"Atklātībā izgaismojas notikumi, par kuriem uzzinu pirmo reizi": TTT pirmā trenera atmiņas

I AUGSNE (1955-1958)

1955. gadā izveidota sporta biedrības “Daugava” sieviešu basketbola meistarkomanda.

Pēc Otrā Pasaules kara daudz retākas kļuvušas Latvijas basketbolistu rindas. Labākās Rīgas sportistes aizklīdušas plašajā pasaulē.

Bet daba necieš tukšumu. Veidojās jaunā basketbola dzīve. Līdzšinējā “dāmu” basketbola vietā aug jaunas spēlētājas, jāteic, daudz vīrišķīgākas, sīkstākas un izturīgākas, kara apstākļu un okupācijas varas rūdītas. Tas, kā izrādās, basketbolam der daudz labāk.

Spēlēs vairs neatkārtojās tāds rezultāts, kāds bijis Rīgas 1943. gada meistarsacīkšu finālā (8:5). 1945. gadā Latvijas meistarsacīkstēs piedalās četras komandas, bet nākamajās divreiz vairāk.

Strauji progresē jaunietes. Meistarīgā un fanātiskā trenera A. Raubēna vadībā viņas vissavienības sacensībās 1946. gadā izcīna trešo vietu, bet nākamajā gadā – pirmo vietu. Komandā ietilpst arī TTT pirmā sastāva dalībniece V. Karpova, vēlāk Siliņa-Lūka, un Dzidra Uztupe-Karamiševa.

Par Latvijas sieviešu basketbola līderkomandām kļūst Latvijas Valsts universitātes, Latvijas Valsts Fiziskās kultūras institūta un Latvijas Lauksaimniecības akadēmijas studentu vienības.

Līdztekus pieredzējušiem treneriem A. Raubēnam un A. Krauklim izaug jauna treneru paaudze. No pirmā sastāva dalībniecēm piecas par savu pirmo treneri nosauc A. Raubēnu.

Citu topošās komandas spēlētāju pirmie audzinātāji basketbolā ir rīdzinieki A. Krauklis, A. Ailis, M. Geistards, G. Čakste, A. Rasa, liepājnieki Z. Puiķe un A. Lejnieks, kā arī J. Grīnbergs, A. Pētersons un L. Kovals.

Abi pēdējie vēlāk kļūst par ievērojamiem Latvijas volejbola treneriem, bet J. Grīnbergs pārceļas uz jaunu dzīves vietu un maina arī uzvārda galotni no -s uz -as. Tagad viņš ir vadošs Lietuvas un Starptautiskās Handbola federācijas darbinieks.

Piecdesmito gadu pirmajā pusē Latvijas labākās basketbolistes, sadalījušās vairākās komandās, sīvi spēkojās savā starpā. Divreiz gadā PSRS spēcīgāko astoņu pilsētu turnīrā un vissavienības meistarsacīkstēs uz īsu periodu viņas tiek apvienotas vienā komandā.

Vissavienības meistarsacīkstēs komandu komplektē uz čempionvienības bāzes (treneris, spēlētāju vairākums). Tiek gūti atsevišķi panākumi, bet trūkst stabilitātes.

1955. gadā PSRS Basketbola federācija pārkārto čempionāta sistēmu. Līdzšinējo īslaicīgo turnīru vietā spēcīgākajām 12 komandām paredzēts 6-7 mēnešu sacensību cikls, spēlējot katrai komandai ar katru divos apļos.

Latvijas labākajai komandai Rīgas Daugavai (ar šādu nosaukumu vissavienības sacensībās piedalās kāda no iepriekš minētajām studentu komandām) tiesības iekļūt augstākajā līgā jāizcīna augustā rīkotajā turnīrā Minskā. Pirmajā spēlē ar viena punkta starpību zaudējot kijevietēm, bet pārliecinoši pieveicot pārējās sāncenses, Rīgas basketbolistes šo iespēju izmanto.

Rudenī sporta biedrība Daugava izdod pavēli par visu labāko spēlētāju apvienošanu vienā komandā. Tā uzņemas komandas uzturēšanu, nodrošināšanu ar sporta zāli un brīvdabas laukumu treniņiem un sacensībām, sporta formas iegādi, sacensību organizēšanu u.c.

Biedrība saņem atļauju no PSRS Sporta komitejas maksāt stipendijas četrām spēlētājām un algu trenerim. Šodien var likties nenopietni, pat komiski, ka šāda jautājuma kārtošanai nepieciešama Maskavas atļauja. Bet toreiz tā bija.

Pamatojums bailes no termina ""profesionālisms”. Tas ir baismīgs bubulis, jo tolaik amatieru sports tiek krasi nošķirts no profesionālā. Padomju Savienībā visi sportisti “ir” amatieri.

Nelielo atalgojumu (120 rubļus), ko maksā izcilākajiem sportistiem, sauc par stipendiju. To skaits ir ierobežots. Daugavas komandai 12. ranga sarakstā piešķir četras stipendijas. Neloģiski, jo pamatsastāvā ir piecas spēlētājas, bet tā tas bija vairākus gadus. Pārējās basketbolistes nesaņem nevienu kapeiku.

Organizēt apmaksu ar fiktīvu noformējumu biedrības vadība neatļaujas. Nav paredzēts nekāds komandas pavadoņu štats – ne otrais, ne fiziskās sagatavošanas treneris, ne ārsts, ne masieris, ne menedžeris, ne statistiķis.

Tātad sporta biedrības Daugava sieviešu basketbola meistarkomanda ir amatieru komanda ar vāju profesionālisma piegaršu. Bet tā jau ir monolīta vienība. Komandas sastāvs komplektēts galvenokārt no studentēm, kuras mācās dažādu augstskolu visdažādākajās fakultātēs.

Pozitīvie faktori: augsts dalībnieču intelektuālais līmenis un attīstīts gribasspēks. Traucējošs faktors. grūtības treniņu organizēšanā.

Trenera funkcijas uztic man, jo esmu sekmīgi vadījis komandu izšķirošajā Minskas turnīrā. Saprotu, ka tas ir avanss, jo spēlētāju sagatavošanā galvenie nopelni ir tiem treneriem, kurus jau minēju raksta sākumā.

Sākās melnais darbs – treniņi. Rudens un ziemas periodā tie 4-5 reizes nedēļā notiek vienā no Daugavas bāzēm, sporta zālē Baldones ielā 7 (Pārdaugavā, pretī 5. vidusskolai). Zāles garums atbilstošs noteikumiem, platums šaurāks par paredzēto, griesti zemi, apgaismojums vājš. Treniņu ilgums 90 minūtes.

Pavasarī un vasarā ir labāk. Treniņi notiek Daugavas stadiona mazajā arēnā. Tā atrodas tur, kur tagad uzcelta hokeja manēža. Ziemā hokeja laukums, vasarā divi basketbola laukumi. Apkārt tribīnes ar 4000 skatītāju vietām. Sacensību laikā tās ir skatītāju piepildītas.

Pirms galvenajām sacensībām, kuras daļēji notiek arī vasarā, tiek organizētas nizētas treniņnometnes. Tad notiek treniņi divreiz dienā un kopējā rīta rosme.

Lielu vērību veltu teorētiskajai sagatavošanai. Taktisko spēles izpratni, kas ir tā laika Daugavas sieviešu basketbola meistarkomandai, var apskaust visaugstākās raudzes šodienas Latvijas basketbola vienības bas (arī vīriešu).

Ir kopēji teātra, sevišķi Dailes, apmeklējumi 1958. g. noskatāmies Stiljano ģimeni, Minhauzena precības, Normunda meiteni, kā arī Azerbaidžānas estrādes koncerta noklausīšanās.

Treniņi ir viena sportiskās darbības bas sastāvdaļa. Galvenā ir sacensības un rezultāti tajās. Tie aug pakāpeniski: PSRS meistarsacīkstēs 1957. g. 8. vieta (Kalev un Žalgiris augstāk), 1958. g. 3. vieta (aiz Maskavas Dinamo un Kalev).

Šajā laikā Maskavas basketbolistes ir galvastiesu pārākas. Līdz piecdesmito gadu beigām strīds par godalgotajām vietām pastāv tikai starp tām – MAI, Dinamo vai Stroiteļ.

Pirmās "uzdrīkstas" igaunietes. Tam sekojam mēs. Gūti arī pirmie starptautiskie panākumi spēlēs ar Polijas, Čehoslovākijas un Ziemeļkorejas komandām: 18 spēlēs 17 uzvaras, izcīnītas uzvaras turnīros un atsevišķās spēlēs ar dažādām padomju komandām.

Tomēr visumā Daugavas sieviešu basketbola komandas sniegums vēl ir nestabils. To ietekmē gan pārliecības trūkums, gan laika apstākļi, jo spēles galvenokārt notiek brīvdabas laukumos.

Skaidrītes Smildziņas iesaistīšana stabilizē komandas varējumu. Komanda arvien biežāk un vairāk izjūt uzvaras garšu. Ja vēl nevaram noskriet maskavietes 1:1, tad, biežāk mainot un izmantojot visas spēlētājas, panākam fiziskās sagatavotības līdzsvaru. Tehnikā esam līdzvērtīgas, bet taktika jau ir mūsu trumpis vai, kā tagad saka, prioritāte.

Ir modusies nacionālā pašapziņa. Komandas izveidošanās un nobriešanas periods ir beidzies. Sākas ceļš uz panākumiem un slavu.

Radusies arī publikas interese. Nereti pulcējam vairākus tūkstošus skatītāju. Tā 1958. g. 12. augustā, kad Daugavas stadionā sacenšas mūsu komandas A un B sastāvi, spēli noskatās 3000 līdzjutēju.

II PIRMIE ASNI (1959)

1958. g. 14. augustā sporta biedrības Daugava Centrālās Padomes prezidijs nolemj nodot biedrības sieviešu basketbola meistarkomandu Rīgas Tramvaju un trolejbusu trestam (TTT).

Par TTT komandas izveidošanos sīki un jūsmīgi ir rakstījuši E. Slēde un Z. Mežavilks (1964., 1977.). Šajās grāmatās patiesi un skaisti attēlota komandas izveidošana. Es došu savu subjektīvo vērtējumu dažās niansēs.

Kāpēc Daugava atteicās no perspektīvas komandas? Ļoti vienkārši – ir rīkojums no augšas (lasi Maskavas), ka visām meistarkomandām vajadzīgs saimnieks kolektīvs (nevis biedrība), lai tuvinātu sportistus darba ļaudīm!

Šajā situācijā man, trenerim, vajag meklēt “saimnieku”. Sāku interesēties. Aizeju uz TTT. Tur ceļot jaunu sporta zāli. lekļūstu tresta teritorijā. Uzzinu, kur meklējamā vieta. leeju ēkā. Pirmajā stāvā smaržo pēc acetona – tramvaju vagonu krāsotava. Zāle esot otrajā stāvā.

Uzkāpju. Saulaina, kaut arī ne sevišķi liela. Smaržo patīkami— pēc svaigi ēvelētām skaidām. Pirmais iespaids teicams. To vēl vaiņago tresta pārvaldnieka Aleksandra Zālīša ierašanās.

Sākas pārrunas, kas pārtop konkrētā sarunā. Tajā piedalās arī zāles tiešais valdnieks bijušais Latvijas valsts komandas basketbolists un tagadējais tenisists J. Jansons. Mums ir saimnieki – ieinteresēti, lietprātīgi un simpātiski.

Vēlāk uzzinu, ka šo vietu jau "zondējis” Spartaka “skauts” J. Ostrouhs. Bet viņam jau ir cita mēraukla. Mani interesē labi treniņa apstākļi un normāli priekšnieki. Tādi ir. Un, ja es toreiz kļūdījos, tad tikai tādā ziņā, ka vēl par maz novērtēju jauno šefu ieinteresētību, atsaucību un palīdzību.

Negribu pārspīlēt A. Zālīša kunga erudīciju un izdarību, bet tajos apstākļos tā ir fantastiska. Ne tik daudz materiālajā plāksnē, bet izpratnē, organizētībā un sakārtotībā. Ārkārtīgi saprotošs un pretimnākošs ir J. Jansona kungs.

Man nākas sastapties un kārtot jautājumus ar daudziem tresta ļaudīm – gan priekšniekiem, gan ierindas darbiniekiem. Nemanu ne kripatiņas īgnuma. Visur laipnība un pretimnākšana. Par to vēl šodien esmu pateicīgs daudzajiem labajiem tresta cilvēkiem, kuri basketbola komandu neuzņem kā svešķermeni, bet kā pilnvērtīgu sava kolektīva locekli, kārtīgu “tramvajnieku”.

Mūsu spēlētājas gūst iespēju arī kaut ko nopelnīt, bet ne ar basketbolu. Gan šūšanas cehā, gan biļešu pārdošanas kasēs, gan Satiksmes Darbiniekā ir komandas dalībnieces. Ne tikai ir, bet strādā. Basketbolistes listes iesaistās kopējos tresta pasākumos gan darba talkās, gan kopējās svinībās.

Man kā trenerim tiek ierādīta tāda pati goda vieta kā manam amata brālim Kentaki universitātē. versitātē. Uz mums cer, mūs atbalsta. Nedrīkstam pievilt. Tāds ir vispārējais noskaņojums komandā. Lielākā daļa no komandas dalībniecēm mācās augstskolās.

Lai šodienas basketbolisti, kuri ne tuvu nav sasnieguši tādas virsotnes kā toreizējās TTT komandas spēlētājas, atslodzes brīžos mēģina izprast (ja ne saprast) toreizējo paaudzi – mācības, darbs plus basketbols visaugstākās klases līmenī. Toreiz spējām.

Lasu savā žurnālā: TTT sporta zāles atklāšanā 1958. g. 5. novembrī TTT I pārspēj TTT II 54:45. Spēlētājas tērptas oranži melnā sporta formā, ko rotā TTT emblēma ar spārnoto Hermeju. Hermejs ir sengrieķu dievs, augstākās dievības Zeva dēls, dievu ziņnesis un ceļu satiksmes sargātājs.

Komandu sastāvi
TTT l: R. Zemvalde, I. Pirtnieka-Apse, I. Kraukle-Čikute, L. Altberga-Andersone, V. Siliņa-Lūka, M. Jonāne

TTT II: S. Smildziņa-Budovska, H. Bitnere-Hehta, G. Karlsone, Dz. Ķiepe-Baka, J. Kalniņa-Altberga, V. Strupoviča-Blūma

Šajā spēlē nepiedalās komandas kapteine Dz. Karamiševa, kura nesen kļuvusi māmiņa. Jau 7. un 8. novembrī jaunnosauktā TTT komanda piedalās Lokomotīves turnīrā, kur izcīna pirmās uzvaras.

Pēc mēneša sākas oficiālās spēles PSRS ziemas sacensībās. Šajā gadā PSRS čempiona nosaukumu izcīna tautu spartakiādē, bet ziemas sacensībās noskaidro pretendentu Eiropas Čempionu kausa izcīņai.

Pirmajā spēlē izbraukumā uzvara pār Tartu USK. Tālāk spēles rit samērā gludi, atskaitot vienīgo zaudējumu turnīra pēdējā spēlē Tbilisi pret Gruzijas komandu. Maskavā notiek pārspēle par pirmo vietu ar gruzīnietēm. Mūsu uzvara ir pārliecinoša – 66:39. Ceļš uz Eiropu vaļā!

TTT basketbolistes sacenšas starptautiskās spēlēs Rīgā un Varšavā. Gūtas kārtējās uzvaras. Bet ir arī zaudējums Rīgā uz Daugavas futbola laukumā iekārtotās dēļu grīdas 4000 skatītāju klātbūtnē ar rezultātu 61:68 Čehoslovakijas izlasei (15.07.59.).

Seko sāpīga un pamācoša neveiksme II tautu spartakiādē. Pēc zaudējumiem Gruzijai (39:41) un Igaunijai (29:40) Latvijas izlase (TTT) netiek pirmajā finālgrupā (1.-6. vieta) un paliek tikai septītā.

Pirmie uzvaras skurbuļi noslāpēti. Tiek izdarītas konsekventas maiņas ne tikai komandas sastāvā, bet arī trenera koncepcijā. Komandas augšanas process turpinās ne bez problēmām, bet bez lielām kolīzijām.

Komandā tiek iesaistīta vispirms snaipere S. Martinova-Volbeta, treneru A. Graša un A. Kraukļa audzēkne, pēc tam augumā raženā, talantīgā un centīgā R. Kramzaka audzēkne S. Ravdone-Krodere, kura nākusi no suitu citadeles Alsungas.

Epizodiski sadarbībā ar treneri A. Raubēnu treniņos piedalās komandas turpmākā dalībniece A. Rimbeniece. Ir arī sparinga partneres treniņos un atsevišķās draudzības spēlēs – Bormane, Einberga, Kaņepāja, Kince, Smalkā un Stille.

Beigušies pirmie slavinājumi un pirmie sarūgtinājumi. Sākas jauna sezona.

III TTT AUG UN PIEŅEMAS SPĒKĀ (1960)

TTT izcīna Eiropas kausu sieviešu basketbola čempionkomandām un PSRS čempiona titulu.

Basketbola sezona sākās ātrāk par kalendāro gadu, parasti septembrī. Tā arī 1959. g. pēc neveiksmīgās PSRS II Tautu spartakiādes, kura noslēdzās 15. augustā, jau 7. septembrī sākās gatavošanās 1960. g. sezonai.

Vispirms treniņi un treniņspēles ar Lokomotīves, VEF un Dinamo jauniešiem (zēniem). Pārbaudes spēles Maskavā ar PSRS izlasi, kurā ir arī mūsu komandas dalībnieces H. Hehta, S. Smildziņa un L. Altberga, vieš cerības. Rezultāti 28:39 un 40:41.

Seko citas pārbaudes spēles ar Ļeņingradas, Tartu un Maskavas basketbolistēm. Sekmes mainīgas, jo komandas variē sastāvus. Pēc tam spēles PSRS meistarsacīkstēs un Eiropas Čempionvienību kausa izcīņā.

lepriekšējo komandas sastāvu ievērojami pastiprina S. Ravdone-Krodere. Komandā atgriezusies A. Straume. Ne bez sarežģījumiem, bet ar labvēlīgiem rezultātiem TTT komanda tuvojas finišam.

Problēmas rodas Prāgā, kad spēlē ar Slovan Orbis skatītāju reakcija ir tik vētraina, ka norādījumi no soliņa ir bezcerīgi. Franču tiesnesis simpatizē mājiniecēm. Jebkurš uzsākts dribls tiek fiksēts kā “nostaigāts”.

Pēc time-out, kurā vienīgais norādījums ir nedriblēt, bet piespēlēt, spēle pakāpeniski līdzsvarojas un sāk nosliekties mūsu labā. Nomierinās mūsu spēlētājas, nomierinās arī skatītāji un tiesnesis. Varam pat driblēt. Noslēgumā uzvara 57:46.

Vēl satraucošāks ir fināls. Pirmā spēle notiek Sofijā ar toreizējo Eiropas Čempionvienību kausa īpašnieci Bulgārijas Slavia, kura iepriekšējā gadā pārspējusi PSRS čempiones Maskavas Dinamo 63:40, 34:44.

Ieejam stadionā. 11 000 skatītāju! Tiek dedzinātas lāpas (avīzes). Saucieni: “Heidenašti!”. Nav Cāļa (Dz. Karamiševa) un Mazā (I. Apse), kurām nav iespējams piedalīties šajā braucienā. Ģērbtuvē visām kājās koka klikatas. Kurpes atņemtas pie ieejas. Kas galvā – neminu.

Sanāksmē maļu tikai vienu: “Par mums ir visi Latvijas basketbola draugi, vecāki un citi piederīgie. Mums jāparāda labākais, ko mēs protam.”

Nosaucu sākuma sastāvu (nekad neesmu uzskatījis, ka sākuma sastāvs ir sinonīms pamatsastāvam un, ka pamatsastāvā ir tikai piecas spēlētājas) un burtiski dažos teikumos dodu norādījumus rādījumus par taktiku. Atbilde klusums. Varbūt daudzsološs, varbūt – maldīgs.

Sākas spēle. Redzu meitenes "velk”. Un kā vēl! Bulgārietes šokā, arī publika. Beigās mums veltīti aplausi. Rezultāts 62:28! Graujošs, sākumā pat neticams. Latvijas visu laiku uzņēmīgākais sporta žurnālists Z. Mežavilks, dabūjis sarunu ar mani (starp citu, caur Indiju), trīs reizes pārprasa rezultātu un uzvarētāju. Pirmais triumfs!

Vasarā beidzās PSRS čempionāts. Tā, kā tam bija jābeidzas. Pārliecinoša TTT uzvara. Maskavas hegemonija sieviešu basketbolā lauzta. Mūsu basketbolistes saņem PSRS čempionu medaļas.

Oficiālajai apbalvošanai seko “tramvajnieku” veltes – ozolzaru vaiņagi un pašu darinātas medaļas, kas ir ne tikai lielākas, bet arī mīļākas. Esmu pateicīgs komandas spēlētājām, TTT vadībai un tresta ļaudīm, kuri piecieta, ka līdztekus satiksmes sistēmai eksistē ari basketbola komanda.

Par to liecina visa kolektīva aktīva piedalīšanās (droši vien ar pārvaldnieka A. Zālīša jeb, kā viņu sauca trestā Aleksandra Lielā, aktīvu ietekmi) TTT basketbola laukuma Mežaparkā izbūvē. Fakti ir neapstrīdama lieta, to liecina lieliskais brīvdabas basketbola stadions ar 4000 skatītāju vietām.

Atbildīgās spēlēs brīvu vietu nav. Ar vislielāko atzinību varu atsaukties par to dienu basketbola mīlētājiem, viņu atsaucību un uzmundrinājumiem. Ceru, ka mēs (t.i. TTT) viņus nepievīlām.

TTT sporta zāles Klijānu ielā trepju telpā tika ierīkota atbalsta stute (lai piedod man valodnieki, nezinu latviskāku apzīmējumu), lai skatītāju drūzmas rezultātā nenotiktu negadījums. Tā tur atrodas vēl šodien. Liekas gan, ka tikai kā vēstures eksponāts, jo pēc praktiskās izmantošanas vairs nav nekādas vajadzības.

Mainoties TTT vadībai, pie “stūres" nāk ne mazāks sporta (bez šaubām, arī satiksmes) lietpratējs un entuziasts E. Slēdes kungs. Sapratne un sadarbība turpinājās. Turpinājās ari TTT basketbola komandas izaugsme.

1960.g. sezonas noslēgumu kuplina TTT sieviešu basketbola meistarkomandas ""spožā” uzvara par tresta administrāciju (vīriešiem) iemīļotajā TTT zālē 10. novembrī ar rezultātu 66:57.

IV TTT NOSTIPRINĀS (1961)

TTT atkārtoti iegūst Eiropas kausu un pirmo vietu PSRS čempionātā, kā arī uzvar ASV izlases komandu.

Salīdzinot ar sākotnējo sastāvu, notikušas izmaiņas. No 13 spēlētājām palikušas deviņas. Komandā vairs nespēlē R. Zemvalde, Dz. Ķiepe-Baka, M. Jonāne un V. Siliņa-Lūka.

Par vienības pilnvērtīgām dalībniecēm kļūst A. Rimbeniece un T. Buceniece-Šepko (treneris L. Adamovičs). Kā treniņdalībnieces tiek iesaistītas S. Ādmine, B. Parešcius, V. Salaka-Lāce un I. Vītola-Strazdiņa. Lai man piedod spēlētājas iespējamās uzvārda maiņas nezināšanu.

Par izmaiņām, vairāk gan par stabilitāti nodarbību saturā liecina dati no trenera žurnāla:

Trenera žurnāls

1961. g. sezonā komandai ir 11 turnejas ārpus Latvijas, kopsummā 76 dienas.

Tāpat kā iepriekšējā gadā, turpinās spēlētāju aktīva piedalīšanās propagandas (tagad teiktu “reklāmas”) pasākumos. Tie notiek ne tikai Rīgā, bet arī Limbažos, Tukumā, Kazdangā, Ventspilī, Gulbenē, Madonā, Liepājā, Slokā, Bauskā, Kaucmindē un Majoros.

Notiek demonstrējuma spēles un sacensības ar vietējām jauniešu (zēnu) komandām. Apmeklētāju skaits robežās no 100 līdz 1000. Daudz stāstījumu par pieredzēto, iecerēm un atbildes uz jautājumiem. Vietas, sākot ar bērnu klubu un skolām, beidzot ar mēbeļu kombinātu un apavu rūpnīcu.

Arvien pieaug uzstāšanās skaits radio un TV, kā arī publikācijas presē. Piedalās visas komandas dalībnieces. Aktīvākās – Dz. Karamiševa, I. Kraukle un L. Altberga.

Faktiskie dati par treniņa slodzēm ievērojami atšķiras no PSRS Basketbola federācijas prasībām: 1000-1200 treniņstundas gadā. No otras puses, ir spēkā viedoklis – viss, ko dara čempions, ir pareizi.

Ja tā nebūtu, tad šajā pierakstīšanas laikmetā būtu iespējams žurnālā minēto stundu skaitu divkāršot, ieskaitot gan propagandas pasākumus, gan individuālās rīta rosmes, gan pārvēršot astronomiskās stundas akadēmiskajās (45 min.) u.tml.

Treniņu kvalitāte mainās. Vairāk profesionālisma. Vietējās sacensībās mani aizstāj kolēģis A. Mauriņš. Pie tam ļoti veiksmīgi, izcīnot komandai Latvijas čempiona titulu.

Tolaik eksistē, manuprāt, labi pārdomāta meistarkomandu spēlētāju izmantošanas sistēma – jebkurā republikas meistarsacīkšu spēlē ir atļauta divu meistarkomandas spēlētāju (no 12) piedalīšanās. Tā dod iespēju sagādāt papildus spēļu slodzi tām meistarkomandas dalībniecēm, kurām tā nepieciešama.

Paspējam kopīgi noskatīties Jūras vārtus, Amerikāņu traģēdiju un ASV ledus baleta priekšnesumus. Ir arī tikšanās ar TTT kolektīvu un pieņemšana Rīgas izpildkomitejā.

Eiropas kausa iegūšana, PSRS čempiona un Vissavienības Arodbiedrību čempiona nosaukuma izcīnīšana jau tiek uzskatīta par “normu". Tomēr šajā gadā ir arī ekstranotikums. 6. maijā mūsu komanda Ļeņingradā sacenšas ar ASV nacionālo izlasi (veidota no vairāku Amatieru sporta savienības (AAU) komandu dalībniecēm, ar vienu pasaules čempioni sastāvā – Sportacentrs.com).

Šajā spēlē ne sevišķi veicas, kaut cik L. Altbergai (12 punkti) un S. Kroderei (10). Metienu sekmīgums komandai 20%! No PSRS jaunatnes izlases treniņnometnes atbraukušās J. Kalniņa un A. Rimbeniece tā laika uztverē joņo kā “apsēstas" (kā šodien SWH/Dumle jaunie zēni).

Tomēr uzvara 48:45. Ļoti vīrišķīgā ASV slavenība Horkija spēj gūt tikai sešus punktus. Pēc šīs spēles kļūst skaidrs, ka TTT komandu var dēvēt par pasaules sieviešu basketbola meistarības mērvienību.

Reti, bet regulāri TTT komanda saņem jūsmīgas un patriotiski iedvesmojošas vēstules no Sibīrijā izsūtījumā esoša tautieša (vārdu un uzvārdu vairs neatceros). Tās nolasu komandai. Spēlētājām siltums, kas strāvo no šīm vēstulēm, dod lielu gandarījumu. Atbildam, lai pateiktos par morālu palīdzību mums un dotu tādu arī vēstuļu autoram.

Diemžēl mūsu sarakste tiek pārtraukta. Saņemu nepārprotamu norādījumu, ka tā nevar tikt turpināta neatkarīgi no mūsu it kā bērnišķlgās kaprīzes. Žēl. Varbūt tagad mēs varētu atjaunot pārtraukto domu apmaiņu. Bet nu jau kā sarunu. Tautieti, atsaucieties!

V TTT MAINĀS (1962)

Panākumi turpinās. Treneru maiņa.

Komandai jauna spēlētāja R. Stepānova. Viņa ir arī ne mazāk prasmīga handboliste. PSRS čempionātā jauna sistēma: piedalās 24 komandas, notiek priekšsacīkstes un fināls.

Priekšsacīkstēs Baku stadionā nekādu problēmu nav. Komanda ir gatavojusies treniņos un treniņspēlēs ar ASK un Lokomotīves zēniem.

Atļaujos atkāpi par sieviešu komandas treniņspēlēm ar zēniem. Manuprāt, basketbols ir vīriešu spēle. Ja to atļaujas spēlēt sievietes, tad viņām jāatmet kautrība un neuzdrīkstēšanās, un jāspēlē tā, kā to dara vīrieši.

Treniņspēlēm ar zēniem ir pozitīvs efekts – no oponentu puses lielāks asums, labāka reakcija un individuālā tehnika. Ir arī nelielas “ēnas puses". Pirmkārt, zēni pārtver tādas piespēles, kas sieviešu komandu sacensībās ir izmantojamas.

Otrkārt, salīdzinot ar TTT komandas basketbolistēm, viņi ir naivi – ātri padodas uz māņu darbībām. Bet mūsu basketbolistes tās lieto maz. Kāpēc? Viena no spēlētājām izskaidro: “Es jau varu viņu izmānīt uz tālo metienu. Bet, kas notiks? Viņš uzgāzīsies man virsū. Kāda jēga?”

Tomēr salīdzinājumā ar pozitīvo efektu, ko sieviešu komandai dod spēles ar zēniem niem vai vīriešiem, šie mīnus faktori paliek mazākumā.

Vadoties no šādas nostādnes, TTT basketbolistes 1962.g. 3. maijā Parīzē sacentās ar priekšpilsētas Sentuānas vīriešu komandu, izcīnot uzvaru 43:39. (Latvijas futbolisti 1924. gadā Sentuānā debitēja Olimpiskajās spēlēs – Sportacentrs.com).

Vietējā publika, kas ir sanākusi kuplā skaitā, savas simpātijas līdzīgās daļās veltī abām komandām. Jāatzīmē, ka pretinieki ne tikai prot spēlēt basketbolu, bet ir simtprocentīgi džentlmeņi no spēles pirmās līdz pēdējai minūtei. Parīzes sieviešu izlases komandu pieveicam pārliecinoši 67:22.

Šajā gadā līdz ar mūsu tiešo darbību risinām arī tālākejošu jautājumu. Organizējam TTT balvas izcīņu starp Latvijas jaunajām basketbolistēm. TTT kapteine Dz. Karamiševa to pasniedz uzvarētājai – Rīgas 3. Bērnu nu jaunatnes sporta skolas komandai (treneris V. Strupovičs). Komandas dalībnieču vidū ir arī turpmākā TTT vienības spēlētāja E. Tuča.

Latvijas meistarsacīkstēm Basketbola federācija ir mainījusi izcīņas sistēmu. Tajās piedalās meistarkomandas, bet ārpus konkursa. Sakarā ar lielo spēļu blīvumu galvenajās sacensībās visas spēles neizdodas izspēlēt. Tomēr, cik iespējams, šīs sacensības izmantojam, lai dotu iespēju gūt spēļu praksi tām spēlētājām, kurām tā mazāka.

Saņemam mam cienīgu pretsparu. Piemēram, tā gada republikas čempiones Rīgas Dinamo varam pārspēt samērā mazpārliecinoši pārliecinoši 71:54.

PSRS meistarsacīkšu fināls priekšsacīkšu eiforijas ietekmē sākās ar neveiksmi – zaudējums Kauņas Politehnik ar 35:49 (priekšsacīkstēs 58:43). Arī pirmā posma noslēgumā neveiksme – zaudējums Maskavas Dinamo, 47:49, Čempioniem tā nepieklājas.

Nākamajā posmā meitenes saņēmušās. Sešās spēlēs sešas uzvaras. Mazākā no tām ar 20 punktu starpību. Tālāk kā vissavienības sacensībās, tā Eiropas kausa izcīņā viss rit samērā gludi. Retās neveiksmes netraucē iegūt visu iespējamo – vissavienības čempiona titulu un Eiropas kausu.

Kišiņevas “tramvajnieki" vētraini sveic rīdzinieču uzvaru sacensību pēdējā posmā. Braucam mājup. Bet es saprotu, ka tas ir mans pēdējais brauciens ar TTT komandu. Ar komandu, kurā ir piecas no 25 labākajām PSRS basketbolistēm Vissavienības Basketbola federācijas versijā – S. Krodere, S. Smildziņa, I. Blūma, H. Hehta un J. Kalniņa.

Man jāaiziet. Ne jau tāpēc, ka man būtu apriebies basketbols, un, vēl jo mazāk, triumfējošā TTT komanda. Ir cits iemesls. Mana attieksme pret komandas dalībnieci Jolantu Kalniņu ir pārsniegusi robežas starp treneri un spēlētāju. To zina un jūt pārējās vienības dalībnieces. Lai saglabātu komandas vienotību, man tā jāatstāj. Tas nav viegli, bet nepieciešami. Es to daru.

Gribu atstāt komandu labās rokās. Meklēju “mantinieku”.. Uzaicinu mūsu slavenos basketbolistus M. Valdmani un R. Karnīti. Atsaucas Raimonds. Sākas viņa ēra, bet Jolanta maina uzvārdu – Altberga.

Laikrakstā Sports (3.11.62.) rakstīts: “Sakarā ar PSRS Nopelniem bagātā trenera O. Altberga pāriešanu pedagoģiskajā darbā, par TTT meistarkomandas treneri apstiprināja R. Karnīti.”

Precīzi un smalkjūtīgi. Bez rūgtuma, ar pateicību par skaistajiem un pa retam pilnīgi pretējiem pārdzīvojumiem šķiros no iemīļotās komandas. Atvadu reizē dāvinātais pulkstenis tikšķ vēl šodien, tāpat kā mana sirds par TTT baskebolistēm.

VI TTT PIRMSASTĀVS 1993.

TTT pirmsastāva dalībnieces regulāri pulcējas arī pēc 35 gadiem.

35 gadi cilvēka mūžā ir pietiekams laika posms, lai, līdztekus retrospektīvajam ceļojumam jaunībā, būtu tiesības izdarīt secinājumus un konstatēt, kā savu cilvēcisko esību attaisnojušas TTT 50. un 60. gadu mijas basketbolistes.

Analizējot sporta sasniegumus kopumā, konstatējams, ka, paralēli komandas panākumiem, piecas TTT basketbolistes ir iekļautas PSRS izlases pirmajā sastāvā un trīs perspektīvajā izlasē.

Izcīnīti pasaules un Eiropas čempionu tituli. legūti augstākie sporta meistarību apliecinošie un goda nosaukumi. Ir gūts sportiskās godkāres apmierinājums, gandarījums par paveikto savā un, cerams, arī piederīgo, līdzjutēju un latviešu tautas vērtējumā.

Bet, kā ir šodien pēc 35 gadiem? Kas vēl ir gūts bez sportiskajiem panākumiem? Nav vairs mūsu vidū visas toreizējās TTT komandas dalībnieces. Citām jācīnās, šī vārda tiešā nozīmē, pret smagām slimībām un nelaimēm. Un to viņas dara tikpat atbildīgi, pamatīgi un sekmīgi, pārciešot sāpes ar smaidu, kā toreiz basketbola laukumā.

Rodas jautājums: vai pie šīm nelaimēm vainojams sports? Uzdrošinos atbildēt “Nē!”. Ja, no vienas puses, atzīstu lielo fizisko un psihisko slodžu nelabvēlīgo ietekmi uz sievietes (uzsveru) organismu, tad, no otras puses, sports ir devis pretlīdzekļus – gribu, pieradumu pārvarēt grūtības un cīņas sparu.

Man vēl tagad skan ausīs spēlētāju solījums grūtos brīžos: “Saņemsimies!" Manuprāt, tas pastāv arī šodien. Daļa no komandas dalībniecēm kļuvusi par māmiņām, arī vecmāmiņām.

Tomēr jāatzīst, ka “lielais sports” nav sekmējis svarīgākā demogrāfiskā jautājuma – tautas atjaunošanas – pozitīvu risinājumu.

Daudz veiksmīgāk ritējusi bijušo basketbolistu iesaistīšanās dažādu nozaru apritē. Pamats tiek likts jau tajos gados: līdztekus basketbolam sekmīgas studijas augstskolās. Nekad neesmu atļāvies izrādīt neapmierinātību, ja mācību dēļ rodas grūtības treniņu procesā, kā rezultātā var pat tikt ietekmēts spēles iznākums.

Esmu vadījies no pārliecības, ka viens no augstu sportisko rezultātu priekšnoteikumiem ir augsts sportista intelektuālais līmenis. TTT retro sastāvs ir spilgts minētās teorijas apstiprinājums. No 16 spēlētājām 13 ir beigušas augstskolu.

Visvairāk fizkultūras speciālistes, farmaceites un pārtikas rūpniecības speciālistes. Bet ir arī spēlētājas, kuras kļuvušas par ārstēm, juristēm, inženierēm. Lielākā daļa strādā savā specialitātē. tātē. Ir gūti panākumi zinātnē. Mūsu komandai ir arī pārstāve šodienas "modes" profesijā – menedžmentā un biznesā.

Par TTT retro sastāva attieksmi pret basketbolu šodien. Ja gribētu izteikties diplomātiski, lietotu formulējumu rezignējoša (atturīga). Izsakoties tiešāk, lielākajai daļai bijušo spēlētāju tādas nav vispār.

Pēc aiziešanas no komandas spēlētāja jūtas pārsteigta, pat apmulsusi. No uzmanības centrā esošas personības viņa kļūst par vienu no daudzajiem ierindas cilvēkiem. Dabiski, ka sporta sabiedrības interese tiek pievērsta jaunajām zvaigznēm.

Atstumtības sajūtu veicina toreizējās (arī pašreizējās) basketbola vadības inertums šo kādreiz slavināto un dievināto spēlētāju iesaistīšanā sacensību apritē, pirmkārt, jau apmeklēšanā. Piemēram, dodot iespēju iegādāties ieejas biļetes bez sevis ikreizējas atgādināšanas un rindā stāvēšanas. Tas nav noticis.

Par epizodiskām tikšanās reizēm rūpējies TTP kolektīvs. Tajās TTT pirmmodelis ir piedalījies labprāt. TTT pirmspēlētāju vairākums regulāri pulcējas kopā svētku reizēs, kad kādai no komandas dalībniecēm ir jubileja vai citi atzīmējami notikumi, kā arī skumjos gadījumos.

Regularitāte ir atkarīga no notikumu hronoloģiskās sakārtotības. Dažkārt saiešanas kuplina arī nākamā komandas paaudze: M. Traukmane-Graudiņa, Dz. Grundmane, I. Augle-Naudžūna, I. Bergvalde-Ose, T. Kārkliņa-Hendele u.c., jo paaudžu maiņa komandā noris pakāpeniski, nevis kā skolā pa izlaidumiem.

Saiešanās vairs neskan šlāgeris Tur augšā, kur kalns vai Kovbojs, kā 50. gados, ne arī Bučiņa aranžējumā Rozenštrauha Jaunība vai Blondais zēns, kā 60. gadu sākumā.

Sarunas ir nopietnākas, lietišķākas, bet pazib arī humora un jautrības dzirksts. Un kur tad vēl atmiņas.... Atklātībā izgaismojas notikumi, par kuriem es, treneris, uzzinu pirmo reizi.

Citai citu neaizmirst ir labi, dzīvinoši, pat nepieciešami, tas dod tādu spēku, izturību, kādu var dot tikai ilggadēja savstarpēja cieņa un uzticēšanās. Ar to mēs visvairāk lepojamies.”

Izmantotie resursi:
Noskaties “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” reklāmas video, pirmizrāde novembrī
Omletes diena ar pērkona negaisu: kā filmēja “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” ārskatus
”Tīklā. TTT leģendas dzimšana”: viena diena filmēšanas laukumā
Top režisora Dzintara Dreiberga filma par TTT dzimšanu