mugura. Ja nākamajā dienā jāspēlē, tas nav patīkami. Kas jādara, jādara.

Un pārējā laikā kājām jāmēģina “sadraudzēties” ar betonu.
Pirmās nedēļas bija visgrūtākās – kājas sāpēja. Vēlāk pierod. Pēc spēlēm ģērbtuvē vienmēr tika sarūpēta ledus vanna, bija pieejamas masāžas.

Par grīdas ieklāšanu zināji jau pirms došanās uz Vāciju?
Tas bija jaunums. Tiesa, reiz runāju ar Zentu Meļņiku, kura Eirokausā bija spēlējusi pret “Keltern”. Viņa ieminējās, ka meitenes par to stāstījušas. Freiburgā bija otrādi – pēc spēlēm novācām reklāmas klučus. Kelternā vienīgais jaunums bija “grīda”.

Grīdas ieklāšana. Foto: Rutronik Stars Keltern

Zāle pēc grīdas ieklāšanas

Komandas foto

Darba process

Sekretariāts devās palīgā grīdas ieklāšanā

”Keltern” vairākas kārtas pirms beigām nodrošināja pirmo vietu Bundeslīgas regulārajā sezonā. Līdz marta vidum dzīvojāt pozitīvās emocijās?
Protams. Vienīgais zaudējums pirms Ziemassvētkiem notika apstākļu sakritības rezultātā. Tas nebija slikti – varbūt “bija jādabū pa dibenu”, lai saprastu, ka vēl neesam uzkāpušas (virsotnē). Šī bija viena no manām labākajām sezonām – daudz iemācījos katrā treniņā. Man bija ārkārtīgi talantīgas komandas biedres, varu (par viņām) teikt tikai labāko.

No kurām iemācījies visvairāk?
Mācījos no visām, tai skaitā no aizsardzes-uzbrucējas Britānijas Braunas (Brittany Brown). No Džesminas Tomasas – viņai ir superātri pirmie soļi. Tāpat Emanuelas Majombo. Visas nosauktās spēlētājas ir ļoti ātras. Tas iedeva pilnīgi jaunu skatu, cik ātri laukumā jākustas. Ja kājās neesi gatavs, tev var paiet garām ar vienu soli. Palīdzēja arī (igaunietes) Merikes (Andersones) un Milicas (Deuras) pieredze.

Daudz ieguvu no Kristelas (Krystal Vaughn) – viņa ir augstas klases spēlētāja. Kad prasa bumbu, jāmāk iedot tā, lai viņa varētu parādīt savas labākās īpašības. Paldies visām komandas biedrēm!

Sezonas pirmajos divos mēnešos – divas spēles nedēļā. No decembra – viena spēle nedēļā. Brīvais laiks bija?
Man patika spēlēt Eirokausā. Divas spēles nedēļā uzskatu par foršu režīmu. Jābūt gatavam, ka ir viena brīvdiena, kurai sekos spēles. Pirms tam brīvdienu bija vairāk. Treneris ļāva atpūsties pēc tāliem braucieniem. Sezonas otrajā pusē? Bija laiks gan treniņiem, gan atpūtai – diezgan labi sabalansēts.

Kelterna atrodas netālu no Štutgartes. Nedaudz tālāk ir Frankfurte (pie Mainas) un Strasbūra (vāciski Strasburga). Izdevās izrauties?
Tikām uz Frankfurti, bet Štutgartē bijām tikai nometnē. Strasburgu apmeklēju pagājušajā gadā. Spēlētājām klubā nebija (personīgo) automašīnu. Ja gribējām kaut kur nokļūt, vajadzēja braukt ar autobusu vai vilcienu. Ja ir viena brīvdiena, skaidrs, ka ar autobusu (tālu) braukt nav ieteicams. Dažreiz aizbraucām uz tuvējo Pforcheimu.

Novembrī piedalījies izlašu sabraukumā. Ļoti forša pārbaudes spēle pret Lietuvu, komanda “pārdega” pret Horvātiju un izbraukumā sagrāva Ziemeļmaķedoniju. Laba pauze?
Mentāli – noteikti. Ļoti gaidīju braucienu uz mājām. Visas spēlētājas, kuras piedalījās izlašu pārtraukumā, ieguva jaunas emocijas. Parunāt savā valodā, satikt savas meitenes un spēlēt par godu savai valstij – tas ir īpašs brīdis katrai spēlētājai. Visas to ļoti gaidām.

Mūsu grupā ir Vācija, kurai liels gads. Trīs spēlētājas – Satu Saballi, Luīze Gaiselzodere, Leonija Fībiša – izvēlētas WNBA draftā. Viņām izaugusi laba jaunā paaudze. Gaidi nākamās spēles novembrī un februārī?
Noteikti – būs patīkami spēlēt izbraukumā Vācijā un pārstāvēt savu valsti. Vācija ir ļoti nopietns pretinieks, īpaši tagad, kad draftētas trīs spēlētājas. Nevar viņas nenovērtēt, taču ticu, ka mēs esam labākas. Domāju, ka to pierādīsim.

Spriežot pēc “YouTube” redzamajiem klipiem, tev ir ļoti aktīvs dzīvesveids.
Priekšlaicīgās sezonas beigas nozīmēja, ka palikuši seši mēneši – cerams – līdz nākamās sezonas sākumam. Gribu uzturēt sevi formā. Īpaši tagad, kad nav iespēju nekur aiziet – ne uz sporta zāli, ne ārpus tās. Vienīgās iespējas – palikt mājās vai iet uz mežu. Izlēmu pamainīt savu ikdienu un rīkoties sportiski. Tā ir daudz labāk.

Pēc marta sākuma esi ņēmusi bumbu rokā?
Tik daudz, kā pamētājusi no vienas rokas otrā (smejas). Māsas mājās izeju ārā ar mazo krustdēlu, uzmētājam – grozs pagalmā pielāgots viņa izmēriem. Pa lielo grozu mests nav.

Pati biji pašizolācijā?
Vecāki sagaidīja (Rīgas) lidostā, tādēļ divas nedēļas mājās sēdēja arī viņi. Pašizolācijas laikā nebraucu pie māsas un draudzenēm. Vienīgās reizes, kad devos ārā – uz mežu ar suni. Ja jūties labi, nav aizliegts atrasties svaigā gaisā.

Redzēju, ka daudzviet Pierīgā slēgti sporta laukumi, āra inventārs norobežots ar drošības lentēm. Kā ir Valmierā?
Blakus (Jāņa Daliņa) stadionam agrāk atradās āra basketbola laukums. Tagad notiek manēžas būve un nav, kur ārā pamētāt. Ļoti gaidām Bertānu laukumu. Domāju, ka pilsētā var atrast iespējas – pati vingroju mājās vai eju paskriet mežā. Arī pāri diviem tuvākajiem Gaujas tiltiem.

Palieciet mājās un esiet veseli! Vēlos, lai visi varam drīz atgriezties sporta zālēs. Basketbols ļoti pietrūkst. Šajā brīdī varu novērtēt, cik forši ir, ka viss pieejams. Kad nav jādistancējas no tuviniekiem un draugiem. Ceru, ka viss drīz mainīsies.

Izmantotie resursi:
Jākobsones komanda netiek pasludināta par...
Ilze Jākobsone: "Vācijā dabūju iekšā...
Ilze Jākobsone: "Skatos atpakaļ un domāju – kā...